Ticēt Likumam

Stāsts par piedalīšanos projektā Ride to Freedom ir stāsts par manu pilnveidošanos, brīnumu atzīšanu un mācīšanos ticēt Likumam. Es īsumā aprakstīšu būtiskākos momentus brauciena laikā.

Projekta Ride to Freedom rašanās

Neiedziļinoties sīkumos, man jums jāsaka, ka Ride to Freedom radās uz iepriekšējā Luņjui pamata. Rinda bija vienkārša, un visi to zināja. Tā bija:

“...Ja cilvēce spētu no jauna uzlūkot sevi un Visumu, mainīt savu iesīkstējušo domāšanu, tā spertu milzu soli uz priekšu.”

Es ticēju, ka tas ir teikts ne tikai parastajiem cilvēkiem, bet arī praktizētājiem. Un tas nozīmē, ka daudzkārt mēs (kā praktizētāji) esam nobloķējuši sevi savā domāšanas veidā vai priekšstatos, un turpinām iet šo ceļu pie katras izdevības. Citiem vārdiem sakot, es jutu, ka mēs kā praktizētāji darām vienas un tās pašas lietas un pasākumus, bet rezultāti pasliktinās. Es gribēju izdarīt ko citādāku un drosmīgu.

Diemžēl vēlēšanās darīt kaut ko citādāk sastapās ar pretestību. Šeit savu lomu nospēlēja mans pilnveidošanās stāvoklis. Patiesībā daudzi praktizētāji, kuri uzzināja par šo ideju, sākotnēji to noraidīja. Pat pēc tam, kad projekts bija sācies, un par mums vairākas reizes ziņoja plašsaziņas līdzekļi, mēs joprojām tikām noraidīti. Ride to Freedom ir paredzēts, lai pievērstu maksimāli lielu sabiedrības uzmanību, un tā mēs varētu glābt pēc iespējas vairāk cilvēku. Kā praktizētājs es gribētu teikt – “es neraizējos par noraidījumu”. Jautājuma būtība bija tā, kas mani aizskāra, un es tiešām apraudājos par dažām sāpīgām lietām, ko bija teikuši praktizētāji par bērniem un projektu. Es sapratu, ka tas bija mans personīgais pārbaudījums. Kad es palaidu vaļā sāpes un nepievērsu uzmanību aizskarošajiem vārdiem, noraidījumi pārstāja skanēt.

Iet vai neiet!

Sākotnējais Ride to Freedom projekta plāns bija ļoti vērienīgs un dārgs. Sākumā mums pat bija naudas avots ar sešciparu budžetu. Taču vecie spēki izdarīja tā, ka 2015. gada Ride to Freedom projektam naudas avots apsīka un kļuva nepieejams. Tad es mainīju pozīciju un sagatavoju saprātīgu plānu, kas ļautu mums uzsākt braucienu 2016. gadā. Es nekavējoties iepazīstināju bērnus ar šo ģeniālo plānu.

Bērni uzreiz noraidīja šo plānu! Viņi vienbalsīgi piekrita, ka projektam ir jāvirzās uz priekšu šobrīd. Taču es viņiem atgādināju, ka mums nav naudas! Kā mēs varam virzīties uz priekšu? No jaunajiem braucējiem dzirdēju vienu un to pašu atbildi : “Mums ir jāuzticas mūsu Skolotājam!” Viņi visi juta, ka bija ļoti svarīgi uzsākt projektu tagad. Gaidīt, kad varēsim uzsākt projektu, būtu tas pats, kas gaidīt, lai vecie spēki mums sagādā problēmas. Tāpēc man, praktizētājam veterānam, bija jāmācās ticēt Skolotājam un Likumam no tiem, kas vēl nebija pat piedzimuši, kad es sāku praktizēt. Tad es arī uzzināju kāda ir tīra sirds. Toreiz es viņiem pateicu: „ Ja jums ir sirds virzīt šo projektu uz priekšu, neskatoties uz neiespējamajiem apstākļiem, tad es apsolu ticēt, ka tas notiks.”

Brīnumi pārbraucienu laikā

Jūs varbūt esat redzējuši fotogrāfijās un video lielu melnu autobusu. Šis autobuss, kuru mums aizdeva draugs praktizētājs, bija mūsu vadības centrs. Komunikācija, organizācija un plānošana, lielākoties, notika no šī vadības centra. Autobusa īpašnieks deva tam nosaukumu, kas bija tieši vietā – Ticība! Tas, ka mums bija Ticība, bija brīnums pats par sevi. Mums bija nepieciešams pietiekami liels transportlīdzeklis, kas varētu sekot mūsu jaunajiem, dārgajiem velobraucējiem, kamēr mēs esam uz ceļa. Un tas bija – Ticība. Īstie brīnumi sākās, kad es sāku braukt ar Ticību uz mūsu ceļojuma sākumu – uz Losandželosu.

Kamēr es braucu uz Losandželosu, es sūrojos par to, ka man nebija iespējas (vai naudas) pārvadāt bērnus pa visu valsti. Kad es tuvojos Losandželosai, es saņēmu labu ziņu, ka kāds ir ziedojis pietiekami daudz naudas, lai mēs varētu noīrēt divus 15-vietīgus autobusus. Sliktā ziņa bija tā, ka naudas pietika tikai tam, lai nobrauktu tikai trešo daļu no ceļa cauri valstij. Nepamirkšķinot ne aci, es teicu viņiem, lai iet un iznomā. Brīnumi notika, kamēr mēs šķērsojām valsti, jo katru reizi, kad mums bija nepieciešama nauda, lai pagarinātu autobusu nomas līgumu, mēs saņēmām pietiekami daudz naudas, lai to izdarītu. Skolotājs mūs sargāja.

Taču šis ir stāsts par braucienu, kas nepakļāvās nekādai loģikai! Līdz brīdim, kad mēs ieradāmies Lasvegasā, bija skaidrs, ka mums nepieciešams trešais furgons, precīzāk sakot – kravas furgons. Sāka kļūt bīstami pārvadāt inventāru un ēdienu divu 15-vietīgu autobusu ārpusē, jo daži priekšmeti varēja nokrist uz ceļa. Iespējamie kravas furgona vadītāji devās pie U-Haul dīlera pēc furgona. Neilgi pēc tam, kad viņi bija ieradušies pie dīlera, es, protams, saņēmu zvanu, ka tur ir kāda problēma. Mēs varētu iznomāt furgonu uz 30 dienām ar neierobežotu nobraukumu par 800 $ (nav slikti)! Bet mums būtu jāatgriež furgons atpakaļ Lasvegasā! Vai arī cita vienīgā iespēja bija iznomāt furgonu vienā virzienā uz Denveru, taču mēs varējām ņemt to tikai uz 15 dienām un tas izmaksātu 1500 –2000 $.

Es aizvēru acis un teicu: “Izmantosim 800 $ variantu.”

“Bet Kīt, ko mēs darīsim pēc 30 dienām?”

Es atbildēju: “Mums ir 30 dienas, lai to noskaidrotu.”

Un tā, gandrīz 30 dienas vēlāk mēs bijām 2000 jūdžu attālumā, un man bija liela problēma – kravas furgons. Es saņēmu zvanu no drauga praktizētāja, kurš nekad dzīvē man nebija zvanījis. Viņš apsveica mūs ar veiksmīgu braucienu un novēlēja mums visu labu. Es viņam pateicos par zvanu un mēģināju beigt sarunu, kad viņš man pajautāja:

“Vai jums kaut kas ir nepieciešams?”

Es jokojot atbildēju: “Jā, kravas furgons,” domājot tikai par savu problēmu.

Viņš vilcinājās un tad teica: ”Mums ir viens rezerves furgons, kuru mēs neizmantojam! Es to savedīšu kārtībā un jums atvedīšu!”

Šis praktizētājs saveda furgonu darba kārtībā un kopā ar savu draugu atveda to no Ņūdžersijas līdz Sentluisai Misūri štatā!

Brīnumi ar to vēl nebeidzās!

Kad abi praktizētāji ieradās Sentluisā, viņi saprata, ka mums joprojām ir problēma ar nomātā furgona atgriešanu. Viņi nolēma, ka viens no viņiem varētu vest nomāto furgonu 2000 jūdzes atpakaļ uz Lasvegasu. Tas atrisināja mūsu visaktuālāko transportēšanas problēmu. Mūsu dārgais Skolotājs to nokārtoja un izglāba projektu.

24 brīnumainas stundas

Šīs 24 stundas sākās vēlu vakarā, kad mēs mēģinājām atrast ceļu cauri Mohave tuksnesim. Es droši vien sakliedzu vai žēlojos par mūsu stūrmani, jo mums bija vajadzīga vieta, kur pārnakšņot. Beidzot mēs nokļuvām kempingā – skaistā vieta starp Sarkanajām klintīm Nevadā, kas saucās Uguns ieleja. Mēs devāmies pie ieejas un mēģinājām izdomāt, kā piereģistrēties kempingā pēc tā slēgšanas. Kamēr mēs mēģinājām to noskaidrot, pie mums piebrauca pikaps un apstājās. Tas bija parka uzraugs, kurš dzīvoja kempingā. Viņš mums ātri paskaidroja, ka problēma ir tā, ka mēs esam liela grupa, bet tajā laikā kempinga teritorija grupām nebija atvērta. Turklāt būtu nepieciešama rezervācija un daudz naudas, lai šeit paliktu. Pēc tam, kad bērni izskaidroja patiesību parka uzraugam, viņš bija tik aizkustināts, ka aizveda mūs uz laukumu, kas bija paredzēts grupām, un atvēra to īpaši priekš mums. Tad viņš teica, ka tas ir viņa ziedojums mūsu lietai. Turklāt viņš aizgāja un atgriezās ar malkas kravu, kuru mums uzdāvināja, lai mēs varētu pagatavot vakariņas.

Nākamajā rītā mēs centāmies nokļūt līdz tālbraucēju atpūtas pieturvietai, lai varētu atjaunot sakarus, jo mēs atradāmies teritorijā, kurā nebija interneta un mobilo sakaru pārklājuma. Kamēr mēs bijām pieturvietā, kādam policistam radās interese uzzināt, kas mēs esam un ko mēs darām. Un atkal pēc tam, kad bērni izskaidroja, ko mēs darām un kurp dodamies, šis policists brīvprātīgi pavadīja mūs līdz galvenajai automaģistrālei, tāpēc mums nevajadzēja braukt pa mazajiem ceļiem. Mēs bijām ļoti priecīgi par šo brīnumu. Bet drīz vien pēc tam policists atvainojās un paziņoja mums, ka var mūs aizvest tikai līdz nobrauktuvei uz 85 šoseju, un mums pašiem nāksies turpināt visu ceļu, lai nonāktu līdz nobrauktuvei uz 112. šoseju. “Nebaidieties,” policists teica, “es ar jums būšu tik ilgi, kamēr mani neaizsauks prom.” Drīz pēc tam viņš atnāca pie manis ar labām ziņām. Viņš teica: “Es atradu vietējo policistu, kurš pavadīs jūsu komandu līdz nobrauktuvei uz 112. šoseju.” Atkal vēl viens brīnums.

Taču tālāk kļuva aizvien labāk.

Patiesībā vietējais štata policists mūs sagaidīja pie 85. nobrauktuves. Kādu brīdi mūs pavadījis, viņš pienāca pie manis, lai pateiktu, ka dzīvo pie nobrauktuves uz 112 šoseju. Kad mēs to sasniedzām, viņš uzaicināja mūs pie sevis. Kamēr mēs tur bijām, viņš un viņa lielā ģimene mūs pabaroja, iedeva ūdeni un gaisa kondicionieri. Mēs dziedājām mūsu komandas dziesmu, fotografējāmies ar policistu un viņa ģimeni viņu mājā. Drīz vien mums nācās viņam pateikties par viesmīlību, jo mums bija jāturpina ceļš.

Pēc tam, kad mēs atstājām policista māju, mums radās liela nepieciešamība pēc dažādām rezerves daļām mūsu velosipēdiem. Mums bija vajadzīgas riepas, kameras, ķēdes utt. Īsāk sakot, mums bija vajadzīgs viss. Mēs apstājāmies tuvējā Walmart veikala stāvvietā, lai nopirktu šīs lietas. Tiklīdz mēs piestājām, mums blakus apstājās kravas auto ar lielu, zaļu piekabi. Tas bija no Cannodale. Kompānija Cannodale ir viens no lielākajiem velosipēdu un to daļu ražotajiem pasaulē. Vēlreiz bērni izskaidroja mūsu situāciju kungam kravas auto. Cannodale pārstāvis sāka ņemt ārā no piekabes velosipēdu riepas, kameras, ķēdes un pilnīgi visu, kas bija nepieciešams mūsu velosipēdiem. Mums nebija jāpērk neviena lieta.

Šīs 24 brīnumu pilnās stundas mums ieplānot varēja tikai mūsu dārgais Skolotājs. Tas bija iespējams, pateicoties mūsu jauno Ride to Freedom vēstnešu tīrajām un taisnajām sirdīm. Kā jūs varat iedomāties, brīnumu ir pārāk daudz, lai tos varētu uzskaitīt.

Traumas

Es gribētu savu pieredzi pabeigt ar vienkāršu apliecinājumu par Skolotāja vislielāko sniegto palīdzību mums. Daudzi no jums varbūt ir redzējuši dažus no nelaimes gadījumiem, kurus piedzīvoja mūsu jaunieši brauciena laikā. Ļaujiet man jums paskaidrot, ka, redzot kādu no notikušajiem negadījumiem, jūs piekristu tam, ka negadījumi bija tik smagi, ka tajos gūtās traumas varētu novērtēt ar 9 vai 10 ballēm. Taču brīnums izpaudās tā, ka traumas šo negadījumu rezultātā bija vērtējamas tikai ar 1 balli. Visa ceļojuma laikā mēs neguvām nekādas nopietnas traumas. Par to visu mēs varam pateikties tikai un vienīgi Skolotājam. Viņš zināja, ka nopietnas traumas kaitētu projektam.

Paldies Skolotāj, paldies par Jūsu aizsardzību un brīnumiem, kas mūs pavadīja visa ceļojuma laikā.

Nākamajā vasarā mēs plānojam braukt pa Eiropu. Tāpēc mums jābūt vēl centīgākiem nekā līdz šim.

Skolotāj, es centīšos pilnveidoties vēl labāk.

Paldies par Jūsu palīdzību.