Mana pilnveidošanās pieredze

Godājamo Skolotāj Li,
Dārgie draugi praktizētāji,

Šī ir pirmā reize, kad es rakstu par savu Faluņ Dafa pilnveidošanās pieredzi.

Pēc profesijas esmu žurnāliste, un man vienmēr ir bijusi kaislība un talants rakstīt, bet Dafa ir tik svēts un milzīgs, ka līdz šim es neesmu jutusies pietiekami pārliecināta, lai kaut ko uzrakstītu par savu pilnveidošanos. Tomēr, to darot, es jutos drosmīga un iedrošināta. Es jutos brīva un aizsargāta vienlaikus.

Es esmu uzaugusi komunistiskā valstī, absolūti ateistiskā ģimenē. Dievi man bija tikai kā kaut kas nesaprotams cilvēka prātam, kaut kas līdzīgs psiholoģiskai saslimšanai.

Kā pirmo grāmatu, kurā runāts par Dievu, es izlasīju kāda vācu autora sarakstītu grāmatu. Tajā bija stāsts par Budu Šakjamuni izteikti rietumnieciskā perspektīvā. Tas mani tā iespaidoja, ka es padomāju: “Jā, šeit ir zināma patiesība par Dievu”. Bet es neturpināju tajā iedziļināties, jo manā dzīvē notika daudzas citas lietas. Es pārcietu daudz grūtību, un biju dusmīga par savu dzīvi. Es visu laiku domāju par pašnāvību. Tas lika man justies brīvāk, līdz pienāca brīdis, kad tas šķita nenovēršami. Tas bija 1999. gada augustā, un iekšējā balss manī teica: „Tu nevari dabūt to, kas tev netiek dots.” Es biju pilnīgi pārliecināta, ka sāpes, kuras es tik ļoti vēlējos apturēt, ar to nebeigsies. Man glābiņš bija jāmeklē kaut kur citur.

Tāpēc es vienkārši nolēmu dzīvē sākt meklēt labas lietas, nevis koncentrēties uz negatīvajām. Tomēr grūtības turpinājās, taču es mēģināju tās uztvert viegli. Tā bija jau daudz labāk, bet joprojām ļoti grūti. Tolaik es satiku draudzeni, kuras hobijs bija anagrammu veidošana no cilvēku vārdiem. Viņa nolēma tādu izveidot arī man. Pagāja apmēram mēnesis, līdz viņa bija tikusi ar to galā un ļoti lepna par rezultātu. Tulkojot no angļu valodas, anagramma nozīmēja: „Lotosi tiek stiprināti ar ķēdēm.” Ak vai! Mani pārņēma nepatīkama sajūta. Ķēdes? Kāpēc ķēdes? Es nedomāju par lotosiem, es tikai domāju par šo brīvības trūkumu, kas joprojām turpinājās manā dzīvē.

Dzīve ritēja tālāk. Ar mani notika dažādas lietas. Lielākā daļa no tām darīja mani arvien stiprāku. Bet man vēl joprojām bija bail no manām ķēdēm. Es tikai gribēju, lai tās pazūd, taču tā nenotika.

Reiz, kad es 2009. gadā piedalījos zaļo kustībā Bulgārijā, es satiku Dafa praktizētāju un devos uz vingrojumu demonstrēšanu kādā kultūras iestādē Sofijā. Bērnībā es ilgu laiku nodarbojos ar jogu, bet tikai kā ar sportu, jo grāmata bija izdota komunistu laikā Bulgārijā, kad garīgās prakses nebija ieteicamas. Tāpēc es zināju, kā sēdēt lotosa pozā ar dubulti sakrustotām kājām un varēju izpildīt dažus patiešām grūtus vingrinājumus. Taču es neko nezināju par apziņas pilnveidošanu.

Tomēr, kad šajā pasākumā es izpildīju Faluņ Dafa vingrojumus, sajūtas bija neaizmirstamas. Kaut kas ļoti spēcīgs ienāca manā ķermenī. Atgriezusies mājās, es internetā izlasīju par vajāšanām. Es patiešām biju satriekta, jo īpaši par orgānu izņemšanu. Tikai gadu pēc šīs pirmās demonstrācijas es atsāku pildīt vingrojumus. Un vēl joprojām es biju ļoti tālu no izpratnes par grāmatu un Dafa principiem. Man likās, ka tā ir fantāzija. Dažām lietām es piekritu, bet lielākā daļa no tām man bija absolūti nesaprotamas. Un neticamas!

Un tad kaut kas notika, kas man bija kā pagrieziena punkts. Bulgārijas praktizētājus apmeklēja praktizētāji-veterāni no Eiropas. Pēc pirmās kopā būšanas dienas es biju ļoti dusmīga un vīlusies, un gaidīju nākamo dienu, sagatavojusies cīņai. Un tad atnāca nākamā diena, un man nebija par ko un ne arī pret ko cīnīties. Es jutos tik muļķīgi! Es jutos neadekvāta un tajā pašā laikā brīva. Es sāku saprast Dafa spēku. Īsts, maģisks, žēlsirdīgs spēks, kas liek lietām notikt bez cīņas, tikai ar līdzjūtību un pacietību.

Kad es pirmo reizi grāmatā “Džuaņ Faluņ” izlasīju par [prakses]principiem, tad Pacietību man tiešām bija ļoti grūti saprast (dažreiz tā vēl joprojām ir). Un ar Labestību arī bija grūti. Un man ir jāatzīst, ka man patiešām bija vajadzīgs ilgs laiks, lai saprastu devīto lekciju, kur Skolotājs runā par diženo sirds pacietību, un man vēl joprojām ikdienas dzīvē ir grūti rīkoties saskaņā ar to. Tomēr mani pārsteidza ar līdzcietību un pacietību pilnās sirdis, kuras man bija iespējams novērot pie praktizētājiem-veterāniem. Un tas manī daudz ko mainīja. Tagad man bija mērķis: sasniegt šo līdzjūtības un pacietības līmeni, ko biju pieredzējusi! Man priekšā bija vēl tāls ceļš ejams!

Un tad, piecus mēnešus vēlāk notika vēl pārsteidzošāka lieta. Man jāatzīst, ka dažreiz vajāšanas man izklausījās kā kaut kas abstrakts, jo es nekad nebiju tās redzējusi un nebiju satikusi nevienu, kurš būtu tās pieredzējis. Tas ir tik nežēlīgi un tik brutāli, ka mans prāts tiešām atteicās pieņemt to kā realitāti.

Tāpēc, 2014. gada decembrī, kad Belgradā vizītē ieradās dažas augsta ranga Ķīnas amatpersonas, es nolēmu pievienoties miermīlīgajai demonstrācijai, – tas bija mans pienākums pret Dafa. Man nekad nebūtu ienācis prātā, ka tas varētu būt bīstami. Es smējos par savu tuvinieku brīdinājumiem būt uzmanīgai. Es biju mazliet satraukta, kad mašīnā visi deviņi praktizētāji apsprieda to, ko mums vajadzētu teikt pie robežas, ja mums jautās par vizītes mērķi.

Tas, kas notika tālāk, bija kā visos rakstos, kurus esmu lasījusi par vajāšanām: no viesnīcas, kurā mēs bijām apmetušies, mūs ar varu aizveda serbu policisti, mums nevienam nebija ļauts piezvanīt, mūs neinformēja, par kādu noziegumu tiekam aizturēti. Es domāju, ka policisti paši par to neko nezināja. Viņi teica, ka mēs esam bīstami noziedznieki un esam pret Ķīnu. Tāpēc mums radās iespēja skaidrot patiesību. Mēs stāstījām viņiem par ļaunās partijas nežēlīgajām darbībām, vajājot nevainīgus cilvēkus par viņu uzskatiem. Labi jau bija tas, ka mēs varējām runāt bulgāru valodā, un serbi varēja mūs saprast, ja mēs runājām lēni. Tātad mēs aizturēšanas vietā stāstījām par vajāšanām, un mums bija ļoti spēcīgas taisnās domas. Nākamajā dienā uz šejieni tika nosūtīti vēl divi ķīniešu praktizētāji. Mums atļāva lasīt kopā. Kad mēs kopā lasījām, man bija iespēja aizmirst visas bailes par nezināmo. Man gluži vienkārši bija nojauta: mums ir jāizskaidro patiesība, un visu šo laiku faktiski mēs varētu izmantot, lai praktizētu kopā, mācītos kopā Likumu un kopā izpildītu vingrojumus.

Otrdienas vakarā (mūsu otrajā dienā aizturēšanas vietā) uz nakts maiņu ieradās jauni policisti un sāka pret mums rupji izturēties. Mēs lasījām, bet viņi lika atvērt istabas durvis, viņi bija ļoti skaļi, visu laiku smēķēja, un tas bija ļoti traucējoši. Viens no viņiem ieradās, lai mūs pārtrauktu. Tad viņš atnāca atkal, bija rupjš, bet mana pirmā doma bija ne par to. Es nodomāju: „Viņi šeit nenāk nejauši. Viņi nāk, lai dzirdētu par Dafa.” Tad es devos pie apsargiem un stāstīju viņiem un skaidroju, kāpēc mēs esam šeit, un par to, kas notiek Ķīnā ar cilvēkiem, kas ir līdzīgi mums. Es viņiem pastāstīju arī par Dafa principiem un ieraudzīju gaismu viņu acīs. Tad mēs varējām aizvērt durvis un turpināt lasīšanu bez traucējumiem.

Tas, kas notika Serbijā, spēcināja manu ticību Dafa. Es pieredzēju, kā tas ir patiesībā, piemēram: ja jūs rīkojaties kā cilvēks, tad vajāšanas kļūst smagākas, nekā tad, kad jūs domājat par sevi kā par Dafa praktizētāju. Tad es labāk iepazinu arī savus draugus praktizētājus. Un redzēju, kā taisnās domas praktizētāja apziņā var mainīt lietas sev apkārt. Es domāju, ka, skaidrojot patiesību, mēs šajās trīs aizturēšanas dienās, kopā ar saviem Bulgārijas draugiem praktizētājiem mazinājām šīs vajāšanas. Tas tiešām bija piemērs tam, kā viņi sadarbojās kopā ar Eiropas praktizētājiem, rīkojoties kā vienots ķermenis. Un šī bija viena no lietām, ko es atcerējos no tikšanās ar Eiropas praktizētājiem Sofijā: mēs esam viens vesels, katrs uzņemas savu daļu, izdara visu iespējamo un, cik vien iespējams, cenšas būt harmonijā ar citiem; un ja rodas konflikti, tad mazināt tos ar labestīgu sirdi.

Skolotājs daudz runā par mūsu ceļiem. Un, jo ilgāk es pilnveidojos, jo vairāk es redzu savu pilnveidošanos kā ceļojumu. Ceļojumu uz manu patieso būtību, kur lotosi ir jau stipri un ķēdes vairs nav vajadzīgas.

Es pateicos par šo ceļojumu mūsu žēlsirdīgajam Skolotājam, un paldies visiem Dafa praktizētājiem par pieredzes apmaiņu.

Tā ir tikai mana ierobežotā izpratne. Lūdzu, norādiet uz jebkurām nepilnībām.

Paldies, Skolotāj Li.
Paldies, draugi praktizētāji.