Izdevība iesūdzēt Dzjanu tiesā – iespēja atsākt pilnveidoties kā pašā sākumā

Esmu praktizētājs no Norvēģijas.

Agrāk es domāju, ka vienīgi tie, kas labi pilnveidojas un labi rīkojas, var atbilst tādam standartam, lai uzstātos ar runu Likuma konferencē. Tā kā visos aspektos esmu bijis viduvējs, es nekad nebiju domājis par pieredzes rakstīšanu Likuma konferencei. Šobrīd savas domas esmu mainījis, un man ir jārod drosme atklāt jebko, kas pilnveidojoties nav izdevies pietiekami labi, jāizdibina ikvienu cēloni tam, kāpēc neesmu rīkojies atbilstoši Likumam, jāatmasko ikviena apslēptā pieķeršanās un cilvēciskā domāšana, ko nebiju spējis atlaist. Tādēļ šī pieredze nebūs par to, ko esmu darījis Dafa projektos vai arī cik daudz es esmu izdarījis.

Turpinājumā ir aprakstīts tas, kam nesen gāju cauri, sākot strādāt pie prasības pieteikuma pret Dzjanu. Kad es to rakstīju, es savu šā brīža pilnveidošanās stāvokli salīdzināju ar to, kāds tas bija laikā, kad tiku pakļauts vajāšanām, un guvu priekšstatu par to, kā atgriezties tādā pilnveidošanās stāvoklī, kā pašā sākumā.

Prasības pieteikumu iesniegšana pret Dzjan Dzemiņu aizsākās šī gada maijā, un ir kļuvusi par nozīmīgu lietu Dafa praktizētājiem visā pasaulē. Kad redzēju, ka kontinentālās Ķīnas praktizētāji iesūdzot Dzjanu tiesā izmanto savus īstos vārdus, mana pirmā doma bija par to, ka tas ir vareni. Mēs šim pretīgajam nelietim nedrīkstam ļaut tikt cauri sveikā, vajadzētu, lai šajā procesā iesaistītos vēl vairāk praktizētāju no kontinentālās Ķīnas.

Taču man kaut kā likās, ka man ar to nav sakara, drīzāk jau tā bija Ķīnas praktizētāju lieta. Pat izstudējis Skolotāja lekciju saistībā ar šo jautājumus, izlasījis praktizētāju pieredzes Minghui.org mājaslapā un uzzinājis dažu Norvēģijas praktizētāju viedokļus, es paliku vienaldzīgs, un šajā sakarā neko nedarīju.

Vēlāk, Minghui.org mājaslapa publicēja kriminālās apsūdzības rakstu personīgai un publiskai izmantošanai; tad es to lejuplādēju. Zinot, ka prasības pieteikuma rakstīšanai nāktos tērēt diezgan daudz laika, un būtu jāatceras daudzas lietas, mans slinkums, nolaidīgums un nedisciplinētais domāšanas veids lika man to atlikt malā. Mana atruna bija – uzrakstīšu to, kad man būs laiks, turklāt Dzjana iesūdzēšana bija pārbaudījums Ķīnas praktizētājiem, lai atmestu bailes, kas mums, – tiem, kas atrodas ārpus Ķīnas, – ir mazāk svarīgi; turklāt, kad vēl atrados Ķīnā, es daudzreiz rakstīju kompartijas vadības nodaļai un augstām amatpersonām, izmantojot savu īsto vārdu, tādējādi man tas nav pārāk liels pārbaudījums.

Patiesībā es zināju, ka aiz šī jautājuma slēpās manis paša laiskums, bailes no grūtībām un nedisciplinētība. Tie atspoguļoja to, ka mana cilvēciskā puse joprojām gūst virsroku, un bezatbildību pret atrašanos vienotā ķermenī.

Kādu dienu man bija telefonsaruna ar manu māti, kura atrodas kontinentālajā Ķīnā. Viņa man jautāja, vai esmu uzrakstījis prasības pieteikumu pret Dzjanu. Es atbildēju, ka neesmu. Viņa teica, ka cilvēki, kuri tāpat kā viņa ir 70 vai 80 gadus veci, bez augstākās izglītības – visi ir uzrakstījuši kriminālsūdzību; viņa brīnījās, kāpēc tie, kuri tikuši smagi vajāti un ir labi izglītoti, tāpat kā es, nav to uzrakstījuši. “Dzjana iesūdzēšana tiesā” ir nepieciešama kā daļa no debesu izmaiņām, tāpēc katram tas ir jādara.

Patiesībā, visa mana attaisnošanās Dzjana iesūdzēšanas lietā bija balstīta uz “sevi”, kur dominēja egoisms. Es nebiju padomājis par masveida ietekmi, kas bija nepieciešama kopīgajai situācijai, nemaz nerunājot par jautājuma apdomāšanu no debesu izmaiņu aspekta. Tas viss parādīja, ka esmu tālu novirzījies no pilnveidošanās ceļa.

Es sāku pārdomāt par Dzjana iesūdzēšanas tiesā globālo ietekmi.

Desmit tūkstošu Dafa praktizētāju protests 1999. gada 25. aprīlī bija iekustinājis milzīgas kosmiskas pārmaiņas. Šī viļņošanās rosināja vecos spēkus izmantot visu, lai realizētu smagu pārbaudījumu Dafa praktizētājiem, kamēr cilvēku līmenī vadonis un agresoru vadītājs Dzjan Dzemiņs izmantoja savu varu un visus Ķīnas mehānismus, lai sagrautu, likvidētu, vajātu un apmelotu Dafa un visus Dafa praktizētājus. Ja tagad būtu daudz vairāk praktizētāju, kas pievienotos Dzjana iesūdzēšanai tiesā, kopējais virzītājspēks varētu novest pie ļaunās partijas īstenoto Dafa vajāšanu pārtraukšanas, un vecie spēki pārstātu eksistēt. Tādēļ ir ārkārtīgi svarīgi uzrakstīt prasības pieteikumu, un tas ir jādara ļoti nopietni.

Domājot no cita aspekta, kopš 2010. gada, kad es ierados Eiropā, mana saprašana par centīgu pilnveidošanos bija izgaisusi, jo nepastāvēja vairs ārējais spiediens. Tas ir līdzīgi vardei, kas siltā ūdenī pakāpeniski zaudē savu vitalitāti. Ne tā kā citi Dafa praktizētāji-veterāni, kas šajā juceklīgajā un nežēlīgajā pārbaudījumā bija kļuvuši centīgāki un saprātīgāki, es nepārvarēju un neatbrīvojos no man piemītošiem cilvēciskiem priekšstatiem, un pat pievienoju jaunas pieķeršanās; es biju attālinājies no Skolotāja prasības pilnveidoties kā tad, kad tikko biju saņēmis Likumu.

Faktiski pēc tam, kad nolēmu rakstīt prasības pieteikumu pret Dzjanu, es katru dienu dažus brīžus pavadīju, lai atcerētos, kāda bija mana pilnveidošanās pašā sākumā, no brīža, kad 1999. gadā sākās vajāšanas un līdz pat šai dienai. Kad pienāca laiks rakstīt, tad tiklīdz biju galvā izveidojis teksta saturu, tā uzreiz to uzrakstīju. Rakstīšanas procesā es centos pēc iespējas vairāk balstīties uz faktiem – es rakstīju nopietni un pēc būtības. Pēc tam, kad mana sieva pabeidza rakstīt savu daļu, es to nosūtīju kā ierakstītu sūtījumu, oficiāli ziņojot par Dzjan Dzemiņa noziegumiem Ķīnas Augstākajai tiesai.

Pēc vairākām dienām sapnī kāds man teica, ka mana lieta ir tikusi pieņemta. Kad man bija laiks, es pārbaudīju piegādes statusu un konstatēju, ka manas vēstules saņemšana ir apstiprināta pirms piecām dienām, bez jebkādiem traucējumiem.

Faktiski ar vēstules rakstīšanu es daudz ieguvu. Tā nebija laika izšķiešana, bet gan mana izdevība atcerēties savu pilnveidošanās stāvokli, kad tikko biju sācis praktizēt. Es atskatījos uz šiem pieciem gadiem Norvēģijā, salīdzinot to ar laiku, kad vēl atrados Ķīnā. Mana pilnveidošanās patiešām bija kļuvusi laiskāka, manas cilvēciskās pieķeršanās bija palielinājušās. Salīdzinājumā ar periodu pirms vajāšanām, mana sirds attiecībā uz Likumu un mans pilnveidošanās stāvoklis bija ļoti pazeminājušies.

Pirmkārt es salīdzināju savu tagadējo Likuma mācīšanos un praktizēšanu ar agrāko. Pirms 1999. gada, kad sākās vajāšanas, es izpildīju visus piecus vingrojumu kompleksus vienā piegājienā no rīta pirms darba. Visu vakaru es pavadīju, mācoties Likumu. Kad pirms 2 - 3 gadiem pirmoreiz ierados Norvēģijā, es joprojām spēju katru dienu izpildīt visus piecus vingrojumus vienā piegājienā, taču šobrīd man ir grūti visus vingrojumus izpildīt vienā piegājienā un es bieži atrodu attaisnojumus, lai darītu mazāk, pat izvairoties no stājas vingrojumiem, jo jūtu, ka otrais vingrojums man ir kļuvis par grūtu.

Patiesībā, tās ir bailes no grūtībām, un es neatbilstu Skolotāja prasībai par to, ka „jāuzskata grūtības par laimi” (“Valstības” no “Uzcītīgas pilnveidošanās būtība”). Es atcerējos, ka, būdams Pekinā, es ziemas laikā nekad neizlaidu vingrojumu izpildīšanu mīnus 10 grādu salā, 6 līdz 7 metrus sekundē stiprā ziemeļu vējā, savukārt vasarā – odu mākonī, vairāk nekā 30 grādu karstumā. Tas sākās ar slinkošanu vingrojumu izpildīšanā.

Turklāt, lasot Likumu, es nebiju vairs tik godbijīgs un centīgs kā agrāk. Pašlaik Likuma lasīšanu es bieži uztveru kā uzdevumu, kas jānoved līdz galam. Doma, ka Likums ir jāuztver ar vislielāko godbijību ir kļuvusi nestabila. Lasot es zaudēju koncentrēšanos, un neraugoties uz to, ka mute izrunā vārdus, es domāju par kaut ko citu.

Ja kāds nespēj iet kopsolī ar Likuma mācīšanos un vingrojumu izpildīšanu, beigu rezultāts ir tāds, ka nav pilnīgas ticības Skolotājam un Likumam.

Piemēram, ja pirms vajāšanām kāds man jautātu: “Vai tiešām jūs varat sasniegt rakstura un ilgmūžības pilnveidošanu?” ar to domājot, vai nākotnē es izskatīšos ļoti jauns, es noteikti atbildētu: “Jā!” Īstenībā pašlaik mani mati ir kļuvuši sirmi, un mans ķermenis ir sācis novecot. Es skatos uz praktizētājiem apkārt, un redzu, ka lielākā daļa no viņiem ir sākusi novecot. Ja šobrīd kāds man uzdotu to pašu jautājumu, es neuzdrošinātos būt tik ļoti pārliecināts kā iepriekš.

Turklāt arī tas, kā es raidu taisnās domas, demonstrēja, ka mans līmenis bija pazeminājies. Pirmos divus gadus esot Eiropā, es lielu uzmanību pievērsu tam, lai likvidētu ļaunumu Eiropā un Ķīnā. Es sāku raidīt taisnās domas arī par to, lai palīdzētu tiem praktizētājiem, kuriem bija traucējumi. Taču pašlaik mana taisno domu raidīšana ir tīrā formalitāte, mana apzināšanās attiecībā uz ļaunuma likvidēšanu, kā daļu no vienotā ķermeņa, ir kļuvusi vājāka, un es reti kad raidu taisnās domas par citiem praktizētājiem.

Pirms 1999. gada vajāšanām man bija spēcīga sapratne – ik dienu darīt lietas saskaņā ar Likuma prasībām gan darbā, gan mājās, un es gandrīz nekad neslinkoju sevis pilnveidošanā. Pat, ja nebiju rīkojies labi, es runātu par to Likuma mācīšanās un pieredzes apmaiņas grupā, un es biju apņēmības pilns sevi izlabot.

Taču pēc tam, kad tika uzsāktas ļaunās vajāšanas, saskaroties ar ārkārtīgu ārēju spiedienu, tas noveda pie tā, ka es atslābinājos sevis pilnveidošanā. Es pastāvīgi domāju par vajāšanu nežēlību, un tādējādi vecajiem spēkiem bija iegansts uzturēt vajāšanas. Citiem vārdiem sakot, savā ikdienas dzīvē es vairs nespēju atbilst Dafa kritērijiem un protams, ka es biju atgriezies cilvēciskas būtnes līmenī.

Turklāt, bija notikušas arī zināmas pārmaiņas manā attieksmē pret dažām lietām.

Patiesībā, dienu pēc 25. aprīļa kāds kolēģis man teica: “Tava Faluņgun prakse var sastapties ar zināmām nepatikšanām, jo 25. aprīlī valdība ir rīkojusi ārkārtas sanāksmi, un viņi vēlas izmeklēt Faluņgun. Tev vajadzētu būt uzmanīgam, citādi tu vari zaudēt iespēju doties uz apmācībām ārzemēs”. Es tolaik strādāju armijā, pētniecības laboratorijā. Tomēr mana nostāja tobrīd bija, ka taisnīgums uzvarēs. Lai kāds arī būtu iznākums, es vēlējos turpināt pilnveidošanos. Tāpēc es katru dienu devos uz prakses nodarbību vietu, un meditācijas laikā bez grūtībām sasniedzu miera stāvokli. Kaut kad vēlāk man teica, ka ir parādījušies jauni cilvēki, kas apmeklē prakses nodarbību vietu, un ka viņi šeit atrodas, lai mūs novērotu. Es turpināju praktizēt, neļaujot dažādiem traucējumiem skart sevi.

Situācija kļuva daudz nopietnāka, kad man bija jāpārtrauc strādāt. Tad es zaudēju iespēju izmantot dienesta mājokli, man bija jāatdod sava uniforma, un galu galā mani nosūtīja uz pāraudzināšanas nometni. Taču es nelokāmi turpināju augsti cienīt Dafa un nekad nesvārstījos. Pilnveidošanās bija mans izvēlētais ceļš, pa kuru es vēlējos iet.

Tolaik es spēcīgi apzinājos, ka mana eksistence uz zemes bija tikai mana pilnveidošanās vide. Ja vien man ir kur gulēt un ir ko ēst, – tad tas ir viss, kas man ir vajadzīgs, un ārējā apkārtējā vide ir tikai butaforija manā pilnveidošanās ceļojumā.

Taču tagad, kad viss šķiet rutīna un nav nekā neparasta, mans ikdienas pilnveidošanās fokuss ir pazeminājies. Es esmu pārāk atslābis, lai strādātu pie atgriešanās savā sākotnējā stāvoklī.

Un treškārt, dramatiski bija mainījusies mana attieksme pret citiem praktizētājiem. Sākumā, ja kāds gribēja iemācīties vingrojumus un mācīties Likumu, es būtu tik laimīgs par radušos izdevību šī cilvēka dzīvē. Es zināju, ka tā būs viņa vislabākā izdevība iegūt glābšanu, tā ir viņa iepriekšnolemtā saistība ar pilnveidošanos un varbūt vienīgā izdevība mūžā. Es iekšēji būtu tik ļoti priecīgs par viņiem un gribēju viņus iedrošināt turpināt pilnveidošanās ceļu.

Taču tagad es vairs nejūtu tādu tuvību ar draugiem praktizētājiem kā sākumā, drīzāk gan es esmu kļuvis kritiskāks, domājot: „Viņš ir pārāk aizgājis galējībās, viņa nav punktuāla, tu esi pārāk fanātisks, tu dari to, lai tikai izrādītos. Tu esi tik lielīgs!” Esmu kļuvis kā parasts cilvēks, ar parasta cilvēka attieksmi.

Es joprojām nesu sevī aizvainojumu. Es domāju, ka viņš sabojāja manu reputāciju, viņa uzvedība ir aptraipījusi Dafa reputāciju utt. Tas pat noveda pie tā, ka es negribēju piedalīties dažos Dafa projektos, kuros bija arī viņš.

Patiesībā, ieskatoties sevī, es redzu, ka mana attieksme pret citiem ir bijusi briesmīga. Man ne tikai nebija līdzjūtības kā praktizētājam, vēl sliktāk – es nebiju labāks par parastu cilvēku. Dažreiz tas, kas manī parādījās, bija dēmoniska būtība, uztverot praktizētāju nepilnības, kā viņu iedzimtos trūkumus. Pat izstudējis Skolotāja lekciju par šo aspektu, es joprojām nespēju to identificēt sevī un neizlaboju sevi.

Likuma izklāstā “Kas ir Dafa sekotājs” Skolotājs teica:
“Cilvēka labo pusi vairs nevar ieraudzīt, jo tā jau ir atdalīta. Tas, ko jūs redzat, vienmēr ir tā puse, kas vēl nav pilnveidota. Tomēr nevar būt tā, ka jūsu sirdī nav žēlsirdības, nevajag ar nemainīgi stingriem priekštatiem raudzīties uz cilvēkiem.”

“Likuma izklāstā 2014. gada Likuma konferencē Sanfrancisko” Skolotājs arī teica:
“Es nesaku, ka daži Dafa sekotāji pilnveidojas slikti. Tā viņu daļa, kura ir pilnībā pilnveidota, jau ir atdalīta. Tik ilgi, kamēr vien jums vēl paliek cilvēciskās lietas šeit, šajā cilvēciskajā pusē, jums būs sliktas lietas un sliktas domas, un jo tuvāk šīs lietas ir virspusei, jo sliktāk tās izpaužas.”

Ja paraudzītos uz to tagad, ja cilvēki redzētu tikai manu dēmonisko pusi, viņiem noteikti par mani būtu briesmīgs viedoklis. Skolotājs aicina mūs skatīt lietas no Likuma perspektīvas, un izmantotu Dafa kā standartu, pēc kura izvērtēt visu. Tomēr es joprojām novērtēju visu pēc saviem paša uzskatiem, un spriežu par lietām no savas perspektīvas. Tomēr paša perspektīva ir tikai priekšstati, kas audzināti un attīstīti starp parastiem cilvēkiem ilgā laika periodā. Tāpēc no šīs manas īpatnības ir jāatbrīvojas pilnveidojoties. Es patiešām nebiju pilnveidojies labi, un arī neatrados Likumā.

Lai mainītu šo stāvokli, es izpratu, ka man ir jāizmanto Likums kā pamats, un, lai mainītu egoistiko uzskatu, kas man bija pašam par sevi, katram mirklim un darbībai ir jābūt saskaņā ar Likumu. Tikai tad mani neaizkustinās viltus ilūzijas ap mani, un es varēšu iziet no šī cilvēku līmeņa un pārsniegt to.

Patiesībā kopš brīža, kad es pakāpeniski apslāpēju savas cilvēciskās domas par “citu vājību analizēšanu”, es sāku skatīties uz citiem apkārt esošajiem praktizētājiem, un viņiem visiem parādījās īpašības, kas bija neparastas un vērtīgas. Izdarīt to viņu pilnveidošanās ceļā šodien tiešām nebija viegli.

Tagad parunāsim par ieskatīšanos sevī. Kad es iepriekš saskāros ar problēmām, es zināju, ka man jāieskatās sevī. Es bieži atradu kaudzi ar problēmām, taču es meklēju arī citu problēmas, un es uzskatīju, ka tieši viņu trūkumi bija par iemeslu tam, ka izraisījās konflikti. Patiesībā par iemeslu tam bija mans ego.

Raugoties uz lietām tagad, es redzu, ka patiešām neesmu pilnveidojies visā nopietnībā, un gluži vienkārši uzstāju uz savu paša viedokli, kā arī biju pieķēries citu praktizētāju trūkumiem, un lielākā vai mazākā mērā es ietekmēju visa vienotā ķermeņa stāvokli. Ja praktizētāji nevar strādāt kā vienots ķermenis, to redzot vecie spēki ir ļoti priecīgi par to, ka mēs cīnamies savā starpā. Tas patiešām dod viņiem ieganstu, lai radītu vēl vairāk traucējumu.

“Likuma izklāstā 2015. gada Fa koferencē Ņujorkā” Skolotājs norādīja:
“Pirms vairākiem gadiem es visvairāk raizējos par to, ka pat tad, kad vajāšanas bija tik ļoti nežēlīgas, daudzi cilvēki Dafa projektos nebija spējīgi viens ar otru labi koordinēties un sadarboties. Bija daudz lietu, kas cieta neveiksmi jūsu strīdu rezultātā, un daudz lietu, kas neizdevās tādēļ, ka ļaunuma faktori izmantoja jūsu ļoti spēcīgo vēlmi cīnīties vienam ar otru.”

Kad mēs izmantojam Skolotāja teikto, lai novērtētu to, kā šīs lietas ir virzījušās, daži no mūsu projektiem patiešām neizdevās, jo mēs, praktizētāji, bijām sašķēlušies. Ja es varētu būt tāds, kāds biju pirms vajāšanām, varētu patiesi labi izturēties pret citiem praktizētājiem un mierīgi izlabot jebkuru trūkumu… domāju, ka lietu iznākums būtu daudz pozitīvāks, un varbūt vienotā ķermeņa apkārtējā vide būtu daudz labāka nekā pašlaik.

Un visbeidzot, atgriezīsimies pie tēmas “pilnveidoties kā pašā sākumā”.

Tagad es izpratu, ka, noliekot galvenajā vietā vienīgi Likumu, un visu ikdienas dzīvē – ģimeni, darbu, mācības utt., uzlūkojot kā manas pilnveidošanās apkārtējo vidi, kā izdevību glābt dzīvās būtnes, man nebūtu jāraizējas par tām pieķeršanām, no kurām ir grūti atbrīvoties, tādām kā skaudība, cīņa, izrādīšanās, iekāre. Tāpēc, ka šīs cilvēciskās pieķeršanās ir tik niecīgas īstas pilnveidošanās priekšā, ka tās automātiski tiks pārvarētas. Tajā pašā laikā, tās substances, kas var izraisīt cilvēciskas emocijas, izzustu un tiktu aizstātas ar racionalitāti un gudrību no asimilēšanās ar Likumu.

Lai noliktu Likumu galvenajā vietā, kā pirmais solis man ir jāizpilda piecu vingrojumu kompleksss katru dienu. Ja nevaru to izdarīt vienā piegājienā, jāatrod laiks, kad tos pabeigt. Turklāt, lai uzlabotu iepriekšējo situāciju, kad nekoncentrējos uz to, ko lasīju, es nolēmu mācīties Lkumu no galvas. Tā es nomainīju Likuma lasīšanu uz Likuma mācīšanos no galvas. Savā ikdienas dzīvē es maksimāli cenšos runāt un rīkoties saskaņā ar Likumu, sakaņā ar Likuma prasībām.

Es vēlos, cik ātri vien iespējams atgūt savu sākotnējo pilnveidošanās stāvokli, kāds tas bija pašā sākumā.

Es ceru, visi praktizētāji atradīs savu sākotnējo pilnveidošanās stāvokli un patiesi paaugstinās sevi saskaņā ar Likumu, līdz sasniegs Pilnību.