Atbrīvots jau pēc četrām stundām kopš aizturēšanas brīža

Pēc tam, kad biju iesniedzis tiesā prasību pret Dzjan Dzemiņu, mani nelikumīgi nogādāja vietējā milicijas iecirknī. Pēc četrām stundām tiku atbrīvots. Vēlos dalīties šajā pieredzē ar draugiem praktizētājiem.

„Šeit nav jūsu birojs”

Kādu pēcpusdienu es izdzirdēju klauvējam pie durvīm. Aiz durvīm stāvēja Džans no vietējā milicijas iecirkņa Iekšējās drošības nodaļas, un viņam līdzi bija vēl trīs civilās drēbēs ģērbti miliči.

Es pieprasīju viņiem uzrādīt dokumentus un sacīju, ka pierakstīšu viņu personas datus. Es arī atteicos ielaist viņus savās mājās, sakot: „Šeit nav jūsu birojs. Jūs nedrīkstat ienākt.” Viens no viņiem kļuva nepacietīgs un aicināja miličus mani arestēt. Es izsaucos: „Faluņ Dafa ir brīnišķīgs!” Mūs apstāja mani kaimiņi, kas kļuva par lieciniekiem manai nelikumīgajai nogādāšanai uz milicijas iecirkni.

Būt skaidrībā par to, kas es esmu; apturēt ļaunumu ar zināšanām par likumdošanu

Iecirknī es apsēdos mīkstā krēslā, nevis tajā, kas paredzēts kriminālnoziedzniekiem, jo es ļoti skaidri apzinājos, kas es esmu. Tad es ar mierīgu prātu noraidīju taisnās domas. Amatpersona vēlējās uzzināt manus personas datus un jautāja par manis iesniegto prasību pret Dzjan Dzemiņu. Es sacīju: „Man ir tiesības klusēt, ja klāt nav mana advokāta. Es neatbildēšu ne uz vienu jūsu jautājumu.” Amatpersona aizgāja.

ĶKP režīmā tie, kas strādā valsts drošības komitejā, prokuratūrā un tiesās, ir dziļi saindēti ar ĶKP safabricētajiem meliem un falsifikācijām (lai gan ir daži izņēmumi), tādēļ, ja mēs vienkārši izskaidrojam viņiem faktus par Faluņgun, tas var nedot īpaši labus rezultātus. Dažkārt viņi pat var iekrāt vēl vairāk melnās karmas, atsakoties ieklausīties mūsu vārdos.

Skolotājs saka:

„Cilvēku ieviestie likumi faktiski tikai mehāniski ierobežo cilvēkus un nobloķē viņus, tai skaitā arī pašus likumdevējus. Cilvēki nepārtraukti paši sevi nobloķē. Viņi ierobežo un ierobežo sevi tik tālu, ka beigu beigās viņiem vairs nav izejas. Kad tiek pieņemts pārāk daudz likumu, cilvēki tiek kontrolēti kā dzīvnieki, viņiem vairs nav kur likties; tad neviens vairs nevar rast nekādu risinājumu.” („Likuma izklāsts Sanfrancisko” no „Likuma lekcijām Savienotajās Valstīs”).

Laikā, kad mēs centāmies atbrīvot ieslodzītos draugus praktizētājus, es izstudēju lielu daudzumu likumu un izpratu, ka daudzi no tiem attiecas tieši uz cilvēkiem, kas strādā sabiedriskās drošības iestādēs, prokuratūrās un tiesās. Es nolēmu vispirms atsaukties uz šiem likumiem ar mērķi pārņemt iniciatīvu savās rokās un izkliedēt ļaunuma faktorus, lai pēc tam efektīgāk varētu izskaidrot patiesību.

Es sacīju: „Saskaņā ar Konstitūcijas 41. pantu pilsoņiem ir tiesības iesniegt attiecīgos valsts orgānos prasības vai sūdzības, kas attiecas uz amatpersonu likumpārkāpumiem vai dienesta pienākumu nepildīšanu..., un nevienam nav tiesību aizliegt šādas prasības vai noraidīt iesniegumus, ne arī pielietot represijas pret pilsoņiem, kas tās iesnieguši.”

„Ja jūsu vadītāji liek jums pārkāpt šos noteikumus, tad tie pastrādā noziegumu. Sekojot šādiem nelikumīgiem rīkojumiem, arī jūs pastrādājat noziegumu.” Neviens, kas to dzirdēja, neuzdrošinājās iebilst.

Es turpināju uzdot jautājumus: „Kā jūs uzzinājāt, ka esmu iesniedzis prasību pret Dzjan Dzemiņu? Kas jums to pastāstīja? Saskaņā ar likumu informācijai par šādu prasību jātiek turētai slepenībā. Kur jūs ieguvāt šo informāciju?”

Neviens no viņiem neuzdrošinājās atbildēt uz maniem jautājumiem. Viens no viņiem sacīja, ka mana apsūdzība ir nepatiesa. Es stingri iebildu: „Dzjan Dzemiņa noziegumi manā prasībā ir skaidri noformulēti. Tas attiecas uz vajāšanu, ko pats esmu pārcietis pēdējo 16 gadu laikā. Manus apgalvojumus apstiprina pierādījumi. Mana prasība tiks izskatīta tiesā likumā noteiktajā kārtībā. Jums nav attiecīgās varas, lai pasludinātu spriedumu.”

Kamēr tas viss norisinājās, viens no miličiem mani nofotografēja. Es pieprasīju foto izdzēst, jo netiku devis atļauju sevi fotografēt. Daži no viņiem mēģināja runāt ar mani rupji. Es pajautāju viņu vārdus, bet neviens neuzdrīkstējās man tos nosaukt. Priekšnieks Džans sacīja: „Ja mēs nosauksim savus vārdus, jūs tos publicēsiet internetā.”

Es atteicu: „Ja jau baidāties, ka jūsu vārdi varētu tikt atklāti internetā, kādēļ tad nedarāt kaut ko labu? Jūs uzdrošināties darīt ļaunu, tomēr baidāties, ka nāksies atbildēt par savu rīcību.”

Uzvarēt ļaunuma faktorus

Es jutu, ka ir pienācis laiks izskaidrot viņiem patiesību, tādēļ sāku ar to, ka pastāstīju par ĶKP rindās valdošo korumpētību un iekšējiem cīniņiem par varu, pastāstīju par to, kā Dafa ir izplatījies visā pasaulē, par dabas un cilvēku pašu izraisītajām katastrofām u.c. Vienu klausītāju grupu nomainīja cita. Viens no milicijas darbiniekiem sacīja: „Mēs domājām, ka uzdosim jautājumus viņam, bet tagad klausāmies viņa lekciju.”

Džans un Vans bija amatpersonas no vietējā „ofisa 610”. Redzēdami, ka neko nespēs panākt, viņi jau grasījās doties prom. Viņi deva rīkojumu miličiem mani uzraudzīt, bet kāds milicis atteica: „Vediet viņu sev līdzi, mēs nevēlamies viņu šeit turēt.”

Bija skaidrs, ka miliči nevēlējās sadarboties ar „ofisa 610” darbiniekiem. Viņi bija izpratuši, ka Faluņgun vajāšana nes viņiem vienas vienīgas nepatikšanas.

Pulkstenis rādīja jau 17:00, kad Džans no Iekšējās drošības nodaļas, redzot, kā mēs itin visur izplatām ziņas par Faluņgun, lūdza mani iejusties viņu situācijā.

Ar dziļu taisnīguma izjūtu es runāju par Faluņgun apmelošanu plašsaziņas informācijas līdzekļos un praktizētāju nežēlīgo vajāšanu un nodevu viņam mūsu Skolotāja teikto: „Kad cilvēks piedzīvo netaisnu izturēšanos, viņam jābūt iespējai runāt – tās ir cilvēka pamattiesības.” (Likuma izklāsts Fa konferencē ASV Rietumos).

Viņiem nebija, ko iebilst. Beigās viņi sacīja, ka iztaujās divus citus praktizētājus, kas arī iesnieguši prasības pret Dzjanu. Es iebildu, ka viņi tikai izniekos savu laiku, jo neviens no praktizētājiem nevēlēsies ar viņiem sadarboties. „Ja tā, tad jūs varat iet,” viņi sacīja un sūtīja mani mājās.

Vienota ķermeņa spēks, darbojoties kopā

Es atgriezos mājās tieši uz taisno domu raidīšanas laiku. Mani sagaidīja māte un draugi praktizētāji.

Izrādījās, ka pēc tam, kad mani aizveda uz milicijas iecirkni, vairāki praktizētāji bija devušies uz miliciju ar prasību mani atbrīvot; viņi bija izsaukuši personīgi Džanu no Iekšējās drošības nodaļas un pieprasījuši mani atbrīvot; vēl citi informāciju par manu aizturēšanu bija ievietojuši internetā; grupa praktizētāju izziņoja to citiem praktizētājiem, aicinot viņus raidīt taisnās domas, lai iznīcinātu ļaunuma faktorus citās dimensijās.

Pēdējo gadu laikā praktizētāji mūsu reģionā ir labi sadarbojušies, lai atbrīvotu nelikumīgi ieslodzītos draugus praktizētājus, mēs esam izpratuši likumdošanas pārzināšanas efektivitāti.

Esam aizpildījuši 18 iesniegumus un citus juridiskos dokumentus, palīdzējuši praktizētāju tuviniekiem piereģistrēties kā prasītājiem; esam nolīguši vairākus advokātus un izvietojuši neskaitāmus patiesību skaidrojošus plakātus, lai informētu vietējos iedzīvotājus par patieso situāciju. Mēs esam izpratuši, kā, pielietojot iegūtās zināšanas likumdošanas jomā, tikt galā ar sabiedriskās drošības iestāžu, prokuratūras un tiesu darbiniekiem.

Tas nebija viegli, bet mūsu paveiktajam ir bijusi milzu ietekme – esam izklīdinājuši ļaunuma faktorus, kas darbojas aizkulisēs, dažas amatpersonas, uzzinot no mums patiesību, ir kardināli mainījušas savu attieksmi pret Faluņgun.

Tā kā šīs lietas tiek izskatītas, daudzas amatpersonas uzzina par to, cik ļauni rīkojas „ofisa 610” darbinieki, un vairs nevēlas izpildīt viņu rīkojumus.

Tas viss savukārt ir iedrošinājis vairumu praktizētāju mūsu reģionā spert soli uz priekšu un piedalīties praktizētāju atbrīvošanas projektos. Mēs koordinējamies savā starpā kā vienots ķermenis, lai apliecinātu Fa, iznīcinātu ļaunumu, skaidrotu patiesību un glābtu dzīvās būtnes.

Fakts, ka es jau pēc četrām stundām tiku atbrīvots, liecina par to, ar kādu spēku ir apveltīta praktizētāju darbība vienotā ķermenī. No pēdējiem praktizētāju atbrīvošanas projektiem esmu daudz mācījies. No cilvēka, kas nespēj lāgā noformulēt savu domu un gandrīz nemaz nepārzina likumdošanu, esmu kļuvis par tādu, kas spēj konkrēti izskaidrot miličiem faktus par Dafa, atsaucoties uz likumdošanas normām.

Dziļi sirdī es apzinos, ka neko daudz nevaru panākt kā atsevišķs indivīds, kuram nepiemīt Likuma spēks un tās spējas, kas piemīt praktizētāju vienotajam ķermenim, ar taisnām domām iznīcinot ļaunumu.

Pēc atgriešanās mājās es dalījos pieredzētajā ar praktizētājiem un raudzījos sevī, kā to pienākas darīt Dafa praktizētājam. Tādā veidā arī pamanīju dažas acīmredzamas pieķeršanās. Studējot pēdējo Skolotāja Likuma izklāstu, esmu pilnībā izpratis, cik pilnveidošanās ir nopietna lieta. Es turpināšu pilnveidot sevi un centīšos vēl labāk darīt trīs lietas, kas mums jādara.

Raksts angļu valodā: http://en.minghui.org/html/articles/2015/12/1/153896.html