Uzlūkot cilvēkus kā radiniekus un vienmēr domāt par viņu glābšanu

Labdien, godājamo Skolotāj! Labdien, draugi praktizētāji!

Esmu 69 gadus veca, un es sāku praktizēt Faluņ Dafa 1997. gadā. Tā kā nebiju mācījusies skolā, tad nepratu lasīt. Taču 13 mēnešu laikā, sākot no 1999. gada beigām līdz 2001. gada janvārim, iemācījos lasīt grāmatu „Džuaņ Faluņ”.

Pēc tam, kad es sāku praktizēt Dafa, man uzlabojās veselība un pazuda vairāk nekā desmit slimību, tostarp aknu iekaisums, žultsakmeņi un čūlas.

Paldies, Skolotāj Li. Esmu ļoti pateicīga par visu, ko manā labā esat darījis.

„Džuaņ Faluņ” lasīšana 13 mēnešu laikā

Es nekad neesmu mācījusies skolā un tāpēc nevarēju pati lasīt Dafa grāmatas. Sākumā es klausījos, kā lasa citi, un skatījos Skolotāja Li video lekcijas Likuma mācīšanās grupās. Taču, kad sākās vajāšana, Likuma mācīšanās grupu vairs nebija. Es katru dienu turpināju klausīties Skolotāja Li audiolekcijas, taču daudz ko nevarēju atcerēties. Es nevarēju lasīt Skolotāja Li jaunos kanonus un informāciju Minghui.org mājaslapā un nodomāju: „Cik tas būtu lieliski, ja es iemācītos lasīt!”

Skolotājs Li droši vien bija ieplānojis tā, lai es iemācītos lasīt. Kad turēju rokās „Džuaņ Faluņ” un nevarēju izlasīt nevienu vārdu, es jutu, ka Skolotājs Li liek man skatīties video lekcijas un salīdzināt tās ar grāmatu. Reizēm man tas izdevās, taču lasīt grāmatu es joprojām nevarēju, tāpēc lūdzu citus, tai skaitā savus radiniekus, kaimiņus, kolēģus un mācekļus, lai viņi iemāca man izlasīt vārdus.

Naktī es mācījos jaunos vārdus, ar kuriem biju iepazinusies dienā. Pagāja 13 mēneši, līdz es iemācījos lasīt „Džuaņ Faluņ.” Nedaudz vairāk laika aizgāja, lai iemācītos lasīt Minghui. org publicētos rakstus un citus Dafa informatīvos materiālus. Esmu izlasījusi visas Skolotāja grāmatas un dažas pat vairāk nekā desmit reižu. Turklāt es zinu no galvas arī daudzus Skolotāja dzejoļus.

Nekas nevar man traucēt ticēt Dafa un apņēmīgi pilnveidoties

Jau pašā pilnveidošanās sākumā manā apziņā nostiprinājās Dafa princips „Īstenība Labestība Pacietība”. Es pastāvīgi paaugstināšu savu Sjiņsjin, lai kļūtu par labāku cilvēku.

Drīz pēc tam, kad es 1997. gada maijā sāku praktizēt Dafa, man pacēlās augsta temperatūra. Tā turējās visu dienu, bet nākamajā rītā pārgāja. Kopš tā laika es neesmu vērsusies pie ārsta un nelietoju zāles, bet slimības, kuras mani bija mocījušas 30 gadus, pilnībā pazuda. Stāvot pie Skolotāja Li portreta, es ar asarām acīs teicu: „Paldies, Skolotāj! Jūs izglābāt man dzīvību. Es pilnveidošos līdz galam, lai vai kas notiktu un lai arī cik grūti tas nebūtu.”

1999. gada jūlijā Ķīnas komunistiskā partija (ĶKP) uzsāka Dafa vajāšanu. Desmit praktizētājus, kuri kopā ar mani strādāja rūpnīcā, aizveda uz „smadzeņu skalošanas” centru. Rūpnīcas priekšnieks pieprasīja, lai es uzrakstu garantijas paziņojumu, kurā apsolu vairs nepraktizēt Dafa. Es atbildēju, ka neprotu rakstīt, nemaz jau nerunājot par garantiju. „Ja jūs man aizliegsiet praktizēt Dafa, vai jūs varat apsolīt, ka es atkal nesaslimšu? Ja es saslimšu, vai varēšu palikt jūsu mājās?”

Ikviens rūpnīcā zināja, ka agrāk, pirms sāku praktizēt Dafa, es cietu no daudzām slimībām, tāpēc priekšnieks aizgāja, nesakot ne vārda. Pēc tam viņš runāja ar manu vīru. Mans vīrs bija galvenā tehnologa vietnieks un skatījās uz mani “no augšas”, jo nebiju laidusi pasaulē nevienu dēlu, tikai trīs meitas. Sapulcē viņš mani pazemoja par to, ka es nemāku ne lasīt, ne rakstīt. Pēc tam visi lika mani mierā.

Es izpildīju vingrojumus un lasīju Dafa grāmatas mājās, jo Likuma mācīšanās grupu vairs nebija. Katru dienu es klausījos Skolotāja Li lekcijas. Pārvarot vīra ļauno izturēšanos un citus traucējumus, es mācījos Likumu un izpildīju vingrojumus, neizlaižot nevienu dienu.

ĶKP propaganda neļāva cilvēkiem uzzināt patiesību par Dafa, tāpēc es gāju uz ielas stāstīt cilvēkiem par vajāšanu, pamatojoties uz savu izpratni par to. Katru dienu es mācījos vienu vai divas lekcijas no „Džuaņ Faluņ”, Skolotāja Li jaunos kanonus un Minghui. org jaunākos rakstus. Vēlāk, kad mēs atsākām Likuma mācīšanos grupā, es gāju uz turieni trīs reizes nedēļā.

Tikai tad, ja labi mācos Likumu un saprotu tā principus, sarunājoties ar cilvēkiem, es varu atbildēt uz viņu jautājumiem. Kopš sākās vajāšanas, es nekad neesmu izjutusi bailes, stāstot cilvēkiem par vajāšanu. Es runāju par to gan ar draugiem, gan nepazīstamiem cilvēkiem. Lai gan reizēm par mani tika ziņots milicijai, taču, kamēr vien manas domas bija taisnas, Skolotājs Li palīdzēja man izvairīties no briesmām.

Atlaist aizvainojumu un dusmas

Žēlsirdību var sasniegt, tikai pilnveidojot Sjiņsjin. Vispirms man vajadzēja atbrīvoties no uzkrātā aizvainojuma. Biju aizvainota par to, ka vecāki nebija sūtījuši mani skolā, tāpēc biju analfabēte; biju aizvainota par to, ka mani apvainoja cilvēks, ar kuru biju precējusies; biju aizvainota, jo vīramāte pret mani netaisnīgi izturējās; biju aizvainota, ka man nav dēla. Dusmas man neļāva ne ēst, ne gulēt.

Sākusi mācīties Dafa, es sapratu, ka nekas nenotiek nejauši, viss ir iepriekšnolemts. Man nāksies dzīvot bez laba vīra, bez dēla un pieticībā, jo tas ir mans liktenis. Ja iepriekšējā dzīvē paliku parādā vīram un viņa mātei, tad tagad viņi pret mani izturas netaisnīgi. Karmisko parādu dzēšana ir godīga un taisnīga. Kad biju atbrīvojusies no naida, es uzlūdzu vīra vecākus padzīvot mūsu mājā. Es gatavoju viņiem daudz garšīga ēdiena. Tāda mana attieksme viņus aizkustināja.

Pēc vīratēva nāves es sāku rūpēties par vīramāti. Ievērojusi manī lielas pārmaiņas, vīramāte sāka bieži atkārtot: „Faluņ Dafa ir brīnišķīgs! „Īstenība Labestība Pacietība” ir brīnišķīgs princips!” Viņu vairs nemocīja tuberkuloze, un Alcheimera slimības simptomi samazinājās. 90 gadu vecumā viņa bez jebkādām problēmām klusi nomira. Vīram ir pieci brāļi un māsas, un kopumā mūsu ģimenēs ir vairāki desmiti cilvēku. Viņi visi mainīja savu attieksmi pret Dafa, un vairāk nekā 20 cilvēku jau ir izstājušies no ĶKP un ar to saistītajām organizācijām.

Mūsu trīs meitas, znoti un mazbērni – visi ir izstājušies no ĶKP un pārējām tās organizācijām. Viens no znotiem ir milicis. Es viņam bieži devu lasīt Faluņ Dafa informatīvos materiālus, tāpēc viņš nepiedalās vajāšanā, bet reizēm slepus palīdz praktizētājiem. Labie darbi tiek atalgoti: viņa 70 gadus vecie vecāki ir veseli, dēls un meita ir gudri un apburoši, bet viņu pašu iecēla milicijas nodaļas priekšnieka amatā.

Kad es stāstīju vīram par Dafa, viņš manī neklausījās. Reiz, kad viņu mocīja sāpes, viņš negribīgi izstājās no ĶKP. Viņam bija virkne slimību, ieskaitot augstu asinsspiedienu un sirdskaiti. Kad vīru ievietoja slimnīcā, es par viņu rūpējos. Slimnīca atradās apmēram divus kilometrus no mūsu mājām. Es gāju uz slimnīcu katru dienu, izņemot lietainās dienas. Vīrs slimnīcā atradās vairāk nekā mēnesi, un šajā laikā apmēram 100 cilvēku izstājās no ĶKP.

Svarīgākais instruments – taisnās domas

Pēc tam, kad Minghu.org redakcija informēja visas pasaules praktizētājus par taisno domu raidīšanu četras reizes dienā, es ik dienas raidu taisnās domas vairāk nekā desmit reižu. Nekad neesmu izlaidusi nevienu no četrām noteiktajām taisno domu raidīšanas reizēm. Pirms pusnakts es izpildu meditāciju. Reizēm taisnās domas raidu vairāk nekā stundu.

Esmu jau pieradusi raidīt taisnās domas, darot mājas darbus vai pastaigājoties. Pirms izeju cilvēkiem stāstīt par Dafa, es 15 – 30 minūtes raidu taisnās domas. Reizēm manas domas nav pietiekami taisnas, tāpēc neizdodas pārliecināt cilvēkus izstāties no ĶKP. Es patiešām pieredzēju to, ko teicis Skolotājs Li: „Dafa skolnieku taisnajām domām piemīt varens spēks” (no „Uzcītīgas pilnveidošanās būtība II”).

Pamostoties mana pirmā doma ir: „Šodien es izglābšu vairāk dzīvo būtņu.” Līdz 2008. gadam es biju izskaidrojusi patiesību maniem radiniekiem, draugiem, kolēģiem un kaimiņiem. Vairāk nekā desmit cilvēku rūpnīcā, kurā es strādāju, ieskaitot direktoru, direktora vietnieku, grāmatvedi un kasieri, ir izstājušies no ĶKP un ar to saistītajām organizācijām.

Sākumā direktors negribēja izstāties no ĶKP, lai gan es runāju ar viņu vairākas reizes. Viņš arī neuzdrošinājās pieņemt Dafa informatīvos materiālus. Es raidīju taisnās domas tā ļaunuma novēršanai, kas centās viņu apturēt, un palūdzu Skolotāju Li atsūtīt viņu pie manis. Mēs satikāmies pie ieejas rūpnīcā.

Mēs parunājāmies, un viņš ieteica man neiet un nestāstīt cilvēkiem par Dafa, jo vēl joprojām baidījās un nesaprata. Taču es turpināju stāstīt par Dafa, par vajāšanu un atmaksu, kuru saņēmuši vairāki vajāšanās iesaistītie, kas tagad atrodas ieslodzījumā. Viņš uzmanīgi klausījās.

Direktoram bija jāiet uz sapulci, un viņš teica, ka mēs vēl tiksimies. Es nepadevos un ierados pie viņa Jaungada svētku laikā ar Dafa informatīvajiem materiāliem un „Deviņiem komentāriem par Komunistisko partiju”. Atkal un atkal es stāstīju viņam par vajāšanu. Starp citu, 2014. gada rudenī es tiku ielūgta uz viņa dēla laulību ceremoniju. Pēc tam, kad biju ar direktoru runājusi vairāk nekā desmit reižu un daudzreiz raidījusi taisnās domas, direktors, viņa sieva un divi viņu bērni piekrita izstāties no ĶKP un ar to saistītajām organizācijām.

Svarīgi ieskatīties sevī

2014. gada beigās vairums radinieku no manas mātes un vīramātes ģimenēm, daudzi kolēģi un kaimiņi jau bija piekrituši izstāties no ĶKP. Es neatceros, cik cilvēkiem esmu palīdzējusi izstāties no ĶKP. Reizēm gadās, ka vienas dienas laikā no ĶKP izstājas 30 cilvēku, bet reizēm – tikai divi. Ja izstājas tikai daži cilvēki, es meklēju sevī.

Pēdējos divus gadus esmu koncentrējusi uzmanību uz studentiem. Piektdienu pēcpusdienās un pirmdienās septiņos no rīta es nostājos pie augstskolas galvenās ieejas, lai runātu ar studentiem, kas brauc no laukiem.

Reizēm es eju uz skolām un sarunājos ar skolniekiem, kad viņi iznāk no skolas. Es skaidroju skolniekiem patiesību, jo propaganda mācību grāmatās, kurās rakstīti meli par Dafa, viņiem ir izskalojusi smadzenes.

Viņi mani uzklausa un piekrīt izstāties no komjaunatnes un pionieriem. Es neprotu rakstīt, tāpēc lūdzu viņus pierakstīt savus vārdus manā piezīmju grāmatiņā. Pašreiz ir aizpildītas apmēram 40 piezīmju grāmatiņas. Es tās atdodu cilvēkam, kurš nes man Minghui iknedēļas rakstus.

Praktizētāja, kurš pierakstīja šo pieredzi, viedoklis

Šī praktizētāja, kuras pieredzi es pierakstīju, ir pazīstama visā mūsu rajonā. Viņa apmeklē Likuma mācīšanās grupu un katru dienu stāsta cilvēkiem par Dafa. Nav redzēts, ka viņa sēdētu rokas klēpī salikusi vai sarunātos ar cilvēkiem par ikdienišķām tēmām. Viņa vienmēr ir aizņemta un guļ mazāk par četrām stundām diennaktī.

„Reizēm man pietiek tikai nosnausties,” viņa saka. Šī praktizētāja maz runā, bet viņas devīze ir: „Laiks – tā ir dzīvība. Es eju glābt dzīvības! ”

Viņa vienmēr vispirms domā par citiem un ziedo naudu informatīvo materiālu izgatavošanai. Kad šī praktizētāja iet tikties ar cilvēkiem, lai pastāstītu par Dafa, viņa nes tiem dāvanu. Viņa tērē tam visu savu algu un neko nav iekrājusi. Praktizētāja uzskata: „Kāda jēga praktizētājiem krāt naudu? Svarīgākais ir cilvēku glābšana.”

Viņa dzīvo ļoti pieticīgi. Mēs ievērojām, ka, būdama mājās viena pati, viņa ēd divreiz dienā; viņa var pagatavot tikai vienu ēdienu un ēst to divas dienas, tādējādi ekonomējot laiku un spēkus. Daudzus gadus viņa neēd ne gaļu, ne zivis, ne olas. Viņa saka, ka pēc to apēšanas viņai paliek slikti.

Lai gan viņa dzīvo ļoti pieticīgi, kā Dafa praktizētāja viņa pievērš uzmanību savam ārējam izskatam un skaidro patiesību tīrās un kārtīgās drēbēs. 18 gadu laikā, apmeklējot Likuma mācīšanās grupas praktizētājus vai citus cilvēkus, viņa tur ne reizes nav ne ēdusi un dzērusi, ne arī lietojusi tualeti.

Viņa saka: „Praktizētāji neapgrūtina cilvēkus”. Runājot uz ielas ar cilvēkiem, lai arī cik izsalkusi viņa būtu, viņa nekad neēd restorānā, bet iet ēst uz mājām.

Viņa nekad nav pārtraukusi darīt trīs lietas, jo īpaši dzīvo būtņu glābšanu. Mūsu vietējie praktizētāji ir pārliecināti, ka puse vai pat vairāk cilvēku mūsu rajonā, kas ir izstājušies no ĶKP un ar to saistītajām organizācijām, to izdarījuši tāpēc, ka viņa neatlaidīgi turpināja ar tiem runāt.

Raksts angļu valodā: http://en.minghui.org/html/articles/2015/11/4/153523.html