Nostiprini savu Jaungada apņemšanos, iedvesmojoties no šīm piecām ķīniešu leģendām

Kā jebkurš cits sev dotais solījums, arī Jaungada apņemšanās ir visai pierasta lieta, šādi solījumi parasti tiek lauzti, vai vienkārši piemirsti. Ja nevēlaties ko tādu piedzīvot arī Pērtiķa gadā, izlasiet šos piecus stāstus no Ķīnas senās pagātnes, kas jūs iedvesmos.

Imperators Jujs kontrolē plūdus

Diženais imperators Jujs.

Dzeltenā upe ir pazīstama kā Ķīnas Skumju upe, jo, lai gan tās ūdeņi baro visu lauksaimniecību, straujie un bieži vien grūti kontrolējamie upes ūdeņi vairāk nekā 1 000 gadu laikā ir atņēmuši dzīvību un atstājuši bez pajumtes miljoniem cilvēku.

Saskaņā ar ķīniešu leģendu viens no pirmajiem vīriem, kas atradis līdzekli, kā cīnīties ar šo ilgstošo problēmu, bija Diženais Jujs. Daudzus gadus imperators personīgi vadīja vīrus, kas būvēja dambi, lai novirzītu Dzeltenās upes ūdeņus un stabilizētu Ziemeļķīnas līdzenuma reljefu. Ir zināms, ka Juja pašatdeves dēļ viņa dēls redzēja tēvu vien tad, kad tas agri no rītiem devās garām viņu mājām uz darbu.

Ārkārtīgā mērķtiecība un uzņēmība, ko Diženais Jujs demonstrēja, gādājot par savu ļaužu labklājību, turpinājās no paaudzes uz paaudzi, jo zemnieki un strādnieki nepārtraukti uzraudzīja dambi, kas spēja ierobežot upes graujošo spēku.

Lēdijas Menas asaras

Pēc Ķīnas apvienošanas pirmais imperators Cjiņs pavēlēja uzsākt Lielā Ķīnas Mūra celtniecību, lai pasargātu impēriju no ziemeļu puses iebrucējiem. Men Dzjana bija tikko kā apprecējusies, kad kādu dienu varasvīri aizveda viņas vīru – tāpat kā tūkstošu tūkstošiem citu vīriešu, kuri bez garām runām tika mobilizēti šī ambiciozā projekta īstenošanai.

Mūra celtniecības darbs bija ļoti smags, un desmitiem tūkstoši vīru gāja bojā skarbajos laika apstākļos vai no pārmērīgi smagā darba. Lai nogādātu savam vīram siltu apģērbu, Men Dzjana uzsāka grūto ceļojumu kājām. Tomēr, nonākusi galā, viņa atklāja, ka arī viņas vīrs ir gājis bojā.

Men Dzjana trīs dienas rūgti apraudāja savu likteni, brīnumainā kārtā radot Lielajā Mūrī milzu plaisu. Leģenda vēsta, ka, ieraugot cilvēku kaulu kaudzes, kas bija apglabātas zem mūra, viņa lūgusi Dievus palīdzēt viņai atrast sava vīra mirstīgās atliekas.

Sakodusi pirkstu līdz asinīm, Men Dzjana pilināja asinis uz skeletiem cerībā, ka asinis paliks uz viņas vīra kauliem, bet notecēs no citu bojāgājušo kauliem. Dievišķā būtne stāvēja viņai klāt, un galu galā Menai izdevās atrast sava vīra mirstīgās atliekas un pienācīgi tās apbedīt.

Lai godinātu šo uzticīgo sievieti, vēlākās paaudzes uzcēla viņai par godu templi kalnā netālu no Šaņhaiguaņas – vietas, kur Lielais Ķīnas Mūris iestiepjas Klusajā okeānā. Nākamo paaudžu atmiņā šī sieviete palikusi kā lēdija Men Dzjana.

Lielā Ķīnas Mūra beigu posms, kur tas iestiepjas Klusajā okeānā, Šaņhaiguaņā, Ķīnā.

Vu Dzisjui dzīvo, lai atriebtu savu ģimeni

Pirms divdesmit pieciem gadsimtiem, Karojošo valstu perioda sākumā, dzīvoja kāds ministrs un ģenerālis vārdā Vu Dzisjui, kurš pielika milzu pūles, lai atriebtu sava tēva un brāļa netaisno notiesāšanu uz nāvi.

Vu stāsts aizsākas laikos, kad viņa tēvs — kroņprinča mājskolotājs dzimtajā Ču valstī –, pēc karaļa pavēles tika apcietināts. Valdnieks tika maldināts un uzskatīja, ka Vu vecākais gatavo sacelšanos. Ieslodzījumā kroņprinča mājskolotājs tika piespiests uzrakstīt vēstuli, kurā aicināja savus dēlus pievienoties viņam galvaspilsētā. Tas tika darīts ar mērķi nogalināt viņus visus vienā reizē.

Kad Vu Dzisjui un viņa brālis ieraudzīja vēstuli, viņi saprata, ka tās ir nāvējošas lamatas, tomēr viņi neuzdrīkstējās nepaklausīt tēvam. No otras puses, labprātīgi pieļaut, ka ģimene iet bojā noziedznieku rokās, būtu vēl ļaunāk.

Galu galā brāļi atrada risinājumu. Vu Šans devās uz galvaspilsētu, ziedoja savu dzīvību un izpildīja savu dēla pienākumu, paklausot tēva gribai. Savukārt Vu Dzisjui saglabāja savu dzīvību, taču viņa dzīves ceļš izrādījās pat vēl skarbāks.

Vu Dzisjui (Ilustrācija: Van Šuankuaņ, Epoch Times

Nozvērējies atmaskot korumpēto Ču valsts valdību, Vu Dzisjui vispirms šķērsoja vareno Jandzi upi un paglābās Vu valsts austrumos. Tur viņam izdevās ne tikai kļūt par amatpersonu, bet arī palīdzēt gāzt uzurpatoru un uzcelt pilsētu, kuru šodien mēs pazīstam kā Sudžou, kā arī iestāties dienestā pie leģendārā darba „Kara mākslas” autora Suņ Dzi, lai izpildītu savu misiju iekarot Ču valsti.

Pēc ilgiem sagatavošanās gadiem Vu Dzisjui patiešām veda armiju uz
Ču valsts galvaspilsētu, lai uzveiktu tos, kas varas dēļ bija nogalinājuši viņa tuviniekus.

Liu Bejs nolīgst Džuge Lianu

Noslēpumainais ģēnijs Džuge Lians bija viens no vadošajiem virsniekiem Liu Beja armijā, kurš cīnījās, lai atjaunotu Haņu dinastiju (206. g.p.m.ē. – 220. g.). 14. gadsimta slavenajā darbā „Trejvalstu vēstures atstāstījums” ir kāds labi zināms stāsts, kurā aprakstīts, kā Liu un viņa cīņas biedriem veiksmīgi izdevās savervēt šo izcilo stratēģi.

Kad Liu Bejam un viņa tuvākajiem draugiem – ģenerāļiem Guaņ Jujam un Džan Fejam, kļuva zināms par Džuge Liana spējām, tie devās ceļā uz Lundžunu, kur tas dzīvoja. Bet pat pēc diviem mēģinājuma, ieskaitot braucienu sniegputenī, viņiem neizdevās tikties ar Džuge.

Trešais brauciens pie stratēģa, kuru nekad neizdevās sastapt, stipri nogurdināja Liu ģenerāļus. Guaņ Jujs nolēma, ka Džuge neuzskata sevi par piemērotu šim darbam, tādēļ arī cenšas izvairīties no tikšanās. Džan Fejs piedāvāja sagūstīt Džuge, ja trešajā reizē viņš izrādīsies mājās, bet atteiksies strādāt Liu Beja labā.

Kad draugi ieradās pie Džuge trešo reizi, viņš patiesi bija mājās, bet tieši tobrīd baudīja diendusu. Kad nokaitinātais un nepacietīgais Džan Fejs piedāvāja aizdedzināt māju, lai izvilktu Džuge no gultas, Liu Bejs izveda viņu ārā no sētas.

Pēc divām stundām Džuge Lians piecēlās un uzņēma Liu Beju savās mājās. Viņu aizkustināja Liu misija atjaunot Haņu dinastiju, un viņš deva piekrišanu pievienoties tam šajā kampaņā.

Liu Bejs ar saviem ģenerāļiem ķīniešu gleznotāja Ši Džao gleznojumā.

Konfūcijs māca tikumību nemierīgos laikos

Lai gan mūsdienās un visā vēstures gaitā viņš ir augstu godāts kā cilvēks, kuram, iespējams, bijusi vislielākā ietekme uz tradicionālo ķīniešu sabiedrību, mācītais vīrs Konfūcijs nekad nepieredzēja to, kā viņa mācība tiek realizēta daudzajās valstīs, no kurām tolaik sastāvēja Ķīna.

Konfūcisms ir viena no daudzajām filozofijas skolām, kas tajā laikā bija izveidojušās Ķīnā; vienas piedāvāja stingrākus tikumus, citas aicināja pievērsties vispārējai cilvēkmīlestībai un vienlīdzībai, ko nostiprināja ar pacifismu un cerību uz mieru. Taču saskaņā ar Konfūcija mācību – tas, kas cilvēkiem Ķīnā, no prinča līdz pat zemniekam, patiešām bija vajadzīgs, ir cienīt ģimeni un izkopt tikumību.

Konfūcija laikā vairums cilvēku, kuriem piederēja vara, raizējās vien par izdzīvošanas problēmu un iekarojumiem, tikai nedaudzus patiešām interesēja tas, ko piedāvāja skolotājs un viņa mācekļi, kas nāca no visdažādākajiem sociālajiem slāņiem.

Bet tas nebija svarīgi – Konfūcijam sekošana tam, ko senie ķīnieši dēvēja par Debesu mandātu, bija dzīvesveids, tas bija izcila vīra ceļš. Viņa dzīves laikā konfūcisms nekad netika pieņemts, Ķīnas pirmais imperators to apspieda, tomēr galu galā šī gudrā vīra mācība izturēja laika pārbaudījumu un kļuva par ķīniešu tautas un kultūras pamatu.

Konfūcijs Cjinu dinastijas laika gleznojumā.


Raksts franču valodā: http://fr.clearharmony.net/articles/a118254-Fortifier-ses-resolutions-de-Nouvel-an-avec-ces-5-legendes-chinoises.html


Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.