Cēlsirdīgais valdnieks: Sunu dinastijas imperators Taidzu (2. daļa)

1. daļa: http://lv.clearharmony.net/articles/201601/112456.html

Sunu dinastijas (960. g. – 1279. g.) dibinātājs Džao Kuanjiņs (927. g. – 976. g.), pazīstams arī kā Sunu dinastijas imperators Taidzu, vēsturē iegājis kā godprātīgs un cēlsirdīgs valdnieks, kurš vienmēr turējis savu vārdu.

Tālāk sekos stāsti, kas ņemti no grāmatas „Sunu dinastijas vēsture” un piezīmēm no tā paša laika perioda, sniedzot mums priekšstatu par imperatora Taidzu harizmātisko un pievilcīgo personību.

Gleznojums, kurā attēlots Sunu dinastijas imperators Taidzu.

„Pieticība palīdz cilvēkam labāk novērtēt to, kas viņam dots”

Imperators Taidzu no Sunu dinastijas dzīvoja visai taupīgi, izvairoties no miesīgām baudām. Viņš bija cilvēks ar skaidru galvu, tādēļ kalpoja par piemēru saviem padotajiem. Vēlākās paaudzes augstu novērtēja viņa ieguldījumu, atjaunojot morāles un kultūras normas, kuras, viņam nākot pie varas, bija jau dziļi pagrimušas.

Imperators Taidzu bija izdevis rīkojumu, lai niedru aizslietņi viņa pilī tiktu apsegti ar auduma pārklājiem, tā paildzinot to kalpošanas laiku. Redzot savu vecāko meitu izrotājam apģērbu ar zivju dzeņa spalvām, viņš lūdza viņu tā vairs nedarīt.

„Tu esi piedzimusi bagātā un godājamā ģimenē. Pieticība palīdz cilvēkam labāk novērtēt to, kas viņam dots,” viņš sacīja.

Men Sjui, Vēlīnās Šu dinastijas imperators, pārvaldīja tagadējās Sičuaņas teritoriju no mūsu ēras 934. līdz 964. gadam. Pēc savas armijas sakāves viņš padevās Sunu dinastijai. Uzzinājis, ka Men Sjui naktspodu rotā septiņi reti dimanti, imperators Taidzu to sasita.

„Septiņi dimanti, lai rotātu naktspodu?” viņš vērsās pie Mena. „Ar ko gan tu inkrustēsi ēdiena bļodu? Nekas nespēj sagraut valsti ātrāk par šādu izšķērdību.”

Nežēlīgs slepkava tiek sodīts, neskatoties uz amnestiju

Imperatora Taidzu augstsirdība bija zināma ikvienam. Tomēr tas netraucēja viņam spriest taisnu tiesu.

Naida un skaudības vadīts, Faņ Jičao nogalināja 12 Čanu ģimenes locekļus. Čanu ģimene dzīvoja Šaaņas prefektūrā, kas ir tagadējā Henaņas province. Izglābties no šī asiņainā slaktiņa izdevās tikai ģimenes jaunākajam dēlam Čan Liuliu. Slepkavība tika pastrādāta Vēlīnās Džou dinastijas valdīšanas laikā, vēl pirms imperators Taidzu bija nācis pie varas, un Faņs dzīvoja brīvībā.

Kāpjot tronī, imperators Taidzu izsludināja vispārēju amnestiju. Dažus gadus vēlāk Čan Liuliu notvēra Faņu un nodeva to vietējo varasiestāžu rokās. Amatpersonas no Šaaņas prefektūras uzrakstīja ziņojumu, kurā bija teikts, ka saskaņā ar amnestiju, kas izsludināta, sākoties Sunu dinastijai, Faņs būtu jāapžēlo.

„Kā gan tāds, kas nežēlīgi nogalinājis 12 vienas ģimenes locekļus, var tikt apžēlots amnestijas dēļ?” izsaucās imperators Taidzu. Viņš lika izpildīt Faņam nāvessodu.

Cieņa pret vēsturi

Pirms kāpšanas tronī imperators Taidzu bija karotājs, kas izcili apguvis kauju mākslas. Viņš bija drosmīgs un bezbailīgs. Tomēr viņu uztrauca galma vēsturnieka pieraksti par to, kas ik dienas notiek imperatora galmā.

Imperators Taidzu ļoti augstu vērtēja vēsturi, jo tā atstāj nākamo paaudžu vērtējumam informāciju par priekšteču ievērojamākajiem sasniegumiem un neveiksmēm.

Kādu dienu imperators Taidzu medīja putnus pils pagalmā. Viens no padotajiem lūdza imperatoram audienci, apgalvojot, ka jautājums ir steidzams. Imperators Taidzu kopā ar padoto apsēdās pie sarunu galda, taču atskārsme, ka jautājums ir gluži ikdienišķas dabas, izraisīja viņā neapmierinātību. Viņš sabāra savu padoto par to, ka tas pārspīlējis jautājuma nozīmīgumu.

„Jūsu Augstība, no mana ierobežotā skatījuma šis jautājums ir krietni vien svarīgāks par tādu nodarbi kā putnu šaušana,” sacīja padotais.

Dusmu pārņemts, imperators Taidzu iesita padotajam pa seju, izsitot tam divus priekšzobus. Padotais nometās zemē, pacēla zobus un ielika tos kabatā.

„Tu pacēli zobus, lai varētu iesniegt pret mani apsūdzību,” imperators dusmās kliedza.
„Man nav padomā iesniegt jebkādu apsūdzību pret Jūsu Majestāti. Tomēr vēsturniekam būs jādokumentē šīsdienas notikumu gaita.”

Šī ziņa satrauca imperatoru Taidzu, tomēr vienlaikus arī radīja gandarījumu. Viņš saprata, ka viņa padotais ir rīkojies, uzticības vadīts, tādēļ apdāvināja to ar zeltu un zīdu.

Trīs slepeni priekšraksti

Nodibinājis Sunu dinastiju, imperators Taidzu izcirta akmenī trīs priekšrakstus, lai arī viņa pēcnācēji varētu tos nolasīt. Akmens tika ieslēgts telpā, kurai pieeja bija tikai nelielam skaitam karaliskās ģimenes locekļu. Pat premjerministram par to nekas nebija zināms. Katrs imperators, pirms stāšanās amatā, tika ievests slepenajā istabā, lai, nometies ceļos, varētu nolasīt šos trīs priekšrakstus.

Tā tas notika līdz brīdim, kad mongoļi sakāva Sunu dinastijas armiju un iebruka pilī; tad šie trīs priekšraksti tika nodoti atklātībai:

1. Ja Vēlīnās Džou dinastijas karaliskās ģimenes pēcnācēji, no kuriem imperators Taidzu pārņēma troni, jelkad pastrādās kādu noziegumu, viņus nedrīkst spīdzināt pat tad, ja viņi būs iesaistīti sazvērestībā ar mērķi gāzt Sunu dinastiju. Viņiem jāļauj izdarīt pašnāvību cietumā, nevis jāizpilda publisks nāvessods; arī viņu ģimenes nav jāiesaista.

2. Neviens mācīts vīrs, ne arī kāds cits, kurš kalpo par padomdevēju imperatora galmā, nedrīkst tikt nogalināts viņa uzskatu dēļ.

3. Nedrīkst paaugstināt nodokļus zemniekiem.

Ar šo trīs priekšrakstu palīdzību imperators Taidzu iedibināja Sunu dinastijas valsts pārvaldes vadlīnijas. Pēcteči no Vēlīnās Džou karaliskās ģimenes, kas ar sirdi un dvēseli atbalstīja Sunu dinastiju, apliecināja imperatora Taidzu cēlsirdību, tālredzību un valdīšanas efektivitāti. Ievērojot šos priekšrakstus, visi turpmākie Sunu imperatori atturējās arī no zemāka līmeņa amatpersonu sodīšanas ar nāvi.

Tāpat būtiski svarīgs ir arī otrais priekšraksts, kas aizliedza nogalināt mācītus vīrus. Tas garantēja, ka Sunu dinastija, kuru dibināja imperators Taidzu, kurš pats bija karotājs un nebija pietiekami izglītots, ieies vēsturē kā „civilizētu likumu” ieviesēja.

Su Ši, kura sasniegumi poēzijā ierindojuši viņu starp ķīniešu literatūras gigantiem, savā dzejā izvēlējās Sunu imperatora galmu par sarkasma objektu. Jebkurā citā laika periodā viņš jau vairākkārt būtu ticis sodīts ar nāvi, arī neviens no viņa ģimenes netiktu saudzēts. Taču viņu tikai pazemināja amatā, bet vēlāk viņš atkal ieņēma savu vietu imperatora galma hierarhijā.

Salīdzinājumā ar Rietumu un Austrumu Haņu, Tanu un Minu dinastiju dibinātājiem, kuri valdīja ievērojamu ģenerāļu un stratēģu ielenkti, imperatoram Taidzu bija tikai Džao Pu, kuru citi imperatori, kas dibināja jaunas dinastijas, nesauktu pat par palīgu. Imperators Taidzu drīzāk paļāvās pats uz sevi. Viņš pielika punktu vairāk nekā septiņus gadu desmitus ilgušajām nekārtībām plašajā Ķīnā, un tas nesa uzplaukumu valstij jau Dzjaņluna valdīšanas laikā (960. – 963.g.). Dzjaņluna valdīšana sagatavoja augsni trīs gadsimtus ilgajai Sunu dinastijas valdīšanai.

Sima Či sacīja savam dēlam Sima Guanam (vēstures hronikas „Pārvaldīšanai noderīgs vispārējs spogulis” autors): „Visu jūras sadalīto zemju apvienošana nesa mums ilgstošu uzplaukuma periodu – bez iekšējiem satricinājumiem vai draudiem no ārpuses. Un tas viss – pateicoties imperatora Taidzu krietnumam un cēlsirdībai.”

Vēl divi slaveni mācīti vīri Faņ Džunjaņs un Čen Ji arī slavēja imperatora Taidzu godaprātu, jo viņš patvaļīgi nenogalināja nevienu savu padoto.

Minu dinastijas dibinātājs Džu Juaņdžans piešķīra imperatoram Taidzu „Debesu mandātu” (1); tas atbilda arī tautas gribai un nesa vienotību un civilizētu valdīšanu, kas turpinājās vairāk nekā 300 gadu. Tika īstenota tikumiska valdīšana, kas atnesa mieru un labklājību arī nākamajām paaudzēm.

Paskaidrojumi:

1. „Debesu mandāts” – viens no tradicionālajiem ķīniešu politiskās kultūras pamatjēdzieniem, kuru izmanto, lai apstiprinātu valdošās dinastijas leģitimitāti.

Raksts franču valodā: http://fr.clearharmony.net/articles/a118212-Un-dirigeant-magnanime-l%E2%80%99Empereur-Taizu-des-Song-2eme-partie.html