Godīgais ierēdnis un viņam par godu uzceltais „Tīrās sirdsapziņas paviljons”

Džu Šans (1482. g. - 1539. g.) piedzima Šahe pilsētā, Hebejas provincē, Minu dinastijas laikā. Viņš bija gudrs un godīgs cilvēks, atbalstīja taisnīgumu, un tādējādi izpelnījās to cilvēku cieņu, kuriem viņš kalpoja.

1515. gadā Džu bija atbildīgs par sāls ražotni Hedunas apgabalā. Tajā laikā Cjaņ Nins, viens no imperatora Vudzuna uzticamajiem sargiem, jau sen iedzīvojās peļņā, ļaujot saviem ļaudīm nelikumīgi tirgot sāli Hedunas apgabalā. Cjaņs bija valdonīgs un baudīja valdnieka atbalstu, tāpēc neviens neuzdrošinājās runāt par viņa nelikumīgajiem darījumiem.

Izmantodams savas tiesības, Džu aizliedza Cjaņam tirgot sāli un sodīja visus šajā pasākumā iesaistītos.

Džu rūpējās par saviem ļaudīm un viņu iztiku. Redzēdams, cik smagi jāstrādā cilvēkiem, kas karstajās vasaras dienās ieguva sāli, viņš uzrakstīja „Poēmu par sāls ieguvi”. Tajā viņš patiesi un spilgti aprakstīja desmitiem tūkstošu sāls racēju dzīvi, kuri bija piespiesti strādāt sāls atradnēs un skuma pēc savām ģimenēm. Viņš pauda šiem cilvēkiem dziļu līdzjūtību.

Imperators Vudzuns bija ekstravagants cilvēks, kuram nebija laika rūpēties par valsts lietām. Viņš piešķīra lielu politisko varu einuhiem, ļaujot tiem pārvaldīt valsti.

Vācot meslus imperatoram, einuhs Li Dzjaņs Šaņdunas provinces iedzīvotājiem uzlika lielus nodokļus, atstājot tos nabadzībā. Kāds godīgs ierēdnis – Van Sjans –, to atklājis, veica šajā reģionā pārbaudes.

Pēc tam Vans nosūtīja imperatoram lūgumrakstu par Li atbrīvošanu no amata. Taču Li, ieradies pie imperatora, noliedza apsūdzības un apmeloja Vanu, tāpēc imperators pavēlēja ieslodzīt Vanu cietumā.

Kad Džu atgriezās imperatora galmā un uzzināja, kas noticis, viņš uzrakstīja imperatoram divas vēstules. Pirmajā vēstulē viņš lūdza apžēlot Vanu, bet otrajā – atbrīvot no amata Li. Džu lūdza imperatoru atšķirt labo no ļaunā, lojalitāti no nodevības. Pateicoties tam, imperators atcēla Vanam nāvessodu.

Imperators iecēla kādu viltīgu ierēdni – Dzjan Binu – augstā amatā, lai tas varētu aplaupīt zemnieku saimniecības un celt majestātiskas pilis imperatoram par prieku. Dzjans mudināja imperatoru atstāt galmu un doties ceļojumā pa valsti. Vairākus mēnešus imperators, pametis novārtā valsts lietas, piekopa izlaidīgu dzīvesveidu. Daudzi neapmierinātie galminieki lūdza viņu atgriezties pie valsts pārvaldes, bet tas viņu sadusmoja. Viņš pavēlēja ieslodzīt cietumā 40 ierēdņus, 107 cilvēkiem piecas dienas bija jāstāv uz ceļiem sabiedriskās vietās, un 146 cilvēki tika nopērti.

Uzzinājis par to, Džu – nebaidīdamies krist nežēlastībā –, uzrakstīja imperatoram vēstuli ar lūgumu būt godīgam, atteikties no izklaidēm, sadarboties ar cienījamiem cilvēkiem un izvairīties no neliešiem. Džu ieteica imperatoram izdot dekrētu, kurā tas atzītu savas kļūdas un lūgtu piedošanu.

Imperators pazemināja Džu amatā un izsūtīja uz attālu rajonu. Džu par to nebrīnījās, – viņš bija izdarījis to, kas viņam kā atbildīgai amatpersonai bija jādara.

Džu tika nosūtīts uz Gunčanu – briesmīgu vietu, kur cilvēki gadiem ilgi cieta no sausuma un mēra, kā arī no kaimiņos dzīvojošo barbaru uzbrukumiem. Ieradies tur, Džu nekavējoties sāka skaitīt lūgšanas, lai lītu lietus. Lietus sākās un bez mitas lija desmit dienas, un sausums beidzās. Džu izdevās nomierināt barbarus, un pilsēta bija drošībā. Viņš ieviesa noteikumus, veicināja izglītību un panāca, ka pilsētā uzlabojas dzimstība.

Drīz vien pilsēta uzplauka. Gadu pēc tam, kad par nākamo Minu dinastijas imperatoru kļuva Šidzuns, galms atzina Džu par labāko apgabala pārvaldnieku.

Nākamos gadus Džu turpināja virzīties augšup pa karjeras kāpnēm. Kad viņu pārcēla uz Džedzjanu, viņš atbrīvoja pilsētniekus no nepamatota finansiālā sloga, novēršot korupciju. Džu īstenoja upju racionālu izmantošanu visā valstī un piedāvāja daudzus projektus, kā ierobežot Dzeltenās upes plūdus, un pats personīgi piedalījās būvniecības darbu pārraudzīšanā.

Džu tēvs dzīvoja ļoti pieticīgi – viņš maz ēda, un viņam bija tikai viena oficiālā apģērba kārta un gulta. Džu kolēģis, zinādams par viņa tēva nabadzību, uzdāvināja tam dzimšanas dienā jaunu tērpu, taču Džu tēvs no tā atteicās.

Audzinot savu dēlu par krietnu cilvēku, tēvs mācīja viņam sekot viedo un svēto piemēram. Džu mācījās no tēva un vienmēr bija godīgs un atklāts, arī tad, kad kalpoja par valsts amatpersonu.

Džu tēvs nomira tajā pašā būdā, kurā bija nodzīvojis visu savu mūžu, un kura nekad nebija tikusi atjaunota. Arī viņa saimniecība nebija kļuvusi lielāka.

Kaut gan Džu nebija uzkrājis bagātību, viņš tomēr palīdzēja kaimiņiem finansiāli, kad vien to spēja. Pilsētnieki viņu uzskatīja par augsti tikumīgu cilvēku: viņš bija godīgs, mīlēja tautu un nebaidījās izteikt savu viedokli, kad bija jārīkojas taisnīgi. Lai Džu un viņa nopelni mūžam paliktu tautas atmiņā, pilsētnieki uzcēla „Tīrās sirdsapziņas paviljonu”, kas kļuva par viņa labo darbu pieminekli.

No „Minu dinastijas vēstures”.

Raksts angļu valodā: http://en.minghui.org/html/articles/2015/12/10/154017.html