Pareizi pozicionēt sevi Likumā

Laiku pa laikam es uzdodu sev vienu jautājumu: ”Kas ir pilnveidošanās?” Tas ir līdzīgi kā Šakjamuni 49 gadus ilgais pilnveidošanās ceļš, kad viņš pastāvīgi atklāja, ka iepriekšējā izpratne nav bijusi pareiza.

Kļūdaina izpratne par pilnveidošanos

Kad sāku pilnveidoties, es domāju, ka esmu īsts praktizētājs. Kad Dafa tika pakļauts apmelojumiem, es uzskatīju, ka pilnveidojos, jo turpināju nodarboties ar praksi. Vajāšanu laikā es arī uzskatīju sevi par praktizētāju, jo, neskatoties uz arestiem un ieslodzījumu, neatteicos no prakses.

Taču pēc visiem šiem gadiem es atklāju, ka neizprotu pilnveidošanās jēgu.

Skolotājs teica:

“No šī brīža, vai tā būtu televīzija, The Epoch Times vai cits plašsaziņas līdzekļu uzņēmums, jums ir jāmaina stāvoklis, kurā atrodaties. Jūs nerīkojaties kā praktizētāji! Es pacēlu šos jautājumus jau sen. Kad jūs gatavojaties šajā sakarā kaut ko darīt? Kad jūs gatavojaties šajā sakarā kaut ko darīt? Laiks iet uz beigām.” (“Likuma izklāsts 2014. gada Sanfrancisko Fa konferencē”)

Es nesapratu, ka Skolotāja vārdi bija adresēti man. Salīdzinājumā ar īstiem praktizētājiem - manas domas bija pārāk tālu. Jā, es mācījos Likumu, izpildīju vingrojumus un smagi strādāju dažos Dafa projektos. Taču tas nenozīmēja, ka esmu sasniedzis Dafa praktizētāja standartus.

Es nebiju kļuvis par cilvēku, kurš dzīvo tikai citiem. Es redzēju, ka egoisms aizpilda manu lauku, ietekmē manas domas un priekšstatus. Ja manus priekšstatus kaut kas aizskāra, es uzskatīju, ka taisnība ir man. Tāpēc es reizēm strīdējos vai pat cīnījos ar citiem praktizētājiem. Kā es varēju rīkoties atbilstoši Likumam, ja vienmēr uzskatīju, ka taisnība ir man? No Likuma viedokļa es izvērtēju tikai citus cilvēkus. Vai tad es vispār biju praktizētājs?

Es nebiju iedziļinājies šajā problēmā, līdz nesāku rakstīt šo rakstu. Tomēr sirdī man radās patiesa vēlēšanās: es vēlējos kļūt par īstu praktizētāju, pašaizliedzīgu cilvēku jaunajā Visumā.

Es sāku mainīties. Strādājot Dafa projektos, es atgādināju sev: ir jābūt uzmanīgam un izpalīdzīgam pret citiem cilvēkiem. Kad citi pauda atšķirīgus uzskatus, es centos paturēt savas piezīmes pie sevis. Ja sadusmojos, tad sapratu, ka man nav taisnība, neatkarīgi no tā, kas ir noticis.

Mans izejas punkts bija – kļūt par patiesu praktizētāju, kurš pirmām kārtām domā par citiem.

Bezgalīgā Dafa iecietība un labestība

Kopš pirmās reizes, kad izpildīju sēdošo meditāciju, es domāju, ka mums nav obligāti jāsēž vesela stunda, jo atcerējos, ka Skolotājs ir teicis, ka jāsēž tik ilgi, cik var izturēt.

Pirms dažām dienām, izpildot meditāciju, es pēkšņi izpratu, ko nozīmēja Skolotāja vārdi. Mums jāsēž tik ilgi, cik vien tas ir iespējams.

Pēc tam es sajutu Dafa bezgalīgo iecietību un labestību, kas ļauj praktizētājiem pilnveidoties dažādos līmeņos. Visiem netiek noteikts vienāds standarts.

No tā es arī sapratu, ka, sadarbojoties ar citiem, mums jābūt iecietīgiem pret dažādiem viedokļiem, lai katrs no mums varētu saprast un cienīt viens otru. Darbam izvirzītie standarti var būt vienādi, taču mums vienam pret otru būtu jāizturas ar labestību.

Ja es rīkošos labāk, rezultāts būs pavisam cits

“Taisnība ir viņam,
maldos es.”

("Kuram ir taisnība un kurš maldās" no "Hun Jiņ III")

Ilgu laiku es līdz galam neizpratu Skolotāja vārdu nozīmi. Nesen, pateicoties dažiem atgadījumiem, es beidzot ieraudzīju, ka man nebija taisnība.

Reizēm šķita, ka citi praktizētāji noteiktas lietas neveic pienācīgā veidā, kas noveda pie slikta rezultāta. Taču, kad es rūpīgi pārdomāju, kā pašam rīkoties labāk, tad atklāju, ka rezultāts varēja būt pavisam cits, ja es būtu rīkojies labāk.

Strādājot projektā, mans kolēģis turpināja pieļaut kļūdas. Es nevarēju atrast veidu, kā atrisināt šo problēmu. Dienu vēlāk - taisno domu raidīšanas laikā - Skolotājs ļāva man ieraudzīt lietas no cita skatpunkta. Kaut arī šis praktizētājs turpināja pieļaut kļūdas, taču patiesībā bija tā, ka no piecpadsmit pieļautajām kļūdām desmit kļūdas viņš centīgi izlaboja. Taču manu uzmanību piesaistīja tikai tās piecas problēmas, kuras viņam neizdevās atrisināt. Dievu acīs viņš jau bija lielisks praktizētājs, kurš darījis visu, ko varējis.

Citā reizē es otra praktizētāja novērtēšanai izmantoju savu standartu. Es novērtēju viņu kā nepareizu. Vēlāk man radās izpratne, ka praktizētāja rīcība bija mūsu plašāka mēroga pilnveidošanās vides atspoguļojums. Atcerējos Skolotāja vārdus:

”Nevienam nevajadzētu vainot tajā citus, katrs ir lējis eļļu ugunī.” (Džuaņ Faluņ, 7. lekcija)

Atbrīvoties no priekšstata par to, kas ir pareizi un kas nav pareizi

Sarunājoties ar citiem praktizētājiem, kāds praktizētājs izteica savu negatīvo viedokli. Es padalījos ar savām domām par šo tēmu, bet praktizētājs maniem uzskatiem nepiekrita. Es zināju, ka viens no iemesliem tam bija mana tieksme sacensties.

Tad savu viedokli izteica vēl kāda praktizētāja. Viņas vārdi gluži kā silts pavasara lietus aizpildīja katru manas sirds šūniņu.

Es sajutu teiktā atšķirību un vēl dziļāk sapratu Likuma principus. Nav tik svarīgi, cik daudz taisnības man ir; svarīgs ir mērķis, kura dēļ es dalos pieredzē, un tas, cik tīra ir mana sirds. Praktizētājas vārdi bija vienkārši un sirsnīgi. Viņai nebija priekšstatu par to, kas ir pareizi un kas nav pareizi. Tā kā viņas vārdi atbilda Likumam, Likums izšķīdināja visus negatīvos elementus.

Skolotājs ļāva man ieraudzīt šo atšķirību un apzināties manus neatmestos priekšstatus. Es biju pievērsis pārāk lielu uzmanību virspusējai labā vai sliktā novērtēšanai, bet nepievērsu uzmanību savas sirds tīrībai, kas faktiski arī noteica manu aso vārdu spēku. Citiem vārdiem sakot, viss, ko es teicu, pauda sevis paša apliecināšanu, nevis darīja labu citiem.

Reiz praktizētāji dalījās savā izpratnē par to, ka sausumu mūsu apvidū ir izsaukušas “plaisas” praktizētāju vidū. Es teicu, ka, manuprāt, neatdalos no pārējiem. Kāds praktizētājs precizēja, ka angļu valodā vārds „atdalīties” nozīmē arī “nesaskaņas”. Pēkšņi es sapratu, ka, kritizējot citus, biju radījis “atdalīšanos”.

Skolotājs norādīja man uz nepieciešamību atbrīvoties no saviem priekšstatiem, kas uzkrājušies šajā un iepriekšējās dzīvēs. Neviens no šiem priekšstatiem nebija taisns un balstījās manā ego. Visas šīs lietas traucēja man sasniegt augstākus līmeņus.

Vienotais ķermenis

Reiz es sastrīdējos ar kādu praktizētāju. Tajā naktī redzēju sapni, kurā divu praktizētāju cīnīšanās radīja iekāres dēmonu, kas traucēja praktizētājam, kurš bija šī incidenta liecinieks. No tā es sapratu, ka savaldības zaudēšana nav vienkāršs jautājums. Tas var sagādāt grūtības arī citiem praktizētājiem.

Kādā sestdienas rītā visi tie, kas bija atbildīgi par pārdošanu, norunāja satikties birojā. Es nenodarbojos ar pārdošanu, bet devos uz skvēru izpildīt vingrojumus. Praktizējot es nodomāju: “Cik žēl, ka tie, kas nodarbojas ar pārdošanu, nevar atrasties šeit, lai, demonstrējot vingrojumus, apliecinātu Fa.” Līdzko man radās šī doma, es sajutu saiti, kas vienoja mani ar sapulces dalībniekiem.

Tad es uzreiz sapratu, ka nepārstāvu tikai sevi vien. Es tur atrados, lai pārstāvētu visus praktizētājus, kas piedalās plašsaziņas līdzekļu projektos, kā vienotu ķermeni. Katram cilvēkam nav jādara pilnīgi viss, bet ikvienam no mums ir jāsasniedz standarts, kas nepieciešams, lai darītu to, ko viņš dara. Tādējādi mēs kļūstam par nedalāmu vienotu ķermeni.

Mainīt sevi

Savā pašreizējā līmenī es saprotu, ka mums bez nosacījumiem jāasimilējas ar Dafa. Taču es atklāju, ka nedaru to visu laiku.

Reiz pie mums uz biroju atnāca cilvēks, kurš nepraktizē, un viens praktizētājs sāka kopā ar viņu lasīt Likumu. Ieraudzījis, ka cilvēks iemieg, es viņu asi kritizēju. Vēlāk šis vīrietis teica, ka nekad nenodarbosies ar Dafa, jo praktizētājs uz viņu bija dusmīgs. Es biju satriekts. Pēc tam sapratu, ka cilvēka vainošana līdzinās dēmoniskās dabas atmodināšanai. Es neuzvedos kā praktizētājs.

Cita problēma bija mani priekšstati, kas radās Likuma mācīšanās laikā. Es pieņēmu Likuma principus, kad tie atbilda maniem priekšstatiem, pretējā gadījumā - vienkārši izlaidu dažas rindas. Es neasimilējos ar Likumu bez nosacījumiem.

Skatoties uz savu attieksmi pret Dafa projektiem, es atklāju, ka zemapziņā turēju domu izmantot Dafa, lai atvieglotu savu darbu. Es gribēju izmantot pilnveidošanos, lai apgūtu darbam nepieciešamās profesionālās iemaņas.

Es zināju, ka Dafa ir labs. Es negribēju izmantot Dafa personīgo mērķu sasniegšanai. Kad atklāju pieķeršanās, no kurām man nebija izdevies atbrīvoties, es centos nomierināt savu apziņu un ieskatīties sevī. Tieši tad es atklāju, ka nebiju pozicionējis sevi pareizi attiecībā pret Likumu.

Raksts angļu valodā: http://en.minghui.org/html/articles/2015/9/25/152680p.html

Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.