Skolotājs un Fa gādīgi vada mūs pilnveidošanās ceļā

Labdien, Godājamo Skolotāj! Labdien, dārgie draugi praktizētāji!

Vēlos dalīties savā nelielajā pieredzē: Pirmo reizi kāds pazīstams praktizētājs piedāvāja man izlasīt grāmatu „Džuaņ Faluņ” krievu valodā vēl 2002. gadā. Par nožēlu jāteic, ka man bija nepieciešams ļoti ilgs laiks un 5 vai 6 reizes bija jāizlasa grāmata, pirms es spēju saprast un uzjust Fa. Apzināti praktizēt es sāku tikai 2014. gada vasarā.

Grāmatā „Džuaņ Faluņ” Meistars Li Hundži saka: „Mēs nesam atbildību par tiem cilvēkiem, kuri patiešām ir veltījuši sevi pilnveidošanās praksei. Tie, kas pilnveidojas pašmācības ceļā, arī saņems visu, taču viņiem ir patiesi jāpraktizē. Šīs lietas mēs dodam īsteniem praktizētājiem. Es jau teicu, ka man patiesi jāuzlūko jūs, kā savus sekotājus. Turklāt augsta līmeņa Likums ir jāmācās padziļināti, un jums jāzina, kā pilnveidoties. Jums uzreiz tiks mācīti visi pieci vingrojumu kompleksi, un jūs tos visus apgūsiet. Pienāks laiks, kad jūs spēsiet sasniegt ļoti augstu līmeni – tik augstu, ka nespējat pat iedomāties. Ja vien jūs pilnveidosieties, jums nebūs grūtību sasniegt Īsteno Sasniegumu. Es mācu šo Likumu, aptverot atšķirīgus līmeņus. Turpmāk pilnveidojoties, tu pamanīsi, ka šis Likums vienmēr kalpos par ceļvedi tavā pilnveidošanās praksē, lai arī kādā līmenī tu atrastos.” (Trešā lekcija, „Ko Skolotājs dod saviem skolniekiem?”)

Analizējot un sakārtojot savā apziņā prakses procesā pārdzīvotos momentus, es sāku pievērst uzmanību šiem vārdiem un aizdomāties par to nozīmi tikai tad, kad biju praktizējis jau gandrīz gadu. Patiesībā, tagad es jau jūtu un zinu, ka manā pilnveidošanās ceļā Skolotājs ne uz mirkli neatstāj mani bez uzmanības. Gluži pretēji, ja paspēj pamanīt, praktiski uz katra soļa man izpratnei ir atstāti norādījumi, kas saka priekšā. Lūk, tikai daži atmiņā saglabājušies momenti.

Pilnveidošanās sākums

Pašā pilnveidošanās prakses sākumā es redzēju dažus neparasti spilgtus sapņus. Tagad es to redzu tā, ka Skolotājs tādā veidā mudināja mani sākt praktizēt, un tajā pašā laikā izmantoja tos manam pilnveidošanās iesākumam. Vienā no šiem sapņiem es redzēju sevi ejam cauri dažādām telpām ar dažādām situācijām, kurās norisinājās dažādi notikumi. Kādā brīdī parādījās kāds cilvēks, kas bija apkrāvies ar dažādiem traukiem un grāmatām, kurš piedāvāja pastāstīt man par savu meistarību. Kaut kāpēc man toreiz atausa atmiņā lekcija, kur Meistars saka: „Pilnveidošanās – tā ir nopietna lieta. Noteikti ir jābūt uzticīgam vienai skolai.” (“Džuaņ Faluņ”, Trešā lekcija, „Pilnveidoties tikai pa vienas skolas ceļu”) Es atcerējos, ka esmu Faluņ Dafa praktizētājs, laipni pateicos, bet noraidīju viņa piedāvājumu, un steigšus devos prom. Pamodies es nolēmu, ka tā varēja būt pārbaude, lai redzētu, kāda ir mana apņēmība pilnveidoties Dafa. Tagad es vēl saprotu, ka, par cik agrāk es biju nodarbojies ar dažādām haotiskām lietām, tad man vēl bija jāizdara galīgā izvēle, un Skolotājs man uz to gādīgi norādīja.

Kādā citā sapnī es satiku cīņas mākslu meistaru, kurš cietsirdīgi izturējās pret kaut kādiem cilvēkiem. Es centos viņu apturēt, cenšoties izskaidrot viņam Fa principus, balstoties uz savu tā brīža izpratni. Viņš ieklausījās manis teiktajā un pārtrauca savu nežēlīgo rīcību, bet teica ko tādu, ka viņa skolā tādas lietas nemāca. Tajā brīdī es iesaucos: „Vai tiešām vēl ir tādas skolas, kurās nezina par šīm lietām,” un ieraudājos. Es pamodos vienās asarās... Tikai nesen, sākot domāt par to, ar kādu pieredzi dalīties šajā konferencē, es sāku saprast šī sapņa nozīmi – tas bija Skolotājs, kurš žēlsirdīgi atgādināja man par manu solījumu glābt dzīvās būtnes!

Piedalīšanās projektos

Sākumā, pirmos, apmēram 9 mēnešus es praktizēju diezgan pasīvi, un nepiedalījos Dafa projektos, kurus organizēja mani dārgie draugi praktizētāji. (Es ļoti augstu vērtēju visu mūsu Latvijas praktizētāju grupas vidi, kas ļāva man augt un sākt piedalīties projektos!) Kādā brīdī mana pilnveidošanās radīja manī saprašanu par to, ka „Vajag!...” piedalīties projektos, kas pakāpeniski pārauga nepieciešamībā to darīt, darot vismaz to, kas ir manos spēkos, lai palīdzētu Skolotājam dzīvo būtņu glābšanā. Pirmais pasākums, kurā es piedalījos, bija ikgadējā grāmatu izstāde, kurā Latvijas praktizētāji iepazīstināja ar divām latviešu valodā iztulkotām grāmatām: „Džuaņ Faluņ” un „9 komentāri par komunistisko partiju”. Sākumā es lielāko uzmanību pievērsu tam, lai stāstītu cilvēkiem par pašu praksi, jo vēl nesapratu to, kā sākt runāt par grāmatām. Kādā brīdī pie mums pienāca daži blakus esošās izglītības izstādes dalībnieki no Lietuvas, un ilgi skatījās uz praktizētājiem, starp kuriem bija arī vairāki gados veci praktizētāji, kas skaisti izpildīja 5 vingrojumu. Es piegāju, lai pastāstītu viņiem par praksi, un viņi tūdaļ sāka jautāt, kāda saistība praksei ir ar grāmatu izstādi. Uzzinājuši, ka visi materiāli ir brīvi pieejami elektroniskā formātā oficiālajā interneta mājaslapā, viņi sāka vēl vairāk šaubīties par drukātas grāmatas nepieciešamību. Tajā brīdī man radās izpratne pateikt, ka atšķirībā no interneta, grāmata man vienmēr var būt pieejama, un es varu paņemt to sev līdzi. Kad viņi sāka iebilst, sakot, ka mūsdienās gandrīz visu laiku ir pieejams mobilais internets, viņiem sākās problēmas ar internetu. Pēc šīs situācijas mēs ļoti sirsnīgi parunājām par praksi, situāciju Ķīnā un es spēju pastāstīt par grāmatām. Šie cilvēki no Lietuvas ar lielāko prieku nopirka vairākas grāmatas krievu valodā.

Kad pēc izstādes notika dalīšanās pieredzē, es sev par pārsteigumu uzzināju, ka pirms mūsu sarunas šie lietuvieši bija mierīgi pagājuši garām citiem praktizētājiem, kuri piedāvāja viņiem pastāstīt par grāmatu un praksi. Pēc šī atgadījuma, man radās galīgā izpratne, ka tas ir Skolotājs, kas uzdeva man tiešu jautājumu: „Bet kāpēc tad tu šeit stāvi?!” un tajā pašā laikā gādīgi uzturēja manu pareizo izpratni.

Līdzīga situācija radās Madonas muzejā, kur izstādes „Īstenība, Labestība, Pacietība mākslā” laikā notika „Muzeju nakts” pasākumi. „Muzeju nakts” ir kultūras pasākums, kura laikā ļoti daudz cilvēkiem – visiem, kas to vēlas, ir iespēja bez maksas apmeklēt muzejus un izstādes. Praktizētājiem radās izpratne par to, ka jāpiedalās šajā pasākumā, lai pastāstītu cilvēkiem par prakses skaistumu un Ķīnā notiekošo represiju šausmām tieši izstādes norises vietā. „Miera ziedlapiņu” projekta koordinatore palūdza mani šajā reizē uzņemties atbildību par šī projekta norisi Madonā. Tāpat kā grāmatu izstādē, es, mācot cilvēkiem izgatavot lotosa ziediņus, sākumā nespēju sākt runāt par represijām, taču kāda sieviete, kura kopā ar saviem bērniem sāka gatavot lotosus, uzdeva man tiešu jautājumu par to, kādēļ mēs to darām. Šoreiz es uzreiz sapratu, ka Skolotājs atkal žēlsirdīgi palīdz man pārvarēt situāciju. Domās pateicies Skolotājam, es jau spēju pastāstīt visiem cilvēkiem, kas nāca mums klāt, par lietu stāvokli. Daudzi no viņiem parakstīja petīciju.

Turklāt, šī, jau otrā, Skolotāja norāde, paskubināja mani saprast, cik ļoti svarīgi ir tas, kas mums jādara Dafa projektos, un to, ka nav pieļaujams tērēt vērtīgo laiku cīnoties ar savām bailēm un citām savām pieķeršanām tajā laikā, kad tās ir diezgan vienkārši atmest.

Gadu pēc prakses sākšanas

Man jau sāka rasties sapratne par to, ka visas pazīšanās un kādreiz satiktie cilvēki nav nejaušība. Tāpēc es cenšos pēc iespējas žēlsirdīgāk satikties ar viņiem atkal un vēlreiz mēģināt izstāstīt par praksi. Vienas šādas tikšanās laikā, es ar savu bijušo klasesbiedreni ieraudzījām šādu situāciju mūsu sarunas laikā. Kādam jaunam cilvēkam, kurš gāja mums pa priekšu, izkrita no kabatas maks. Tajā pašā brīdī, kāds skolnieks, kurš gāja tūdaļ aiz viņa mums pa priekšu, pamanīja to, paķēra maku un metās bēgt tieši mums garām. Atcerējies, ka esmu Faluņ Dafa praktizētājs, es nolēmu, ka man ir jārīkojas. Viss turpmākais notika it kā palēninājumā. Daļa no manis, visdrīzāk nepilnveidotā daļa, nolēma rīkoties kā parasts cilvēks – noķert bēgošo, iesist un atņemt maku. Turklāt es jutu, ka paspētu aizlikt viņam priekšā kāju, vai vismaz pagrūst, lai viņš nokristu un atsistos pret tuvējo koku, vai uz puķudobes betona malas. Tajā pašā laikā, otra manis daļa, kas visu notiekošo redzēja un analizēja, paspēja visu saprast un pateikt: „Stop, stop! Tu taču esi Faluņ Dafa praktizētājs! Tev jārīkojas saskaņā ar Fa!” Rezultātā, sapratis, ka jāžēlo pirmkārt jau tas, kurš bēg ar maku, es paspēju viņam tikai uzsaukt: „Nedari to!” Tad, pamanījis, ka cilvēks, kuram izkrita maks, apstājās netālu, es piegāju pie viņa, lai brīdinātu par notikušo. Viņš man apgalvoja, ka tas viss ir inscenējums un tiek uzņemts video, lai pētītu cilvēku reakciju. Kad es ieraudzīju nākam atpakaļ „zagli”, es nolēmu izstāstīt viņiem par praksi un Fa principiem. „Zaglis” pats jautāja man par manu reakciju. Es biju ar viņiem atklāts, un spriežot pēc tā, ka mana reakcija viņus pārsteidza, es ceru – ja būs lemts, viņi atcerēsies par praksi un Fa.

Visā šinī situācija mani pārsteidza šī manis sadalīšanās divās daļās, no kurām viena konfliktsituācijā atcerējās par Fa un novērsa to, ka šī situācija attīstītos pēc slikta scenārija. Ja pareizi saprotu, tad Skolotājs parādīja man – ja manas domas ir taisnas ( bet es tajā brīdī ar labestību un pacietību skaidroju klases biedrenei par praksi un ar to saistīto situāciju Ķīnā), tad varu pielietot veidus vai metodes, līdzīgas kā iepriekš pārdzīvotās, lai pareizi atrisinātu konfliktsituāciju. Iespējams, tas attiecas tikai uz manu sākotnējo pilnveidošanās līmeni.

Mana ierobežotā izpratne ir tāda, ka praktizētāji nedrīkst uz katra soļa paļauties tikai uz Meistaru, kad mums pašiem ir jānoiet savs ceļš. Tajā pašā laikā, mana ierobežotā izpratne pilnveidošanās sākotnējā līmenī, apstiprina man to, ka Skolotājs patiešām nes atbildību par katru skolnieku.

Šī pieredze atspoguļo tikai manu izpratni sākotnējā līmenī, tāpēc lūdzu ar žēlsirdību norādīt uz jebko, kas neatbilst Fa.

Liels paldies, Skolotāj! Liels paldies, draugi praktizētāji!