Iemācīties skatīties sevī

Labdien, godāto Skolotāj! Labdien, dārgie praktizētāji!

Es vēlos padalīties par savu pilnveidošanās procesu pēdējo pusotru gadu laikā.

Agrāk daži praktizētāji man bieži vien teica, ka es esmu ļauna, neesmu labsirdīga, un esmu egoistiska, un viņi ļoti žēloja tos praktizētājus, ar kuriem es biju kopā dzīvo būtņu glābšanas projektos. Lai gan viņu vārdi mani dziļi aizskāra, es tomēr uzskatīju, ka viņi izturas netaisnīgi pret mani. Es domāju, ka patiesībā es esmu taisnīga un godīga, un atklāti saku, ko domāju. Es pat pārāk daudz neaizdomājos par viņu teikto, un uzskatīju, ka rīkojos pareizi. Pret dažiem praktizētājiem es izturējos augstprātīgi un sarkastiski. Ja kāda praktizētāja teiktais vai paveiktais neatbilda maniem priekšstatiem, es nekavējoties sāku strīdēties. Un es nemaz neieskatījos sevī.

Es meklēju konflikta cēloņus citos. Meklēju palīdzību ārpus sevis, žēlojos, konkurēju un cīnījos. Ar dažiem grupas praktizētājiem es pat negribēju sadarboties. Es centos skatīties sevī, taču tas nebija tik vienkārši. Tāpat es turpināju redzēt citu nepareizos soļus un izjutu žēlumu pret sevi.

Kā gide es piedalos mākslas izstādes “Īstenība, Labestība, Pacietība mākslā” norisē dažādās Latvijas pilsētās. Es lieliski sapratu izstādes grandiozitāti un unikalitāti. Tas ir jaudīgs Likuma instruments dzīvo būtņu glābšanai. Un šis instruments būs efektīvs tikai tad, kad visi skolnieki savstarpēji sadarbosies vienotā ķermenī. Tāpēc, lai glābtu pēc iespējas vairāk dzīvo būtņu, man ir jāmainās. Es patiesi vēlējos kļūt labāka, labsirdīgāka un iecietīgāka.

“Šo gadu laikā jūs esat paveikuši daudz izcilu lietu, un jūsu nopelni ir neizmērojami. Taču patiesībā ir daudz skolnieku, kuri ir izstrādājuši sevī šādu ieradumu: neskatoties uz to, ka viņi Likumu lasa katru dienu, šajā jautājumā viņi nav būtiski paaugstinājušies. Un es pat esmu atklājis, ka daudziem cilvēkiem šī problēma vēl pat ir pastiprinājusies. Daži cilvēki kļūst tik aizkaitināmi, ka neviens neuzdrošinās viņiem tuvoties. Tajā brīdī, kas viņi dzird kaut ko pat tikai nedaudz nepatīkamu, viņi nevar paciest to. Līdzko tiek skartas viņu pieķeršanās, viņi "sprāgst gaisā". Šī lieta jau ir dziļi iesakņojusies viņos un pieņēmusies apmēros. Viņi nespēj uzklausīt kritiku, kas vērsta uz viņiem, nevar to paciest un, pat ja dara kaut ko nepareizi, tad par to pat dzirdēt neko negrib. Tomēr ir jājautā, kā gan var tā rīkoties? Vai tā var rīkoties praktizētājs? Pat veicot Dafa lietas vai dzīvo būtņu glābšanas lietas, jums tomēr ir jābūt praktizētājiem. Jūs nedrīkstat to darīt no parasto cilvēku pozīcijām.” (Likuma izklāsts Manhetenā 2006. gada 26. martā Ņujorka, ASV)

Tā gadījās, ka es daudzkārt studēju Skolotāja “Likuma izklāstu Manhetenā”. Šajā Likuma izklāstā Skolotājs izskaidro daudzus jautājumus gan par attiecībām ar tuviniekiem, gan jautājumu par jūtām, par skolnieku savstarpējo sadarbību un koordinēšanos, jautājumu par izdevīgumu, dzīvo būtņu glābšanas jautājumu un vēl citus jautājumus.

“Un ir vēl kādas grūtības, kas parādās jūsu ikdienas dzīvē, un tie ir jūsu cilvēcīgie priekšstati, kuri tiek kārdināti ar personīgo izdevīgumu šajā reālajā cilvēku sabiedrībā, un šādā veidā dodot jums iespēju pilnveidoties.” (“Likuma izklāsts Manhetenā”)

Atkal un atkal es lasīju šo Likuma izklāstu. Vairāk nekā 20 reižu. Es vienkārši nespēju no tā atrauties. Protams, es studēju arī citus Skolotāja darbus. Taču šis Likuma izklāsts bija man līdzi vienmēr un visur. Vai nu tāpēc, ka es daudzkārt lasīju šo Likuma izklāstu, vai tam bija kāds cits iemesls, taču reiz es sapratu, ka meklēju ārpus sevis. Un ka līdz pat šai dienai es nekad neesmu patiesi ieskatījusies sevī un neesmu meklējusi iemeslu pati sevī. Ieskatoties sevī vērīgāk, es atklāju, ka man trūkst labestības, ka man piemīt egoisms, nepacietība, ļaunums, vēlme aizsargāt sevi un vēl daudz kas cits, kas veidojas no maniem cilvēka priekšstatiem un pieķeršanām. Šīs lietas tik dziļi bija iekļuvušas manā apziņā, ka man nebija viegli atbrīvoties no tām. Mēģinājums atbrīvoties no šīm pieķeršanām radīja manī sāpes. Godīgs un atklāts skats sevī aizskāra manu sirdi, taču man nebija viegli to izdarīt. Man bija ļoti sāpīgi un smagi. Taču es sapratu, ka mans patiesais “Es” necieš, - sāpīgi ir tāpēc, ka tiek dzēsta karma un tiek iznīcinātas sliktās lietas.

Skolotājs visu laiku man palīdzēja un radīja situācijas, lai es varētu paaugstināties. Lūk piemērs: Reiz uz kādu no izstādēm atbrauca kāda praktizētāja. Es nopriecājos un nodomāju, ka mēs varēsim kopīgi vairāk mācīties Likumu un dalīties ar pieredzēm un izpratnēm. Taču mēs ar grūtībām izlasījām vienu lekciju (praktizētāja vairākas reizes pārtrauca lasīšanu, lai dotos uz tualeti un padzertos). Pēc tam viņa uzreiz pateica, ka dosies gulēt. Man tas bija pārsteigums, jo bija tikai nedaudz pāri plkst. 8 vakarā. Es nevarēju un negribēju iet gulēt tik agri. Mans dienas režīms atšķīrās no viņas dienas režīma. Mūs ierobežoja atrašanās vienā telpā. Arī gaisma viņai traucēja, un galda lampas telpā nebija. Biju spiesta atrasties gaitenī. Protams, ka savā sirdī es biju neapmierināta. Man nebija komforta. Taču skaļi es neko neteicu. Pienāca taisno domu raidīšanas laiks plkst. 23:55. Praktizētāja gulēja, lai gan signāls noskanēja, es vēl skaļi ieslēdzu gonga signālu, taču viņa nedzirdēja un gulēja. Es saucu viņu vārdā, taču viņa nedzirdēja. Tā es viņu nespēju pamodināt. Es noraidīju taisnās domas un devos gulēt. Nākamajā vakarā viss notika pēc tā paša scenārija. Taču ap plkst.23:30 mani pieveica miegs. Es atgūlos, iepriekš uzstādot modinātāja laiku uz taisno domu raidīšanas laiku. Pamodos es tieši plkst. 00:10. Es redzēju, ka praktizētāja sēž un raida taisnās domas, taču es nogulēju un nedzirdēju zvanu. Tad es ieraudzīju visu šīs situācijas komiskumu. Tad man arī izzuda visas negatīvās domas par šo praktizētāju. Es redzēju savu egoismu, snobismu, nosodošās domas un domas par to, ka esmu labāka, un ka mani vada jūtas un emocijas. Un ka es nemaz nedomāju par viņu, bet gan tikai par sevi.

Visgrūtāk man bija laikus apstāties un nesākt strīdēties ar praktizētājiem. Atkal un atkal es sāku strīdēties. Pēc tam es to visu ļoti pārdzīvoju, ka nespēju sevi noturēt. Taču te man atkal palīdzēja Skolotājs. Kārtējā strīda laikā praktizētājs teica: “Vai Tu domā, ka man nav taisnība?” Es jau biju gatava atbildēt, ka “Protams, ka nē”. Un tūdaļ manā prātā ieskanējās vārdi:

“Taisnība ir viņam
maldos es.
Par ko gan tad strīdēties”

(no "Kuram ir taisnība un kurš maldās" no "Hun Jiņ III")

Un es atbildēju “Taisnība ir Tev”. Viss notika tik strauji, un vienā mirklī situācija mainījās. Protams, strīds tūlīt pat beidzās, un es atkārtoju pie sevis vēlreiz šī dzejoļa rindas. Man kļuva ļoti viegli. Es pateicos Skolotājam. Un, protams, man vēl ir jāatbrīvojas no daudzām lietām, kuras nav labas.

Neskatoties uz to, ka tagad es centos domāt vispirms par citiem praktizētājiem, vai tas viņiem nesagādās neērtības, centos neuzņemties vadību un nekomandēt citus, sāku apspriesties un jautāt citu praktizētāju viedokli, kā arī centos koordinēties ar citiem, tomēr vēl joprojām dzirdēju par sevi tikai sliktas lietas, ka neļauju izgulēties, neesmu izdarījusi šo vai to, esmu izdarījusi slikti un ne tā, kā vajadzētu. Man sāka veidoties domas par to, ka esmu pavisam slikta un visiem traucēju, radu vien neērtības un nepatikšanas. Man bija ļoti sāpīgi un slikti. Es nekādi nevarēju saprast, ko es daru ne tā, un kāpēc visi sūdzas par mani. Es taču tā centos būt laba un rīkoties saskaņā ar Likumu, nevienu nevainot un nežēloties. Bija tāds brīdis, kad man gribējās visu pamest un aiziet no projekta. Taču situācija sakārtojās tā, ka man aizbraucot, izstādē paliktu tikai viens praktizētājs, tāpēc es nevarēju tā rīkoties un paliku.

Jā, es centos meklēt iemeslu sevī un ieskatīties sevī. Atkal un atkal es raidīju taisnās domas, iznīcinot sliktās lietas sevī, mācījos Likumu, kamēr sapratu, ka cenšos mainīt sevi un pilnveidoties, taču sliktās domas par dažiem praktizētājiem un attieksmi pret viņiem es neesmu mainījusi. Es joprojām turpināju domāt par viņiem tāpat kā agrāk: man patīk vai man nepatīk, neuzlūkoju viņu labās lietas, bet redzēju tikai viņu slikto, vēl nepilnveidoto, daļu. Bet tie taču ir Dafa sekotāji, Skolotāja sekotāji! Skolotājs glābj visus. Kā es varu pret viņiem tā izturēties, man ir nepieciešams mainīt savu attieksmi pret viņiem.

Kad es to sapratu, tad centos uzreiz atmest un sadalīt cilvēcīgās domas, līdzko tās parādījās, un centos neatrasties tajās. Es sapratu vienu lietu, ka man vispār nebija jābūt nekādām domām par praktizētājiem vai parastajiem cilvēkiem. Man nevajag vispār par viņiem domāt. Ja es par kādu domāju, tad man pilnīgi noteikti ir kādas jūtas pret šo cilvēku, vai arī man kaut kas no viņa ir vajadzīgs. Visas domas ir cilvēcīgas. Man vienkārši ir jādara tas, kas ir jādara Dafa sekotājai. Un viss.

2015. gada 1. jūnijā es ienācu nodarbību zālē. Ieraudzīju praktizētājus, un pirmoreiz visu savu pilnveidošanās gadu laikā sajutu savas sirds siltumu, maigumu, - kaut ko tādu, ko pat nav iespējams izteikt un nav iespējams aprakstīt ar vārdiem, kas tas ir. Man tas bija kas pavisam jauns. Visi cilvēcīgie priekšstati par praktizētājiem izšķīda un pazuda. Es sajutu savā sirdī lielu harmoniju. Es skatījos uz citiem un redzēju tikai viņu dievišķo pusi. Visi viņi ir dievi, katrs iet savu ceļu pilnveidojoties, un glābj dzīvās būtnes. Sākumā es baidījos, ka šis gaišais stāvoklis izzudīs. Vēlāk sapratu, ka citādāk jau vairs nebūs.

Man vēl daudz visa kā no sevis ir jāatmet un jāatlaiž dažādas sliktas lietas. Taču tagad man ir brīnuminstruments “skatīties sevī un meklēt sevī”.

Es gribētu vēl padalīties ar nelielu izpratni un pieredzi, kuru guvu šīs pieredzes rakstīšanas laikā. Šī ir mana pirmā pieredze konferencei, kuru es rakstu visā savā pilnveidošanās perioda laikā. Kad tika paziņots par konferenci, mana pirmā doma bija tāda pati kā jau iepriekš: „ko gan es varu pateikt, es neprotu skaisti runāt, pieredzes man nav tik pietiekami dziļas un spilgtas kā citiem un man vēl ir daudz nenovāktu pieķeršanos u.t.t.” Bija bail „zaudēt savu seju” un vēl citas cilvēcīgas bailes. Bija pat doma, ka rakstīšu pieredzi nākamajam gadam, kad paaugstināšos, ka pagaidām vēl neesmu gatava rakstīt pieredzi. Taču es lieliski sapratu, ka bez pieredzēm konference nevar notikt. Bet konference ir svarīga, lai visi praktizētāji paaugstinātos vienotā ķermenī. Visas pieredzes, kuras es dzirdēju iepriekšējā konferencē, deva man ļoti daudz kā, lai es paaugstinātos un izprastu. Es sapratu, ka man ir jāizlaužas cauri šīm mākslīgi izveidotajām barjerām, ir jāuzraksta pieredze un jāpadalās ar to ar citiem skolniekiem. Jo tas arī ir egoisms tikai ņemt un neko nedot pretī.

Un es saņēmos. Uzrakstīju es ļoti ātri, pāris stundu laikā. Pat pati nobrīnījos, kā tas tā ir sanācis. Es sapratu, ka tas ir Skolotājs, kurš mani atbalsta un iedvesmo, lai es ātrāk atmestu egoismu un atbrīvotos no bailēm. Un uzreiz arī nosūtīju, lai vecie spēki neradītu traucējumus.

Pagāja apmēram nedēļa pēc tā, kad es uzrakstīju pieredzi, un, kad es atkal to pārlasīju, tad ieraudzīju dažus momentus citā gaismā – vēl dziļāk un skaidrāk. Es ieguvu dziļu pieredzi, kā rakstīšanas procesā var paaugstināties. Lūk, tikai viens mazs piemērs no tā, ko es ieraudzīju: pieredzē joprojām ir „tieksme parādīt sevi” un bailes „pazaudēt savu seju”. To es ieraudzīju no izveidotajām frāzēm un vārdiem. Lai gan es patiesi gribēju padalīties ar skolniekiem ar saviem pārdzīvojumiem un pieredzi, tomēr ne līdz galam biju atmetusi visas lietas. Tomēr es nesāku pārrakstīt pieredzi. Vienkārši pierakstīju klāt šīs rindas.

Man gribētos iedvesmot tos skolniekus, kuri vēl nav rakstījuši un nav padalījušies ar savu pieredzi pilnveidošanās laikā, izdarīt to. Visas domas un bailes, kas neļauj to darīt, nav jūsu domas, tas nav jūsu patiesais es – tie ir „vecie spēki”, kuri neļauj jums paaugstināties šajā svarīgākajā jautājumā. Neskatoties uz to, kādas domas rodas, vienkārši vajag apsēsties un uzrakstīt, un viss ļaunums tiks izkliedēts.

Viss iepriekš minētais ir mana izpratne. Lūdzu, norādiet uz jebkuriem trūkumiem.

Paldies, godāto Skolotāj! Paldies, skolnieki!