Tikai atmetot cilvēciskos priekšstatus, vari kļūt par apskaidroto

Pārbaudījums ar slimības izraisošo karmu lika man dziļi apdomāt to, kas ir Faluņ Dafa praktizētājs.

Kad mani piemeklēja šis pārbaudījums, es jutu reiboni un man šķita, ka galva ir pietūkusi. Bija vairāki simptomi: redzes pasliktināšanās, vājums, nogurums, auksti sviedri, dzirdes zudums, un man bija grūti staigāt. Kad nevarēju gulēt, es mācījos Likumu.

Es paliku savā istabā un mācījos Likumu, iznācu no istabas tikai ēdienreizēs, lai par manu stāvokli neuzzinātu mani nepraktizējošie ģimenes locekļi. Es gāju uz darbu, un man vajadzēja labi izskatīties.

Manā apziņā parādījās daudz domu, jo īpaši tāda, ka es patiešām varētu saslimt. Es domāju par to, ka man vajadzētu pārskatīt savu diētu, ēst mazāk vai neēst atsevišķus pārtikas produktus un ka, ēdot pārāk daudz, varētu rasties dažas blakus parādības.

Man arī ienāca prātā doma, ka tas varētu būt labi, jo tika likvidēts liels daudzums karmas. Es nolēmu, ka man jāuztver šī situācija kā laba lieta.

Es jautāju sev: „Ja tā nav slimība, tad kāpēc man būtu jāpieņem šādi cilvēciskie priekšstati?” Man prātā ienāca kāda doma: „Apgaismotās būtnes vēro katru manu domu.”

Karmas likvidēšana

Es biju pārliecināts, ka likvidētās karmas daudzums nav atkarīgs no tā, cik daudz vai ko es apēdu. Gluži pretēji, doma par slimību pati par sevi bija pieķeršanās, kuru nepieciešams atmest. Ja tā netiktu atmesta, tad man būtu daudz grūtāk izturēt pārbaudījumu. Tad traucējumi pastiprinātos un pārbaudījumi būtu ilgstošāki, lai „palīdzētu” likvidētu šo pieķeršanos. Apgaismotajai būtnei nav tāda jēdziena kā slimība.

Parastie cilvēki tikai vēlas dzīvot ērtu dzīvi, bet praktizētāji dzīvo, lai likvidētu karmu - un jo vairāk, jo labāk. Protams, mums nevajadzētu apzināti meklēt nepatikšanas. Domāt par slimību tikai tāpēc, lai mēģinātu novērst karmu, ir nepareizi. Mums ir jāatmet parasto cilvēku priekšstati un doma par to, ka varam saslimt. Ikkatrai domai ir jābūt saskaņā ar Likumu.

Man arī bija izveidojušās negatīvas domas. Ikreiz, saskaroties ar problēmu, es domāju: „kas notiks, ja…?” Piemēram, ko darīt, ja mani ģimenes locekļi uzzinās un piespiedīs mani doties uz slimnīcu? Ko darīt, ja es nevarēšu izturēt ciešanas, kas savukārt varētu mest ēnu uz Likumu?

Pa e-pastu saņēmu komerciālu vēstuli „Neveiksme nav pieļaujama”. Es sapratu, ka tas bija mājiens no Skolotāja – ja es uzticos Skolotājam un Likumam, es varu izturēt jebkuru pārbaudījumu, un man nevajag pārāk daudz par to domāt. Skolotājs teica, ka mums vajag dzīvot normālu dzīvi, taču tas nenozīmē, ka mums vajadzētu doties uz slimnīcu tikai tāpēc, lai atbilstu normālai dzīvei, un man nevajag par to uztraukties.

Atklāt savas pieķeršanās

Es skatījos sevī, lai atklātu savus trūkumus. Izskatījās, ka man bija pieķeršanās komfortam, es biju slinks, un man no rītiem nekad neizdevās piecelties. Traucējumi padarīja mani vāju.

Es biju pārvarējis pieķeršanos seksuālajai iekārei un nedomāju par to. Taču man joprojām bija pieķeršanās mātei. Mana māte arī bija praktizētāja. Kad viņa nomira, es jutos slikti, jo, kamēr viņa bija dzīva, es neieklausījos viņas padomos, un dažas lietas darīju slikti. Tāpēc es ziedoju naudu projektam, lai palīdzētu cilvēkiem uzzināt patiesību par Faluņ Dafa.

Es nekad nebiju domājis, ka darīju nepareizi. Bet tagad zinu, ka izdarīju to dēļ sentimentālām jūtām pret savu māti. Es sajaucu savu pieķeršanos radniecīgām jūtām ar Dafa principu. Pilnveidošanās un dzīvo būtņu glābšana ir ļoti nopietna lieta, un kā gan es varētu sajaukt to ar jūtām pret māti? Turklāt es neesmu tas, kurš izlems, kam tiks Vei De, jo to ieplānojis Skolotājs. Šādus ziedojumus dzīvo būtņu glābšanai nedrīkst jaukt ar Vei De iegūšanu.

Es jutu, kā mani nospiež milzīga karma, un gandrīz zaudēju samaņu. Mana sirds bija ārkārtīgi satraukta. Tomēr es paturēju pie sevis domu, ka man ir jāiztur. Vēlāk Skolotājs noņēma daudz manas karmas, un es jutos daudz vieglāk. Es iekšēji raudāju, jo novērtēju to, ko Skolotājs manā labā ir darījis.

Pareizo lēmumu pieņemšana

Es joprojām jutos vājš, tomēr plānoju izplatīt informatīvos materiālus. Ar smagu mugursomu plecos man bija jāstaigā vairākas stundas. Es nevienam nestāstīju par šo ieceri, jo nebiju pārliecināts, ka varēšu paveikt to līdz galam. Nolēmu riskēt un divu dienu laikā izplatīju visus informatīvos materiālus.

Es turpināju lasīt Likumu, nostiprinot savas Taisnās domas. Skolotājs visu sakārto; un trešajā dienā es vairs nejutos nespēcīgs.

Šī pieredze man iemācīja, ka es nebiju pietiekami stiprs, lai izturētu ciešanas, un mana griba bija pārāk vāja. Man pat bija doma atteikties no pilnveidošanās. Es skatījos uz šo situāciju kā uz parasta cilvēka slimību, un man bija kauns.

Ne jau vārdi noteiks to, vai kļūšu par apskaidroto vai palikšu par parastu cilvēku, bet gan uzcītīga pilnveidošanās un ticība Skolotājam. No šī brīža mana griba būs stipra.

„Hun Jiņ II” un „Hun Jiņ III” Skolotājs vairākkārt runā par gribas norūdīšanu. Tagad es zinu, ka nedrīkstu meklēt vieglāko ceļu. Man ir jāsaprot, ka šajā ceļā būs pārbaudījumi. Pilnveidošanās ir ļoti nopietna lieta. Kādu mani redz apskaidrotie? Ja neatbildīšu standartam, es neizturēšu pārbaudījumu.

Šī ir mana izpratne. Lūdzu, norādiet uz jebko, kas ir nepareizi.


Raksts angļu valodā: http://en.minghui.org/html/articles/2014/10/22/146496p.html

Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.