Es pamodos, apzinoties savus pilnveidošanās trūkumus

Kādu rītu pamodies, es pēkšņi skaidri apzinājos savus pilnveidošanās trūkumus. Mani jau sen satrauca ar pilnveidošanos saistītās problēmas, bet tajā rītā es skaidri ieraudzīju sevī pašapmierinātību, vienaldzību un slinkumu. Lai gan es jau agrāk zināju par šiem trūkumiem, pieķeršanās vieglāka ceļa meklējumiem mani atturēja no patiesas sevis pilnveidošanas. Mana pilnveidošanās bija apstājusies, es biju iestrēdzis vienā līmenī un nespēju progresēt.

Sapnī es redzēju, ka kāpju kalnā, bet tas ir tik stāvs, ka netieku uz priekšu. Es vairākas reizes mēģināju pakāpties augstāk, bet katru reizi atkal nokritu atpakaļ vietā, kur biju sācis. Galu galā es tā arī nevarēju uzkāpt augstāk.

Es sāku praktizēt Faluņ Dafa vēl vidusskolas laikā. Reiz man nozaga velosipēdu, ar kuru es katru dienu braucu uz skolu. Manus vecākus šis zaudējums sarūgtināja, un viņi vainoja mani neuzmanībā. Taču es it nemaz nesatraucos, jo nodomāju, ka man ir Dafa un es varu atteikties no visa, tostarp arī no šī velosipēda.

Kad sāku strādāt, biju ambīciju pārņemts un sapņoju par lieliem sasniegumiem, kas liktu cilvēkiem mani cienīt. Taču jau pirmās grūtības un nelaimes, ar kurām es saskāros, apslāpēja manu tieksmi pēc slavas un pašlabuma.

Pēc tam, kad biju praktizējis jau vairāk nekā desmit gadu, es sapratu, ka slikti daru trīs lietas, kā arī mana ikdienas dzīve nav attaisnojusi uz to liktās cerības. Atceros, ka izlasīju Minghui.org mājaslapā pieredzes apmaiņas rakstu par to, ka kāda praktizētāja sieva bieži sūdzējusies, ka vīrs viņai pietiekoši daudz nepalīdzot un viņa nejūtot tā atbalstu; taču šis praktizētājs jutās brīnišķīgi, jo bija saņēmis Dafa, un viņš zināja, ka izpilda savu pienākumu, un nekas nespēja viņam traucēt.

Mana attieksme pret manām problēmām bija līdzīga. Kad vecāki bija ar mani neapmierināti vai arī es redzēju, ka mani klasesbiedri un draugi veiksmīgi veido savu karjeru un kļūst bagāti, mani tas neaizskāra, jo es zināju, ka man ir Dafa.

Man bieži rādījās sapnis, kurā es panikā bēgu no vajātājiem. Mana personīgā dzīve nebija sakārtota. Vēlāk es sapratu, ka manas problēmas radīja pieķeršanās bailēm no grūtībām. Es izvairījos no centieniem kļūt par labu cilvēku sabiedrībā un izmantoju Faluņ Dafa praksi kā atrunu, lai attaisnotu savu pašapmierinātību, vienaldzību un slinkumu.

Skolotājs ir teicis:

„Daži cilvēki domā, ka Dafa atbilst viņu izpratnei par zinātni; dažiem šķiet, ka tas atbilst viņu uzvedības standartiem; daži domā, ka tas sasaucas ar viņu neapmierinātību ar politiku; daži uzskata, ka Dafa var apturēt cilvēces morāles pagrimumu; daži cer, ka Dafa izārstēs viņus no slimībām, un daži uzskata, ka Dafa un Skolotājs ir taisni, un tā tālāk un tamlīdzīgi. Cilvēku sabiedrībā šāda pieķeršanās skaistiem sapņiem un vēlmēm nav kļūda. Taču praktizētājiem tas nav pieņemami. Tu vari ar šādām domām nostāties uz Dafa ceļa, taču pilnveidošanās gaitā tev ir jāuzlūko sevi kā praktizētāju. Pilnveidošanās gaitā, lasot grāmatas, mācoties Likumu un neatlaidīgi virzoties uz priekšu, tev skaidri jāapzinās, kādi bija tavi nodomi, ienākot Dafa. Vai, zināmu laiku praktizējot, tie ir palikuši tādi paši? Vai tu turpini savu ceļu, šo cilvēcisko pieķeršanos vadīts? Ja tas tā ir, tad tu nevari tikt uzskatīts par manu sekotāju. Tas nozīmē, ka tavas pamata pieķeršanās nav tikušas novērstas un tu nespēj no Likuma pozīcijas saprast Likumu. Visi tie, kuri tika atsijāti ļauno pārbaudījumu laikā, ar ko Ķīnā saskārās Dafa, ir tādi, kuri nebija atbrīvojušies no šīm pieķeršanām. Tajā pašā laikā viņiem ir bijusi negatīva ietekme uz Dafa”. („Ceļā uz Pilnību” no „Uzcītīgas pilnveidošanās būtība II”)

Pēc šī Skolotāja kanona izlasīšanas es domāju par sevi. Pirms sāku praktizēt, es daudz domāju par to, kāpēc šeit esmu, un jutu, ka cilvēka dzīvei ir mērķis. Kad biju saņēmis Dafa, es sapratu, ka Skolotājs ir atklājis mums patieso dzīves jēgu un man nevajag meklēt pašlabumu un slavu. Taču – patiesībā – es izmantoju Dafa, lai attaisnotu savu pašapmierinātību, vienaldzību un slinkumu, kas bija dziļi iesakņojušies manā raksturā.

Es uzskatīju, ka, izvairoties no pārbaudījumiem un grūtībām savā dzīvē, spēju atteikties no slavas un bagātības, un tāpēc esmu labs praktizētājs. Es līdzinājos cilvēkam, kuru neinteresē parasto cilvēku dzīve, tāpēc tas iet klosterī, lai kļūtu par mūku. Taču patiesībā šis cilvēks nav atbrīvojies no parasto cilvēku domām, un viņa pieķeršanās periodiski izpaudīsies. Viņš seko budismam visu savu dzīvi, bet patiesībā nepilnveidojas.

Neskatoties uz to, ka vairākkārt skaitīju no galvas „Jo tuvāk beigām, jo uzcītīgāk jāvirzās uz priekšu”, es joprojām nespēju paaugstināties. Likuma Izlabošanas periods tuvojas beigām, taču tieksme pēc komforta un vieglas dzīves piespieda mani palaist garām daudzas iespējas, lai apliecinātu Dafa un atmodinātu cilvēkus. Pat tad, kad piedalījos Faluņ Dafa atbalsta pasākumos, es to nedarīju pamatīgi.

Reiz es devos izlīmēt Faluņ Dafa plakātus. Uz tiem biju uzrakstījis: „Faluņ Dafa ir brīnišķīgs!” un „Īstenība – Labestība – Pacietība ir brīnišķīgs princips!” Plakātus piestiprināju pie stabiem. Vēlāk redzēju sapni, ka eju pa kādu ciematu un ieraugu uz staba mirdzam vārdus „Faluņ Dafa ir brīnišķīgs!” Es zināju, ka tādējādi Skolotājs mani uzmundrināja.

Uzrakstīju šo rakstu, lai dalītos pieredzē un lai citi praktizētāji varētu no tā mācīties. Mēs nedrīkstam šaubīties vai apstāties savā ceļā. Mums ir jāpārvar visi šķēršļi un labi jādara trīs lietas.


Raksts angļu valodā: http://en.minghui.org/html/articles/2014/10/29/146600p.html

Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.