Iziet priekšējās rindās, lai glābtu dzīvās būtnes

Labdien, godājamo Skolotāj! Labdien, draugi-praktizētāji!

Es esmu no Londonas un veicu patiesības skaidrošanu Londonas ķīniešu kvartālā. Šeit sabrauc cilvēki no visas pasaules, tai skaitā arī cilvēki no kontinentālās Ķīnas. Praktizētāji šeit jau gadiem ilgi skaidro patiesību. Es atbraucu šurp pirms gada un uzsāku patiesības skaidrošanu aci pret aci, lai glābtu dzīvās būtnes.

1. Kavēšanās, izejot priekšējās rindās, lai glābtu cilvēkus

Es nekad neesmu domājusi par to, lai izietu priekšējās rindās glābt cilvēkus. Es domāju, ka tikai gados vecākie praktizētāji palīdz cilvēkiem izstāties no ĶKP, un cilvēki viņu teiktajam tic vairāk. Tāpēc es domāju, ka šis darbs ir vairāk piemērots viņiem. Es esmu jauna un nezinu, ko stāstīt cilvēkiem par izstāšanos no ĶKP, kā es varu iziet priekšējās rindās? Vēlāk kāda praktizētāja jautāja man, vai es vēlētos iet uz ķīniešu kvartālu, lai nomainītu viņu, jo viņai divas dienas nedēļā ir ģimenes pienākumi, un tas nozīmēja, ka nav neviena, kurš varētu šīs divas dienas būt ķīniešu kvartālā. Es teicu viņai, ka nezinu, kā palīdzēt cilvēkiem izstāties no ĶKP. Viņa teica, ka tam nav nozīmes, vai es varu runāt vai nē, kamēr vien es varu tur uzstādīt transparentu, tas būtu labi. Viņa teica: “Šis transparents ir ļoti īpašs. Daudzi cilvēki to atpazīst garāmejot, un viņiem būtu labi vismaz to redzēt, ja arī tu nespētu ar viņiem parunāt.” Es negribēju to darīt, jo zināju, ka tas ir smags darbs, un man nāksies saskarties ar dažāda veida cilvēciskām attieksmēm. Cits iemesls bija tas, ka es nevēlējos parādīt sevi sabiedrībā. Taču kā praktizētājai man vajadzēja visu harmonizēt ar Likumu un glābt cilvēkus. Galu galā es piekritu to darīt.

Es ļoti baidījos iziet ķīniešu kvartālā viena pati. Es domāju, ka citās dimensijās var būt pārāk daudz ļaunuma. Ķīniešu kvartāls ir vieta, kuru kontrolē Ķīnas vēstniecība, un veikalu īpašnieki neskatījās uz mums draudzīgi. Viņi skatījās uz mums ar ledainu skatienu, vai arī kaut ko nelaipni teica. Blakus vietai, kur atrodas mūsu transparents, ir kazino. Cilvēki, kuri tur nāk, mēdz stāvēt ārā, smēķēt vai sarunāties. Es uztraucos, ka viņi var radīt man problēmas. Es vienmēr ar nepacietību gaidīju tikšanos ar citiem praktizētājiem. Mēs vismaz varējām parūpēties viens par otru. Gāja laiks, un es jau vairs nebaidījos tur palikt viena. Kad mans prāts bija piepildīts ar taisnajām domām, manī nebija baiļu. Reizēm cilvēki stāvēja tur, kur mēs uzstādījām transparentu. Tad es vispirms raidīju taisnās domas un pēc tam pieklājīgi lūdzu viņus atstāt šo vietu.

Sākumā es nezināju, ko man darīt ķīniešu kvartālā. Es uzstādīju transparentu un stāvēju pie tā. Reizēm es lasīju patiesību skaidrojošos materiālus vai sekoju praktizētājai, lai redzētu, kā viņa runā ar cilvēkiem. Kad mēs pabeidzām, es visu sasaiņoju. Es domāju, ka es uzstādu transparentu un cilvēki to redz, ejot garām, un tas ir arī viss. Es darīju to, ko man vajadzēja darīt. Pēc kāda laika es sajutu, ka nevaru tā stāvēt, neko nedarot. Tad es sāku izdalīt informatīvos bukletus angļu valodā. Rietumnieki ir ļoti pieklājīgi, pat ja viņi nepaņem doto, taču ķīnieši nav tādi. Pamazām es sāku izdalīt avīzes ķīniešiem, bet joprojām es baidījos runāt par Faluņgun. Es jau biju agrāk skaidrojusi patiesību saviem draugiem un vecākiem, bet es nebiju to darījusi ķīniešu kvartālā un tik īsā laika sprīdī, kad cilvēki iet garām.

Es nezināju, ar ko sākt. Biju dzirdējusi, kā citi praktizētāji skaidro patiesību, taču tās bija viņu pieredzes. Es ilgu laiku nespēju pastāstīt cilvēkiem par Faluņgun, un, kad cilvēki nostājās iepretim mūsu transparentam, devu viņiem tikai laikrakstus. Reiz daži studenti skatījās uz transparentu, bet es nezināju, kā izskaidrot viņiem patiesību, un nespēju atbildēt uz viņu jautājumiem. Viņi aizgāja, bet man palika kauns. Es domāju, ja mana draudzene praktizētāja būtu šeit, viņa noteikti visu izdarītu ātri vien. Pieredzējusi praktizētāja bieži uzmundrināja mani, kad notika kaut kas tāds, un galu galā man nācās viņai piekrist.

Es centos mācīties no citiem praktizētājiem, kā skaidrot patiesību un dalījos ar viņiem pieredzē, kā labāk atbildēt uz jautājumiem. Tāpat es sapratu, cik svarīgi ir mācīties Likumu katru dienu. Es domāju, ka tas palīdzēs mums rīkoties vēl labāk, taču tās bija tikai prasmes cilvēku līmenī. Svarīgāk bija, lai mēs iznīcinātu ļaunumu citās dimensijās. Es nomainīju savu Likuma mācīšanās laiku no vakara uz rītu, lai izlasītu vienu nodaļu no “Džuaņ Faluņ” ķīniešu valodā un pēc tam pusstundu lasītu angļu valodā, jo reizēm man vajadzēja stāstīt Rietumu cilvēkiem par Dafa skaistumu, un lai varētu viņiem skaidrot patiesību vēl labāk. Pēc lasīšanas es vienu stundu vingroju. Es domāju, ka tas piedeva manam ķermenim enerģiju, veicot Dafa lietas, un arī mans prāts bija piepildīts ar Likumu. Es centos pilnībā sagatavoties tam, lai dienas otrajā pusē varētu veikt patiesības skaidrošanu aci pret aci. Vakarā, pēc tam, kad atgriezos no ķīniešu kvartāla, es lasīju Skolotāja darbus. Tāpat es lasīju arī jaunumus Epoch Times un Minghui mājaslapās. Ziņu un pieredzes apmaiņas rakstu lasīšana palīdzēja man uzlabot savu darbu. Pamazām es izveidoju savu personīgo ceļu, kā pastāstīt cilvēkiem par Faluņgun.

Laikam ritot, es jau varēju veikt patiesības skaidrošanu aci pret aci, lai gan ne pārāk daudz cilvēku bija gatavi izstāties [no ĶKP]. Tomēr es biju spērusi soli uz priekšu. Līdz šim brīdim es atceros pirmo reizi, kad palīdzēju kādam izstāties no ĶKP. Cilvēks ar saliekamajiem bērnu ratiņiem gaidīja savu sievu pie veikala. Es padomāju, ka tas varētu būt cilvēks, kas gaida, lai tiktu izglābts. Es piegāju pie viņa un iedevu viņam laikraksta kopiju. Man par lielu prieku, viņš to paņēma. Es pajautāju viņam, vai viņš ir dzirdējis par izstāšanos no ĶKP. Vīrietis teica, ka viņš ir dzirdējis par to un ir lasījis par to jau agrāk. Viņš teica man, ka Ķīnas komunistiskā partija ir tik ļauna un tiranizē cilvēkus. Es jautāju viņam, vai viņš vēlētos izstāties no ĶKP. Viņš teica, ka nav bijis tās biedrs. Es paskaidroju, ka viņam tāpat būtu jāizstājas, ja viņš ir bijis jauno pionieru rindās. Tad viņš piekrita pseidonīmam, ar kuru izstāties [no ĶKP]. Tieši tajā brīdī viņa sieva iznāca no veikala, un es arī viņai pastāstīju par izstāšanos no ĶKP un to, ka viņas vīrs tikko ir izstājies. Es jautāju, vai arī viņa nevēlētos izstāties. Es pateicu tikai dažus vārdus, un viņa izteica vēlēšanos izstāties. Es nespēju aptvert, cik viegli bija palīdzēt viņiem izstāties. Es biju par to sajūsmā. Es zināju, ka tas ir žēlsirdīgs uzmundrinājums no Skolotāja puses. Skolotājs nolika šos cilvēkus manā priekšā. Šis gadījums palielināja manu pārliecību glābt cilvēkus.

Reizēm cilvēki, pēc tam, kad bija paņēmuši laikrakstu, jautāja man, vai šis laikraksts stāsta par Faluņgun. Pēc tam viņi skatījās uz mani ar izbrīna pilnām acīm un jautāja: “Jūs esat tik jauna un praktizējat Faluņgun?” Es atbildēju: “Es neesmu jauna. Faluņgun māca, kā būt labiem cilvēkiem. Tas ne tikai uzlabo manu veselību, bet arī manus morālos kritērijus. Tāpēc cilvēki izskatās jaunāki par saviem gadiem. Patiesībā ne tikai gados vecāki cilvēki praktizē Faluņgun. To praktizē arī daudz jauniešu, un tai skaitā inteliģence. Tas, ko Ķīnā var dzirdēt par Faluņgun, viss ir propaganda un nepatiesība.” Es turpinu skaidrot patiesību par to. Es jūtu, ka tad, kad cilvēkiem par Faluņgun stāsta jaunieši, tad viņi var parādīt visiem, ka praktizēt var cilvēki ar dažādiem sabiedriskiem stāvokļiem.

2. Palīdzība aizvietojot, un vienota ķermeņa harmonizācija

Kad ļaunums izdarīja spiedienu uz kādu no maniem draugiem praktizētājiem un viņš nevarēja ierasties ķīniešu kvartālā, trīs dienas man vajadzēja viņu aizvietot. Iesākumā es viņu aizvietoju tikai dažas dienas, taču vēlāk sapratu, ka man vajag izdarīt visu iespējamo, lai aizpildītu visas dienas. Tāpēc es savā grafikā pierakstīju vēl vienu dienu, un tā es tur atrados četras dienas nedēļā. Turp un atpakaļceļš no manas mājas līdz ķīniešu kvartālam kopumā ilga sešas līdz septiņas stundas. Un man vajadzēja tur stāvēt un turpināt sarunāties ar cilvēkiem cauru dienu, kā arī paņemt transparentu un materiālus kādā citā vietā un aizvest uz ķīniešu kvartālu, un pēc tam atgriezt tos atpakaļ. Dienas beigās es biju pavisam nomocījusies. Es sāku domāt par to, ka man ir vajadzīga brīvdiena. Šādas domas man turējās kādas divas līdz trīs nedēļas, līdz kāds gadījums man lika manas domas mainīt. Apgaismojums manā virtuvē, kā liekas, bija kā garīga lieta, kuru Skolotājs ļoti bieži izmantoja, lai dotu man padomus. Katru reizi, kad man bija kāda pilnveidošanās problēma, apgaismojums pazuda, un tikai pēc tam, kad es savu problēmu sapratu, ar apgaismoju atkal viss bija kārtībā. Tāpat bija arī šoreiz, un apgaismojums reizēm parādījās, bet tad atkal pazuda uz vairākām dienām. Es sapratu, ka tie var būt mājieni no Skolotāja, bet es tos nevarēju izprast. Vēlāk es sāku domāt, ka lampa patiešām varētu būt sabojājusies. Es biju nogurusi un nespēju neko vairs izprast, es vienkārši vēlējos jaunu lampu. Tomēr apgaismojums turpināja parādīties un pazust, liekot saprast, ka nekas nav salūzis, bet tikai cenšas man kaut ko atgādināt. Drīz jau tas atkal pazuda. Šajā laikā es biju ļoti dusmīga, un slēdzu to iekšā un ārā, kurnot pie sevis un domājot par jebkuru iespējamo savu nepilnību. Kad es murmināju, ka man ir jāiet uz ķīniešu kvartālu arī manā nedēļas vienīgajā brīvdienā, brīnumainā kārtā gaisma atgriezās. Es to izslēdzu un ieslēdzu vairākas reizes, apgaismojums darbojās nevainojami. Es biju ļoti neapmierināta, domājot par to, kāpēc es nevaru šo vienu dienu atpūsties mājās. Lai gan es zināju, ka man ir jāuzņemas atbildība par vienotā ķermeņa harmonizāciju un jādara to saskaņā ar prasībām, kuras ir noteicis Skolotājs, mana sirds joprojām tam pakļāvās negribīgi. Galu galā manas taisnās domas uzveica cilvēciskos priekšstatus un es nolēmu iet uz ķīniešu kvartālu, neņemot brīvdienas un nodrošinot aizvietošanu ķīniešu kvartālā katru dienu, lai šī vieta kļūtu par spēcīgu lauku ļaunuma iznīcināšanā un dzīvo būtņu glābšanā.

3. Mana Sjiņsjin uzlabošana patiesības skaidrošanas procesā

Manu pilnveidošanās ceļu ir ieplānojis Skolotājs un es jutu, ka Skolotājs soli pa solim virza mani uz priekšu. Es nespēju iedomāties tās milzīgās izmaiņas manā pilnveidošanās ceļā, sākot no tā, ka es nekad nebiju domājusi par atrašanos priekšējās rindās līdz patiesības skaidrošanai ķīniešu kvartālā aci pret aci. Es uzskatu, ka Skolotājs ir izveidojis vislabāko pilnveidošanās vidi saviem skolniekiem. Ķīniešu kvartāls ir vieta, kur es varu apvaldīt savu Sjiņsjin. Es atnācu, lai sastaptu tur dažādus cilvēkus. Un tikai pašā sarežģītākajā vidē es varu uzlabot savu Sjiņsjin līmeni visātrāk, ātrāk atlaist savas pieķeršanas un glābt vēl vairāk dzīvo būtņu.

Pirmā pieķeršanās, no kuras es atbrīvojos, gatavojoties doties uz ķīniešu kvartālu, bija mana pieķeršanās komfortam. Man bija nepieciešama puse dienas, līdz es tiku līdz ķīniešu kvartālam, un pēc tam es tur stāvēju vairākas stundas, neatkarīgi no laika apstākļiem. Un man tāpat atkal bija jāturpina darboties pēc tam, kad es biju izskaidrojusi cilvēkiem patiesību par Faluņgun un jautājusi viņiem par izstāšanos no ĶKP. Tas ir smags darbs. Īpaši tad, kad bija slikti laika apstākļi, es negribēju iet laukā uz ielas. Šajā laikā pirmais, ko man nācās pārvarēt, bija mana pieķeršanās komfortam. Piemēram, pagājušajos Ziemassvētkos bija ļoti vējains un lija spēcīgs lietus. Stiprais vējš lauza elektrības stabus un tāpēc tika pārtraukta vilcienu satiksme. Es ilgu laiku domāju par to, vai šādā laikā iet vai neiet uz ķīniešu kvartālu. Es zināju, ka šīs divas dienas ir manā atbildībā, un nav pareizi, ja praktizētāja tur nav. Tikmēr, kamēr vien kāds tur izkar transparentu, tas ir tā vērts. Galu galā es devos uz ķīniešu kvartālu. Šajos laika apstākļos tur bija tikai daži cilvēki. Stiprā vēja dēļ es ar vienu roku turēju transparentu, bet otrā rokā turēju lietussargu. Es sev jautāju, vai kāds šeit redz uzvilkto transparentu, kur nu vēl domā par izstāšanos no ĶKP? Divi vīrieši pienāca pie manis, stāvēja un smēķēja. Es iedevu viņiem laikrakstu. Viņi paņēma to, pēc tam nostājās pie transparenta un uzmanīgi lasīja tur uzrakstīto. Es uzreiz piegāju pie viņiem, lai izskaidrotu patiesību. Man par lielu pārsteigumu, viņi nolēma izstāties. Es nedomāju, ka runāju tik labi, un man vēl nebija pietiekamas pieredzes, lai palīdzētu cilvēkiem izstāties. Es pateicu tikai dažus vārdus, un viņi abi izstājās [no ĶKP] un vēl paspieda man roku pēc tam. Promejot viņi pateicām man atkal un atkal. Es biju ļoti priecīga par viņiem. Es zināju, ka Skolotājs uzmundrina mani, un saka man, ka esmu darījusi pareizi, ejot uz ķīniešu kvartālu. Šajā dienā es tur paliku daudz ilgāk, jo vakarpusē tur nāca arvien vairāk un vairāk cilvēku. Daudzi cilvēki ķīniešu kvartālā bija ieradušies, lai iegādātos ēdienus Ziemassvētku vakaram, un šajā vakarā es izdalīju daudz materiālu.

Kad es devos mājās, slikto laika apstākļu dēļ stacijā tika apturēta visa vilcienu satiksme. Lielākā daļa vilcienu bija apturēti, tikai daži no tiem kursēja, un tie visi kavējās. Parasti dzīvības pārpilnā stacija izskatījās kā tuksnesis. Es nevarēju atrast nevienu darbinieku, te bija tikai daži cilvēki ar savu bagāžu, kuri satraukti staigāja apkārt. Es teiktu, ka viņi steidzās mājās, lai sagaidītu Ziemassvētku vakaru. Es biju samulsusi, jo nezināju, ar kādu autobusu es varu tikt mājās, it īpaši tik vēlā stundā un sliktos laika apstākļos. Tieši tajā brīdī es ieraudzīju uz elektroniskā tablo informāciju, ka vilciens līdz manām mājām kursē, un gatavojās ierasties laikā. Tikai šajā līnijā vilciens kursēja bez problēmām. Es biju tik satraukta! Es sapratu, ka Skolotājs palīdz man! Kad es vēlāk aizdomājos par komfortu, es atcerējos, ka man ir ļoti paveicies salīdzinājumā ar draugiem praktizētājiem Ķīnā. Mums cieš tikai ķermenis, bet viņiem viņu dzīvības atrodas pastāvīgās briesmās. Cik īpašas ir šīs nelielās ciešanas? Mums apkārtējā vide ir daudz labāka nekā Ķīnā, tāpēc mums nav ne mazākā iemesla neizdarīt visu labi.

Kad es cilvēkiem ķīniešu kvartālā skaidroju patiesību, es jutu, ka es atrodos līdzīgā situācijā, kā aprakstīts “Džuaņ Faluņ”: “Ir jādodas sabiedrībā, jālūdz ēdiens, jānonāk saskarsmē ar visāda veida ļaudīm, kuri izsmej, aizvaino un dara pāri – visādi var gadīties.” (“Džuaņ Faluņ”).

Patiesības skaidrošanas process nostiprināja mani tā, lai nekas mani nespētu satraukt. Kad es sāku doties uz ķīniešu kvartālu, es redzēju, ka cilvēki maniem draugiem praktizētājiem rādīja ar pirkstiem tieši sejā, lamājot viņus un kliedzot to klātbūtnē, taču viņi vispār nejutās aizskarti. Viņi tikai izjuta žēlumu pret tiem cilvēkiem, kurus nevarēja izglābt. Es domāju, ka viņiem bija augsts Sjiņsjin. Vēlāk arī es izgāju caur dažādām attiecībām ar cilvēkiem: daži cilvēki teica man sarkastiskus vārdus, daži smējās par mani, daži bija vienaldzīgi, daži bija neapmierināti, un daži pat lādēja mani. Bija arī daži tādi, kurus ĶKP bija ievedusi maldos un kuri aizstāvēja to. Kāda sieviete man reiz teica: “Ja jūsu Faluņgun ir tik varens, tad kāpēc jūs nevarat atrast pazudušo Malaizijas lidmašīnu? Ja tas būtu tā, tad es apbrīnotu jūs un izstātos no ĶKP.” Cits cilvēks teica: “Kāpēc jūs darāt tikai nelietderīgas lietas? Kāpēc gan jums nenodibināt politisku partiju, lai ietu pret komunistisko partiju?” Daži pat teica: “Es neticu komunistiskajai partijai, taču es neticu arī jūsu Faluņgun. Es ticu tikai sev.” Konfliktos ar šādiem cilvēkiem mans Sjiņsjin atkal un atkal paaugstinājās.

Kādu dienu man garām gāja četru vai piecu cilvēku liela ģimene. Es devu viņiem laikrakstu, un viņi priecīgi to paņēma. Pēc tam es iedevu viņiem “Deviņus komentārus par komunistisko partiju”. Arī tos viņi ar prieku pieņēma. Viņi jautāja man, par ko ir šī informācija. Tiklīdz viņi izdzirdēja par izstāšanos no ĶKP un vārdu “Faluņgun”, viņi nekavējoties mainīja savu attieksmi un atmeta man atpakaļ materiālus, sakot: “Kas nepareizs ir ĶKP? Kurā vietā tad nav korupcijas? Jūs liekat ķīniešiem zaudēt reputāciju. Ķīna daudz ātrāk kļūtu labāka bez tādiem cilvēkiem kā jūs.” Pēc teiktā, visa ģimene man sastājās apkārt un turpināja runāt. Man nebija iespēju kaut ko teikt. Kad man deva iespēju kaut ko teikt, es viņiem sacīju: “Man nav nekā, ko jums teikt, es ceru, ka jums būs droša un laimīga dzīve.” Kad viņi to izdzirdēja, viens no viņiem teica: “Jūs vēlat mums drošību un mieru? Jums labāk vajadzētu vēlēt drošību un mieru sev. Jūs darāt to, ko var darīt tikai atkritēji. Tā esat jūs, kurai nepieciešams būt piesardzīgākai.” Es biju nedaudz dusmīga par šiem vārdiem, taču tūlīt pat sakārtoju savu domāšanu un turpināju glābt cilvēkus.

Taču Sjiņsjin pārbaudījumi, kuriem es gāju cauri, nāca viens pēc otra. Citā reizē es redzēju dažus vidēja vecuma vīriešus, kuri stāvēja pie restorāna. Es piegāju pie viņiem, un iedevu viņiem patiesību skaidrojošus materiālus un pastāstīju par izstāšanos no ĶKP. Divi no viņiem neko negribēja dzirdēt un skaļi teica: “Kas būs Ķīna bez komunistiskās partijas? Jūs esat ķīniete, vai neesat? Kāds labums no tā, ka komunistiskā partija kritīs? Ja Ķīna atrodas haosā, kāds labums jums no tā?” Es atbildēju: “Komunistiskā partija – tā nav Ķīna. Ķīnai ir piectūkstoš gadus sena vēsture. Vai komunistiskā partija ir pastāvējusi tik ilgi? Tā ir komunistiskā partija, kas rada haosu Ķīnā. Ķīnai būs labāk bez ĶKP, un cilvēki arī dzīvos labāk.” Viņi turpināja: “Kā Ķīna varētu būt tāda, kā šobrīd, ja komunistiskā partija nebūtu uzvarējusi japāņus?” Es teicu: “Visas ziņas, kuras jūs lasāt vai skatāties Ķīnā, ir nepatiesas. Ķīnas komunistiskās partijas propaganda ir instruments cilvēku maldināšanai. Ne jau komunistiskā partija uzveica japāņus. Kā gan tā ar saviem samērā novecojušajiem ieročiem varēja atvairīt japāņu iebrukumu? Patiesībā tā bija Taivānas Guomiņdan partija, kas sakāva japāņus. Tikai kad Guomiņdan bija nogurusi pēc kara ar Japānu, komunistiskā partija izmantoja iespēju sākt cīnīties ar to. ĶKP pēc kara nozaga uzvaras laurus.”

Šie cilvēki kļuva vēl niknāki, kad es beidzu runāt. Daži no viņiem nostājās man apkārt un sāka kliegt: “Ko jūs vispār zināt? Nelieciet ķīniešiem zaudēt savu reputāciju svešā zemē. Jūs ar savām Faluņgun lietām jaucat cilvēkiem prātus. Jūs sadarbojaties ar ārvalstīm pret Ķīnu. Es jums saku, ka pat mans šoferis nopelna vairāk naudas, nekā jūs.” Es atbildēju: “Esmu brīvprātīgā, un neviens man par to nemaksā naudu, tāpat es ieguldu arī savu naudu un laiku, lai veiktu šo darbu. Tikai komunistiskā partija izmanto naudu, lai liktu cilvēkiem kaut ko darīt savā labā. Mēs glābjam cilvēkus ar savām sirdīm.” Tieši tajā brīdī arvien vairāk un vairāk cilvēku nāca mums klāt. No restorāna iznāca šo vīriešu kolēģi un arī sāka visā ieklausīties. Es sāku runāt skaļāk, lai vēl vairāk cilvēku dzirdētu, ko es saku. Es teicu: “Tas nav tik vienkārši – izbraukt uz ārzemēm, un jums būtu labi atgriežoties paņemt sev līdzi dažus patiesību skaidrojošus materiālus. Neticiet komunistiskajai partijai, komunistiskā partija ies bojā tuvākajā laikā. Augsta līmeņa ierēdņi jau to zina. Tāpēc viņi ir paslēpuši savu naudu ārzemju bankās. Un komunistiskā partija ne tikai vajā Faluņgun, bet arī izņem orgānus dzīviem praktizētājiem. Faluņgun praktizētāji cenšas būt labi cilvēki, sekojot “Īstenības Labestības Pacietības” principam. ĶKP veiktās darbības ir pret Debesu gribu, un Debesis ĶKP sodīs. Jums būtu labāk pasteigties un izstāties, tādējādi jūs neskars atmaksa, kad Debesis to iznīcinās.”

Viens no vīriešiem, klausoties manī, kļuva ļoti nikns. Viņa seja kļuva sarkana, un viņš sāka smagi elpot. Vienu roku viņš atspieda pret gurnu un ar otru norādīja uz mani. Viņš teica: “Tu uzdrošinies mani nosodīt? Vai man draud nelaimes, ja es neizstāšos no partijas? Es saku tev, ka mana dzīve ir brīnišķīga.” Taču es nenobijos. Es paskatījos uz viņu un tajā pašā laikā raidīju taisnās domas. Es teicu: “Godātais kungs, es jūs nenosodu, es cenšos jūs glābt. Tās ir komunistiskās partijas ļauno noziegumu sekas. Es ceru, ka jūs nevēlaties būt kopā ar to. Es ceru, ka jūs būsiet drošībā. Tas arī ir iemesls, kāpēc es jums stāstu patiesību un aicinu jūs izstāties [no ĶKP].”

Vīrietis klusēja. Tad cits vīrietis teica: “Esmu dzirdējis par orgānu izņemšanu jau daudzus gadus. Jūs vēl joprojām runājat par to. Vai jums ir jauna informācija? Vai jūs reāli varat ko darīt Ķīnas un ķīniešu labā? Nevis vienkārši šeit runāt.” Es teicu: “Vai tad cilvēku glābšana nav reāla? Vai tas nav svarīgāks par visu? Mēs veicam šo darbu jau ilgu laiku, taču daudzi cilvēki vēl līdz šim nezina patiesību par Faluņgun, un tā praktizētāju orgānu izņemšanas noziegumi turpinās vēl līdz šim brīdim. Tas, ko mēs šeit darām, ir domāts, lai vairāk cilvēku uzzinātu par to, un mēģinātu apturēt šos noziegumus.”

Apkārtējā atmosfēra tajā brīdī kļuva nedaudz saspringta. Kāds vīrietis izlēca no pūļa un teica: “Meitenīt, jums nevajadzētu par to vairs runāt, mēs sapratām, ko jūs gribējāt teikt. Ejiet un parunājiet ar citiem.” Es sapratu, ka daži cilvēki no šīs grupas vēlējās turpināt klausīties, tāpēc es turpināju: “Es ceru, ka katrs no jums izvēlēsies sev laimīgu nākotni. Jūs paši veidosiet savu dzīvi. Katrs, kas izstāsies no ĶKP, tiks svētīts. Nav nozīmes, vai izstājoties jūs lietojat pseidonīmu, vai savu īsto vārdu. Debesis skatās tikai uz cilvēka sirdi.”

Vēlāk es ieskatījos sevī un sapratu, ka mana sirds nav bijusi pietiekami labestīga. Man nebija mierīgs prāts un labestīga attieksme. Tāpēc manas patiesības skaidrošanas spēks nespēja iznīcināt ļaunumu, kas stāvēja aiz visa tā. Tāpat manī izpaudās vēlēšanās konkurēt brīdī, kad vīrieši izteica asus aizrādījumus. Es vēlējos strīdēties ar viņiem, un tajā pašā laikā mana sirds nebija piepildīta ar domām par viņu glābšanu.

Es izpratu, ka labestīga sirds un mentalitāte ir ļoti svarīgi patiesības skaidrošanā. Mani nedrīkst aizskart tas, ko cilvēki saka vai kā viņi izturas. Pretējā gadījumā es nevarēšu veikt savu darbu labi. Un, līdzko mana sirds būs skarta, cilvēku glābšanas efekts vairs nebūs tik labs. Tā pamazām es pilnveidojos šajā jautājumā. Tagad man ir mierīgs prāts un labestīga sirds, kad es sarunājos ar cilvēkiem. Un es vienmēr dziedu Dafa dziesmas, kad dalu informatīvos bukletus. Tas dara manu sirdi tīrāku un mierīgāku, un es varu sajust šī stāvokļa būtības skaistumu. Tāpēc, kad es dalu flaierus, es uzsmaidu cilvēkiem, neatkarīgi no tā, vai viņi tos paņem, vai nē. Daži cilvēki sākotnēji nevēlas ņemt flaieri, taču, redzot manu smaidu, tie maina savas domas un paņem to. Daži pat paiet man garām, taču pēc tam atgriežas. Es ticu, ka tā ir labestība no manas sirds, kas iznīcina aiz tā visa stāvošo ļaunumu. Ar šādu tīru un labestīgu sirdi patiesības skaidrošana norit ļoti gludi, un daudz cilvēku izstājas no ĶKP.

Daudzi cilvēki nevēlas izstāties no ĶKP, jo viņi ir pirmo reizi izdzirdējuši patiesību. Reiz es runāju ar dažiem cilvēkiem un aicināju tos izstāties no ĶKP, taču neviens no viņiem neklausījās manī. Lai gan es ļoti centos un ilgi gāju viņiem līdzi, viņi joprojām nevēlējās to darīt. Es biju nedaudz vīlusies. Es nodomāju: kāpēc man viņi ir jāglābj? Es pateicu viņiem patiesību. Tā ir viņu izvēle, grib viņi izstāties, vai nē.

Nākamajā dienā es vēl joprojām jutos vīlusies. Vēlāk es redzēju apsēžamies uz soliņa vīrieti un sievieti. Es piegāju pie viņiem un sasveicinājos, tad iedevu sievietei laikrakstu. Viņa to paņēma. Es sāku skaidrot viņai patiesību, taču viņa teica, ka esot to jau dzirdējusi agrāk. Es jautāju viņai, vai viņa nevēlas izstāties [no ĶKP], bet viņa atbildēja: "Nē." Es teicu, ka man ir labs vārds viņas pseidonīmam, bet viņa atbildēja: “Kāds cits Faluņgun praktizētājs jau agrāk iedeva man vārdu, taču es nevēlējos izstāties. Un jūsu Faluņgun cilvēki teica man, ja man nesanāk izstāties šajā reizē, tad, lai es nepalaižu garām nākamo reizi, kad kāds man piedāvās palīdzēt to izdarīt.”

Es teicu: “Jums ir ļoti paveicies; jums ir dota vēl viena iespēja atkal uzklausīt mūs. Nepalaidiet garām šo reizi.” Galu galā viņa piekrita izstāties [no ĶKP]. Piepeši es sapratu, ka tiem daudzajiem cilvēkiem, kuri neizstājas [no ĶKP] pēc mana stāstījuma, jau bija ielikts pamats. Nākamajā reizē praktizētājiem jau būs vieglāk ar viņiem runāt. Tādējādi darbs netiek darīts veltīgi.

Man vajag turēt stipras taisnās domas, kad es skaidroju patiesību ķīniešu kvartālā. Kādā citā reizē daži cilvēki fotografēja mani un filmēja video. Viņi teica, ka dosies atpakaļ uz Ķīnu un nodos to visu Ķīnas komunistiskajai partijai. Tas uz mani neatstāja iespaidu, un es stingri viņiem teicu: “Cilvēki, kuri piedalās Faluņgun vajāšanās, tiek sodīti. Džou Junkans ir arestēts, Bo Sjilajs ir notiesāts. Citi ir neglābjami slimi, ir gājuši bojā nelaimes gadījumos vai izdarījuši pašnāvības. Ir cietuši pat viņu ģimenes locekļi. Milicija cenšas saglabāt sev atkāpšanās ceļu. Ikviens, kas joprojām palīdz tirānam īstenot Faluņgun vajāšanas, tiks sodīts.” Viņi, šķiet, pēc dzirdētā sajutās vīlušies, un aizgāja.

Citā reizē cilvēku grupa nostājās pretī transparentam un sāka speciāli skaļi sarunāties. Viņi nostājās visapkārt transparentam un fotografēja to. Mēs ar manu draugu praktizētāju piegājām pie viņiem un pastāstījām viņiem patiesību, taču viņi negribēja klausīties. Viņi pret mums izturējās rupji un pat lādēja mūs. Mums ar draugu praktizētāju bija jāstāv otrā ielas pusē un jādala bukleti. Vēlāk mēs izpratām, ka mums ir jāatgriežas, un ka mēs nedrīkstam ļaut viņiem ieņemt mūsu vietu. Tad mēs atgriezāmies un dalījām materiālus viņiem blakus. Tieši tad divi vai trīs cilvēki pienāca pie manis un sāka vienkārši stāvēt blakus. Viņu ķermeņi gandrīz skāra mani. Man nebija bail no viņiem, un es turpināju dalīt materiālus. Es domāju par to, ka atrodos ceļā uz dievišķo, un nekas nespēj ietekmēt mani. Es raidīju taisnās domas un lūdzu tajā brīdī Skolotāja atbalstu. Šajā laikā mēs izdalījām daudz materiālu, un daudzi cilvēki tos pieņēma, neatkarīgi no tā, kas viņi bija – ķīnieši vai rietumnieki. Es domāju, ka mūsu tīrās enerģijas lauks radīja cilvēkiem pozitīvu attieksmi pret Dafa un tāpat mūsu enerģijas lauks aizturēja ļaunumu. Galu galā aptuveni pēc stundas šī cilvēku grupa devās prom.

Patiesības skaidrošanas procesā es satiku daudzus cilvēkus ar negatīvu attieksmi. Taču tāpat es esmu satikusi arī daudz ļoti labu cilvēku, kuri man atkal un atkal ir pateikušies no visas sirds pēc tam, kad es esmu izskaidrojusi viņiem patiesību un palīdzējusi izstāties no ĶKP. Daži cilvēki pat paspieda man roku. Daži cilvēki saprata patiesību un izteica man savu vēlēšanos izstāties no ĶKP. Kāds cilvēks teica: “Faluņgun praktizētājiem dzīve nav vienkārša. Vajāšanas ilgst jau vairāk nekā desmit gadus, taču jūs joprojām saglabājat savu ticību. Visi Faluņgun praktizētāji ir labi cilvēki un ir ļoti labsirdīgi, taču tiek nežēlīgi vajāti. KĶP kritīs, un jūsu reputācija tiks atjaunota. Jūs visi smagi strādājat.” Es biju ļoti priecīga, to dzirdot. Visas ciešanas, caur kurām es gāju, bija tā vērtas.

Tāpat es satiku arī cilvēkus, kuri speciāli nāca uz ķīniešu kvartālu, lai atrastu Faluņgun. Vai viņi meklēja patvērumu vai arī viņiem bija kādi citi nolūki, visi viņi zināja, ka Faluņgun var atrast ķīniešu kvartālā. Ķīniešu kvartāls kļuva par logu cilvēkiem, kuri vēlējās uzzināt par Faluņgun. Visi, kas vien atnāk šurp, ir tie, kuriem ir iepriekšnolemtības saiknes ar Likumu, un viņi tiek glābti. Faluņgun sēklas tiek iesētas viņos. Daži cilvēki pienāk, lai pajautātu par tūrisma vietām vai kādām citām lietām. Parasti es palīdzu viņiem atrisināt viņu problēmu un pēc tam izskaidroju viņiem patiesību. Viņi novērtē manu palīdzību un daži pēc tam piekrīt izstāties [no ĶKP]. Es ticu, ka Skolotājs izmanto šādu iespēju, lai atvestu cilvēkus pie mums. Es vēlētos palīdzēt un glābt vairāk cilvēku.

Atceroties manu pilnveidošanās ceļu ar patiesības skaidrošanu ķīniešu kvartālā pagājušajā gadā, sākot no manas nevēlēšanās turp doties, lai kādu aizvietotu, līdz aktīvai patiesības skaidrošanai un cilvēku glābšanai, – visu šo procesu bija piepildīja Skolotāja augstsirdīgā labestība un mana Sjiņsjin paaugstināšana. Es loloju cerību skaidrot patiesību, atrodoties tiešā kontaktā. Tikai šeit es varu patiešām sajust, ka dzīvās būtnes tiek glābtas, un tāpat es varu ieraudzīt savu paaugstināšanos pilnveidojoties. Tāpat pilnveidojoties mēs itin viegli varam sākt atslābināties, tāpēc mums ir stingri jāvērš sava apziņa uz regulāru Likuma mācīšanos, un jāturpina pilnveidot sevi. Un visbeidzot, es vēlētos pabeigt savu pieredzes apmaiņu ar Skolotāja vārdiem: “Pilnveidojieties ar tādu sirdi kā sākumā, un panākumi neizpaliks.” (Likuma izklāsts 2013. gada Lielās Ņujorkas Fa konferencē) Es ceru, ka katrs praktizētājs spēj turēt savu garu tā, lai “pilnveidotos ar tādu sirdi, kā sākumā”, lai būtu vēl centīgāks savā pilnveidošanās ceļā un izpildītu savu Dafa sekotāja misiju!

Paldies, Skolotājam! Paldies visiem!