Kā mainījās mana dzīve, kad izmainīju savu pilnveidošanās vidi

Pieredze 2014. gada Eiropas Faluņ Dafa pilnveidošanās pieredzes apmaiņas konferencē
 

Labdien, Skolotāj!
Labdien, draugi praktizētāji!

Esmu praktizētāja no Spānijas un Likumu saņēmu 2007. gadā.

Starptautiskā Likuma konference Ņujorkā 2013. gadā bija kā pagrieziena punkts manā dzīvē. Tas bija gadījums, kas izmainīja pilnībā visu - no sākuma manī pašā un tad man visapkārt. Lieliskā iespēja apmeklēt Likuma konferenci un tik tuvu redzēt Skolotāju, kā arī iespēja dalīties šajā pieredzē ar tik daudziem praktizētājiem, bija vienkārši burvīga un apbrīnojama. Tajās dienās man bija arī dota iespēja sadarboties ar praktizētājiem tajā koordinācijas grupā, kura pirmo reizi atveda Shen Yun uz Spāniju.

Atgriežoties mājās, es sakravāju mantas un uzsāku pārcelšanos 3000 km attālumā, lai kopā ar manu piecus gadus veco meitu veiktu vislielākās izmaiņas savā dzīvē. Protams, pirmā lielā pieķeršanās, ar ko man bija jāsaskaras un ko man vajadzēja atmest tā gada laikā, bija pamest manu bērnu dienu vidi. Bet šobrīd es arvien skaidrāk un skaidrāk redzu ceļu, ko Skolotājs man ir ieplānojis, lai es varētu atbrīvoties no tās nastas. Faktiski esmu iemācījusies koncentrēties un skaidri redzēt, ka jebkam, kas notiek, ir savs iemesls. Laiks man ir iemācījis, ka, lai gan sākotnēji kaut kas šķiet sarežģīts un tāds, kam ļoti grūti stāties pretī, pēc tam izrādās, ka tas bija pilnībā nepieciešams, lai atmestu kādu pieķeršanos un turpinātu iet tālāk.

Skatīties sevī

Mana darba vide arī pilnīgi izmainījās. Mums ar mammu ir uzņēmums. Līdz pat šai dienai tajā strādā pieci praktizētāji. Ar to es gribu teikt, ka gadu esmu dzīvojusi tā, ka gandrīz visu dienu biju starp praktizētājiem. Šī vide ir patiešām devusi vairāk iespēju dalīties pieredzē un kopā paaugstināt Sjiņsjin. Saskaroties ar likstām, ko gandrīz katru dienu mums rada ārējā pasaule, mēs varam redzēt, kā katrs no mums tām stājas pretī ar savu pieeju, un kā daudzos gadījumos, esot kopā un runājot par to, ir paaugstinājusies mūsu katra personīgā izpratne.

Protams, mūsu starpā ir bijušas arī domstarpības – sarežģīti brīži un atšķirīgi uzskati. Bet vispirms mēs visi esam Dafa sekotāji! Tādēļ mums ir tas brīnumainais instruments, ko Skolotājs mums ir iedevis: skatīties sevī. Pateicoties tam, mēs arvien mācāmies un atrisinām problēmas, vērojot, kurā vietā esam atpalikuši un kur ir mūsu slēptās pieķeršanās. Esmu sevī atklājusi, ka lielākajai daļai manu pieķeršanos, tā vai citādi, pamatā ir bailes. Bailes šķiet paslēpušās daudzos cilvēka priekšstatos, kas man joprojām piemīt, un ko es ik dienas atklāju.

Nav viegli strādāt kopā ar savu ģimeni. Šajā gadījumā mans priekšnieks ir mana mamma, un daudzos gadījumos mums ir atšķirīgi uzskati par pārdošanas stratēģiju realizēšanu vai lēmumu pieņemšanu. Atšķirības ir arī mūsu privātajā dzīvē un attiecībā uz manas meitas audzināšanu.

Es domāju, ka, sakarā ar manu pārvākšanos, mūsu attiecības kļūs sarežģītākas, jo, viss kļūs vēl sliktāk, ja mēs kādu laiku dzīvosim kopā. Bet gluži otrādi – pateicoties šim instrumentam „skatīties sevī”, notika tieši pretējais. Es zināju, ka tas man būs svarīgs pārbaudījums, tādēļ es jau uzreiz apzinājos šo problēmu un racionāli uzlūkoju to; es to identificēju un pārstāju ignorēt. Galu galā, ja es nebūtu atrisinājusi to problēmu, es nespētu virzīties uz priekšu sevis pilnveidošanā, un arī mūsu sadzīvošana nebūtu īpaši patīkama. Turklāt jau ilgu laiku mana mamma arī ir praktizētāja. Tas bija ļoti intensīvs process, kas vēl joprojām norisinās līdz pat šai dienai.

Kanonā „Dialogs ar Laiku” Skolotājs saka: „Dievišķā būtne: Šīs jau ir ļoti nopietnas problēmas. Būtu labi, ja viņi spētu citos ieraudzīto pavērst pret sevi un ieraudzīt sevī.”

Lūk, kur slēpjas jautājuma būtība. Kopš maniem pusaudža gadiem jau bija kļuvis par ieradumu, ka mamma pastāvīgi mani kritizēja. Tādēļ katru reizi, kad viņa izdara kaut ko, kas mani satrauc, es uz mirkli apstājos un jautāju sev: „Vienu mirkli! Kāpēc gan tas mani satrauc? Varbūt arī man ir šāda pieķeršanās? Varbūt es tāpat izturos pret citiem cilvēkiem vai arī citās situācijās?”

Šīs izmaiņas, kas notika manī pašā, ir izpaudušās arī ārējā pasaulē. Tagad mūsu attiecības ir daudz labākas un, lai arī es joprojām atrodu savā ceļā šķēršļus, kas vēlas panākt, lai nokrītu, un dažreiz es pat nokrītu, es cenšos ar to strādāt katru dienu un šajā jautājumā neaizmirstu par Šaņ (Labestību) un Žeņ (Pacietību); man vienmēr jābūt modrai. Esmu arī ļoti pateicīga savai mammai par to, ka viņa ļoti daudz atdod sevi manai meitai, tādējādi es varu vairāk pievērsties darbam ar Shen Yun.

Veidot vienoto ķermeni

Tiklīdz es biju ieradusies Barselonā, iesākās arī 2014. gada Shen Yun reklāmas kampaņa. Tas bija pirmais Shen Yun gads Spānijā, tādēļ tā man bija pilnīgi jauna pasaule, un man bija jādara viss, kas manos spēkos, un ātri jāmācās; tieši tāpat bija ikvienam praktizētājam.

Ātri vien mēs intensificējām Likuma mācīšanos Barselonā un pārējos reģionos. Mēs noteicām konkrētas dienas dažādās vietās, kur varējām mācīties Likumu un satikt viens otru klātienē. Ieradās visi praktizētāji, kuri vien varēja. Bija arī Likuma mācīšanās visas valsts mērogā, kad divas dienas gandrīz visi Spānijas praktizētāji sapulcējās kopā mācīties Likumu. Tika pastiprināta arī Likuma mācīšanās internetā. Katru reizi bija arvien vairāk un vairāk cilvēku, tādējādi enerģijas intensitāte un vienotība bija lielāka gan nacionālā, gan reģionālā līmenī.

Mums bija iespēja satikt vienam otru un dalīties pieredzē, kā arī kopā paaugstināties kā grupai. Aizvien pieauga vienota mērķa sajūta. Pēc Likuma mācīšanās un pieredzes apmaiņas mēs dienu no dienas iemācījāmies arvien vairāk par Shen Yun un par to, kā prezentēt uzvedumu. Mēs visi arī mācījāmies reklamēt uzvedumu, cik labi vien varējām, un mēs bez ierunām atbalstījām viens otru. Palīdzēt Skolotājam glābt pēc iespējas vairāk dzīvo būtņu bija un ir mūsu galvenais mērķis.

Es biju ļoti laimīga, kad varēju pirmo reizi tik plaši dalīties pieredzē un izpratnē ar daudziem praktizētājiem. Mana situācija bija mainījusies tik ļoti – no praktizēšanas vienatnē ļoti attālā vietā es atbraucu dzīvot lielā pilsētā, kur man apkārt vienmēr bija praktizētāji. Katrs un ikviens no viņiem ir man iemācījis kaut ko, ko es nesu sevī kā dārgumu. Attīstoties kā vienots veselums, mums patiešām izdevās izveidot vienotu un saliedētu ķermeni, kurš katru no mums aizveda līdz sajūtai, ka esam kā molekulas vienā organismā. Godīgi sakot, tagad, kad satiekamies mācīties Likumu, es jūtos kā mājās.

Es jūtos dziļi aizkustināta katru reizi, kad domāju par pilnīgi visu praktizētāju bezierunu sadarbību. Daudzi brauca uz Barselonu, kad vien varēja, pat tikai uz vienu nedēļas nogali, vai arī sarunāja brīvdienas, lai viņiem būtu iespēja atbraukt un palīdzēt. Daudzi gulēja vienā mājā, atsakoties no komforta, ieradumiem, režīma, privātuma utt. Viņiem ir tik cēla sirds!

Mūsu Likuma mācīšanās koordinatore paveica lielisku darbu. Varētu teikt, ka viņa bija kā līme, kas mūs savienoja kopā. Viņa parūpējās par to, lai neviens nezaudētu uzmanību un lai cilvēki dotos uz Likuma mācīšanos klātienē; viņa zvanīja pa telefonu un izsūtīja e-pastus līdz pat ļoti vēlai naktij, lai atgādinātu mums par būtiski svarīgo nepieciešamību mācīties Likumu un ka bez tā mēs nespēsim piepildīt teātri.

“Sekotāji, uzcītīgi virzieties uz priekšu! Viss pats lieliskākais un pats brīnišķīgākais veidojas, kad jūs apstiprināt Dafa. Jūsu zvēresti kļūs par apliecinājumu jūsu nākotnei. („Faluņ Dafa uzcītīgas pilnveidošanās būtība II”, “Likuma izlabošanas perioda Dafa sekotāji”)

Shen Yun 2014. gada veicināšana

Tā vai citādi, mans parastais darbs manā uzņēmumā gāja paralēli projektam. Bija gadījums, kad mans kolēģis un es (sākumā mēs bijām tikai divi vien un vadītājs) saskārāmies ar ļoti līdzīgām situācijām: censties virzīt uz priekšu uzņēmumu un palīdzēt labi koordinēties ar galveno projektu. Esmu ļoti pateicīga par to, ka man bija iespēja tik daudz dalīties pieredzē ar kolēģi. Es domāju, ka Skolotājs mūs salika kopā vienā birojā kādu ļoti konkrētu iemeslu dēļ, ko es joprojām arvien vēl uzzinu laika gaitā.

Tas bija apbrīnojami, ka tik daudz cilvēku nāca uz mūsu biroju: pārdevēji, kuri vēlējās pārdot mums reklāmas vietas; tipogrāfijas piedāvāja savus pakalpojumus; mārketinga uzņēmumi piedāvāja veikt reklāmas kampaņu mūsu uzņēmumam utt...., un beigu beigās tie izrādījās ļoti labi kontakti, lai palīdzētu mums Shen Yun veicināšanā. Šķita, ka mūsu birojs ir kā ieejas durvis daudziem cilvēkiem ar iepriekšnolemtu likteņa saiti – vai nu lai palīdzētu mums, vai arī lai noskatītos izrādi. Šķita, ka viņi tiek vesti, lai atnāktu.

Beidzot mums bija arī reklāmas materiāli! Shen Yun veicināšanas kampaņa sākās, un vienlaikus tika sadalīti uzdevumi mūsu starpā.

Mums bija daži veicināšanas kampaņas stendi, un mēs izdalījām informatīvos materiālus uz ielām un sūtījām tos uz pastkastītēm, mēs reklamējām uzvedumu pie galveno teātru ieejas un izejas durvīm, un mēs devāmies uz veikaliem un izvietojām plakātus veikalu skatlogos. Mēs visi ļoti centīgi strādājām, lai aptvertu pēc iespējas lielāku teritoriju, vienmēr paturot prātā, ka mums jāsasniedz sabiedrības galvenā daļa.

Tajā pašā laikā mums bija reklāmas kampaņas avīzēs un radio, uz Barselonas noslogotāko ielu apgaismes stabiem tika izkārti plakāti, mēs izvietojām internetā informāciju par uzvedumu, un veicām informatīvo izdevumu izsūtīšanas akciju, kā arī prezentējām uzvedumu ļaužu grupām klubu un asociāciju konferencēs.

Daži praktizētāji piestiprināja uzlīmes uz savām automašīnām un brauca ar tām visapkārt, sasniedzot citas provinces. Pa visu pilsētu braukāja autobusi ar Shen Yun reklāmu. Ikviens praktizētājs ņēma sev līdzi bukletus katru reizi, kad vien izgāja pa durvīm, un izmantoja ikvienu iespēju, lai runātu ar cilvēkiem, tādējādi uz ielām, vilcienā vai pat lidmašīnā izveidojot daudz labu kontaktu.

Šķita, ka vienīgais, kas mums bija nepieciešams, ir rīkoties, un cilvēki, ar iepriekšnolemtu likteņa saiti pie mums atnāks. Mēs bijām tikai kā transportlīdzeklis cilvēkiem ar iepriekšnolemtu saikni, lai viņi atnāktu noskatīties Shen Yun. Kāds liels gods palīdzēt Skolotājam izglābt pēc iespējas vairāk dzīvo būtņu.

Reiz mums bija veicināšanas kampaņa tirdzniecības centrā; man bija jābūt atbildīgai par pienācīgu stenda uzstādīšanu. Faktiski es nevarēju šo izdevumu izpildīt, jo biju aizņemta savā ikdienas darbā, tādēļ citi praktizētāji to paveica manā vietā. Nākamais solis bija organizēt praktizētājus viņu iespēju robežās tādējādi, lai vienmēr būtu kāds, kurš reklamētu izrādi un informētu par to garāmgājējus visu to laiku, kamēr vien tirdzniecības centrs bija atvērts. Tajā brīdī domāju, ka, lai gan es nepazinu visus praktizētājus, ne arī viņu iespējas un dotības, es darītu visu, kas manos spēkos, lai labi paveiktu šo darbu.

Kad jau grasījos sākt, man piezvanīja koordinatore un pateica, ka viņa ir jau palūgusi citai praktizētājai paveikt manu uzdevumu; iemeslu viņa neminēja. Vienkārši viņa uzskatīja, ka tas ir jādara citai praktizētājai. Nekavējoties man iestājās vilšanās, sakāves un skumju sajūta, jo es domāju, ka viņa neuzskatīja mani par spējīgu paveikt šo darbu. Tūlīt pēc tam es domāju, ka viņai varbūt ir taisnība un ka varbūt es to nevarētu labi paveikt. Tādēļ es kļuvu nomākta, kad saņēmu šīs ziņas. Tas nepārprotami aizskāra manu sirdi. Es jutos vīlusies, un mans ego bija ievainots. Kāda veida koordinēšanās darbu gan es veicu, ja es nevarēju nokoordinēt pat šo? Varbūt man nevajadzētu būt koordinatorei..., varbūt es nebiju tam atbilstošā līmenī.

Laiks gāja; šī praktizētāja, kuru es iepriekš nebiju satikusi, un es kopā izveidojām grafiku tā, lai stends nekad nebūtu pamests novārtā. Viņa organizēja cilvēkus un informēja mani. Es sāku saprast, ka šī praktizētāja šajā darbā bija entuziasma pilna, ka viņa patiešām bija ļoti pateicīga, un reiz viņa man teica, ka agrāk viņai bija grūtības sazināties ar citiem cilvēkiem, un ka šis darbs ir devis viņai iespēju atklāties un savstarpēji mijiedarboties ar citiem, un tas viņai ir daudz palīdzējis. Tajā mirklī manas acis pielija ar asarām, un es visu sapratu. No vienas puses, es jutos slikti par savām sākotnējām domām; no otras puses, mani pilnībā saviļņoja brīnumainā sajūta, ka Skolotājs visu ir perfekti izplānojis, ka man ir jādara vien tas, kas man tiek uzticēts, ka man nekas nav jājautā, ka man nekad nav jāzaudē mērķis, un pats galvenais un pirmām kārtām - ka man ir jāsaglabā ticība.

“Pagātnē pilnveidošanās bija tikai individuālās Pilnības sasniegšanas jautājums, un cik labi vai slikti rīkojās cilvēks, ietekmēja tikai viņu pašu. Tagad jums ir jāglābj visas dzīvās būtnes, un tas skar jautājumus par savstarpēju koordināciju un sadarbību. Kad jūs savā starpā koordinējaties, izpaudīsies cilvēciskas domas.” (Likuma izklāsts 2009. gada Vašingtonas starptautiskajā Fa konferencē)

Shen Yun ierodas Barselonā!

Veicināšana, reklamēšanās plašsaziņas līdzekļos un uz ielām, mutiskā komunikācija, reklāmas video atskaņošana tirdzniecības centru televizoros, prezentācijas grupām, uzņēmumu un sporta klubu apmeklējumi..., viss bija izdarīts! Tajā pašā laikā un visu laiku mēs raidījām taisnās domas, mācījāmies Likumu un izpildījām vingrojumus.

Kad pilsētā ieradās Shen Yun autobusi, mēs visi aizturējām elpu un saņēmāmies finiša taisnei.

Grupa, kas atbildēja par drošības jautājumiem, bija apmācīta un norīkota uz savām pozīcijām, The Epoch Times un NTDTV preses grupas bija gatavas un modras, atbilstošie koordinatori bija sagatavojuši publikas sagaidīšanu, pēdējo biļešu pārdošana teātra kasēs bija sagatavota, un teātra dārzos sēdēja praktizētāji, raidot taisnās domas un mācoties Likumu. Un pēkšņi, bez jebkādas kņadas, klusumā un diženā saskaņas gājienā, teātrī ieradās mākslinieki. Viens pēc otra tie devās mums garām, smaidīdami un mādami ar roku; šķita, ka viņi sajuta mūsu ilgo gaidīšanu, mūsu sapni, mūsu ziedošanos un respektu pret viņu misiju.

Izrādes dienu laikā es biju komandā, kas atbild par drošību, un atrados nelielā birojā tieši pie teātra personāla ieejas un izejas durvīm. Izrādījās, ka tā bija vieta, kur šo četru dienu laikā sanāca kopā visa veida situācijas. Es tik daudz ko iemācījos!

Tas bija neparasti, jo kaut kādā veidā tas nelielais birojs kļuva par informatīvo punktu, par problēmu risināšanas vietu, vietu personāla organizēšanai, un vietu, kur mākslinieki un orķestra dalībnieki nāca, ja viņiem bija kādi jautājumi vai bija nepieciešama palīdzība. Tās četras dienas, kuras es tur pavadīju, es daudz rīkojos ar rāciju un organizēju praktizētājus, lai viņi ieņemtu savas pozīcijas, kā to bija ieplānojis drošības jautājumu koordinators.

Bija problēmas un situācijas, kas nonāca līdz manīm, un kuras man bija nepieciešams atrisināt notikumu gaitā pat tad, ja es no sākuma vispār nezināju, kā to izdarīt, taču es meklēju veidu, kā tās atrisināt. Tajās četrās dienās nebija gandrīz neviena mierīga brīža.

Man bija milzīga laime no šīs vietas redzēt tik daudz, kas lika man aizdomāties par notiekošā grandiozumu. Daži praktizētāji bija kā “daudzcīņnieki”, kuri bija atbildīgi par dažāda veida uzdevumiem, tādiem kā izskriet ārā un nopirkt dažādus nepieciešamos sīkumus, nogādāt kaut kur informatīvos materiālus, pārvietot kastes ar programmām, sameklēt pildspalvas, nopirkt plastmasas glāzes, aizvest vai atvest kādu utt.... Citi it kā pārdalījās vairākās daļās, lai izdarītu vairākas lietas vienlaikus. Sievietes apakšējā stāvā mazgāšanas un gludināšanas telpā ļoti smagi strādāja ilgas stundas pagrabā, paciešot karstumu, un tomēr bija tik pateicīgas būt par zobratu tajā milzīgajā dievišķajā mehānismā kopā ar visiem.

Iegrimis visā tajā darba virpulī, tajā nākšanā un iešanā, tajā kopējā sajūtā, ka visam jāsanāk perfekti, tieši pašā vidū kā neuzvarams, stabils un dievišķs kodols atradās Shen Yun Performing Arts.

Es nonācu stāvoklī, kad nebija pat vēlmes domāt. Man bija sajūta, ka nedrīkstu izlaist cauri prātam nevienu citu domu, lai netraucētu šim tik svētajam pienākumam, ko veica Shen Yun, tādēļ pastāvīgi raidīju taisnās domas un visiem spēkiem centos būt “instruments”.

Visi Shen Yun mākslinieki un dalībnieki ir tik disciplinēti un ar taisnu sirdi, tik uzcītīgi un labestīgi! Kad viņi devās prom no Barselonas, viņi aiz sevis atstāja harmonijas un miera taku. Es domāju, ka ikviens no mums jutās tā, ka nevēlējāmies, lai tas jebkad beigtos.

Paldies, Jums, Skolotāj! Paldies, Jums, Shen Yun!

Es redzu sevi tik sīku salīdzinājumā ar šo ļoti svarīgo misiju. Bet esmu iemācījusies tik daudz: nav nozīmes tam, ko jūs darāt, vienmēr dariet to, cik vien labi iespējams, jo beigu beigās nozīme būs tikai tam, kas ir nācis no jūsu sirds. Lai gan ārēji šķiet, ka jūs kontrolējat situāciju, iekšienē ir patiesie jūsu nodomi, un tas ir tas, ko redz Skolotājs. Un līdzīgi tam kāds praktizētājs pavisam nesen man atgādināja: runa nav par mums, mēs esam tikai instrumenti.

Es sajūtu, ka Shen Yun ir mūsu pilnveidošanās ceļa veicinātājs, ar ko mēs norūdām sevi, mēs izlabojam sevi, mēs bagātinām sevi, mēs attīrām sevi, lai būtu labāki instrumenti kopējam mērķim: palīdzēt Skolotājam izglābt pēc iespējas vairāk dzīvo būtņu!

No visas sirds dziļumiem paldies Jums, Skolotāj, par to, ka palīdzat man pilnveidoties vēl labāk un liekat man iziet cauri neskaitāmām situācijām. Es esmu gatava saskarties ar visu, kas vien nepieciešams, lai sasniegtu to, ko Jūs ļausiet man sasniegt. Es esmu stipra, un es nekad neteikšu, ka es nevaru. Es ļoti nožēloju, ka dažkārt esmu ar novēlošanos aptvērusi kādas savas pieķeršanās. Paldies Jums par to, ka ļaujat man iet līdzās tik daudziem praktizētājiem, kuri man tik daudz ko māca un palīdz man.

Paldies, Jums, Skolotāj! Paldies, Jums, draugi praktizētāji!

Here is the article in English language:
http://en.clearharmony.net/articles/a111636-article.html

Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.