Rietumu Haņu dinastijas laikā (206. g. p.m.ē. – 23. g.) imperatora Vu galmā bija ierēdnis Dzji Aņs. Viņš bija atklāts, tiešs cilvēks, kurš nebaidījās no šīs pasaules varenajiem.
Viņš varēja izteikt aizrādījumu pat imperatoram, ja tas nerīkojās labi. Būdams neapmierināts ar Dzji Aņa tiešumu, imperators Vu pazemināja viņu amatā un nosūtīja strādāt uz attālu apgabalu.
Dzji Aņs lieliski tika galā ar savu darbu, ieviešot šajā apgabalā nevainojamu kārtību, tomēr, pagāja daudzi gadi, līdz viņš atkal tika aicināts atgriezties pilī. Šajā reizē viņš tika iecelts daudz augstākā amatā.
Kādu dienu pieņemšanas laikā imperators paziņoja, ka attiecībā uz parastajiem ļaudīm sāks īstenot labvēlības un iecietības politika.
Dzji Aņs tad jautāja: „Kāpēc Jūsu Majestātei vajadzētu tā nopūlēties, ieviešot labvēlības un iecietības politiku, ja jūs pats esat tik mantkārīgs un skops?”
Dzirdot Dzji Aņa jautājumu, imperators ļoti sadusmojās un paziņoja, ka pieņemšana ir beigusies.
Pēc kāda laika divus ierēdņus, kuri ieņēma zemākus amatus nekā Dzji Aņs, strauji paaugstināja. Tā kā viņi precīzi zināja kā iepriecināt imperatoru, tad viens tika iecelts par premjerministru, bet otrs – par imperatora padomdevēju. Tas, ka Dzji Aņu apsteidza divi gados jauni cilvēki, protams, ļoti sakaitināja viņu.
  |
| Ierēdnis Dzji Aņs iesaka imperatoram mācīties no zemniekiem. (Ilustrācija: Ketrīna Čana, Epoch Times) |
Dzji Aņs devās uz galmu un teica imperatoram: „Jūsu Augstība, zemnieki atstāj tikko nocirstus kokus, lai tie izkalst, un ēdiena pagatavošanai izmanto jau sausus kokus. Jums arī vajadzētu tāpat rīkoties attiecībā uz ierēdņiem. Taču šobrīd pēdējie ir kļuvuši par pirmajiem.”
Imperators saprata, ko viņš ar to domā, taču neko neatbildēja.
Pēc tam, kad Dzji Aņs aizgāja, imperators teica saviem ministriem: „Cilvēkiem ir jāzina, ka tas, ko tikko teica Dzji Aņs, ir kaut kas pilnīgi nesaprātīgs.”
Šis stāsts ir nācis no „Vēstures pierakstiem”¹. Vēlākās paaudzes sāka izmantot teicienu後來居上 (hòu lái jū shàng) kā idiomu, kas tiek tulkota kā „pēdējie kļūst par pirmajiem”.
Tā tiek izmantota, lai norādītu, ka pēcteči var pārspēt savus priekšgājējus, un tas ievērojami atšķiras no tā, ko Dzji Aņs bija domājis, sakot, ka pēdējie kļūst par pirmajiem.
Piezīme:
1. „Vēstures pieraksti” (史記, Shǐjì), kuru autors ir vēsturnieks Sima Cjaņs (135. – 86. g.p.m.ē.), sastāv no vairāk nekā 130 sējumiem un aptver laika periodu no 2600. – 86. g.p.m.ē.
Raksts turku valodā: http://tr.clearharmony.net/articles/a114491-Cin-Deyimleri-ve-Hikayeleri-Sonradan-Gelenlerin-Oncekilerin-Onune-Gecmesi.html
* * *
Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.
vairāk ...