Būtiski mainīt savu domāšanas veidu

Labdien, godāto Skolotāj,
Labdien, praktizētāji!

„„Budas Likums” ir visdziļākais; tā ir visnoslēpumainākā un visneparastākā zinātne no visām mācībām pasaulē. Lai izpētītu šo sfēru, ir pamatos jāmaina parasto cilvēku priekšstati, pretējā gadījumā Visuma patiesā aina mūžam paliks mīts cilvēcei un parastie ļaudis mūžīgi maldīsies paši savas nezināšanas nospraustajās robežās.” (Luņjui)

Es pateicos Skolotājam par man doto unikālo iespēju piedalīties Šeņ Juņ (Shen Yun Performing Arts) veicināšanā Milānā.

Šajā gadā es pirmoreiz piedalījos Šeņ Juņ veicināšanā. Mācoties Likumu un, daloties pieredzē ar citiem praktizētājiem, es izpratu to, cik svarīgi ir veltīt sevi Šeņ Juņ veicināšanai, lai glābtu dzīvās būtnes, taču mana izpratne vēl atradās virspusējā līmenī. Es zināju, ka man tas ir jādara, taču es nespēju izprast, cik tas ir nopietni un kas viss tajā ir ielikts.

Man uzticēja parūpēties par reklāmu. Man nebija nekādas pieredzes tajā, taču es neuztraucos. Man bija izpratne par to, ka Šeņ Juņ veicināšana ir vēl viena brīnišķīga iespēja, kuru Skolotājs man ir devis, lai es pilnveidotos un varētu izpildīt savus dotos solījumus. Vienīgais, par ko es varēju un par ko man vajadzēja domāt, bija tas, lai es labi pilnveidoju sevi un turu taisnas domas, visu pārējo sakārtos Skolotājs.

Taču tāda apņēmība vēl joprojām ir tikai izpratne par to, ka ir jāiziet pārbaudījumi un jākļūst patiesi nelokāmai, tāpēc, protams, šajā procesā man parādījās daudz trūkumu un pieķeršanos, kā arī izaicinājumu, kurus visus vajadzēja spēt pārvarēt. Mana pārliecība ne vienmēr bija pietiekami cieta, un daudzreiz es šaubījos, un reiz es pat gandrīz pazaudēju ticību tam, ko mēs darām. Es pateicos draugiem praktizētājiem par viņu sniegto žēlsirdīgo atbalstu.

„Taču tu esi nolēmis, ka noteikti būsi stingrs un nelokāms. Ar tādu sirdi vajadzīgajā brīdī tu tiešām spēsi būt nelokāms un, protams, spēsi rīkoties labi, jo tavs Sjiņsjin jau ir uzlabojies”. („Džuaņ Faluņ”, 6. lekcija).

Kad pirmoreiz devos uz Milānu, man lēnām sāka parādīties pārbaudījumi manai apņēmībai. Lija lietus, un es biju viena pati, jo praktizētāja, kura mani uzņēma savā mājā, bija vēl darbā; man nokrita portatīvais dators, kuru biju paņēmusi līdzi, lai veicinātu Šeņ Juņ, un tā ekrāns saplīsa; man nebija pazīstama šī pilsēta, un tajā mirklī viss man likās tik milzīgs; es nebiju pārliecināta par to, ka zinu savus pienākumus parastajā darbā un likās, ka viss mani bīda uz to, lai es atgrieztos mājās un aizmirstu par visu. Kā mēs varētu gūt panākumus veicināšanā? Man likās, ka visi mūsu pūliņi, kurus mēs pielikām, ir veltīgi un nelietderīgi. Šādā apziņas stāvoklī, ar cilvēcisku domāšanu un, rūpējoties tikai par to, kas notiek ārpus manis, es nespēju nonākt mierīgā prāta stāvoklī.

Tad man piezvanīja praktizētāja. Mūsu sarunas laikā viņa man teica kaut ko tamlīdzīgu: „Jums nav obligāti tas jādara, ja vēlaties, jūs varat doties mājās, tā nav problēma, taču tieši tā var ieraudzīt starpību starp praktizētāju un parastu cilvēku.” Doties mājās nozīmētu zaudēt ilgi gaidīto vēsturisko iespēju. Pēkšņi mana sirds nomierinājās un manā galvā ieskanējās frāze: „Ciešanas par prieku uzskati.” (Hun Jiņ). Nekādā gadījumā es nepamestu savu vietu.

Skolotājs teica: „Es domāju, ka sarežģīta vide – tā ir laba lieta. Jo sarežģītāka vide, jo lielāka iespēja kļūt par izcilu cilvēku. Ja spēsi pacelties pāri šiem sarežģītajiem apstākļiem, tad tava pilnveidošanās būs patiešām pamatīga.” („Džuaņ Faluņ”, 9. lekcija).

„Cilvēks vai dievs – tikai viena doma nosaka atšķirību.” (Likuma izklāsts 2010. gada Ņujorkas Fa konferencē).

Es pavisam konkrēti izjutu atšķirību starp praktizējošā taisnajām domām un cilvēciskajām domām, kuras vada dažāda veida pieķeršanās, par to, cik svarīgi ir uzskatīt sevi par Dafa sekotāju tieši tad, kad grūtības šķiet nepārvaramas, un cik svarīgi ir noturēt savas domas Likumā. Viss spēks, kas mums ir patiesības skaidrošanas brīdī, mums nāk no Likuma, bez Likuma mēs būtu tikai parasti cilvēki, kuri dzīvo savās ilūzijās un kurus kontrolē neskaitāmas cilvēciskas domas. Kad mēs runājam ar citiem praktizētājiem, mēs bieži vien stāstām citiem par grūtībām, ar kurām sastopamies, strādājot projektos, taču šīs pieredzes man rāda, – ja mēs projektā ieliktu visu savu sirdi un mūsu stiprās vēlmes, Skolotājs mums palīdzētu un sakārtotu mums šīs lietas.

Tajā nedēļā mums pirmoreiz Šeņ Juņ veicināšanai piedāvāja vietu tirdzniecības centrā.

Dafa sekotāji ir vienots ķermenis

Šeņ Juņ veicināšanas laikā es izjutu arī vienotā ķermeņa spēku. Katru reizi, kad manas taisnās domas nebija pietiekami stipras vai arī es jutos nogurusi, vienmēr savlaicīgi atradās kāds praktizētājs, kurš piedāvāja savu palīdzību, lai nosegtu tās daļas, kurās man bija trūkumi, un atjaunoja manu entuziasmu, lai turpinātu.

Neskatoties uz visu to, arī koordinācijas procesā bija pārbaudījumi. Parādījās manas pieķeršanās, taču Šeņ Juņ veicināšanas perioda laikā kā vēl nekad agrāk es jutos tik skaidra, ka iemācījos ātri tās atpazīt un pēc iespējas ātrāk atbrīvoties no tām, lai neradītu traucējumus mūsu gala mērķim.

Bija kāda situācija, kad es saņēmu atteikumu tirdzniecības centrā, kurš bija pietiekami piemērots veicināšanas pasākumiem un atradās ļoti tuvu teātrim. Man bija iespēja runāt ar sekretāriem, kuri bija sajūsmā par uzvedumu, taču viņi teica man, ka direktore ir atteikusies mūs pieņemt. Mans ego bija skarts. Es sajutu egoistisku nožēlu, bet nevis par to, ka ir zaudēta iespēja glābt dzīvās būtnes, bet gan par to, ka biju cietusi neveiksmi; tomēr es spēju atpazīt savu egoismu, kas slēpās aiz šīs domas, un nekavējoties mainīju savu domu gaitu. Šeņ Juņ panākumi taču nav mani personīgie panākumi. Tikai atbrīvojoties no sava personīgā ego un pilnībā nododot sevi Skolotājam un Likumam, mana dzīvo būtņu glābšana var būt pietiekami efektīva. Šī vieta patiešām bija pietiekami laba veicināšanas pasākumiem, tāpēc es par šo situāciju pastāstīju citai praktizētājai un viņa man ieteica aizsūtīt kādu citu praktizētāju parunāt ar direktori. Praktizētāja devās uz turieni, un viņai izdevās sarunāt šo vietu. Mēs izveidojām stendu tirdzniecības centra laukuma vidū, un tā bija viena no labākajām vietām, kurā mums notika veicināšanas pasākumi. Mēs to paveicām kopīgi, un katrs no mums, protams, veica savus uzdevumus.

Dažās citās situācijās man bija iespēja izjust vienotā ķermeņa spēku kopā ar citiem praktizētājiem, kuri piedalījās veicināšanā, un mani aizkustināja citu praktizētāju vienotā sadarbība. Veicināšanas beidzamajā periodā, neskatoties uz nogurumu, spiedienu, kādu mēs izjutām attiecībā uz biļešu pārdošanu, neieinteresētību līdzdarboties, un grūtībām, kurās mums vajadzēja sabalansēt visas lietas, mēs centāmies nekad neizlaist Likuma mācīšanos un pieredzes apmaiņu, lai nekavējoties atpazītu mūsu trūkumus, lai atklātos mūsu pieķeršanās un mēs atbrīvotos no tām, un es patiešām jutos kā daļa no kopējā ķermeņa, kuru virza kopīgas vēlmes un vieno kopīgs gala mērķis. Visi izdarīja to, ko viņiem vajadzēja izdarīt, un kad koordinatori ieviesa kādas izmaiņas darbībā, mēs reorganizējām sevi un darbojāmies norādītajā virzienā.

Tāpat man laimējās pastrādāt kopā ar dažiem praktizētājiem no Šveices, kuri ne tikai mums efektīvi palīdzēja veicināšanā, bet arī bija kā spilgts piemērs ar savu apņēmību un centību. Šī sadarbība tad arī paplašināja manu izpratni par vienoto ķermeni. Likumā nav nacionālu ierobežojumu, mēs esam saistīti kopā šajā milzīgajā atbildībā, kura ir tikusi mums uzticēta.

Lielu iespaidu uz mani atstāja kādas praktizētājas stāsts, kura kopā ar šveiciešu praktizētāju izgāja dalīt informatīvos bukletus. Kad viņa uzzināja, ka mēs neesam veikuši biļešu tiešo pārdošanu, viņa bija ļoti pārsteigta, taču tā vietā, lai sūdzētos vai bažītos par to, viņa vienkārši teica, – labi, tik un tā tas gūs panākumus. Viņas taisnā doma bija vienkārša un spēcīga. Daudzi no mums bija pārsteigti par šveiciešu praktizētāju atbildi uz mūsu palīdzību veicināšanā. „Tie esam mēs, kas pateicas jums par doto iespēju izpildīt mūsu dotos solījumus, mēs to darām sevis dēļ.” Vēl viena izpratne par to, ka visu, ko mēs darām, lai glābtu dzīvās būtnes, mēs darām paši sev, un tas parādās arī Šeņ Juņ, tāpat kā jebkurā citā patiesības skaidrošanas projektā, – tā ir brīnišķīga iespēja, un Skolotājs mums dod iespēju pilnveidot sevi šajā neparastajā vēsturiskajā periodā.

Skolotājs Likuma izklāstā 2010. gada Ņujorkas Fa konferencē teica: „Tieši jums ir jāveic dzīvo būtņu glābšana. Ne tikai nepieciešams to izdarīt, bet nepieciešams izdarīt to labi. Tomēr, tas netiek darīts Skolotāja dēļ. Un, lai gan mēs to saucam par „dzīvo būtņu glābšanu”, mēs to darām ne tikai viņu dēļ. Jūs to darāt arī sevis dēļ, jo dzīvās būtnes, kuras jūs glābjat, ieskaitot arī tos cilvēkus, kuriem jūs skaidrojat patiesību, ļoti iespējams, ka nākotnē kļūs par daļu no dzīvajām būtnēm jūsu milzīgajā Visumā. Jūs pilnveidojat un papildiniet sevi pašu, un bez tā visa jūs nespētu tur kļūt par valdnieku, pabeigt savu misiju un izveidot tik varenu Vei De (Diženumu un Tikumu), kāds ir nepieciešams. Lūk, kā notiek šīs lietas, un tāpēc jums pilnīgi noteikti ir nepieciešams labi tās paveikt.”

Tās ir tikai dažas situācijas, kuras risinājās Šeņ Juņ veicināšanas laikā, un patiesībā to, ko man ir devis Šeņ Juņ, nav iespējams izteikt vārdos. Atgriezties ikdienas rutīnā pēc Šeņ Juņ veicināšanas nebija nemaz tik viegli, kopējā lauka spēks, kurš tika izveidots veicināšanas laikā, jau vairs nebija, un atkal sāka parādīties parastās situācijas, taču es esmu pilnveidojusi savā sirdī stingru apņemšanos arī turpmāk centīgi pilnveidoties un paaugstināt savu Likuma mācīšanās kvalitāti. Šeņ Juņ parādīja man, ka mana pilnveidošanās nav tik stingra un stabila, kā es to biju domājusi, taču tagad es zinu, ka vienīgais iemesls, kāpēc esmu atnākusi uz šo pasauli, ir palīdzēt Skolotājam Likuma izlabošanas procesā. Pēc Šeņ Juņ veicināšanas pārbaudījumu un likstu nekļuva mazāk, taču es varēju mainīt savu domāšanu, un esmu patiesi pārliecināta, ka to visu man ir sakārtojis Skolotājs – „Ciešanas par prieku uzskati”. Es jūtos daudz skaidrāka par savu situāciju, un zinu, ka viss, kas manās domās un darbos ierobežo mani veikt manu vēsturisko misiju, ir jāatmet.

„Ja spēsi atgriezties pie pirmsākuma, tad vislielākās ciešanas būs tev arī visvērtīgākās.” („Džuaņ Faluņ”, 3. lekcija).

„Tev pašam tas ir jādara, jāpilnveidojas, un praktiski tas jāpielieto darbībā. Centīgs darbs ir daļa no tavas pilnveidošanās”. (Likuma izklāsts 20. gadadienā).

Izklāstot Likumu, Skolotājs bieži mums atkārto, ka pilnveidošanās ir nopietna lieta, ka nav nekādu taisnāku ceļu, taču tajā pašā laikā viņš mums ir devis visu nepieciešamo, lai viss noritētu veiksmīgi, un mūsu pienākums ir vienkārši nepalaist garām šo iespēju, būt apņēmīgiem un ļoti centīgiem, un tad panākumi neizpaliks. Tiklīdz Šeņ Juņ dejotāji atgriezīsies mājās un tūlīt pat sāks centīgi gatavoties nākamās sezonas uzvedumam, arī mums ir jāsāk gatavoties nākamajam gadam, paaugstinot mūsu Likuma mācīšanās kvalitāti un pilnveidojot mūsu sirdis.

Tā ir vien mana pašreizējā izpratne, un es joprojām jūtu, ka esmu vēl tālu no tiem standartiem, kurus Skolotājs izvirza mums pilnveidošanās procesā, taču es ceru saglabāt entuziasmu, lai to izdarītu.

Paldies, Skolotāj,
Paldies, praktizētāji!