Paaugstināšanās, pilnveidojoties Likuma izlabošanas laikā un glābjot dzīvās būtnes

Esmu praktizētāja no Šveices. Kad es vēl biju bērns, es bieži redzēju sapņus, kuri vēlāk piepildījās reālajā dzīvē. Sākumā mani tas ļoti izbrīnīja, bet vēlāk es pie tā pieradu. Vērojot cilvēkus un notikumus sev apkārt, es redzēju, ka visi dzenas pēc slavas un izdevīguma. Es jutu, – ja tikai tāda ir dzīves jēga, tad tas ir pārāk garlaicīgi. Mācoties vidusskolā, es sāku aizdomāties par dzīves jēgu. Studējot universitātē, es sāku lasīt grāmatas par Visumu, dzīvi un pat par citplanētiešiem, meklējot atbildes uz jautājumiem. Pēc tam, kad populārs kļuva cjigun, arī mani brāļi interesējās par cjigun, un es izlasīju gandrīz visu pazīstamāko cjigun meistaru grāmatas. Es pat apmeklēju cjigun kursus, patiesi vēloties iegūt pieredzi, bet tie man neko nedeva.

Kādā 1992. gada maija rītā pēc pamošanās es sajutu visā mājā atsvaidzinošu sandalkoka aromātu. Kopā ar manu toreizējo vīru mēs sākām meklēt aromāta izcelsmes avotu un atklājām, ka tas izplūst no manām rokām un nabas. Es biju patīkami pārsteigta un jutos labi. Es nevēlējos mazgāties, lai saglabātu šo aromātu. Bet aromāts saglabājās tikai vienu nedēļu un pēc tam pazuda. 1997. gada vasarā mana radiniece, kura praktizē Faluņgun, iedeva izlasīt „Džuaņ Faluņ”. Es izlasīju grāmatu divās dienās un saņēmu atbildes uz visiem maniem jautājumiem.

Pirmajos sešos manas pilnveidošanās mēnešos es patstāvīgi iemācījos vingrojumus no ilustrācijām Faluņgun grāmatā. Es centīgi katru dienu izpildīju vingrojumus, bet nezināju par Likuma mācīšanās svarīgumu. Vēlāk radiniece man ieteica, lai piedalos vingrojumu izpildīšanas un Likuma mācīšanās nodarbībās grupā. Iesākumā, kad es piedalījos vingrošanā grupā, sēdošās meditācijas laikā es sajutu skumjas. Es nespēju noturēties, lai skaļi neraudātu. Vingrojuma izpildīšanas beigās es atklāju, ka manas rokas un kājas ir kļuvušas nejūtīgas, un es nevaru tās atdalīt vienu no otras. Skumjas turpināja piepildīt manu sirds būtību. Ar asarām acīs es teicu, lai pārējie praktizētāji iet prom un atstāj mani vienu. Sēžot pilnā lotosa pozā, es raudāju tik ilgi, kamēr visas manas skumjas iznāca laukā. Kad pārstāju raudāt, es beidzot spēju iztaisnot savas rokas un kājas. Vēlāk es pievienojos kolektīvai vingrojumu izpildei un Likuma mācīšanās nodarbībām. Es noskatījos Meistara ārzemju lekciju video, un sāku piedalīties Faluņgun izplatīšanā.

Vēlāk, netālu no manas dzīvesvietas tika izveidota jauna prakses vieta. Kopā ar citu praktizētāju mēs bijām atbildīgi par to. Pēc dažiem mēnešiem pienāca 20. jūlijs. Par Dafa tika negodīgi izplatīta neslava un apmelojumi. Kā Dafa sekotāja, es jutu, ka mans pienākums ir skaidrot patiesību. Tajā laikā mēs lasījām stāstu par Jēzu Kristu. Mēs uzdevām jautājumu, ko darīja Jēzus mācekļi? Mēs jutām, ka mūsu dzīves vispār nav svarīgas. Mēs nevarējām pieļaut, lai ar Dafa notiek tas pats, kas ar Jēzu. Tāpēc, 2000. gada aprīlī, es kopā ar vairākiem desmitiem praktizētāju devos pie provinces vadības ar apelāciju. Mani uz mēnesi ieslodzīja aizturēšanas centrā. Jūlijā, pēc atbrīvošanas, neskatoties uz pastāvīgu novērošanu no milicijas puses, es kopā ar citu praktizētāju devos uz Apelācijas biroju Pekinā, kur mūs aizturēja. Vietējā milicija atsūtīja mūs atpakaļ no Pekinas un nosūtīja uz labošanas darbu nometni. Tolaik manī vēl nebija izveidojies stabils pamats no Likuma mācīšanās, kā arī man bija dažādas cilvēciskās pieķeršanās un priekšstati, piemēram, tiekšanās pēc zināšanām, tiekšanās pēc tā sauktajiem augstākajiem principiem, tiekšanās pilnveidoties uz augstiem līmeņiem utt. Rezultātā es tiku apmānīta, un man parādījās ķecerīga izpratne, iespaidojoties no dažiem „pāraudzinātajiem” praktizētājiem Masaņdzja darba nometnē. Pēc atbrīvošanas es pārstāju izpildīt vingrojumus un raidīt taisnās domas.

Sapnī Skolotājs deva man pāris mājienus: es redzēju, ka man kājās ir uzvilktas dažādas zeķes. Es nesapratu, ko tas nozīmē. Citā reizē praktizētājs ieraudzīja, ka mana galva ir pārklāta ar tīklu, viņš gribēja man palīdzēt atbrīvoties no tā un jautāja, ko es jūtu, bet es neko nejutu. Reiz, kad es gulēju gultā un sāku iesnausties, es pēkšņi ieraudzīju savu ķermeni citā dimensijā: mana āda bija samērā gluda, un gaisma uz to spīdēja caur porainu melnu plēvi, bet tai uz virsmas bija redzami oglei līdzīgi melni asumi. Es kļuvu ļoti satraukta, un sapratu, ka man varētu būt problēmas. Vēlāk es izpratu, ka tā sauktā “pāraudzināšana” bija nepareiza. Es nopublicēju svinīgu paziņojumu, un sāku darīt trīs lietas. Taču ķecerīgās izpratnes saknes nebija izrautas. Izejas punkts manā domāšanā joprojām bija pilnības sasniegšana praktizējot. Likuma mācīšanās un taisno domu raidīšana man bija tikai formalitāte. Veco spēku mērķis bija palielināt traucējumus pārbaudes laikā. Tāpēc 2004. gada beigās, kad es atrados darbā, mani atkal nolaupīja.

Šos trīs gadus darba nometnē es izturēju ar tīrām domām. Es nestāstīšu visu detalizēti, izņemot divus incidentus. Kad es pieteicu bada streiku, cietuma apsargs saķēra mani aiz matiem un trieca ar pakausi pret grīdu. Es jutu, ka mana galva ir līdzīga bumbai un nepavisam nesajutu sāpes. Skolotājs visu izcieš par saviem sekotājiem. Pirms atbrīvošanas no cietuma, es miegā sajutu sprakšķošu troksni savā galvā, it kā sprāgtu petardes. Es atcerējos praktizētāja vārdus par tīklu virs manas galvas. Laikam tas uzsprāga. Šo trīs gadu laikā es ļoti labi ieraudzīju, kādā veidā komunistiskās partijas ļaunais gars manipulē ar cilvēkiem, uzkurina starp viņiem cīņu, liekulību un vardarbību.

Pirms apcietināšanas 2004. gadā vairākas reizes es jutu, ka spēju redzēt savas domas. Taču es nespēju saskatīt to rašanās cēloni. Es tāpat kā agrāk, sekoju visām domām, kuras ienāca manā prātā. Es domāju par to, kā reaģēšu, ja mani notvers. Reiz pēc vingrojumu izpildes es jutu, ka mana apziņa ir piepildīta ar dažādām domām. Es jautāju sev, kas es esmu?! Tagad es saprotu, ka tās lietas – tā neesmu es. No tā laika, kad es atkal sāku sekot manā galvā ienākušajām domām, es pēkšņi varēju paklupt pret cietiem priekšmetiem vai arī man no rokām kaut kas izkrita. Tad mana apziņa atkal kļuva skaidra. Tādā veidā, Skolotājs palīdzēja man nostiprināt manu galveno apziņu atkal un atkal. Lēnām mana galvenā apziņa kļuva arvien spēcīgāka. Dažreiz es sekoju domām manā galvā tikai pāris sekundes, līdz es atgriezos. Lielāko daļu laika, vērojot šīs domas, es centos tās iznīcināt. Protams, es turpināju skaidrot patiesību. Bet tāpēc, ka es pilnībā vēl nebiju atgriezusies pie pilnveidošanās Likuma izlabošanas periodā, es vienmēr izjutu bezpalīdzību. Reiz, raidot taisnās domas, es ieraudzīju, ka manas kājas ir asinīs. Vēlāk es satiku ģimenes draugu amerikāni, kurš dzīvo Francijā. Gadu pēc manas atbrīvošanas es aizbraucu kopā ar viņu uz Franciju.

Tā kā es nebiju pilnībā novērsusi „pāraudzināšanas” faktorus, pēc tam, kad es aizbraucu uz ārzemēm, es nespēju būt centīga mācoties Likumu, pildot vingrojumus un raidot spēcīgas taisnās domas. Bet es joprojām ticēju Likumam. Pēc virknes finansiālu un garīgu grūtību, es pilnībā pārvērtos par parastu aizņemtu cilvēku. Dažos sapņos mani ieskāva zems dzelzs žogs. Žoga vārtiņi bija atvērti, bet es vienalga turpināju sēdēt nožogojuma iekšpusē. Es nosapņoju arī, ka izeju caur durvīm, aiz kurām atradās citas durvis. Es turpināju iet caur durvīm, bet nekādi nespēju izkļūt laukā. Tā tas turpinājās divus vai trīs gadus. Es jutu, ka kaut kas nav, tā kā vajag. Tajā laikā mans draugs gribēja iemācīties vingrojumus, un es paaicināju viņu izpildīt vingrojumus ārā. Naktīs mēs mācījāmies Likumu. Kad es stingri nolēmu izmainīt savas pilnveidošanās stāvokli, manos izkārnījumos parādījās asinis. Tā tas turpinājās sešus mēnešus, divas nedēļas pēc kārtas katru mēnesi. Kad es sēdēju tualetē, tad melnas asinis vai asiņaini recekļi izdalījās pusstundu vai pat veselu stundu. Dažreiz tas atkārtojās pat vairākas reizes dienā. Mani tas neuztrauca. Vēlāk es pastāstīju par Faluņgun savai draudzenei, un viņa pateica, ka kāds no viņas draugiem arī praktizē. Tādā veidā es atradu prakses vietu Ženēvā. Es pievienojos vingrojumu izpildei grupā katru nedēļas nogali. Es sāku pārlūkot arī internetā pieejamos materiālus, lai uzzinātu, kā Skolotājs izplatīja Likumu. Es sapratu, ka sandalkoka aromātam no manām rokām, kuru es sajutu pirms divdesmit gadiem, varēja būt saistība ar to, ka Skolotājs sāka izplatīt Likumu.

Šeņ Juņ (Shen Yun Performing Arts) veicināšanas laikā Ženēvā 2013. gada beigās sākotnēji es palīdzēju tikai pa brīvdienām, bet galu galā es spēju pārvarēt visus traucējumus un veltīt sevi tam pilnībā. Es bez ierunām apmeklēju Likuma mācīšanās grupu, pildīju vingrojumus, raidīju spēcīgas taisnās domas un darīju Dafa lietas.

2013. gada pēdējo trīs mēnešu laikā, kad vajadzēja iet pret kalnu, es biju stipri aizelsusies, un manas kājas bija ļoti smagas. Pēc pārcelšanās uz civilo bunkuru visā manā ķermenī bija uztūkumi, sākot no plakstiņiem un sejas līdz kājām. Man vairs nederēja manas bikses un apavi. Man bija iesnas, izdalījumi, klepus, es cietu no dažādiem slimību simptomiem. Tomēr, man galvā bija tikai viena doma: nekas nespēs nostāties manas dzīves misijas ceļā. Es pārstāju pievērst uzmanību savam fiziskajam ķermenim un novērsu jebkādas domas, kuras nāca man galvā par manu fizisko stāvokli. Pēc pievienošanās grupai, es ieraudzīju ļoti lielu atšķirību starp mani un praktizētājiem: darot lietas, visa pamatā bija mans „es”, es centos darīt lietas labi tā vietā, lai saprastu otras puses viedokli, paskatoties, vai viņi var saprast un pieņemt, un tiešām padomātu par citiem. Es ievēroju, ka mana patiesības skaidrošana pārsvarā bija kā manu zināšanu demonstrēšana. Lasot citu praktizētāju pieredzes apmaiņas rakstus, es sapratu, ka 12 gadu garumā manas pilnveidošanās izejas punkts bija bijis egoisms un es pati. Es vēlējos attīrīt sevi, lai sasniegtu personīgo apskaidrību, bet nevis darīt to, ko vēlējās Skolotājs: jebkurā situācijā domāt par citiem un asimilēties ar visaptverošo principu „Īstenība Labestība Pacietība”. Es jutu mokošas sāpes… Es arī ieraudzīju, ka man ir dīvainas domas izmantot Dafa. Es daudzas reizes pārlasīju kanonu „Dafa nevar tikt izmantots”. Es arī atkārtoju: Es esmu Meistara Li Hundži sekotāja. Es nevēlos un neatzīstu citas vienošanās.”

Veicinot Šeņ Juņ, mēs bijām kā leģions kaujā. Katram vajadzēja atbrīvoties no sava egoisma, vēlmēm un domām, ka viņa ideja ir labāka utt., novērst dažādus traucējumus, kuri bija saistīti ar darbu, dzīvi un ģimeni. Tikai tad, kad mēs likām veicināšanu pirmajā vietā un labi koordinējāmies viens ar otru, mums izdevās izlauzties cauri dažādiem veco spēku traucējumiem un pa īstam glābt cilvēkus. Kad mēs devāmies izplatīt reklāmas bukletus, neatkarīgi no laika apstākļiem, mēs neatgriezāmies, līdz nebija kļuvis tumšs, lai pilnā mērā izmantotu vakara maksimumstundas un vieglāk iekļūtu daudzdzīvokļu mājās. Dažreiz, velkot smago somu un ejot pret kalnu ar smagām kājām, es pie sevis klusējot atkārtoju: „Grūti paciešamais ir paciešams, grūti paveicamais ir paveicams.” Dažreiz gadījās, ka mēs mājās atgriezāmies tikai pulksten desmitos vakarā. Dažreiz, kad dienas laikā visi darbi bija paveikti, tad vakaros mēs izplatījām bukletus pie teātriem, neatgriežoties mājās līdz pat pusnaktij. Es darīju visu, ko lūdza koordinatori. Neskatoties uz to, ka, atgriežoties civilajā bunkurā, es bieži vien jutos kā bez spēka, taču nākamajā rītā es modos enerģijas pilna. Vienreiz es izplatīju materiālus tirdzniecības centrā kopā ar rietumu praktizētāju. Pēc tam, kad bijām pabeigušas pusdienot, mēs ieraudzījām, ka tur bija daudz cilvēku, un nolēmām neatpūsties. Viņa tikko bija beigusi prezentāciju cilvēku grupai pie televizora, bet es pievērsos citai grupai. Tur vienmēr bija cilvēki, kuri skatījās televizoru. Mēs jutām, ka esam mierīga lauka ieskautas. Ikviens, kurš redzēja iepazīšanās videoierakstu, bija priecīgs. Mēs bijām laimīgas, to darot.

Bija arī šāds neliels atgadījums. Reiz, kad izplatīju Šeņ Juņ brošūras, es nopirku oficiālāka fasona bikses un pārvilku tās, lai atbilstu Šeņ Juņ veicināšanas ģērbšanās prasībām. Lai ātri ieietu dzīvojamā mājā, es parasti atstāju somu ar ritentiņiem pie durvīm. Tur iekšpusē bija liels spogulis. Tajā dienā, kad es beidzu apstaigāt ēku, es paskatījos spogulī, lai novērtētu, vai bikses man pieguļ pietiekami labi. Kad izgāju laukā, es apstulbu: soma bija pazudusi. Es biju satriekta. Soma bija pilna ar reklāmas materiāliem cilvēku glābšanai, to sargāja Skolotājs. Viņai nevajadzēja pazust. Es uzreiz ieskatījos sevī: darot dzīvo būtņu glābšanas lietas, es uztraucos par to, cik labi es izskatos tā vietā, lai glābtu cilvēkus ar tīru sirdi. Skolotājs rūpējas par praktizētājiem, nevis par parastiem cilvēkiem. Nonākot pie izpratnes, es nomierinājos un paskatījos uz ielas uz abām pusēm. Pēkšņi mana zaļā soma parādījās tālumā uz ielas stūra. Cilvēks acumirklī izgaisa. Es ātri steidzos pēc tās. Paldies, Skolotāj! Es sapratu, ka man ir nepieciešams „Pilnveidot Sjiņsjin ikkatru mirkli” („Patiesa pilnveidošanās”, Hun Jiņ). Kad darbojas cilvēciski priekšstati, jūs arī esat parasts cilvēks.

Šajā periodā, reiz, kad izpildīju meditāciju, es ieraudzīju sev uz kakla pelēku kārtiņu gandrīz 1 cm biezumā, kura bija ieplīsusi. Kad bijām apmetušies civilajā bunkurā, sapnī redzēju sevi sēžam automašīnā, kura brauca no pusceļa kalnā taisni lejā uz platu taisnu ceļu. Līdz tam es ar grūtībām spēju pacelties pa līkumaino kalna ceļu uz augšu. Pat, ja es spētu sasniegt virsotni, tad nebūtu nekāda rezultāta, viss visapkārt izskatījās pa vecam. Citā sapnī es ielēju ūdeni izlietnē. Es paskatījos un ieraudzīju, ka viena mana kāja bija tieva, bet otra resna. Kad es pamodos, tad tiešām tā arī bija noticis. Pampums bija pārņēmis vienu manu kāju. Kājas bija kļuvušas dažāda resnuma. Pilnveidojoties nav taisnāko taciņu. Šeņ Juņ veicināšanas laikā, visa grupa dzīvoja pagraba telpā. Katru rītu mēs cēlāmies plkst. 04:50, lai raidītu taisnās domas, pēc tam izpildījām visus piecus vingrojumus. Pēc brokastīm mēs atkal raidījām taisnās domas pusstundas garumā, bet pēc tam mēs gājām veicināt Šeņ Juņ. Naktī mēs mācījāmies Likumu un dalījāmies ar pieredzēm. Šajā kolektīvajā vidē daudzi nepareizi priekšstati tika novērsti, lai veicinātu Šeņ Juņ ar tīru sirdi. Kad praktizētāji mani kritizēja, es uzreiz skatījos, kur sakņojas mana doma. Mana sirds bija prieka pilna. Es kļuvu atbrīvotāka un spēka pilna. Es jutu, ka tagad esmu pa īstam saņēmusi Likumu. Šajā periodā es izgāju caur milzīgām fiziskām un garīgām izmaiņām. Es jutu, ka katra diena atšķiras. Mans šodienas „es” vairs nav līdzīgs manam vakardienas „es”.

Kad Šeņ Juņ koncerti Ženēvā bija noslēgušies, es piedalījos Šeņ Juņ veicināšanā Milānā. Man tā kļuva par unikālu iespēju ēst, dzīvot un veikt trīs lietas kopā ar vietējiem praktizētājiem. Protams, tas nebija viegli, jo pastāvēja valodas barjera, trūka cilvēku un arī slodze bija liela. Mums bija nepieciešams iekļūt dzīvojamo māju slēgtajās un apsargātajās kāpņu telpās, visi šie faktori traucēja atstāt cilvēkiem materiālus par Šeņ Juņ. Kā Dafa sekotāja, es ātri iemācījos dažas frāzes vairākās valodās, tas vienmēr palīdzēja sazināties ar citiem. Kad mēs atgriezāmies atpakaļ savā dzīves vietā, parasti bija ap 23:00 vai 0:00. Četri praktizētāji no Šveices nopirka biļetes un atlidoja uz Milānu, lai noskatītos Šeņ Juņ koncertu, taču, kad viņi ieraudzīja, ka mēs nodarbojamies ar veicināšanu, viņi atteicās no savas ieceres skatīties koncertu, un sāka mums palīdzēt. Tas mani ļoti aizkustināja, tā bija īsta Dafa sekotāju rīcība. Mēs turpinājām izplatīt materiālus koncerta pirmajās divās dienās, neviens no praktizētājiem negāja skatīties koncertu, bet trešajā koncerta dienā mēs aizbraucām no Milānas. Tajā dienā vietējie praktizētāji turpināja izplatīt materiālus. Procesa laikā es ieraudzīju dzīvo būtņu spēcīgo vēlēšanos un cerību tikt glābtiem, un viņu prieku par iegūto glābiņu. Tajā dienā es stāvēju saulē un apkārt bija rosīga kustība. Debesu jaunava uz bukleta staroja saulē. Man garām lēni brauca mašīna. Sieviete mašīnā ieraudzīja debesu jaunavu un viņas acis un mute iepletās no pārsteiguma un prieka. Mašīna apstājās. Šī aina iespiedās manā atmiņā. Tādā veidā es varēju īstenot savu misiju un norūdīties vidē, kuru Skolotājs ir radījis Dafa sekotājiem. Kad es raidīju taisnās domas, es ieraudzīju lielu roku, kura ņēma nost tīklu no manas galvas. Beidzot es spēju sevi kontrolēt ar taisno domu palīdzību. Tā ir īsta žēlsirdība…

Protams, tāpēc, ka ilgu laika periodu es atpaliku sevis pilnveidošanā, man nebija viegli paspēt līdzi Likuma izlabošanas procesam. Bija grūti saglabāt taisnas domas, taisnu rīcību. Pēc apskaidrības sasniegšanas man būs nepieciešams turpināt to darīt. Atgriežoties mājās, es iemigu, kad mācījos Likumu vienatnē, pēc pamošanās turpināju lasīt. Lai izlasītu vienu lekciju, man dažreiz, bija nepieciešamas trīs stundas. Kad raidīju taisnās domas, es iemigu, un plauksta nolaidās lejā. Taču es nezaudēju drosmi un turpināju mācīties un darīt, un darīt vēl vairāk. Kad atkal parādījās fiziski traucējumi, es sekoju Skolotāja vārdiem, un nepievērsu tam visam uzmanību.

Skolotājs teica Likuma izklāstā Sanfrancisko 2005. gadā: „Cik labi notiek pilnveidošanās tam cilvēkam, kam ir izpaudusies slimības karma? Vai viņš, atrodoties šādā stāvoklī, spēs iziet cauri tam visam ar tik spēcīgām taisnām domām? Vai viņš patiešām uzskatīs sevi par dievu, un absolūti neko neņems pie sirds?” Tagad es esmu spējīga redzēt šīs domas, kuras nāk no dažādām smadzeņu daļām, un nekavējoties tās iznīcinu. Kā ir teicis Skolotājs: „Ja tu tam nepretojies un neizturies pret to ar taisnām domām, bieži vien seko savām pieķeršanām, tad tā nav pilnveidošanās.” ( Likuma izklāsts Sanfrancisko 2005. gadā)

Lai kas arī notiktu, virzoties uz priekšu ar taisnām domām, es jūtos arvien vieglāka un vieglāka. Katra diena man ir dārga, un cenšos ar taisnām domām labi veikt trīs lietas.

Noslēgumā es vēlos nocitēt Skolotāja teikto Likuma izklāstā Sanfrancisko 2005.gadā:

„Skolnieks: Šī gada 5. jūnijā es lasīju kopīgo paziņojumu, kurā desmitiem tajā cietumā ieslēgtu sekotāju paziņoja, ka stingri pilnveidosies pēc Dafa, un līdz galam sekos Skolotājam. Skolotāj, lūdzu neuztraucieties.

Skolotājs: Ja šie vārdi būtu pateikti pirms 3 vai 4 gadiem, tad es patiešām uztrauktos, bet tagad es neuztraucos. (Aplausi) Toreiz nebija skaidrs, vai Dafa sekotāji, būdami šajās represijās, spēs tās iziet, un cik daudzi spēs tās iziet. Neskatoties to, ka dievi palīdz un Skolotājs aizsargā, vai Dafa sekotāji, būdami pakļauti represijām, spēs ar taisnām domām un ar taisnu rīcību izdarīt to līdzīgi dieviem? Lai tām izietu cauri, ir nepieciešamas nelokāmas taisnās domas un stipra ticība Dafa. Skolotājs var tavā vietā izciest ciešanas, pat tavas sāpes es varu par tevi pārciest, bet vai, atrodoties zem tāda milzīga spiediena, tava sirds var palikt taisna? Vai tu uzskati sevi par dievu, vai tomēr – par cilvēku? Vai tev ir pietiekami taisnas domas? Tas viss ir atkarīgs no tevis, ir atkarīgs no tevis paša.”

Mana pieredze pilnībā apliecina šos Skolotāja vārdus.
Paldies visiem!