Turpināt progresēt sevis pilnveidošanā

Es ieguvu Likumu 2008. gadā. Ātri ir pagājuši seši gadi, kopš es uzsāku sekot Skolotājam Likuma izlabošanas ceļā. Starp pacēlumiem un kritumiem es pakāpeniski iemācījos skatīties sevī un kooperēties ar citiem. Viss manas pilnveidošanās process ir bijis piepildīts ar Skolotāja žēlsirdīgo glābšanu. Tagad vēlos pastāstīt Skolotājam par dažām savas pilnveidošanās pieredzēm, kā arī dalīties tajās ar draugiem praktizētājiem.

1. Pārvarēt pieķeršanos bailēm

Kopš bērnu dienām es biju ļoti intraverts cilvēks. Tas, no kā es visvairāk baidījos, bija runāt nepazīstamu cilvēku priekšā. Ļoti bieži varēju nonākt situācijā, kad pēkšņi manas smadzenes bija tukšas, kā balta lapa, un mēle mutē bija kā sasieta. Tāpēc es skaidroju patiesību un piedāvāju veikt „trīs izstāšanās” tikai tiem cilvēkiem, kurus labi pazinu. Es ļoti labprāt būtu veikusi izrāvienu, tomēr pieķeršanās bailēm realitātē vilka mani atpakaļ un neļāva spert pirmo soli.

Kad sākumā ierados Zviedrijā, es vienmēr izvēlējos doties uz prakses nodarbību grupu, ja bija kādi grupas pasākumi. Tā kā man bija jāsaskaras ar daudziem cilvēkiem, it īpaši ar ķīniešiem, manī bija neizsakāmas bailes. Ārēji redzamās fiziskās pazīmes bija paātrināta sirdsdarbība, drebošas kājas un sausa mute.

Tad Skolotājs bija man ieplānojis uzturēties kādas praktizētājas mājās. Viņa katru dienu devās uz kādu tūristu apmeklētu vietu stāstīt patiesību. Viņa iedrošināja mani veikt pirmo soli, iesakot, ka man nav jārunā ar citiem, bet iesākumam vienkārši jātur rokās avīzes.

Pirmo reizi dodoties ar metro uz tūristu apskates vietu stāstīt patiesību, biju ļoti uztraukusies. Izjutu tādu kā vēlēšanos steigšus atgriezties mājās. Tomēr, tā kā biju apsolījusi otrai praktizētājai, ka iešu, man nācās piespiest sevi iet. Es stāvēju pie sienas, turot otrādi pagrieztu avīzi. Skolotājs mani iedrošināja – man klāt pienāca kāds tūrists un sāka lasīt avīzi, galvu noliecis uz vienu sānu. Beigu beigās viņš paņēma avīzi sev līdzi un devās prom. Tas mani ļoti iedvesmoja.

Ejot skaidrot patiesību tūristu apmeklētās vietās, var satikt dažādus cilvēkus – tieši tāpat kā mūkam, kurš klejo laicīgajā pasaulē. Dažiem ķīniešiem ĶKP bija ļoti spēcīgi izskalojusi smadzenes. Kad viņi skatījās uz mani, viņu acis bija piepildītas ar naidu un dusmām. Daži no viņiem pat lamājās uz mums.

Kad sākumā sastapos ar viņiem, manu sirdi satricināja lielas dusmas. Dažreiz man bija tādas domas kā: „Jūs esat tik ļauni, un labāk gaidiet savu iznīcināšanu. Tad nevainojiet mani, ka neesmu jūs izglābusi.”

Pēc tam es noskatījos video ar Likuma lekciju, kuru 2007. gadā Skolotājs izklāstīja Austrālijas praktizētājiem. Īsumā atcerējos, ka šajā video Skolotājs pieminēja to, ka īsta labestība piemīt cilvēkam, kurš izjūt skumjas, ja nav izdevies kādu izglābt. Kā gan es varēju teikt ko tādu: „Ja jūs vēlaties iet uz elli, tad arī ejat uz elli?” Es sapratu, ka manī vēl joprojām nebija Labestības, kā arī trūka žēlsirdības.

Reiz, tieši pirms došanās uz tūristu apmeklētu vietu, man prātā pēkšņi ienāca doma: es tūlīt grasos satikt savas dzīvās būtnes, un man ir jāizskatās starojošai. Nepieļauj, ka viņiem neizdodas mani atpazīt. Lai gan uztvēru to kā joku, ko izteicu pati sev, man izdevās atrast jauku oranžu kleitu. Es pat ieliku auskarus.

Kad ieradās ķīniešu tūristi, es uzsmaidīju viņiem no visas sirds dziļumiem, aicinot viņus nepalaist garām šo iespēju atgriezties mājās. Tās dienas rezultāts bija ārkārtīgi liels izdalīto avīžu apjoms. Gandrīz ikviens tur man uzsmaidīja. Daži cilvēki pat nostājās ap mani un uzdeva dažādus jautājumus, un viņi bija ļoti draudzīgi.

Es atsaucu atmiņā Likuma principu „domas nosaka ārējo izskatu”, ko Skolotājs tika teicis iepriekš. Lielā mērā negatīvo attieksmi no dzīvo būtņu puses varējām būt izraisījuši mēs paši. Iespējams, pastāvēja karma, ko bija nepieciešams dzēst, vai arī mūsu sirds nebija sasniegusi nepieciešamo kritēriju.

Pēc tam, kad es sastapos ar ļauniem cilvēkiem, viņi itin nemaz neaizskāra manu sirdi, kad mans apziņas stāvoklis bija labs. Šķita, ka ļaunie vārdi nepavisam nespēja tikt man klāt. Es vairs neienīdu viņus pat tad, kad mans apziņas stāvoklis nebija pietiekami labs. Es vienkārši raidīju taisnās domas, lai iznīcinātu aiz viņiem stāvošo ļaunumu.

2. Saprast Dafa sekotāja atbildību un turpināt progresēt

Ilgu laiku es kļuvu jau apmierināta, ja dalīju patiesību skaidrojošos materiālus. Katru reizi, kad vēlējos skaidrot patiesību un piedāvāt veikt „trīs izstāšanās”, man traucēja pieķeršanās bailēm, izmantojot atrunas par to, ka esmu intraverta un man nepadodas runāšana.

Skolotājs redzēja, ka es to nebiju izpratusi, tādēļ viņš izmantoja mana kolēģa muti, lai dotu man mājienu. Pavisam pēkšņi viens no maniem rietumu kolēģiem kļuva neapmierināts ar manu darbu. Kādu laiku viņš aizskāra un nosodīja mani gandrīz ik dienas. Mana pieķeršanās kritikai tika stimulēta tik ļoti, līdz radīja man lielu diskomfortu. Ik rītu pēc piecelšanās es ar mokām spēju aiziet uz darbu, baidoties tajā dienā atkal saskarties ar nosodījumu. Es pat apsvēru domu pāriet uz citu nodaļu.

Es teicu sev: „Tas varētu būt veids, kā dzēst manu karmu un atbrīvoties no pieķeršanās dzirdēt patīkamus vārdus. Es nevarētu izbēgt. Patiesi, nebija nekādas nozīmes tam, kurp es dotos, ja man vēl arvien būtu pieķeršanās, no kuras jāatbrīvojas.

Kāda mana kolēģa izteikta kritika lika man aptvert jaunu problēmu. Tajā reizē viņš teica: „Iemesls, kāpēc mūsu komandai tika iedots jaunais projekts, ir tāds, ka tu un citi kolēģi šajā jomā esat uzticības cienīgi cilvēki. Tomēr es vēl nejūtu, ka tu būtu uzņēmusies šo atbildību. Tev ir spējas, bet tu neesi nospēlējusi savu lomu. Mēs esam komanda, un, ja tu neizdari savu daļu darba, tad citiem nāksies sadalīt savā starpā tavus pienākumus. Es pazinu tevi kā uzņēmīgu cilvēku, bet tagad tu esi vairāk apmierināta ar esošo stāvokli.”

Skolotājs reiz sacīja: „Darbs nav pilnveidošanās, bet jūsu pilnveidošanās atspoguļosies jūsu darbā.”[1]

Šie mana kolēģa vārdi nekavējoties atgādināja man par manu pilnveidošanās stāvokli.

Ikvienam Dafa sekotājam ir sava atbildība. Mēs nonācām cilvēku pasaulē ar dzīvo būtņu cerību, kā arī ar doto dieva zvērestu. Mēs atnācām, lai palīdzētu Skolotājam izlabot Likumu un izglābt visas dzīvās būtnes. Ja es tagad neveikšu izrāvienu un nepielikšu vairāk pūles dzīvo būtņu glābšanā, vai tad nevarēs uzskatīt, ka es neuzņemos atbildību, un vai tas nepalielinās slogu uz draugiem praktizētājiem?

Aiz pieķeršanās bailēm stāv egoisms – spēcīga pieķeršanās vēlmei sevi aizsargāt. Tā sauktā mazvērtības sajūta patiesībā ir pieķeršanās pašam sev.

Mana pašreizējā izpratne ir tāda, ka mazvērtība un augstprātība ir kā vienas monētas divas puses. Augstprātība var tikt viegli atklāta, bet mazvērtība var būt maldinošāka. Cilvēki, kuriem piemīt mazvērtība, diezgan bieži uztraucas par to, ko citi cilvēki domā par viņiem. Viņi ļoti cer saņemt apstiprinājumu no citiem un sasniegt kaut ko tieši tāpat, kā citi to ir izdarījuši. Kad pieķeršanās slavai un pašlabumam nevar tikt apmierināta, viņi jūtas apbēdināti un sāk sevi žēlot. Laikam ritot, izveidojas dziļi iesakņojusies pieķeršanās mazvērtībai.

Ja šīs pieķeršanās ilgākā laika posmā netiek atmestas, cilvēks var pakāpeniski atrast sev arvien vairāk attaisnojumu. Piemēram, es attaisnoju un mierinu sevi, ka klusi lieku cerības uz tādiem projektiem kā NTD un Epoch Times. Cilvēku glābšanas darbs nedrīkst atpalikt...

Skolotājs Likuma lekcijā teica: „Vien tādā gadījumā, ja spēj neatlaidīgi un nepārtraukti virzīties uz priekšu, būs patiesa uzcītība. Ir viegli par to runāt, bet to izdarīt ir ārkārtīgi grūti. Tādēļ tiek teikts, – ja pilnveidosies kā pašā sākumā, tad noteikti gūsi panākumus un Īstenu Sasniegumu.”[2]

Es dzīvoju komfortablu dzīvi ārzemēs un arī piedalos dažādos projektos. Ja es būtu neapdomīga, tad viegli varētu atstāt patiesības skaidrošanu aci pret aci un aicināšanu veikt „trīs izstāšanās”, it īpaši, ja man vēl arvien būtu pieķeršanās bailēm un mazvērtības sajūtai.

Ikviena mana kolēģa izteiktā kritiskā piezīme trāpīja man īstajā vietā. Tikko kā izpratu šo problēmu, tā šķita, ka šī neizskaidrojamā sajūta, kura ilgu laiku bija dominējusi pār mani, pēkšņi tika iznīcināta. Es sāku domāt par savu atbildību un par to, kā turpināt progresēt sevis pilnveidošanā, kad manī bija vēlēšanās atkāpties.

3. Mācīties atteikties no sevis Šeņ Juņ veicināšanas laikā

Vēl viens nozīmīgs projekts, uz kuru cerēju kopš ierados Zviedrijā, bija dalība Šeņ Juņ (Shen Yun) izrāžu veicināšanā.

Piedaloties Šeņ Juņ veicināšanā pirms diviem gadiem, radās grūtības atrast biļešu pārdošanas centru Stokholmā. Tā rezultātā veselu nedēļu nebija neviena biļešu pārdošanas centra. Tad divi ķīniešu praktizētāji atrada vietas divos lielos tirdzniecības centros. Taču sekoja citas problēmas, jo mums pietrūka darītāju. Daudzi draugi praktizētāji jau iepriekš bija ieplānojuši savu laiku, lai dotos izdalīt reklāmas materiālus turīgo iedzīvotāju rajonos, pie teātru ieejām utt... Tajā laikā praktizētājs, kurš bija koordinators, vērsās pie manis un lūdza, vai varu darbā paņemt dažas brīvas dienas. Es sapratu, ka tajā laikā mums patiesi bija nepieciešami palīgi, pretējā gadījumā koordinators man to nelūgtu. Tādēļ es piekritu. Bet prāts man bija nemiera pilns.

Šeņ Juņ veicināšanas laikā uzņēmums, kurā strādāju, grasījās veikt plašu štatu samazināšanu, un aptuveni vienam no desmit darbiniekiem nāktos darbu pamest. Tika runāts, ka, balstoties uz Zviedrijas likumdošanu, darbinieki, kuri ir atnākuši pēdējie, ir jāatbrīvo vispirms. Lielākā daļa darbinieku mūsu grupā bija tādi, kas bija strādājuši ilglaicīgi – viņi bija ar desmit līdz divdesmit gadu ilgu darba pieredzi. Es tur biju nostrādājusi tikai divus pilnus gadus, tādējādi biju lielās briesmās. Ne jau nejauši mūsu uzņēmums tikko kā bija precizējis savu organizatorisko struktūru. Menedžeris, kura vadībā es strādāju, tika pārcelts uz citu vietu. Lai gan jau bijām pazīstami ar jauno menedžeri, šķita, ka viņam visu laiku ir kaut kādas pretenzijas pret mani. Šajā kritiskajā brīdī gandrīz visi mani kolēģi centās strādāt virsstundas, lai parādītu savu sniegumu, apgalvojot, ka viņi var pabeigt divu nedēļu darbu vienas nedēļas laikā. Taču, tā kā vakaros bija Dafa projekti, tad man katru dienu nācās pieturēties pie darba grafika. Un tieši tagad man bija nepieciešams prasīt brīvas dienas; vai tas neizraisītu vēl lielāku vadītāja neapmierinātību ar mani? Kas notiktu, ja mani atbrīvotu no darba? Es nerunāju zviedru valodā, un tādēļ man būtu bijis ļoti grūti atrast šeit darbu. Es uzturējos šajā valstī ar darba vīzu, un, ja man neizdotos atrast jaunu darbu, man būtu jāatgriežas mājās trīs mēnešu laikā. Vai man būtu pietiekami daudz laika, lai tiktu galā ar māju, kuru biju iegādājusies? Ja man neizdotos dabūt darbu, vai man būtu jādodas lūgt patvērumu? Kā es to pateiktu savai ģimenei? Vai tas viņiem neizraisītu nepareizu priekšstatu par Dafa?

Es jau iepriekš biju apdomājusi šos jautājumus, bet pēkšņi tie visi atkal uzradās vienuviet. Šķita, ka tas, vai paņemšu brīvas dienas, kļuva par centrālo punktu mana darba turpmākajā liktenī. Kamēr šīs domas cīnījās manī, es sev jautāju: kur ir tavas taisnās domas? Šeņ Juņ veicināšana ir vislabākā lieta, ko var darīt, bet tagad, šo dažu mēnešu laikā, uzņēmums veic štatu samazināšanu. Vai tie nebija traucējumi? Vai tas nebija pārbaudījums? Dafa sekotājam visu ieplāno Skolotājs. Tādēļ par ko gan uztraukties? Pat tad, ja es patiesi tiktu atbrīvota no darba, varbūt tā būtu iespēja, ko Skolotājs dod, lai es nomainītu pilnveidošanās vidi. Tas neizskatījās labi, raugoties no cilvēka viedokļa, bet patiesībā tas varētu nākt par labu sevis pilnveidošanai. Tās bija tikai nedaudz vairāk nekā 10 minūtes, bet šķita, ka pagājis ilgs laiks. Kamēr mans prāts vēl arvien bija aizņemts ar šīm domām, es pēkšņi sapratu, ka visas manas domas bija par mani pašu. Kā gan es varēju nedomāt par to, ko vēlas Skolotājs, un to, kas bija nepieciešams dzīvo būtņu glābšanai? Parasta cilvēka domāšanas veids balstās uz slavu, pašlabumu un jūtām. Es esmu Dafa sekotāja. Kā gan es varēju domāt tāpat kā parastie cilvēki? Tajā brīdī es pieņēmu lēmumu un guvu iekšēju apstiprinājumu. Kad Šeņ Juņ veicināšana beidzās, vadītājs izziņoja štatu samazināšanas rezultātus. Mani paturēja darbā. Tas viss bija kā pārbaudījums.

Šeņ Juņ atkal atgriezīsies Stokholmā 2015. gadā. Šīs ziņa ikvienu draugu praktizētāju padarīja ļoti laimīgu. Taču es biju ļoti vīlusies, kad uzzināju, ka izrāde tomēr notiks Cirkus – populārā koncertu un muzikālu priekšnesumu zālē.

Bet es ātri atcerējos Skolotāja izklāstīto Likumu par beznosacījuma sadarbību. Tad es teicu sev: „Lai gan es nevēlos šo izrāžu zāli, koordinators jau ir pieņēmis lēmumu, un Šeņ Juņ birojs to arī ir akceptējis. Viss, kas man jādara, ir jāatmet visi savi priekšstati, un jāsadarbojas no visas sirds. Es nedrīkstu radīt jebkādu pretestību, lai neveidotos atstarpes, ko vecie spēki varētu izmantot.”

Tajā brīdī man prātā ienāca kāda vieta no Skolotāja Likuma: „Lietas cilvēku acīs ir nemainīgas, bet Dievu acīs viss ir mainīgs.”[3] Es nekavējoties sapratu, ko Skolotājs man sacīja; ja mēs labi pilnveidojamies, labi sadarbojamies un virzāmies uz priekšu kā vienots ķermenis, tad mums varētu būt iespēja dabūt labāku koncertzāli.

Pēc kāda laika Zviedrijas Dafa asociācijas atbildīgā persona teica mums, lai atmetam savus vecos priekšstatus, un viņš ieguldīja lielas pūles, lai šajā gadā vienotos ar Gēteborgas operas namu. Es domāju, ka varbūt vārds „mainīgs”, uz ko norādīja Skolotājs, attiecās uz šo lietu.

Pārskatot savu pilnveidošanās vēsturi, es sapratu, ka visi pārbaudījumi, ar kuriem saskāros, bija kā kontrolpunkti, kas izveidoti, lai pārbaudītu, vai man izdosies ticēt Skolotājam un Likumam, kā arī, vai varu atteikties no sevis. Lai gan diezgan bieži man tas neizdevās pietiekami labi, Skolotājs bieži deva man mājienus, vilka mani līdzi un visu laiku rūpējās par mani. Skolotāja žēlsirdīgās glābšanas priekšā es varu vien teikt: man jāpieliek vislielākās pūles, lai spētu pateikties Skolotājam.

Paldies, Jums, Skolotāj, paldies jums, draugi praktizētāji. Lūdzu labestīgi norādīt, ja kaut kas no teiktā nav atbilstošs.

[1] „Likuma izklāsts Sanfrancisko 2005. gadā”

[2] „Likuma izklāsts 2009. gada Lielās Ņujorkas starptautiskajā Fa konferencē”

[3] „Likuma skaidrojums 2003. gada Laternu festivāla laikā ASV Rietumkrasta Fa konferencē”