Sjuaņ Dzans – dižās Tanu dinastijas Tripitakas meistars

Sjuaņ Dzans (602. - 664. g.), kurš pazīstams kā dižās Tanu dinastijas Tripitakas meistars, ir viens no visvairāk godinātajiem budistu mūkiem Ķīnas vēsturē. Viņa svētceļojums uz seno Indiju, lai studētu budismu un atvestu uz Ķīnu oriģinālos svētos rakstus, ir aprakstīts ārkārtīgi populārajā fantastiskajā romānā „Ceļojums uz Rietumiem”.

Dižās Tanu dinastijas Tripitakas meistars Sjuaņ Dzans (ilustrācija: Džeina Ku)

Sjuaņ Dzanu jau kopš bērnības interesēja budisms un 13 gadu vecumā, izņēmuma kārtā, viņam atļāva kļūt par mūku. Viņš veltīja savu dzīvi budisma mācības praktizēšanai un ceļoja pa visu Ķīnu, lai mācītos pie slaveniem mūkiem. Studējot budismu, viņš atklāja, ka pastāv dažādi budisma novirzieni, kuru doktrīnas ir pretrunā viena otrai, un arī svēto rakstu tulkojumi ir atšķirīgi. Tiecoties atrast patieso budisma mācības būtību, Sjuaņ Dzans nolēma doties uz Tiaņdžu (senās Indijas nosaukums ķīniešu valodā), lai atrastu svēto rakstu (sūtru) oriģinālus un iegūtu zināšanas.

629. gadā Sjuaņ Dzjans atstāja Tanu dinastijas galvaspilsētu Čanaņu un devās uz svēto zemi – Indiju. Ceļojuma laikā viņš saskārās ar daudzām grūtībām un briesmām. Viņam bija nepieciešami četri gadi, lai pārvarot dažādas grūtības, šķērsotu Hami apgabalu, Turfanu, Khoramšahraru, Kučas valsti, Aksu apgabalu, Tjanšana kalnus Kirgizstānā, Šahridabzu (pilsēta mūsdienu Uzbekistāna), Taškentu, Samarkandu, Pamiru, Baktrijas reģionu Afganistānā, un pārietu Gindukuša un Džalal-Abada kalnus Pakistānā. Šķērsojis 16 valstis, bet pēc tam ceļodams pa zīda ceļu, viņš beidzot sasniedza svēto zemi senās Indijas ziemeļaustrumu daļā. Ceļojuma laikā viņš lielākoties gāja kājām vai jāja uz zirga. Viņam brīnumainā kārtā izdevās izglābties no laupītājiem, kuri viņu gandrīz nogalināja, un pirātiem, kuri gribēja viņu sadedzināt dzīvu. Sjuaņ Dzjans pārcieta smilšu vētru tuksnesī, un pateicoties to savu sekotāju palīdzībai, kuri pievienojās viņam ceļojuma laikā, pārvarēja daudzus šķēršļus augstajos sniegotajos kalnos. Šī ceļojuma laikā daudzi viņa mācekļi nomira.

Sjuaņs Dzjans centīgi mācījās sanskritu, jo tā bija valoda, kurā sākotnēji tika pierakstīta Budas mācība, bet pēc tam viņš pavadīja vairākus gadus slavenajā Nalandas klosterī, kur studēja budisma mācību. Vēlāk viņš tikās ar visiem slavenajiem meistariem, apmeklēja budistu stūpas un turpināja padziļināt savu izpratni par budismu. Viņš kļuva par vienu no nedaudzajiem, kas ieguva Tripitakas meistara titulu, un bija viens no tiem tūkstoš mūkiem, kurš apguva budisma svētos rakstus. Pateicoties savām zināšanām un izpratnei par budismu, Sjuaņ Dzjans Indijā kļuva ļoti slavens.

Reiz kāds brahmanisma sekotājs uzrakstīja 40 kanoniskos tekstus un piekāra tos pie budistu tempļa vārtiem. Viņš pašpārliecināti paziņoja – ja kāds spēs atspēkot kaut vienu no šiem 40 svētajiem rakstiem, tad viņš ļaus nocirst sev galvu.

Pagāja vairākas dienas, bet neviens neuzdrošinājās viņu apstrīdēt. Tad valdnieks lūdza, lai uz diskusiju ar brahmanisma sekotāju ierodas Sjuaņ Dzjans, kurš ar pārliecinošiem argumentiem atspēkoja visus 40 kanoniskos tekstus. Brahmanisma sekotājam nebija citas izvēles kā samierināties ar sakāvi un piekrist tam, ka viņam nocērt galvu, taču Sjuaņ Dzjans paskaidroja, ka mūkiem nav ļauts nogalināt dzīvās būtnes, un paņēma viņu sev līdzi kā pavadoni, bet vēlāk ļāva tam iet.

642. gadā Ziemeļindijas valdnieku Haršu tā iespaidoja Sjuaņ Dzjana zināšanas, ka viņš lūdza tam nolasīt vairākas lekcijas un rīkot publiskas debates. Starp klausītājiem bija astoņpadsmit valdnieka vasaļu valstu karaļi un seši vai septiņi tūkstoši mūku no visām budisma un citu reliģiju skolām. Sjuaņa lekcijas izpelnījās vienprātīgu visu klātesošo atzinību. Sekojot senajā Indijā ierastajai praksei, Sjuaņ Dzjans lekciju laikā izkāra savus darbus par budisma mācību pie savām durvīm un lūdza tos apstrīdēt. Pagāja 18 dienas, bet neviens nespēja apstrīdēt viņa teorijas. Sjuaņ Dzjans izpelnījās Hīnajānas ( sanskritā Mazais rats) un Mahājānas (sanskritā Lielais rats) budisma skolu mūku atzinību. Viņš kļuva pazīstams visā Indijā kā Tanu dinastijas mūks, un senajā Indijā viņu godināja kā svēto.

643. gadā Sjuaņ Dzjans devās mājup ar 657 grāmatām par budismu un daudzām Budas statujām. Viņš atgriezās Čanaņā 645. gadā un pievērsās budisma grāmatu tulkošanai. Vēlāk Indijā lielākā daļa no šīm grāmatām tika pazaudētas, bet ķīniešu valodā pārtulkotie teksti kļuva par svarīgiem dokumentiem tiem, kas vēlas pētīt senos indiešu tekstus un tā laika zinātniskos sasniegumus.

Pēc atgriešanās mājās, Sjuaņ Dzjans tika uzaicināts uz Tanu dinastijas imperatora Taidzuna pili. Imperators lūdza viņam aprakstīt savu ceļojumu uz Rietumiem. Slavenā grāmata „Ceļojums uz Rietumiem Tanu dinastijas laikā”, kurā pierakstīta Sjuaņ Dzjana 17 gadu laikā gūtā pieredze, izplatījās vairāk nekā 130 valstīs. Tie ir vērtīgi pieraksti par seno Indiju, Nepālu, Pakistānu, Bangladešu un Vidusāzijas valstīm. Teksta gludais plūdums un izsmalcinātā valoda ļauj lasītājam iejusties tā laika notikumos. Vēlāk šī grāmata tika publicēta dažādās valodās, tostarp angļu, franču un japāņu.

Sjuaņ Dzjans nomira Čanaņā 664. gadā. Uz viņa bērēm ieradās vairāk nekā miljons cilvēku un pie viņa kapa visu nakti palika trīsdesmit tūkstoši sērotāju, kas tādā veidā pauda savu cieņu aizgājējam.

Raksts turku valodā: http://tr.clearharmony.net/articles/a114208-Tarihsel-Figurler-Xuan-Zang-Tang-Hanedanliginin-Tripitaka-Ustasi.html