Ceļojums literatūrā un vēsturē. Konfūcijs cienīja tikumību un atbalstīja izglītību

Konfūcijs veltīja savu dzīvi ķīniešu tradicionālās kultūras izplatībai un saglabāšanai, uzskatot kultūru un izglītību par svarīgu dzīves sastāvdaļu. Viņš mācīja cilvēkiem piedienīgu uzvedību, izglītoja viņus un uzsvēra tikumības īpašo nozīmi ikdienā un dzīves problēmu risināšanā.

Turpinājumā ir daži stāsti no grāmatām „Luņjui” („Apkopotas runas”) un „Konfūcija norādījumi savai ģimenei”.

I. Svētā sirds

Reiz Konfūcijs ar saviem mācekļiem Dzilu, Dzigunu un Jaņhuei devās uz Nun kalnu ziemeļos. Kad visi bija sasnieguši virsotni, Konfūcijs palūkojās tālumā, un dziļi nopūties, teica: „Tikai tādā augstumā, var redzēt tik tālu. Lai katrs no jums, neko neslēpjot, pastāsta par savām vēlmēm. Es izvēlēšos viscienījamāko.”

Dzilu panāca tuvāk un teica: „Es vēlos, lai bultas būtu rotātas ar baltām spalvām, bet karogi ar sarkanām. Es vēlētos tauru un zvanu skaņu, kā arī bungu rīboņas pavadībā vest armiju, lai ar strauju un spēcīgu triecienu padzītu ienaidniekus, atgūstot tūkstošiem jūdžu zaudēto zemju. Dziguns un Jaņhuei varētu man palīdzēt ar padomiem.” Konfūcijs viņu uzslavēja un teica: „Drosmīgs!”

Dziguns spēra soli uz priekšu un teica: „Reiz, kad Cji un Ču valstu armijas nostāsies aci pret aci kaujas laukā, es vēlētos iznākt baltā apmetnī un ar baltu cepuri, lai viņiem izskaidrotu, cik daudz posta šis karš atnesīs abām valstīm. Es atrisinātu viņu nesaskaņas, nezaudējot nevienu karavīru. Dzilu un Jaņhuei varētu mani atbalstīt.” Konfūcija spiedums bija: „Daiļrunīgs!”

Jaņhuei klusēja. Konfūcijs viņam jautāja: „Jaņhuei, pastāsti mums, ko tu vēlētos.” Jaņhuei atbildēja: „Draugi jau aptvēra gan civilās, gan militārās lietas. Kas man vairs ir atlicis?”

Konfūcijs viņu mudināja: „Katram ir savs sapnis. Pastāsti to mums.” Jaņhuei atbildēja: „Es vēlētos kļūt par saprātīga karaļa padomnieku un izglītot ļaudis ar rituālu un mūzikas palīdzību. Pārvaldot valsti, karalis sekotu Dao. Ierēdņu tikumība iespaidotu tautas dzīvi.

Vienkāršie ļaudis uzturēs harmoniskas attiecības un ticību, dzīvos un strādās mierā un saskaņā. Ieroči tiks pārkausēti lauksaimniecības darbarīkos, pilsētas pārvērtīsies laukos. Cilvēki labestīgi izturēsies pret saviem kaimiņiem un draugiem. Apkārtējās valstis, kuras iedvesmos šīs valsts vienotība un tajā valdošais taisnīgums, izformēs savas armijas un noslēgs pamieru. Ja visa pasaule būtu tāda, nebūtu jāuztraucas par karu. Kad pienāks tāds laiks, tad Dzilu un Dzigunam nevajadzēs glābt ļaudis no posta.”

Konfūcijs viņu uzslavēja, sakot: „Brīnišķīgi! Tikumīgs!”

Dzilu jautāja: „Skolotāj, kuru Jūs izvēlējāties?”

Konfūcijs atbildēja: „Tā kā Jaņhuei sapnis neradīs nekādus materiālus zaudējumus, nekaitēs cilvēkiem, un ir bez pārspīlējumiem, es izvēlos viņu.”

Konfūcijs ticēja, ka Dao glābs pasauli un palīdzēs cilvēkiem dzīvot mierā un saskaņā, un tas bija viņa dzīves vienīgais mērķis.

II. Brīdinātājtrauks

Reiz Konfūcijs apmeklēja senču templi Džou un ieraudzīja trauku. Viņš jautāja tempļa uzraugam: „Kas tas par trauku?”

Uzraugs atbildēja: „Tas ir brīdinātājtrauks.”

Konfūcijs jautāja: „Esmu dzirdējis, ka tad, kad brīdinātājtrauks ir tukšs, tas noliecas noteiktā leņķī, kad tas ir līdz pusei pilns, stāv taisni, bet kad ir pavisam pilns, tad apgāžas otrādi. Vai tā ir taisnība?” Uzraugs atbildēja: „Jā, tā ir.”

Kad Konfūcijs palūdza, lai mācekļi atnes ūdeni un ielej to traukā, viss apstiprinājās.

Konfūcijs nopūtās un teica: „ Ak, vai kādreiz varētu notikt tā, ka pilns trauks neapgāztos otrādi!”

Tad ierunājās Dzilu: „Skolotāj, Jūs sakāt, ka cilvēki ir kā trauki. Kad tie ir pilni, viņi mēdz būt paštaisni, un dara tikai to, ko paši grib, kas noved pie neveiksmes. Es vēlētos pajautāt, vai ir kāds paņēmiens, kā kontrolēt šo piepildīšanos?”

Konfūcijs atbildēja: „Kontrolēt piepildīšanos iespējams, ja to samazina un apvalda, bet sirdī vienmēr atstāj brīvu vietu.”

Dzilu jautāja: „Vai ir kāds paņēmiens kā samazināt piepildīšanos?”

Konfūcijs atbildēja: „Lai tie, kas rīkojas tikumīgi, saglabā savu cienījamo uzvedību. Lai lielo zemju īpašnieki saglabā savus īpašumus, pareizi saimniekojot. Lai tie, kam ir lielas algas un augsts dienesta stāvoklis, paliek pazemīgi. Lai tie, kuru tauta ir liela un armija stipra, pasargā savus ļaudis no briesmām. Lai tie, kam piemīt prāta spējas un zināšanas, sargā tās, izliekoties par muļķiem. Lai tie, kam ir laba izglītība un noturīga atmiņa, sargā tās, radot iespaidu par aprobežotību. Tas ir tas, ar ko es domāju apvaldīšanu un samazināšanu. Kā teikts Dziesmu grāmatā: „Šanu imperators Tans centās būt laipns pret citiem, un par to ļaudis viņu cienīja vēl vairāk.”

Senatnē ļaudis bieži izmantoja brīdinātājtraukus, lai sevi disciplinētu. Viņi bija uzcītīgi, vienkārši un pazemīgi. Kas cilvēkiem ir nepieciešams, lai to izprastu? Pazemība, kas ir cilvēka dabā. Kā to panākt? Cilvēkam ir jābūt atvērtam un pazemīgam. Tāpat kā debesis spēj aptvert visu, un kā zeme spēj noturēt visu, tāpat vajag sargāt sevi no pārpildīšanās.

III. Darīt to, kas ir pareizi

Reiz Konfūcijs satika Lianu valsts valdnieku. Valdnieks vaicāja: „Es gribu saglabāt savu varu uz visiem laikiem, un no katras vasaļu valsts saņemt zemi un dārgumus. Es gribu, lai ļaudis man vienmēr uzticētos, un lai zeme nekad nezaudētu savu auglību. Es gribu, lai Saule un Mēness uzlēktu un norietētu pēc manas vēlēšanās, bet svētie paši nāktu pie manis, un vēl es gribu, lai mana valdība labi pārvaldītu valsti. Kā es varu to panākt?”

Konfūcijs atbildēja: „Gan lielu, gan mazu valstu valdnieki ir man uzdevuši daudzus jautājumus par to, kā pārvaldīt valsti, bet līdzīgu jautājumu nav uzdevis neviens. Tomēr to ir iespējams izdarīt. Man šķiet, ka tad, ja divu valstu valdnieki spēs izturēties viens pret otru ar cieņu un sapratni, tad viņi savas valstis nekad nezaudēs. Ja valdnieks var nest tautai labumu, pieturoties tikumības principiem, bet ierēdņi spēs godīgi un no sirds kalpot tautai, tad visas vasaļu valstis labprāt pakļausies.

Ja jūs nekad nesodīsiet nevainīgo un apžēlosiet vainīgo, tad ļaudis jums uzticēsies. Ja jūs atbalstīsiet cildenus cilvēkus un apbalvosiet centīgus ierēdņus, tad zeme nekad neizsmels sevi. Ja cilvēks pielūdz Debesis un bīstas Dievu, tad Saule un Mēness turpinās savu dabisko gaitu. Ja novērsīsiet savus trūkumus un būsiet labsirdīgs cilvēks, tad svētie atnāks paši. Ja augsti vērtēsiet tikumīgus cilvēkus, un ļausiet spējīgiem cilvēkiem vadīt tikumīgus ļaudis, tad valdība labi valdīs pār savu tautu.”

Konfūcijs mācīja, ka labo un slikto jāvērtē pēc tikumības principiem, un cilvēkam nekad nav jāpieķeras pašlabumam. Ja darbs tiek darīts ievērojot tikumības kritērijus, tad to var darīt droši.

Konfūcijs teica: „Kad augsti tikumīgs cilvēks vada ļaudis, viņam nav aizspriedumu ne pret vienu. Viņš dara to, kas ir pareizi.”

(Turpinājums sekos)

Raksts angļu valodā: http://en.minghui.org/html/articles/2014/6/1/1463p.html