Tanu dinastijas imperatora Taidzuna un Ķīnas komunistiskā režīma atšķirīgie valdīšanas principi

Grāmatā „Dzjidži tundzjaņ” („Pārvaldīšanai noderīgs vispārējs spogulis” ) ir vairāki stāsti par Tanu dinastijas imperatoru Taidzunu. Ja mēs salīdzinām šos senos stāstus ar pašreizējo situāciju Ķīnā, tad kļūst skaidrs, ar ko saistīts pašreizējais morāles pagrimums šajā valstī.

Iecelt amatos tos, kas ir spējīgi un tikumīgi, vai draugus un radiniekus?

Kad Cjiņu valsts princis Li Šimiņs kļuva par Tanu dinastijas imperatoru Taidzunu, daži ierēdņi sūdzējās, ka kalpojot imperatoram jau daudzus gadus, taču nekad nav tikuši paaugstināti amatos. Imperators Taidzuns viņiem teica: „Imperatoram jāvalda un jālemj nesavtīgi. Mēs strādājam cilvēku labā. Ieceļot kādu amatā, mums rūpīgi jāapsver, ko cilvēki iegūs, un tāpēc vadošiem amatiem jāizvēlas spējīgi un tikumīgi cilvēki. Kā es varu paaugstināt amatā cilvēku, ja neesmu pārliecināts par viņa spējām un kompetenci?” Imperatora Taidzuna vārdi ļoti aizkustināja tos, kuri sūdzējās, un viņi turpināja kalpot viņam pēc labākas sirdsapziņas.

Mūsdienās Ķīnas komunistiskās partijas (ĶKP) amatpersonas uzvedas pavisam savādāk. Ja kāds tiek paaugstināts amatā, tad visi viņa draugi un radinieki arī tiek paaugstināti amatos, un tā notiek gandrīz visā Ķīnā, sākot no partijas augstākās vadības līdz pat visu līmeņu amatpersonām.

Pirms 20 gadiem es dzirdēju vairāku vecāka gadagājuma cilvēku sarunu. Viens teica: „Cilvēks, kurš tikko pagāja garām ir mēra Li vecākais dēls. Viņa sieva strādā finanšu birojā. Cilvēkam ir paveicies, ja tēvs ir valdības ierēdnis! Sliktās veselības dēļ neviens no Li dēliem nevar strādāt, bet viņiem ir labi dzīvokļi un labas darbavietas. Viņi neiet uz darbu, taču algu viņiem vienalga paaugstina.”

Tad viņš teica citam cilvēkam: „Redzi, kaut arī tavs dēls ir ieguvis diplomu, viņš joprojām nevar atrast darbu. Tas viss ir tevis dēļ! Tu biji tikai nenozīmīga biroja priekšnieks bez jebkādas ietekmes.”

Kāds cits teica: „Es dzirdēju, ka pilsētas partijas sekretāra vietnieka dēlam arī ir labs amats, lai gan viņš nav garīgi pieskaitāms.”

Ievērot principus, vai pieprasīt bezierunu paklausību

Imperatora Taidzuna valdīšanas laikā bija daži ierēdņi, kas izšķieda līdzekļus un ņēma kukuļus. Imperatoru tas uztrauca un tāpēc, lai pārbaudītu ierēdņus, viņš sūtīja pie viņiem kādu, kurš mēģināja viņus uzpirkt.

Kad viens ierēdnis pieņēma zīda baķi, Taidzuns gribēja notiesāt viņu uz nāvi. Ministrs Pei Dzju teica: „Ierēdnis, kurš pieņem kukuli, patiešām izdara ļoti nopietnu noziegumu. Tomēr veids, kādā jūsu augstība nosūtīja cilvēku uzpirkt un kārdināt ierēdņus, neatbilst senajai mācībai: „Valdi ar morālo spēku, uzturi kārtību ar rituālu palīdzību.””

Taidzuns bija apmierināts ar padomu. Visu civilo un militāro ministru klātbūtnē viņš sacīja: „Pei Dzju ne vienmēr pakļaujas imperatora gribai, taču spēj pieturēties šiem principiem. Ja ikviens ierēdnis varētu darīt tāpat, vai tad būtu nepieciešams uztraukties par valsts pārvaldi?”

Taču Ķīnas komunistiskās partijas līdera vai valdības amatpersonas rīcība nevar tikt apspriesta, lai cik sliktu lietu viņš vai viņa būtu izdarījusi. Ja jūs uzdrošināsieties viņus kritizēt, jums uzspiedīs „partijas ienaidnieka” zīmogu. Jūs varat zaudēt darbu, jūs var ieslodzīt un pat nogalināt. Lai šī režīma apstākļos sevi pasargātu, ir jābūt absolūti paklausīgam. Tas ir viens no veidiem kā cilvēki zaudē taisnīguma izjūtu.

Piešķirt citiem, vai monopolizēt varu

Kādu dienu Taidzuns jautāja saviem ierēdņiem Fan Sjuaņlinam un Sjao Jujam: „Kāds bija Suju dinastijas imperators Veņs?” Ierēdņi atbildēja: „Imperators Veņs pārvaldīja valsti ar lielu centību. Viņš bieži pārrunāja jautājums ar saviem ierēdņiem. Viņš strādāja tik ilgi un smagi, ka sargiem nācās piegādāt viņam ēdienu.

Lai gan viņš nebija sevišķi līdzjūtīgs valdnieks, taču bija centīgs imperators.”

Imperators Taidzuns teica: „Jūs redzat tikai vienu situācijas aspektu. Suju dinastijas imperators Veņs pieņēma lēmumus vienpersoniski, nevis paļāvās uz saviem ierēdņiem.”

„Valsts ir tik liela un ir tik daudz lietu, ko risināt. Cilvēks varētu strādāt līdz nāvei, bet tik un tā netiktu galā ar visu. Viņa ierēdņi zināja, kā viņš pārvalda savu impēriju, un vienmēr gaidīja, ka lēmumu pieņems viņš. Viņi turēja savas domas pie sevis un neuzdrošinājās izteikties. Tieši tāpēc Suju dinastija ilga tikai divas paaudzes.

Es strādāju savādāk. Es meklēju talantīgus cilvēkus visā valstī un dodu viņiem amatus un varu, lai viņi risinātu valsts problēmas un ziņotu man par padarīto. Par labu darbu viņi tiek apbalvoti, bet par kļūdām sodīti. Kurš gan nevēlēsies šādā situācijā darīt to labāko? Tādā veidā man nav jāuztraucas par to, vai šī valsts tiek labi pārvaldīta.”

Imperators Taidzuns cienīja talantīgus cilvēkus. Viņš deva tiem iespēju izpausties, apbalvoja vai sodīja atbilstoši sasniegtajam, un tas viņus ļoti motivēja.

Kopš 1949. gada Ķīnas valdošās partijas līderi ir monopolizējuši varu un valda pār Ķīnu no spēka pozīcijām. Kāda valdības amatpersona, kura bija izstājusies no ĶKP, pastāstīja Faluņgun praktizētājam: „Valsts amatpersonas tagad ir ļoti korumpētas, tām trūkst morāles un spēju. Jūs tiksiet paaugstināts tikai tad, ja jums ir sakari ar augstāko priekšniecību, vai arī, ja iedosiet kukuli. Pretējā gadījumā, lai cik spējīgs jūs būtu, jūs nepaaugstinās. Kamēr ĶKP nesabruks, Ķīnai nav cerību, šī sistēma ir pārāk korumpēta.”

Domāt tikai par savām, vai citu interesēm

Kādu dienu, kad imperators Taidzuns apsprieda ar ierēdņiem, kā apturēt zagšanu, kāds ieteica ieviest skarbus likumus. Taidzuns teica: „Cilvēki zog, jo valdība tos apliek ar smagiem nodokļiem un viņiem daudz jāstrādā valdības labā. Turklāt arī valdības ierēdņi ir ļoti alkatīgi.

Ja cilvēks cieš trūkumu, viņš zags, nedomājot par to, cik tas ir apkaunojoši. Mums vajadzētu pārtraukt nevajadzīgus izdevumus, samazināt tēriņus un iecelt amatos godīgas amatpersonas. Tādā veidā cilvēkiem būs pietiekoši pārtikas un apģērba un viņiem nevajadzēs zagt. Tad nebūs vajadzīgi bargi likumi.”

Un tik tiešām, vairākus gadus dinastija baudīja mieru un pārticību. Šajā laikā cilvēki nepacēla naudu, kas bija pazaudēta uz ielas. Ļaudis bez bailēm atstāja vaļā māju durvis.

Mūsdienās Ķīnā korumpēti ierēdņi ir it visur, un miliči slepeni sadarbojas ar bandītiem. Bagātie kļūst bagātāki un nabagie vēl nabagāki. Darbinieki tiek atlaisti, zemnieki ir spiesti zaudēt savas lauksaimniecības zemes un pārcelties. Ja viņi mēģina iet un prasīt taisnīgumu, valdības ierēdņi sūta aģentus, kas viņus aptur. Pirms dažiem gadiem Sabiedriskās drošības ministrijas pārskatā tika ziņots, ka valstī ik pēc septiņām minūtēm notiek masu nemieri.

Pieņemt labu padomu, vai nekompetences dēļ kaitēt

Imperators Taidzuns bieži teica: „Lai ieraudzītu savu attēlu, cilvēkam jāieskatās spogulī. Tas, vai imperators ieraudzīs savas kļūdas, ir atkarīgs no viņa ministru godīguma. Ja imperators kļūst iedomīgs un pašpārliecināts, un neļauj saviem ministriem runāt atklāti, un ja ministri tikai tāpēc, lai glaimotu, izpilda viņa gribu, tad galu galā imperators zaudēs savu valsti un viņa ministri nespēs pat sevi aizsargāt.

Lai saglabātu savu stāvokli, Jujs Šidzji glaimoja Suju dinastijas imperatoram Janam. Taču vēlāk gan imperators, gan Jujs Šidzji tika nogalināti. Šī mācība ir jāiegaumē. Jums ir jārunā un jāsaka man, vai rīkojos pareizi.”

Imperators Taidzuns bieži teica saviem ministriem: „Cilvēki saka, ka imperators ir viscienījamākais, varenākais un cēlākais cilvēks, kurš ne no kā nebaidās. Es tā nedomāju. Es bīstos Debesu un Dievu tiesas un bīstos ministru, kuri skatās uz mani. Pat neraugoties uz to, ka esmu centīgs, es joprojām baidos neizpildīt Dievu gribu un cilvēku vēlmes.”

Viņš arī teica: „Man patīk Jao, Šuņ, Džou un Konfūcija principi par to, kā pārvaldīt valsti. Man tie ir tikpat svarīgi kā putniem spārni vai zivīm ūdens. Ja es tos neievērošu, es pazaudēšu visu. Es nevaru atteikties no tiem ne mirkli.”

Imperators Taidzuns vienmēr uzskatīja, ka būt saskaņā ar Dievu gribu un tautas vēlmēm ir ārkārtīgi svarīgi. Tādēļ Dievi viņam palīdzēja un cilvēki viņu cienīja. Viņš pielūdza debesis un Dievu, tikumīgi un godīgi pārvaldīja valsti, izpildīja savu misiju un padarīja valsti un tautu pārtikušu. Ļaudis viņu atbalstīja un cienīja.

ĶKP gandrīz 15 gadus vajā Faluņgun praktizētājus. Desmitiem miljonu praktizētāju ir tikuši spīdzināti, daudzi miruši vai kļuvuši par invalīdiem. Citi ir nogalināti orgānu dēļ, kas tika izņemti viņiem vēl dzīviem esot.

ĶKP propagandē ateismu un aicina uz šķiru cīņu. Ķīniešu tradicionālā civilizācija ir iznīcināta. Cilvēki, kuriem partija ir izskalojusi smadzenes, netic Budu, Daosu vai Dievu eksistencei, viņi nebaidās atmaksas. Viņi ir korumpēti un neapzinās, ka darot ļaunu, iznīcina paši sevi.

Raksts angļu valodā: http://en.minghui.org/html/articles/2014/7/19/2098.html