Džansuņa – gādīga, iecietīga un gudra imperatore

Ierastais imperatores vai imperatora konkubīnes tēls senajā Ķīnā vienmēr ir sieviete, kura nežēlīgi cīnās par imperatora labvēlību un ietekmi galmā. Taču Tanu dinastijas imperatora Taidzuna sievu Džansuņu (601.g.- 636.g.) atceras kā brīnišķīgu un neatkarīgu sievieti, kura spēja pozitīvi ietekmēt imperatora lēmumus.

Džansuņa – gādīga, iecietīga un gudra imperatore (ilustrācija: Ketrīna Čana/Epoch Times)

Kaut arī visi viņu cienīja par vērību un gudrību, imperatore Džansuņa centās nejaukties valsts lietās. Par katru jautājumu viņai bija savs, neatkarīgs viedoklis, un uz visiem jautājumiem viņa vienmēr sniedza rūpīgi pārdomātu atbildi.

„Pat tad, ja valstī valda miers, gudram valdniekam jābūt gatavam satricinājumiem, viņam jāmeklē talantīgi cilvēki, jāuzklausa padomi un jāpieņem iebildumi,” šādus padomus viņa deva imperatoram. Visu savu dzīvi viņa palika uzticīga savam pienākumam – pastāvīgi atgādināt imperatoram par to, ka lēmumi jāpieņem balstoties uz saprātu, nevis emocijām.

Reiz Taidzuns atgriezās pilī sliktā noskaņojumā. Imperatore Džansuņa lūdza visus kalpotājus iziet, un pati ar lielu pacietību rūpējās par imperatoru. Kad Taidzuna dusmas bija pārgājušas, viņa maigi pavaicāja, kas viņu ir tā saniknojis. Imperators teica: „Mans mīļākais zirgs pēkšņi nobeidzās bez jebkādām slimības pazīmēm. Droši vien tas ir noticis zirgkopja nolaidības dēļ, un es vēlos viņu sodīt ar nāvi.”

To dzirdot Džansuņa teica: „Jūsu Augstība, lūdzu nedusmojieties. Reiz man stāstīja, ka agrāk bija valdnieks, kurš par zirga nāvi arī gribējis nogalināt savu zirgu puisi. Taču viņa premjerministrs sprieda tā: „Vienu nāvessodu zirgu puisis ir pelnījis par to, ka nespēja nodrošināt imperatora zirgam ilgu dzīvi; otru nāvessodu par to, ka viņa dēļ tauta uzzinās, ka valdnieks augstāk vērtē zirga, nevis cilvēka dzīvību un trešo par to, ka šī paša iemesla dēļ kaimiņu valstu valdnieki pārstās Jūs cienīt”. Šie vārdi lika valdnieka galvai noskaidroties, viņš atzina savu kļūdu un atbrīvoja zirgu puisi. Jūsu Augstība ir pārlasījusi visas vēsturiskās grāmatas daudzas reizes, un šo stāstu jau zina. Kā gan jūs šodien par to aizmirsāt?” Imperators Taidzuns, dziļi nopūtās un teica: „Jā, ja nebūtu jūs, es šodien būtu pieļāvis kļūdu, ko vēlāk nāktos nožēlot.”

Kad imperatore Džansuņa smagi saslima, mantinieki ieteica imperatoram pasludināt amnestiju un ziedot vairāk naudas tempļu celtniecībai, cerot, ka tad Debesis par viņu apžēlosies.

Taču Džansuņa šai idejai stingri iebilda: „Amnestija ir svarīgs nacionāls notikums, un ja to izdarītu tikai manis dēļ, tiktu apdraudēta visa tiesu sistēma. Mēs uzskatām, ka dzīvība un nāve ir likteņa lemtas, bet par bagātību un slavu lemj Debesis. Savas dzīves laikā es centos nedarīt ļaunu, tāpēc lai notiek tas, kam jānotiek.”

Uz nāves gultas viņa teica imperatoram Taidzunam savus pēdējos vārdus: „Daži Džansuņas ģimenes locekļi nav sevi pierādījuši kā cienījamus ļaudis, tomēr bauda mūsu laulības sniegtās privilēģijas. Lai saglabātu manas ģimenes reputāciju, es no visas sirds lūdzu jūs neiecelt viņus augstos amatos. Būdama Jūsu sieva, es neko nedevu valstij, tāpēc, lūdzu, netērējiet veltīgi impērijas dārgumus, lai izgreznotu manu kapu. Apglabājiet mani piekalnē, kapličai izmantojiet parastos ķieģeļus vai kokmateriālus, nelieciet tur iekšā nekādus dārgumus. Pats vienkāršākais zārks – tāda ir mana pēdējā vēlēšanās”.

Savas neilgās dzīves – 36 gadu laikā imperatores Džansuņas iecietība un gudrība iekaroja imperatora, kā arī visas tautas cieņu un apbrīnu. Ķīnas vēsturē viņa tiek uzskatīta par vienu no labākajām imperatorēm.