Pilnveidošanās process organizējot pieredzes apmaiņas konferenci

Labdien, godāto Skolotāj!

Labdien, draugi praktizētāji!

Vēlos dalīties savā pieredzē, kuru ieguvu, organizējot pieredzes apmaiņas konferenci.

Lasot Skolotāja darbus, es pamazām esmu nonācis pie atziņas, ka praktizētāju pieredzes apmaiņas konferences, kuras tiek organizētas, ir domātas tam, lai mēs ātrāk varētu paaugstināties, lai mēs varētu ieraudzīt jautājumus, kuros atpaliekam, kā arī, lai mūsu pilnveidošanās vide kļūtu arvien stabilāka, lai mēs varētu kļūt vienotāki, un lai mēs kļūtu kā Vienots Ķermenis.

Mūsu godātais Skolotājs ir teicis Likuma mācības konferencē ASV Rietumos 1999. gada 21. un 22. februārī Losandželosā: „Jau sākotnēji tika nolemts, ka tā būs Rietumkrasta vietējas nozīmes tikšanās pieredzes apmaiņai. Tās uzdevums ir dot Rietumkrasta skolniekiem iespēju vēl labāk pilnveidoties, lai uzlabotos viņu pilnveidošanās vide, tāds, lūk ir mērķis. Par cik tā ir vietējā konference, tad galvenais tās uzdevums būtu atrisināt vietējās problēmas, tāpēc ziņa par konferenci netika plaši izplatīta un informācija netika nodota tālāk visā pasaulē. Tam ir vēl nozīmīgāks iemesls, jo es vēlos, lai jums būtu stabila vide, lai jūs varētu mierīgi pilnveidoties, lai nebūtu nekādu traucējumu.”

Jau apmēram kādu gadu domāju par to, ka būtu labi, ja arī Latvijā būtu pieredzes apmaiņas konference. Apsvēru iespēju uzņemties atbildību par tās organizēšanu. Ja būtu iespēja to organizēt savā pilsētā, tad tas man būtu samērā vienkārši, bet noorganizēt to Rīgā likās jau nedaudz sarežģītāk. Tomēr sapratu, ka man kā praktizētājam nevajag baidīties no grūtībām. Ja vēlos pilnveidoties, tad nāksies pielikt pūles un pārvarēt grūtības.

Mūsu godātais Skolotājs „Džuaņ Faluņ” 4. lekcijā ir teicis: „Vai spēsi pilnveidoties, ir atkarīgs no tā, vai tu spēsi izturēt, pielikt pūles un pārvarēt grūtības. Ja tu stingri un nelokāmi esi nolēmis pilnveidot sevi, tad nekādas grūtības tevi neapturēs, un, manuprāt, tā nebūs problēma.”

Pagājušā gada decembrī Liepājas muzejā tika izstādīta starptautiskā izstāde „Īstenība Labestība Pacietība mākslā”. Izstādes atklāšanas dienā piegāju pie asociācijas koordinatora un ieminējos, ka būtu labi, ja Latvijā noorganizētu Latvijas praktizētāju pieredzes apmaiņas konferenci. Viņa atbilde bija ļoti vienkārša: „Ja ir sirds to darīt, tad dari.” Teicu, ka man ir sirds to darīt. Tad arī pārrunājām iespējamos datumus, kad tā varētu notikt. Vienojāmies par 25. - 26. aprīli. Koordinators ieminējās, ka uz konferenci nepieciešams uzaicināt arī citu valstu praktizētājus. Tas nu gan neatbilda tam, kā to biju iedomājies. Es tajā saskatīju papildus grūtības, papildus atbildību, faktiski, tam es nebiju gatavs. Pie sevis nodomāju: „Tad jau tikpat labi, var man iedot noorganizēt Eiropas praktizētāju konferenci. Labāk būtu, ja ietu secīgi soli pa solim, bet šobrīd sanāk, ka jālec uzreiz pa vairākiem pakāpieniem”. Tagad saprotu, ka Likuma Izlabošanas laiks nevar vilkties bezgalīgi, un Skolotājs man deva lielisku iespēju paaugstināties daudz straujāk.

Decembra brīvdienās, kad izstāde bija jau noslēgusies, notika kopēja Likuma mācīšanās. Tad arī visiem paziņoju, ka aprīlī notiks Latvijas praktizētāju pieredzes apmaiņas konference. Tagad atskatoties atpakaļ, saprotu, ka biju egoistisks, ka nerēķinājos ar citiem praktizētājiem. Bija nepieciešams visiem uzdot jautājumu: „Vai mēs vēlamies, lai Latvijā notiktu šī konference?” Vajadzēja dot laiku, lai pārdomātu par šo jautājumu un, sagaidot apstiprinošu atbildi, šim projektam tiktu dota praktizētāju pozitīvā enerģija. Tas būtu atrisinājis daudzas problēmas, ar kurām es saskāros, sākot to organizēt. Tādas domas kā – tas būs grūti, neticība, šaubas, neapmierinātība un tamlīdzīgi rada negatīvu lauku un apgrūtina paveicamo darbu izpildi.

Mūsu godātais Skolotājs Likuma lekcijā Dafa konferencē Bostonā 2002. gadā ir teicis: „Jūs visi noteikti atceraties to frāzi, kuru es bieži jums saku: lai kādu darbu jūs veiktu, Dafa skolniekam vispirms ir jāpadomā par citiem. Kad rodas kāda problēma vai izveidojas kāda situācija, pat ja tā ir neliela un nenozīmīga, mana pirmā doma ir doma par citiem, tāpēc, ka man tas jau ir gluži dabiski: vienkārši es vienmēr par citiem domāju vispirms.”

Organizējot konferenci, ir jārisina daudzi jautājumi, tādi kā – nepieciešams atrast zāli, kurā notiks konference, nepieciešams izplānot publiskos pasākumus pilsētā, jāizplāno gājiens un tad tie jāsaskaņo pilsētas Domē, jāsagatavo viesnīcu piedāvājums, jāizgatavo plakāti, jānoformē zāle un daudzi citi lielāki vai mazāki jautājumi, un to nevar izdarīt viens cilvēks. Uzdodot jautājumu par to, kurš vēlas iesaistīties konferences organizēšanā, atsaucība nebija pārāk liela. Lai konference vispār varētu notikt, bija jāsāk ar diviem būtiskiem jautājumiem – nepieciešama zāle, un jāizplāno pasākumi un gājiens, un tas viss ir jāsaskaņo. Pasākumu plānošanu un saskaņošanu uzņēmās praktizētāja ar pieredzi, bet atrast zāli pieteicās jauna praktizētāja, kura pilnveidoties bija sākusi tikai nesen un šī viņai bija iespēja spert soli uz priekšu. Vēlāk es izpratu, ka, organizējot konferenci, daudzi jautājumi bija jākoordinē no attāluma, un tas man deva iespēju iemācīties uzticēties citiem, ļaut viņiem darboties, ļāva iemācīties koordinēties ar citiem. Pēc dabas esmu diezgan liels individuālists, esmu pieradis daudzus darbus darīt viens. Skolotājs bieži savos darbos piemin to, cik svarīgi ir skolniekiem savā starpā koordinēties.

„Dafa skolnieki kā vienots ķermenis Likuma apliecinājuma procesā cieši koordinējas savā starpā, Fa spēks ir ļoti liels.” (Likuma mācība Juaņsjao svētku laikā 2003. gadā)

Nekad agrāk nebiju organizējis tik lielu pasākumu un viss negāja uz priekšu, tā kā gribētos. Problēmas parādījās ne tikai organizatoriskajos jautājumos, kuri saistīti ar konferenci. Janvārī uzzinājām, ka jūnija mēnesī plānotā izstāde „Īstenība Labestība Pacietība mākslā” manā pilsētā nenotiks. Saņēmām atteikumu no kultūras centra, un viņi pamatoja ar to, ka ticis izdarīts spiediens no Domes puses. Radās arī problēmas ar neatrisinātiem ģimenes jautājumiem, kam sekoja tiesu darbi. Neizturēju arī seksuālā dēmona pārbaudījumu sapnī. Parādījās arī cita veida pārbaudījumi.

Mūsu godātais Skolotājs „Džuaņ Faluņ” 4. lekcijā ir teicis: „Kādēļ pēkšņi viss mainījies uz slikto pusi? Apkārtējo attieksme pret viņu ir kļuvusi sliktāka, priekšniecība viņu nevērtē atzinīgi, un arī atmosfēra ģimenē ir kļuvusi ļoti saspringta. No kurienes pēkšņi radušās tik daudzas pretrunas?”

Šo pārbaudījumu ietekmē pamazām zaudēju Taisnās Domas, izrādīju savās domās dusmas, aizvainojumu uz praktizētājiem par to, ka viņi maz palīdz konferences jautājumā. Zaudēju ticību saviem spēkiem, mani māca šaubas, bailes, slinkums, vēlme pēc komforta. Es visus jautājumus nevis pieņēmu kā ātru iespēju virzīties uz priekšu, bet, gan kā apgrūtinājumu. Palika aizvien grūtāk sakoncentrēties uz Likuma mācīšanos, lasīju aizvien mazāk, pasāku izlaist vingrojumu izpildi, jo atnāca doma, ka primāra ir mācīšanās, un ja to nedaru, tad nav vērts arī vingrot. Ap februāra vidu, sajūtot veco spēku spiedienu, rakstīju asociācijas koordinatoram, lai viņš noņem no manis atbildību kā no grupas koordinatora manā pilsētā, lai neraksta manu vārdu informatīvajos bukletos un internetā. Aizbraucot uz nodarbību Rīgā, visiem teicu, ka netieku galā ar konferences organizēšanu, lai to uzņemas kāds cits. Man bija svarīgi, lai man pajautā: „Vai ir kādi jautājumi, kurus varu uzņemties konferences sakarā?” Nesagaidot šādu jautājumu, vēlāk domāju, vai es arī esmu tikpat vienaldzīgs attiecībā uz citiem praktizētājiem, pret viņu problēmām? Atcerējos gadījumu, kad viens praktizētājs teica, ka nepieciešama palīdzība pārskatīt jau iztulkoto. Faktiski es varēju palīdzēt, tikai negribēju sevi apgrūtināt. Sapratu, ka šajā jautājumā man ir nepieciešams paaugstināties.

„Cita cilvēka lietas ir arī tavas lietas, bet tavas lietas ir arī viņa lietas.” (Likuma mācība Dafa konferencē Vašingtonā, Kolumbijas apgabals, 2002. gads).

Man radās doma praktizēt tikai mājās, faktiski tas nozīmētu pārtraukt uzskatīt sevi par Likuma Izlabošanas laika Dafa praktizētāju, tas nozīmētu nepildīt solījumus, kurus esmu devis Skolotājam. Uz mums gulstas tik liela atbildība par dzīvo būtņu glābšanu.

„Agrāk es pastāvīgi teicu, ka jums kā Dafa skolniekiem ir liela vēsturiska misija, un jums ir jāuzņemas atbildība par dzīvo būtņu glābšanu.” („Likuma mācīšana 20. gadadienā”, Ņujorka, ASV, 2012. gada 13. maijā).

Pamazām lauzos tam cauri, visām šīm dvēseles mokām. Sapratu, ka tikai Likuma mācīšanās var man palīdzēt izkļūt no šī stāvokļa. Februāra beigās atnāca izpratne, ka jālasa Skolotāja darbi līdz 1999. gadam. Sāku lasīt tos darbus, kuri apkopoti sējumos. Šie darbi mani ļoti uzrunāja, iedvesmoja. Pamazām atsāku lasīt arī „Džuaņ Faluņ”.

„Likums var pārvarēt visas pieķeršanās. Likums var uzveikt visas ķecerības. Likums var atmaskot visus melus. Likums var nostiprināt taisnās domas.” (Li Hundži, "Uzcītīgas pilnveidošanās būtība II", kanons «Novērst traucējumus», 2000. gada 5. jūlijā).

Atsāku arī regulāri vingrot no rītiem parkā. Ar aprīļa mēnesi, apmēram reizi nedēļā, ceļos 04:30, lai dotos uz parku izpildīt visus piecus vingrojumus. Biju sevi jau pieradinājis pie domas, ka ir pilnīgi pietiekoši, ja guļu 3-4 stundas, un tā ir vistīrākā patiesība, kuru pārbaudīju uz sevis. Šāds režīms ir īpaši labs tad, ja dienas laikā ir daudz darāmo darbu, tad var paspēt visu. Biju nonācis arī pie izpratnes, ka šīs rīta vingrošanas dod man iespēju būt kā Vienotam Ķermenim ar pārējiem praktizētājiem visā pasaulē.

Es izpratu, ka veco spēku rīcība ir diezgan vienkārša, bet efektīva, ja pietrūkst Taisno Domu. Patiesībā viņi neko nevar izdarīt, ja saglabāju ticību Skolotājam. Visi pārbaudījumi ir priekš Sjiņsjin paaugstināšanās. Vecie spēki piespēlē vienu situāciju pēc otras, viss notiek ļoti mērķtiecīgi. Ja zaudēju pacietību, esmu aizkaitināts, sāku justies vainīgs, domāju, ka to nespēšu paveikt utt., tad viņi savu ir panākuši. Ja saglabāju mieru, nevainoju sevi, ka esmu slikts praktizētājs, tad viņi neko nevar panākt.

„Kad skolnieku Taisnās domas ir spēcīgas, tad Skolotājam būs spēks atgriezt Debesis.” (Li Hundži, „Skolotāja žēlastība skolniekiem» no dzejoļu krājuma «Hun Jiņ II»).

Atgriezīšos pie jautājuma par konferences pasākuma organizēšanu. Pamazām sakārtojās jautājums par gājienu, par publiskajiem pasākumiem, kurus vajadzēja saskaņot Domē. Viss negāja tik gludi kā sākumā plānots, bet galu galā viss atrisinājās. Sāka pieteikties arī citi praktizētāji, lai palīdzētu dažādos jautājumos – viens apņēmās ierāmēt attēlus, cits uztaisīt gājienam plakātu, vēl cits sagatavot preses relīzi. Vienīgi jautājums par zāli, kur jānotiek konferencei, nevirzījās uz priekšu tā, kā gribētos.

Praktizētāja, kura uzņēmās kārtot jautājumu par konferences zāli, sagatavoja sarakstu. Tika izvēlētas divas pieņemamākās no tām. Kritēriji bija tādi, lai zāle atrastos pilsētas centrā, un lai tās ietilpība būtu vismaz simts cilvēkiem , kā arī, lai cena būtu pieņemama. Braucu uz Rīgu, lai kopā ietu tās apskatīt. Pirmā vieta, kur gājām, bija kāda ģimnāzija. Satikāmies ar ģimnāzijas direktora vietnieku, teicām, ka vēlamies apskatīt zāli. Pastāstījām viņam par mūsu plānoto pasākumu, pastāstījām patiesību par Dafa. Viņš teica, ka 26. aprīlī zāle ir brīva, ka varam to dabūt. Zāle man iepatikās uzreiz, tā bija liela, plaša, izremontēta. Arī pati ēka atstāja labu iespaidu. Vienojāmies, ka atnāksim pie ģimnāzijas direktora. Otrā vieta, uz kuru gājām, bija tehnikums. Tikāmies ar direktores vietnieku, apskatījām zāli. Tā bija mazāka nekā ģimnāzijā, šķita mājīgāka, bet tai bija nepieciešams kosmētisks remonts. Viņš teica, lai rakstam iesniegumu un viss būs kārtībā. Ja godīgi, tad es jau biju nolēmis, ka konferencei jānotiek ģimnāzijā.

25. martā trijatā devāmies pie ģimnāzijas direktora, lai pastāstītu patiesību. Īsi pirms tikšanās uzrakstījām iesniegumu, kuru iedevām direktoram. Vēl īsti nebijām sākuši ar viņu runāt, ka viņš pateica, ka 26. aprīlī mums zāli tomēr neizīrēs. Tas bija negaidīts pārsteigums, biju pavisam apmulsis. Sāku viņam stāstīt par Dafa praksi, par represijām, nelikumīgajām orgānu izņemšanām. Praktizētājas turpināja raidīt Taisnās Domas. Vienā brīdī viss sāka mainīties, viņš teica, ka laikam varēs izīrēt mums zāli. Jautāja, vai Faluņ Dafa ir reģistrēta Latvijā, atbildējām, ka jā. Tad viņš vēlējās, lai iedodam viņam dokumenta kopiju, kuru pievienos iesniegumam un es apsolīju to atnest. Pastāstīju arī par to, ka Ķīnas vēstniecība var izdarīt spiedienu uz viņu, jo tādi gadījumi jau ir bijuši. Tas viņu neuztrauca, teica, ka mēs taču dzīvojam Latvijā. Ar sirsnību atvadījāmies. Izejot laukā, bija prieka sajūta par paveikto. Pārrunājām notikušo savā starpā, padalījāmies ar savu izpratni un atvadījāmies.

26. martā direktora vietnieks atsūtīja līguma variantu. Pēc tā caurskatīšanas un korekciju veikšanas, tas tika nodots direktoram parakstīšanai. Tad to aiznesa uz departamentu saskaņošanai. Atlika tikai gaidīt zvanu, lai varu braukt uz Rīgu, to parakstīt. Pāris reizes sazvanījos ar direktora vietnieku, bet līgums vēl nebija saskaņots. Piezvanīju atkal 11. aprīlī un saņēmu neiepriecinošu ziņu, ka direktors ir pieņēmis lēmumu zāli mums neizīrēt. Tas man radīja pamatīgu stresu. Sāku meklēt vainīgos, bet laicīgi aprāvos. Ir jāmēģina ieskatīties sevī, jāmeklē sevī un nevis jāsāk vainot citus. Līdz konferencei ir palikušas 2 nedēļas, bet zāle vēl joprojām nav. Sazvanījos ar praktizētājām, ar kurām kopā gājām pie direktora. Nolēmām pirmdien iet pie direktora, lai runātu ar viņu vēlreiz. Visus brīvdienu vakarus, visi kopā čatā mācījāmies Fa, dalījāmies ar izpratni. Atcerējos, ka direktoram netika aiznesta reģistrācijas kopija, kuru biju solījis. Varbūt tas bija atteikuma iemesls? Ieraudzīju sevī bezatbildību, nenopietnu attieksmi no savas puses. Pēc tam, kad bijām tikušies ar ģimnāzijas direktoru, vajadzēja turpināt raidīt Taisnās Domas, bet mēs atslābinājāmies, jo domājām, ka viss būs kārtībā.

Tad vēl uzradās nepabeigta darba sajūta attiecībā ar tehnikuma vadību. Praktizētāja, kura uzturēja kontaktus ar direktora vietnieku, bija vairākas reizes zvanījusi, bet viņš nebija atbildējis. Bijām aizgājuši pie viņa, bijām iesākuši sarunas, bet nebijām visu pabeiguši līdz galam.

Pirms braukšanas uz Rīgu, manī jau bija stabila pārliecība, ka Skolotājs visu jau ir ieplānojis un ka zāles jautājums nokārtosies. Zāle būs, jautājums tikai kurā vietā? 14. aprīlī braucu uz Rīgu un kopā ar praktizētājām devāmies, lai tiktos ar ģimnāzijas direktoru. Viņš pat neaicināja mūs ienākt kabinetā, teica, lai rakstam iesniegumu. Bija tāda sajūta, ka viņš ar mums nekad nav ticies. Paskaidrojām kas par lietu, bet viņš teica, ka netaisoties mainīt savu lēmumu. Apjukuši devāmies no viņa prom. Man radās izpratne, ja viņš būtu mūs pieņēmis, tad, iespējams, mūsu lauka ietekmē būtu izmainījies, bet tas tikai ir mans pieņēmums. Domājām ko darīt tālāk? Nolēmām, ka dosimies uz tehnikumu un novedīsim iesākto līdz galam. Direktora vietnieks mūs laipni sagaidīja. Viņš jautāja, kur tad mēs bijām palikuši? Atvainojos viņam un pajautāju, vai 26. aprīlī pie viņiem vēl ir iespējams dabūt zāli. Viņš atbildēja, ka jā. Uzrakstīju iesniegumu, kuru pēc pāris stundām apstiprināja direktore. Sajūta bija tāda, ka mēs šeit esam gaidīti, ka esam atnākuši pie drauga, kurš mums iedod sava dzīvokļa atslēgas, saka, lai iekārtojamies ērtāk un pats dodas prom. Jāpiebilst, ka līdzko bijām saņēmuši atteikumu no ģimnāzijas direktora 11. aprīlī, tā aicināju visus praktizētājus pēc iespējas biežāk raidīt Taisnās Domas, lai iznīcinātu visu ļaunumu, kurš rada traucējumus. Tikai labi koordinējoties ir iespējams sasniegt labus rezultātus dzīvo būtņu glābšanā.

Paldies, Skolotāj!

Paldies, draugi praktizētāji!