Filma „Brīva Ķīna” Belgradā

Es esmu praktizētājs no Serbijas. Es pievienojos projektam „Brīva Ķīna” kā vietējais koordinators, un kopš tā brīža esmu pieredzējis daudz brīnišķīgu lietu. Šis ir mans stāsts par pirmo privāto filmas demonstrāciju Faluņgun draugiem un VIP personām, kas notika Serbijas galvaspilsētā Belgradā un par izpratni, kura man radās šajā procesā.

Viss sākās ar to, ka es demonstrēju filmu saviem ģimenes locekļiem. Lai gan es praktizēju Dafa kopš 2005. gada, es jutu, ka daži no viņiem nekad nebija pieņēmuši patiesi taisnu nostāju attiecībā uz to, ar ko es nodarbojos, un man bija vēlme to labot. Bija pienācis laiks to darīt.

Mana meita izlasīja grāmatu „Džuaņ Faluņ” padsmitnieku vecumā. Viņa pēc pašas iniciatīvas paņēma grāmatu, un izlasīja to no vāka līdz vākam. Tomēr viņa nebija ar to visai apmierināta, jo secināja, ka cilvēkiem vajag atmest viņu emocijas. Tas mani tiešām apbēdināja. Kopš tā laika bija pagājuši gadi, un nu viņa ir kļuvusi par kino akadēmijas studenti. Kad es palūdzu viņai noskatīties filmu un izteikt par to savu viedokli, viņa piekrita.

Filma „Brīva Ķīna” patiešām palīdzēja likvidēt dažus no viņas priekšstatiem un gūt labāku izpratni par vajāšanām un par to, ar ko nodarbojas viņas tēvs. Vēlāk viņa man palīdzēja ar subtitriem, palīdzēja atrast telpas filmas demonstrēšanai un pat ielūdza uz privāto seansu savus profesorus un kolēģus. Vēl vairāk – viņa nolēma izveidot īsfilmu par to, kādas pārvērtības ar mani ir notikušas, pateicoties Dafa.

Nākošie bija mans tēvs un māte, un lai gan viņi atzina, ka, kopš sāku praktizēt Dafa, esmu ļoti mainījies, viņi nesaprata, kāpēc man jāvelta sevi praktizēšanai un jāpalīdz ķīniešiem. Tā kādu dienu pēc viena radinieka bērēm es izmantoju izdevību izrunāties viņiem: „Jūs jau esat krietni gados un ļoti drīz varat atstāt šo pasauli. Kā jūs varat aiziet, neizprotot manu izvēli? Vai drīkstu jums parādīt filmu?”

Manu māti filma aizkustināja. Taču tēvs visu mūžu bija ticis indēts ar komunistisko kultūru, tāpēc bija diezgan aizkaitināts un šaubījās par visu, kas filmā attēlots. Es necentos viņu pārliecināt. Tikai žēlsirdībai piemīt spēks izmainīt cilvēku sirdis, tādēļ es tikai centos būt ar viņu patiess un dalīties savā pieredzē. Jaunībā es biju dumpiniecisks un nostājos pret jebkuru autoritāti, ieskaitot skolotājus un vecākus. Es sagādāju viņiem daudz raižu un sāpināju viņus. Es nevaru pagriezt notikumus atpakaļ, bet tagad, kad esmu atradis dvēseles mieru iekš Dafa, es nožēloju par bijušo. Es viņiem lūdzu piedošanu par savu slikto uzvedību pagātnē.

Patiesībā arī tēvam bija vajadzīga mana piedošana. Filma bija pavērsiens, kas ļāva mums turpmāk vienam pret otru būt patiesiem un atklātiem, un es domāju, ka šī atklātība galu galā sagrāva viņa priekšstatu radītos šķēršļus. Viņš saprata, ka, lai gan mazie cilvēki, tādi kā es, nevar uzvarēt partiju, cīņa par labo ir vērtīga. Es jutos atvieglots. Tas bija kā cji atbloķēšana.

Pirmais īstais privātais seanss notika kultūras centrā, kas ir studentu un mākslas cienītāju vidū populāra vieta. Ar praktizētāja meitas palīdzību, kas pati nav praktizētāja, un kurai, līdzīgi kā manai meitai, iespējams, trūka pareizas izpratnes par Dafa, telpas mēs faktiski dabūjām bez maksas. Kultūras centra administrācija mums pat atļāva foajē izrādīt foto izstādi. Tas bija ļoti ērti!

Gatavojoties filmas demonstrācijai, mēs plānojām ģimenes pasākumu, lai nosvinētu manu 50. dzimšanas dienu. Biju ieplānojis nelielas pusdienas radu un tuvu draugu lokā. Tomēr kaut kas notika, un vakariņas pārvērtās par svinībām 60 cilvēkiem!

Protams, jebkura iespēja glābt cilvēkus ir laba, tomēr es brīnījos, kā tas nākas, ka man jāorganizē tāds parasts pasākums vienkāršiem cilvēkiem. „Brīva Ķīna!” Es izmantoju šo iespēju, lai informētu viņus par filmas izrādi. Tas bija treniņš pirms filmas „Brīva Ķīna” demonstrācijas. Es ne tikai ieguvu pieredzi, kā vadīt filmas seansu, bet arī visi viesi reģistrējās uz filmas „Brīva Ķīna” prezentāciju.

Kāda vecāka praktizētāja no mūsu pilsētas domāja, ka viņai nav neviena, ko ielūgt uz filmas izrādi. Kādu dienu viņa ieraudzīja jaunu vīrieti, kas sēdēja viņai blakus autobusā un lasīja ķīniešu valodā. Viņa sāka ar viņu sarunāties. Izrādījās, ka puisis universitātē studē ķīniešu valodu. Viņa pastāstīja viņam par filmu „Brīva Ķīna” un ielūdza viņu uz seansu. Viņš jautāja, vai viņš var uzaicināt arī savus profesorus un studiju biedrus. Protams, viņi visi ir laipni gaidīti!

Kādai jaunai praktizētājai bija daudz draugu, kurus ielūgt, ieskaitot taidzji instruktori. Tomēr, ņemot vērā viņas sadarbību ar Ķīnas konsulātu nākotnē un bailes zaudēt savu ieņemamo amatu, instruktore noraidīja ielūgumu. Viņa bija diezgan negatīvi noskaņota un pat jautāja, kādēļ mums tik ļoti jārūpējas par ķīniešiem, nevis mūsu pašu cilvēkiem. Praktizētāja šos vārdus ņēma pie sirds. Nākošā naktī viņa sapnī ļoti skaidri redzēja Skolotāju, iznākam no mākoņa un jautājam: „Vai tu esi atnākusi mācīties kopā ar mums?” Tas bija patiess iedrošinājums. Viņa saprata, ka ir Dafa praktizētāja ar diženu misiju, un pēc tam viņa paveica lielu darbu.

Reiz es redzēju sapni. Es vadīju furgonu, kurš bija pilns ar praktizētājiem – mēs devāmies uz citu manas valsts pilsētu, kur bija jānotiek Shen Yun izrādei. Es raizējos, ka mēs nokavēsim, un pārsniedzu atļauto braukšanas ātrumu. Sarunājoties ar praktizētājiem, es kaut ko neievēroju uz ceļa, un, lai no tā izvairītos strauji pagriezu stūri un nobraucu no ceļa. Neviens nebija ievainots, bet mēs bijām iestiguši grāvī. Tā vietā, lai saglabātu vēsu prātu, kas vajadzīgs situācijas atrisināšanai, es biju panikā: „ Ir par vēlu; mēs nespēsim atrast citu transportu, mēs to savlaicīgi nepagūsim, un tas radīs grūtības, lai izrāde varētu sākties. Varbūt manis dēļ tiks atcelta izrāde?” Es jutos ļoti vainīgs un pamodos.

Pat tad, kad biju jau pamodies, manā sirdī bija rūgtums un nožēla. Vai tiešām es citā dimensijā esmu radījis grūtības Shen Yun izrādei?

Filmas izrādes dienā man arī bija šī „nokavēšanas” sajūta. Es lūdzu mūsu Skolotājam palīdzēt man nenokavēt. Pasākumam viss bija sagatavots, un mana ierašanās stundu agrāk šķita pietiekami savlaicīga. Galu galā man ir tikai jāpievieno kabelis manam klēpjdatoram un jāuzklikšķina „atskaņot”. Bet tā notiek tikai tad, ja neparādās traucējumi. Un tie parādījās.

Izrādījās, ka projektoram bija zemas kvalitātes attēls, un mēs izlēmām to aizstāt ar rezerves projektoru (mans kaimiņš todien faktiski bija piedāvājis atnest savu projektoru un palīdzēt mums ar tehniku). Pēc tam, kad bijām nomainījuši projektoru, attēls bija lielisks, bet tad mans klēpjdators sāka uzvesties kā ārprātīgs, kursors vairs nekustējās un datora darbības ātrums palēninājās. Mēs pārvietojām video failu uz mana kaimiņa klēpjdatoru. Īsi pirms viņš bija pabeidzis, iezvanījās viņa mobilais telefons, un viņam bija jāatbild uz zvanu. Pēc sarunas pa telefonu viņš nobrīnījās: „Es nespēju tam noticēt, tas bija mans biznesa partneris no Meksikas – kāpēc viņam bija jāzvana tieši tagad?”

Viņa klēpjdators nebija kārtībā, attēls bija nogriezts, un uzstādījumu mainīšana nepalīdzēja. Pa to laiku viesi ieņēma vietas. Bija laiks sākt, bet mēs vēl nebijām gatavi. Es izmēģināju savu klēpjdatoru vēlreiz, un tagad šķita, ka tas darbojās. Pēc savienojumu pārbaudīšanas, es atvainojos par aizkavēšanos un teicu ievadrunu. Apgaismojums nodzisa un sākās filmas izrāde.

Tikai pēc tam es aptvēru, ka visas 100 sēdvietas bija aizņemtas un daži viesi joprojām stāvēja kājās. Pēc papildus krēslu sagādāšanas, es nomierinājos, un lūdzu Skolotāju palīdzēt: „Lūdzu, lieciet datoram darboties.”

Skolotājs patiešām palīdzēja, un filmas izrāde noritēja bez traucējumiem. Atsauksmes bija pozitīvas, un neaugoties uz to, ka ārā lija, viesi bija gluži apmierināti ar to, ka ieradušies uz šo pasākumu.

Viens no viņiem teica: „Šeit, kopā ar jums, es jūtos kā mājās.” Daži vēlējās iemācīties vingrinājumus vai nopirkt Dafa grāmatas, un daži pārrunu laikā, kuras notika pēc filmas noskatīšanās, vēlējās vairāk parunāties, jo traucējumu dēļ, kuri notika pirms filmas demonstrācijas, mani noslēguma vārdi bija pārāk īsi, un mans aicinājums uzdot jautājumus izskanēja kā formalitāte.

Foto izstāde sniedza cilvēkiem papildus informāciju. Vēlāk pieņemšanā praktizētāji pievienojās viesiem, bet es joprojām gaidīju ko vairāk. Tas man palīdzēja izprast, cik svarīga ir patiesības skaidrošana tiešā kontaktā ar cilvēkiem. Mums nevajadzētu domāt, ka šī filma pati par sevi var paveikt visu darbu. Iespējams, ka šie viesi nāk no mūsu pasaulēm, un kurš tad varēs viņus izglābt, ja ne mēs?

Kā vienots ķermenis mēs ļoti labi sadarbojāmies (no Belgradas mēs bijā četri), un, iespējams, ka tam bija galvenā loma. Patiesībā, nākotnē jebkura filmas „Brīva Ķīna” izrāde manā valstī var izrādīties par lielisku sadarbības un Sjiņsjin pilnveidošanas iespēju. Ja vien mēs to uzlūkojam kā pilnveidošanos, nevis kā darbu, kurš jāpaveic, un ieskatāmies sevī, liels skaits cilvēku var patiesi saņemt savu iespēju. No otras puses, ja galvā pazibēs tāda doma kā: „Es to izdarīju labi” vai „To izdarīt ir grūti”, viss tiks sagrauts. No Fa esmu izpratis, ka tiem, kurus mēs glābjam, ir pašiem savi izglābšanas kritēriji, un, ja mēs neesam vajadzīgajā līmenī, mums nebūs iespēju viņus izglābt.

Mums nav jāpaļaujas uz parastiem ļaudīm un nav no viņiem nekas jāgaida. Tomēr šķiet, ka šoreiz Skolotājs atkal bija parūpējies par tiem, kas ir mūsu tuvumā. Mana sieva, kura nav praktizētāja, mums daudz palīdzēja, ielūdzot viesus. Turklāt tas pats attiecas arī uz kādas praktizētājas vīru un manis paša brāli.

Mēs visi izjūtam pateicību Skolotājam par mums sniegto iespēju. Vienīgi dažiem no iesaistītajiem, kas nav praktizētāji, nav skaidras izpratnes par to, ko viņi dara – viņi nesaprot, ka tā ir dzīvo būtņu glābšana.
Es pabeigšu savu pieredzi Skolotāja vārdiem no „Likuma mācīšanas Ziemeļamerikas brauciena laikā 2002. gadā”:

„Ja šo vajāšanu laikā viens parasts cilvēks var citam cilvēkam pateikt: „Nevajā Faluņgun, Faluņgun ir labs”, un tādēļ šis otrs cilvēks nevajās Dafa skolniekus, tad viņam nākotnē ir iespēja palikt un iegūt Fa. Ja viņš ir ieradies no augsta līmeņa, lai iegūtu Likumu, viņa pilnveidošanās būs strauja. Tādā gadījumā padomājiet, ja viņš būs sasniedzis Pilnību, tad Pilnību būs sasniegusi milzīga dzīvo būtņu grupa, tā būs Dieva jeb Valdnieka Pilnība. Tomēr viņš sasniedza Pilnību pateicoties vienam parastam cilvēkam, un šis parastais, ikdienišķais cilvēks arī var kļūt par diženu Apskaidroto. Un vēl jo vairāk tas attiecas uz Dafa skolniekiem, kas dara kaut ko tik brīnišķīgu...”

Paldies, Jums, Skolotāj! Paldies, draugi praktizētāji!