Patiesi ticēt un patiesi pilnveidoties

Esmu no Šveices. Es saņēmu Likumu 1997. gadā. Es uzreiz sapratu, ka tieši to biju meklējusi tik ilgu laiku. Atceros, ka pirmo nodarbību apmeklēju piektdienas vakarā un sestdien gandrīz visu dienu pavadīju, mācoties vingrojumus. Tajā laikā grāmata „Džuaņ Faluņ” franču valodā vēl nebija izdota, un man bija tā laimīgā iespēja piedalīties grāmatas tulkošanas darbā.

Kad sākās vajāšanas, es spēcīgi izjutu traucējošu spiedienu, kas centās atturēt mani no praktizēšanas, bet mana galvenā apziņa galu galā atmodās, lai noliegtu veco spēku plānus.

Daudzus gadus es cietu no smaga stāvokļa, kas bija saistīts ar miegainību – man vienmēr nācās cīnīties ar miegu grāmatas lasīšanas vai konferenču laikā, kad visu savu enerģiju veltīju tam, lai neaizmigtu, un tādēļ es pat nesapratu, ko es lasīju vai klausījos.

Tas bija smags laika posms. Trīs gadus es izjūtu sāpes kājās. Ķīnā sāpošas kājas uzskata par rādītāju tam, ka cilvēks nav uz pareizā ceļa. Kā gan šī situācija varēja turpināties tik ilgi? Es skatījos sevī, bet neko nesaskatīju. Gluži pretēji, es norādīju citiem uz viņu agresīvo rīcību, nevērīgo izturēšanos utt. Cik gan daudz reižu, pārrunājot to ar citiem praktizētājiem, kuri ar labestību norādīja uz manu attieksmi, es atbildēju: „Es ... ? Es tāda esmu?” Biju ārkārtīgi izbrīnīta, lai neteiktu – aizkaitināta.

Neraugoties uz šīm nozīmīgajām grūtībām, es vienmēr skaidri zināju un biju dziļi pārliecināta par to, ka pastāv tikai šis ceļš un ka es vienmēr vēlos sekot Skolotājam. Un Skolotājs vienmēr bija man līdzās. Atceros, ka reiz mums bija jādodas apliecināt Likumu tālā braucienā ar automašīnu. Mēs devāmies ceļā agri no rīta, bija tumšs un sniga, ceļš bija pilnīgi balts. Nolēmu, ka, neaugoties ne uz ko, došos ceļā, un pēc 50 metriem es ieraudzīju uz sniegotā ceļa apļus bez sniega un perfekti izveidotas Faluņ zīmes.

2008. gadā kad gatavojāmies Shen Yun Ženēvā, situācija mainījās, Tajā laikā praktizētāji katru dienu satikās agri no rīta, lai izlasītu nodaļu no „Džuaņ Faluņ”. Līdzko sāka nākt miegs, mēs piecēlāmies kājās.

Skolotājs mums ir teicis: „Tikai pamatīgi mācoties Likumu, jūsu Taisnās domas varēs būt pietiekami stipras, un, tikai kārtīgi mācoties Likumu, jūs spēsiet izpildīt Dafa skolnieku vēsturisko misiju.” (Dafa konference, Brazīlija, 2009. gada oktobris)

Un tad es sapratu, ka nelasot Likumu, es nevaru gūt gudrību, ko tas mums sniedz. Kad visus šos gadus skatījos sevī, es salīdzināju sevi ar parastajiem cilvēkiem, bet nevis vadījos pēc Likuma, un tādēļ nevarēju atrast, kas nebija kārtībā. Lasot es sāku pamanīt sevī izturēšanos un domas, kas ierastas parastiem cilvēkiem, bet nav pieņemamas Dafa skolniekam. Sākotnēji tās šķita nekaitīgas, taču ja es tajās nedaudz iedziļinājos, tad atklāju to, ko agrāk nevarēju ieraudzīt.

Gatavošanās Shen Yun

Es strādāju pilnas slodzes darbu pie katoļu klostera mūķenēm. Kad 2002. gada pavasarī es pieteicos šim darbam, viņām steidzami bija nepieciešams, lai es sāktu strādāt. Bet tieši tajā laikā es piedalījos Cilvēktiesību komisijā Ženēvā. Pirmajā intervijā es izskaidroju, kas ir Faluņgun, un lūdzu atļauju atgriezties pēc diviem mēnešiem. Es piedāvāju uzņemties neatliekamos darbus. Viņas piekrita un tādā veidā uzreiz pauda savu nostāju. Kopš tā laika mans darba grafiks vienmēr ir bijis ļoti elastīgs.

Gatavojoties pirmajai izrādei 2008. gadā, mums vēlreiz bija vienošanās par manu darbalaiku, lai gan mani neviens neaizvietoja. Toreiz darbā man bija nozīmīgs uzdevums, kurš obligāti bija jāpabeidz noteiktajā laikā. Iepriekšējā gadā šī darba paveikšana man aizņēma vienu mēnesi. Šoreiz es to pabeidzu vienas nedēļas laikā.

Taču es ātri vien sapratu, ka ar šo vienošanos par manu darbalaiku nebija pietiekami, un tādēļ lūdzu māsām atvaļinājumu. Viņas piekrita, ka es atstrādāju šo laiku pēc tam, kad būs beigušās Shen Yun izrādes. Tādējādi 2009. gada septembrī, pēc Shen Yun koncertiem Ženēvā, man bija jāatstrādā vēl 100 stundas papildus manai pamata slodzei. Bija steidzami jāpaveic iekavētie darbi par trīs mēnešiem. Bija jāizdara tik daudz, ka man zuda drosme. Bet Skolotājs vienmēr bija man līdzās. Kādu dienu, kad ierados darbā, uz grīdas pie manām durvīm bija nolikta aploksne. Es biju ļoti aizņemta un tajā brīdī to nepacēlu, bet iegāju iekšā nolikt savas mantas. Kad pagriezos, es pēkšņi ieraudzīju, ka aploksne jau atrodas uz mana galda. Biju pateicīga Skolotājam par atgādinājumu, ka man, kā Dafa praktizētājai, ir spējas paveikt to, ko saskaņā ar parasto cilvēku priekšstatiem, es nespētu izdarīt.

Gatavošanās 2012. gada Shen Yun izrādēm Cīrihē

2012. gada Shen Yun izrādes Cīrihē sākās martā. Gatavošanās tām sākās 2011. gada jūnijā. Cīrihe atrodas trīs stundu brauciena attālumā no Ženēvas.

Sākumā es nestrādāju pirmdienās un otrdienās, es sadalīju savu darbalaiku uz pārējām nedēļas dienām, pēc tam es paņēmu brīvas arī trešdienas. Tomēr man joprojām bija nepieciešams vairāk laika. Prātā nāca dažādas domas: „Es nevaru prasīt vēl vairāk brīvdienu, jo man ir pamatdarbs, kurš tagad tiek aizkavēts, tas kavē arī kolēģus utt. ... Es atcerējos iemeslu, kādēļ to daru, nomierinājos un dzinu prom šīs nevaldāmās domas. Es teicu: „Skolotāj, es vēlos Jums sekot. Beigās es strādāju tikai sestdienās un nepilnu darba dienu svētdienās.

Vairāk nekā piecus gadus mūķenes akceptēja manu prombūtni, kad es strādāju pie Shen Yun izrāžu organizēšanas. Viņas piekrita atlikt plānu izpildi, līdz tam laikam, kamēr es atgriežos. Un trīs reizes vairākas mūķenes ieradās noskatīties izrādi. Klostera priekšniece to ir redzējusi divas reizes. Katru gadu viņas man saka, ka ir kopā ar mums savās lūgšanās, kas viņām ir pats labākais un svētākais.

Atskatoties atpakaļ, es redzu, ka šie deviņi mēneši, kuru laikā gatavojāmies Shen Yun izrādēm Cīrihē, mums bija patiesa iespēja paaugstināties.

Cīrihē viss ir ļoti dārgs, taču mums bija lēta mājvieta – šveiciešiem raksturīgā civiliedzīvotāju patvertne. Deviņus mēnešus mēs dzīvojām ļoti vienkāršos apstākļos. Mums bija guļamtelpa meitenēm un guļamtelpa puišiem. Mums nebija iespējas pagatavot ēdienu, patvertnē bija tikai elektriskā tējkanna. Dažreiz dušā nebija ūdens. Taču tā bija iespēja atteikties no komforta! Un tāpat tā bija milzīga laime – mums bija iespēja gandrīz 24 stundas diennaktī visiem kopā izpildīt mūsu Dafa skolnieku misiju, atbīdīt malā visas mūsu parasto cilvēku darīšanas, izveidot ļoti stabilu pamatu sadarbībai praktizētāju starpā, paplašināt uztveri un atmest ego, lai ļautu Skolotājam visu nokārtot. Mēs bijām pilnībā iegremdējušies šī ar Shen Yun saistītā darba svētajā atmosfērā. Kāda neizsakāmi laba iespēja! Skolotājs iedrošināja mūs ar udumbāra* ziediem, kas bija uzplaukuši visapkārt patvertnei.

Atgriežoties mājās un darbā, es dziļi izjutu ikdienas dzīves spiedienu – šis darbs nav izdarīts... svarīga tikšanās, kurā jāierodas... šis cilvēks nešķiet apmierināts, ka tu tik bieži neesi darbā utt. Taču pirmdienu rītos ceļā uz Cīrihi visas šīs lietas pazuda, izgaistot kā ilūzijas, kas tās patiesībā arī bija, un kuras bija radītas, lai traucētu mums izpildīt mūsu misiju.

Turklāt tajā laikā mans vīrs pateica, ka vēlas no manis šķirties un pārdot mūsu māju. Man nācās cīnīties ar tūkstošiem negatīvu cilvēcisku domu, kā arī ar bailēm, kas tajā laikā man uzbruka. Es nolēmu, ka neļaušu tam visam traucēt gatavoties Shen Yun. Taisnās domas un Likuma mācīšanās palīdzēja man turpināt braucienus uz Cīrihi. Tajā laikā es to visu uztvēru kā traucējumus.

Atgriežoties mājās pēc Shen Yun, problēmas nebija pazudušas. Dēls man teica: „Bet mammu, Faluņgun nav tādas lietas kā šķiršanās.” Es atbildēju: „Jā, tas tiesa, Faluņgun nav tādas lietas kā šķiršanās, taču cilvēks, kurš ar to nenodarbojas, drīkst šķirties.” Un es norādīju uz savu vīru. Savā aklumā es joprojām vainoju viņu šajā nelāgajā situācijā: „Tur viņam nav taisnība... un tur arī ne... tur viņš traucē man rīkoties,” visu laiku aizmirstot to, ka Skolotājs liek mums skatīties sevī.

Es pārrunāju šo situāciju ar citiem praktizētājiem un sapratu, ka man vīra attieksme atspoguļo tikai to, kas bija manī pašā un nebija izlabots. Es domāju, ka esmu atrisinājusi šo jautājumu jau pirms vairākiem gadiem, tomēr tas nebija atrisināts līdz galam. Es biju satriekta, kad sapratu to, ko joprojām vēl nebiju izpratusi. Tā biju es, kura bija netaisna, un šī mana netaisnā izturēšanās noveda pie tā, ka vīrs vēlējās mani pamest. Un ko gan tas galu galā parādīja? To, ka zināmā mērā tā biju es pati, kas dzina viņu prom.

Tāda nu bija šī situācija ar manu dzīvesbiedru, ar kuru bijām nodzīvojuši kopā vairāk nekā 40 gadus, bet ko gan es varu teikt par citām būtnēm? Kāda gan ir mana atbildība, ja neesmu izglābusi tos, kurus man būtu vajadzējis izglābt, tādēļ, ka nepilnveidojos pietiekami labi? Šī izpratne bija kā dunča dūriens sirdī.

Taču mūsu žēlsirdīgais Skolotājs vienmēr vada mūs: „Kad vien saskaraties ar nepatīkamām lietām, ar lietām, kas padara jūs dusmīgus, kad jūsu personīgās intereses tiek apdraudētas, vai arī jūsu ego saņem sitienu, jums ir jāskatās sevī un jāpilnveido sevi, tev jāmeklē savas kļūdas. Un pat tad, ja tu konfliktā neesi vainīgs, tev ir jāsaglabā šāda nostāja: „Es saprotu, ka kaut kur esmu rīkojies slikti. Vai arī ja es patiešām neesmu izdarījis neko sliktu, tad iespējams, ka tagad es atmaksāju savus karmiskos parādus. Es rīkošos pareizi un atlīdzināšu to, kas man jāatlīdzina.” Tā kā jūs nepārtraukti sastopaties ar šādām problēmām, tad jūs nepārtraukti pilnveidojaties. Ja praktizētājs, sastopoties ar problēmām, spēj tā izturēties un spēj pilnveidoties vadoties pēc īsteniem principiem – vai tādā gadījumā nepatīkamās lietas, ar kurām jūs sastopaties parasto cilvēku vidū nav labas lietas?” („Dafa skolniekiem ir jāmācās Likums” 2011. gada jūlijs)

Kad mūsu draugi praktizētāji Ķīnā tiek pakļauti orgānu izņemšanai un kad mūsu Skolotājs saka mums, ka laika vairs nav atlicis daudz, ir ārkārtīgi svarīgi izmantot šo atlikušo laiku, un padarīt mūsu pilnveidošanos par vissvarīgāko lietu, sasniegt īstenu Dafa skolnieku standartu un izpildīt mūsu zvērestus. Viss, kas mums ir jādara – ir labi jāpilnveidojas. Tas ir tieši tā, kā Skolotājs sacījis dzejolī „Skolotāja žēlsirdība pret skolniekiem” (Hun Jiņ II): „Kad skolnieku Taisnās domas ir stipras, tad Skolotājam ir spēks apgriezt Debesis”.

Visbeidzot, vēlos beigt savu pieredzes apmaiņu ar mūsu Skolotāja vārdiem no apsveikuma Ņujorkas Fa konferencei 2002. gadā: „... Tas, ko vēsture ir dāvājusi Dafa skolniekiem, ir visbrīnišķīgākās lietas. Pašreizējā brīdī viss tas, ko jūs darāt, ir vissvētākais, viss, ko jūs darāt, ir visu dzīvo būtņu labad, un viss, ko jūs darāt, veido nākotni. Agrāk vēsturē jūs atnesāt to diženumu, kādam ir jābūt cilvēcei. Šajā vēstures posmā Dafa ir dāvājis jums visu dzīvo būtņu glābšanas misiju. Nākotnes vēsturē viss, tīrais un taisnais, kas jums ir, nodrošinās to, ka milzīgais Debesu jums veidosies, attīstīsies un netiks iznīcināts. Ejiet savu ceļu labi. Būtnes, kas tiek izglābtas, būs jūsu dzīvās būtnes. Viss tas, ko jūs darāt, liek pamatu Absolūtas Pilnības sasniegšanai.” (neoficiāls tulkojums)

Lūdzu norādīt, ja kaut kas nav pareizi.

Paldies, dārgie draugi praktizētāji. Paldies Skolotāj, par Jūsu bezgalīgo labestību!

* „Udumbāra” tulkojumā no sanskrita nozīmē „debesu zieds, kurš nes labo vēsti”. Vairāk lasiet: http://lv.clearharmony.net/articles/200709/695.html