Suņ Biņs – izcilākais militārais stratēģis pēc Suņdzi

Daudzi zinātnieki uzskata Suņ Biņu (316. g. p.m.ē.) par vienu no ievērojamākajiem militārajiem stratēģiem pēc Suņdzi (pazīstams arī kā Suņdzu), lai gan joprojām nerimstas strīdi par to vai viņš ir bijis Suņdzi tiešais pēctecis. Viņa vārds Biņs ir saistīts ar nežēlīgu seno soda veidu, un tas atspoguļo šī talantīgā cilvēka smago likteni Karojošo valstu periodā.

Suņ Biņs (Ilustrācija: Fan Jeuaņs/Epoch Times)

Kad Suņ sāka mācīties, viņa talants izraisīja viņa studiju biedra Pan Dzjuaņa skaudību, kurš sapņoja kļūt par labāko kara stratēģi, taču Pan Dzjuaņs apzinājās to, ka Suņ piemīt īpašs talants.

Vēlāk, kļuvis par ģenerāli Veju valstī, un vēlēdamies būt drošs par to, ka neviens nav labāks par viņu, Pan Dzjuaņs apkrāpa Suņ Biņu, vispirms aicinādams to palīgā, bet pēc tam apsūdzēja to nodevībā. Suņ tika izpildīts „biņ” soda veids – viņam izgrieza ceļgalu bļodiņas. Pēc šīs eksekūcijas Biņs joprojām nezināja par Pan nodevību.

Kad Biņs uzzināja patiesību, viņš beigu beigās aizbēga uz Cji valsti un lūdza palīdzību. Ģenerālis Tiaņdzji viņu labi uzņēma un pirmo reizi Biņs parādīja savu talantu leģendārajās zirgu skriešanās sacīkstēs.

Šajās sacīkstēs ģenerāļa zirgi sacentās ar Cji karaļa zirgiem. Zirgi bija sadalīti trijās kategorijās: pirmajā, vidējā un zemākajā klasē. Tas, kura zirgiem bija visvairāk uzvaru visās kategorijās, bija uzvarētājs. Suņ Biņs izstrādāja vispārēju stratēģiju kā ģenerālim mainīt zirgus, lai viņa zemākās klases zirgi sacenstos ar karaļa pirmās klases zirgiem, bet ģenerāļa pirmās klases zirgi – ar karaļa vidējās klases zirgiem, un beidzot, ģenerāļa vidējās klases zirgi ar karaļa zemākās klases zirgiem. Tajā dienā ģenerālis vinnēja visās derībās. Karali ļoti pārsteidza Suņ stratēģija, un vēlāk viņš iecēla Suņ par ģenerāļa galveno padomnieku.

Vēlāk šis gadījums kļuva par pamatu ķīniešu idiomai: „Ģenerāļa Tiaņdzji zirgu skriešanās sacīkšu stratēģija”, kas iesaka apkopot savas priekšrocības un izmantojot pretinieka vājās vietas, panākt maksimālo efektu.

Suņ Biņa talants sevišķi izpaudās divās mūžam atmiņā paliekošās kaujās, kuras iemūžināja viņa vārdu Ķīnas militārajā vēsturē.

Pirmā kauja sākās, kad Biņa vecais sāncensis – ģenerālis Pan atveda lielu armiju, lai aplenktu Džao valsti. Lai ar nelielo Cji armiju palīdzētu Džao valstij, Suņ Biņs ieteica ģenerālim Tiaņdzji uzbrukt Veju valsts galvaspilsētai, jo labākās Veju armijas daļas bija devušās karagājienā. Suņ pilnveidoja savu plānu, sūtot uzbrukumā Veju svarīgākajām kara bāzēm nelielas armijas daļas un ļaujot tām zaudēt, lai pastiprinātu ģenerāļa Pan pašapmierinātību. Pēc tam Suņ izmantoja izlases vienības, lai uzbruktu Veju galvaspilsētai.

Kad Pan saprata situāciju, viņš ar savu armiju steidzās atgriezties, lai aizstāvētu savu galvaspilsētu.

Pusceļā viņa armija uzdūrās Suņ slēpnim un cieta milzīgus zaudējumus, jo bija novājināta un nesagatavota.

„Aplenkt Vei, lai glābtu Džao” ir ielenkto atbrīvošanas shēma, pēc kuras vadoties uzbrūk aplencēju bāzei, un tā ir otrā viltība no 36 ķīniešu militārās klasikas stratēģijām.

Otrā un pēdējā cīņa starp Suņ un Pan notika13 gadus vēlāk, kad Veju karalis pavēlēja Pan Dzjuaņam ar viņa lielo armiju uzbrukt Haņu valstij. Suņ ar nelielu armiju atkal uzbruka viņa bāzei. Ņemot vērā iepriekš gūto mācību, Pan ar armiju steidzās atpakaļ uz galvaspilsētu, bet Suņ armija tam bija gatava un atkāpās atpakaļ uz Cji valsti. Lai atriebtos par zaudējumu iepriekšējā kaujā, Pan lika savai armijai dzīties pakaļ Suņ armijai.

Šoreiz Suņ izstrādāja jaunu triku – „plīšu samazināšana”. Suņ pavēlēja savam karaspēkam samazināt ugunskuru un plīšu skaitu. Ģenerālis Pan to ievēroja un nosprieda, ka Suņ armijas kaujas gars ir nokrities un viņa karavīri izklīst. Pan ļoti gribēja notvert Suņ, viņš zināja, ka Suņ bija invalīds un pārvietojas lēni, tāpēc paņēma tikai nelielu elitāru vienību, lai to ātrāk panāktu.

Suņ aprēķināja, ka Pan vienība līdz ar tumsas iestāšanos nonāks šaurā ielejā – tā bija ideāla vieta slēpnim. Viņš lika saviem karavīriem liela koka stumbrā ceļa malā izgriezt uzrakstu: „Pan Dzjuaņs mirs šeit”. Pārējos kokus viņš lika nocirst un salik tos gar visu ceļu. Loka šāvējiem tika pavēlēts nomaskēties tuvumā un būt gataviem izšaut bultas, ieraugot pie koka stumbra uguni.

Kad ģenerālis Pan sasniedza koku un aizdedzināja lāpu, lai izlasītu uzrakstu, uz viņu lidoja simtiem bultu. Saprotot, ka viņa dzīve beidzas ar smagu zaudējumu, Pan pie koka ar zobenu izdarīja pašnāvību.

Vēlāk Suņ aizgāja no armijas. Viņš sāka rakstīt savu grāmatu „Suņ Biņa militārā stratēģija” un nomaļā vietā mācīt paša izvēlētos sekotājus. Viņa grāmata tiek uzskatīta par vērtīgu darbu, un tas ir svarīgs papildinājums Suņdzi „Kara mākslai”.