Ķīniešu idioma: spēlēt lautu govij (对牛弹琴)

Idioma "Spēlēt lautu govij" ir nākusi no „Li Huo Luņ” (1) grāmatas, kurā izskaidrotas budisma koncepcijas.

Karojošo valstu periodā (476. p.m.ē. – 221. p.m.ē.) Lu valstī bija mūziķis vārdā Gun Minji. Viņam patika spēlēt cjiņu (琴) – strinkšķināmu septiņu stīgu ķīniešu mūzikas instrumentu.

Kādu dienu viņš savā mājā spēlēja cjiņu. Pa logu viņš ieraudzīja govi, kas nesteidzīgi ganījās liela koka tuvumā. Viņš izskrēja ārā, lai nospēlētu melodiju govij.

Spēlēt lautu govij (Čeņ Džičin ilustrācija, Epoch Times)

Mūzikas apreibināts, viņš spēlēja un spēlēja. Taču govs nelikās ne zinis par viņa eleganto mūziku un joprojām turpināja ganīties.

Sākumā Gun Minji pārsteidza tas, ka govs ignorē viņa mūziku. Taču drīz vien viņš saprata, ka tā nevar saprast vai novērtēt viņa mūziku, kaut arī viņa sniegums bija meistarīgs.

Tad viņš izmantoja savu instrumentu, lai imitētu odu džinkstēšanu un pamesta teļa īdēšanu. Govs uzreiz pārstāja ēst. Tā saslēja ausis, sāka vicināt asti, tad pienāca tuvāk un uzmanīgi klausījās.

Idiomu „Spēlēt lautu govij" bieži lieto, lai aprakstītu gadījumu, kad kāds runā vai raksta, neņemot vērā auditorijas spēju saprast, kā arī gadījumā, kad auditorija ir pārāk dumja, lai saprastu runātāju.

Idioma norāda mums uz to, ka par lietām jārunā tādā līmenī, kādā auditorija spēj saprast un ar interesi klausīties.

Šai idiomai līdzīgi izteicieni ir sastopami arī latviski, piemēram, „nebērt pērles cūkām”.

Atsauce:

http://www.zhengjian.org/node/54662