Džuandzi – otrais lielākais daoisma patriarhs pēc Laodzi

Savas dzīves laikā Džuandzi (369. – 286. g.p.m.ē.) nekad nav bijis ievērojams valdības ierēdnis. Savā dzimtajā pilsētā viņš kādu laiku ieņēma maznozīmīgu amatu. Reiz viņam tika piedāvāts kādas valsts premjerministra amats, taču viņš atteicās, jo nevēlējās mainīt savu brīvību pret valdības amatpersonas amatu.

Džuandzi – otrais lielākais daoisma patriarhs pēc Laodzi (ilustrācija SM Jan, Epoch Times)

Tajā laikā Džuandzi tika uzskatīts par ekscentrisku personību, viņš bija nabadzīgs, bet nekad nekļuva par pesimistu. Viņš bija ļoti atturīgs ar cilvēkiem, kuri baudīja greznību, un nejutās neērti, nēsājot salāpītas drēbes. Reizēm viņš pat dzīvoja uz citu labdarības rēķina. Viņš iestājās par apgaismību caur atteikšanos no pasaulīgajām rūpēm un aicināja dzīvot saskaņā ar Dao likumu. Tāpat kā Laodzi, viņš tika atzīts par daoisma patriarhu.

Tā kā daoisma piekritēji netiecas pēc slavas, bagātības vai varas un viņus neinteresē sabiedrības uzmanība, tad Džuandzi dzīves stāsts bija maz pazīstams. Neskatoties uz to, grāmatu, kas nosaukta viņa vārdā „Džuandzi” un ir pazīstama arī kā „Naņ-hua tīrā klasika” apbrīno neskaitāmas paaudzes un tā ir bijusi iedvesmas avots tūkstošiem pētniecisku un interpretējošu rakstu sējumu autoriem. Būdams gudrs un radošs cilvēks, Džuandzi savās grāmatās ir izmantojis daudzas metaforas un humora pilnu sarkasmu. Viņš uzskatīja, ka dabai ir jāpaliek neskartai, bet cilvēcei jāmeklē harmonija ar apkārtējo vidi. Grāmata „Džuandzi” ir interesanta cilvēkiem no dažādiem sociālajiem slāņiem, un viņa idejas ir atstājušas milzīgu ietekmi uz cilvēku ikdienas dzīvi. Grāmata ir tikusi tulkota daudzās valodās visā pasaulē.

Grāmatā „Džuandzi” viņš atspoguļo tā dēvētās civilizācijas negatīvās sekas un pauž vēlmi pēc garīgās brīvības. Vēlāk šī filozofija rada atspoguļojumu laicīgajā literatūrā un mākslas darbos. Viņš iestājās par brīvību no pasaulīgajām pieķeršanām un stingri iebilda pret to, ka cilvēki tērē savu dzīvi, dzenoties pēc pasaulīgās slavas vai materiālajiem labumiem.

Par vislielāko sabiedrības sasniegumu Džuandzi uzskatīja „darbību bez darbības, pārvaldīšanu nepārvaldot neko (Vuvei)” Šis stāvoklis ir tik absolūts, ka viss seko saviem dabiskajiem cēloņiem, nav nekādu redzamu autora pēdu, viss atrodas pilnīgā saskaņā ar pasaules sākotnējo dabu, ar Dao. Tātad šādā sabiedrībā valdniekam ir jāvalda bez apzinātas iejaukšanās un spiediena, ikviens seko savai dabai un garīgajai brīvībai, un tad sabiedrībā valdīs harmonija.

Atšķirībā no oficiālā konfuciānisma, kas saista tā locekļus ar sociālajiem pienākumiem, Džuandzi filozofijā uzsvars tiek likts uz cilvēka personīgo dzīvi un gara gudrību. Vēlāk, dinastiju maiņu laikā šo viņa filozofiju pieņēma daudzi ķīniešu intelektuāļi.