Mendzi – otrs gudrais Konfuciānisma skolā

Mendzi, pazīstams arī kā Menciuss, dzimis apmēram vienu gadsimtu pēc Konfūcija nāves, tiek uzskatīts par konfuciānisma doktrīnas sekotāju un Konfūcija darba turpinātāju. Viņš tiek uzskatīts par vienu no lielākajiem filozofiem, politiskajiem teorētiķiem un pedagogiem Ķīnas vēsturē.

Mendzi - konfuciānisma doktrīnas sekotājs (Ilustrācija: Fan Jeuaņs / The Epoch Times)

Mendzi piedzima 372. gadā pirms mūsu ēras Karojošo valstu perioda laikā (403.–222. g.p.m.ē.). Kad viņam bija trīs gadi, nomira viņa tēvs. Māte savu dēlu audzināja tik cītīgi, ka vairākas reizes mainīja dzīvesvietu, līdz apmetās skolas tuvumā, kur, viņasprāt, izglītošanās vide atstās labu ietekmi uz viņas dēlu. Kad Mendzi izauga, viņš kļuva par zinātnieku.

Tie bija juku laiki. Vecajai Džou feodālajai sistēmai panīkstot, radās jauni likumi. Lai paplašinātu savas teritorijas un iegūtu pārākumu, ambiciozie feodāļi, uzsāka savstarpējus karus. Līdz ar to Ķīnā bija pieprasīti politiskie padomnieki un stratēģi, kas palīdzētu uzvarēt karā. Tomēr, Mendzi un viņa skolnieki nolēma apceļot valsti, lai popularizētu tikumības un labvēlības idejas.

Saskaņā ar Menciusa filozofiju, kad darbs negūst atzinību, ir jāmeklē sevī un jāvaicā, vai šo darbu esmu izdarījis labi? Kad padoms netiek pieņemts, vajadzētu uzdot sev jautājumu, vai padoms bija pietiekami gudrs. Kad labestība netiek novērtēta, jāvaicā sev, vai tā bija pietiekoši patiesa. Katru reizi, dzirdot nepatīkamas atsauksmes, būtu jāanalizē sevi, lai atrastu iemeslu, nevis jāvaino citus.

No Menciusa redzes viedokļa, par cilvēku nevajadzētu spriest pēc viņa bagātības, vai ieņemamā amata, bet gan pēc viņa spējas saglabāt augstus morāles standartus: „Skatoties augšup, viņam nebūs iemesla kaunēties Debesu priekšā, bet skatoties lejup, nebūs iemesla sarkt cilvēku priekšā.” Lai neieslīgtu savos materiālajos labumos un fiziskajās ērtībās, cilvēkam jāatgriežas pie savas sākotnējās dabas un iedzimtās labestības. Tas prasa lielu apņēmību un neatlaidību.

Mendzi bija ļoti cienījams, taču viņa cēlā filozofija un humānās pārvaldes teorija neguva dižciltīgo atzinību, jo viņus vairāk interesēja tiekšanās pēc varas. Kāds hercogs teica Menciusam: „Man ļoti žēl. Tas, kas man ir vajadzīgs, ir cilvēks, kas var man palīdzēt uzvarēt karā.”

Apceļojis daudzas valstis, un neredzot nekādu iespēju īstenot savu filozofiju, Menciuss jutās dziļi vīlies un nopūtās: „Jā, šis karu periods nav laiks manai filozofijai, iespējams, man labāk atgriezties mājās.” Pēc tam viņš atgriezās savā dzimtajā pilsētā un koncentrējās uz savu skolnieku mācīšanu, ar ko nodarbojās līdz pat savai nāvei 83 gadu vecumā 289. g.p.m.ē..

Aiz cieņas pret viņa raksturu un zināšanām Menciusu dēvē par „otro gudro”. Viņa filozofija tika uzskatīta par ortodoksālo konfuciānismu.