Konfūcijs - Ķīnas vēsturē dižākais gudrais un skolotājs

Džou dinastijas (1122. – 222. g.p.m.ē.) valdīšanas pēdējos simts gados, sabiedrībai attīstoties, cilvēki kļuva arvien egoistiskāki. Senās Sja, Šanu un agrīnās Džou dinastiju tradicionālās tikumiskās vērtības aizstāja personīgās intereses. Attiecības starp atsevišķām valstīm kļuva arvien saspringtākas, un kari kļuva arvien biežāki.

Tieši šajā laikā Ķīnā parādījās vairāki lielie svētie. Ja Dao mācība, kuras pamatlicējs bija Laodzi, bija veids, kā atgriezties pie sava sākotnējā patiesā Es, tad Konfūcija mācība akcentēja uzmanību uz augstu morāles īpašību audzināšanu sevī.

Konfūcijs ir Ķīnas vēsturē dižākais gudrais un skolotājs (Ilustrācijas autors: Blue Sjao, Epoch Times)

Konfūcijs (552. – 479. g.p.m.ē.) Ķīnā ir pazīstams arī kā Kundzi. Viņa īstais vārds bija Kun Cju. Konfūcija māte 18 gadu vecumā kļuva par 66 gadus veca armijas virsnieka konkubīni. Kad Konfūcijs bija 3 gadus vecs, viņa tēvs nomira. Lai gan nākamais gudrais bija talantīgs cilvēks, neviens par viņu neko nezināja. Viņš tikās ar Laodzi, kuru ļoti cienīja. Konfūcijs sāka kalpot valdniekam, sākot ar viszemākajiem amatiem: viņš atbildēja par liellopiem un pārvaldīja klētis.

51 gada vecumā Konfūciju iecēla par augsta līmeņa amatpersonu. Viņš iestājās par „labsirdības principu” valsts pārvaldīšanā, taču valdnieks viņa politisko filozofiju nepieņēma. Tāpēc Konfūcijam neatlika nekas cits, kā atteikties no sava amata. Viņš nolēma ceļot visapkārt un izplatīt savus uzskatus.

Šajā grūtajā laikā viņa politiskie uzskati par valsts pārvaldi neguva atzinību dižciltīgo ķīniešu vidū. Konfūcijs atgriezās savā dzimtajā pilsētā un veltīja sevi izglītībai. Viņš izveidoja privātskolu un pieņēma sev daudz skolnieku. Pateicoties Konfūcija pūlēm, viņa mācība izplatījās arī parasto cilvēku vidū. Ķīnas vēsturē viņš tiek uzskatīts par pirmo pedagogu.

Konfūcija mācība ietver sevī četrus aspektus: zināšanas un izglītība, runa un uzvedība, lojalitāte un augstsirdība, kā arī taisnīgums. Konfūcija skolā pastāvēja arī četri aizliegumi: netenkot, neietiepties, nerīkoties patvaļīgi un nebūt augstprātīgam. Viņš reti runāja par personīgajām interesēm, bet, ja šis jautājums tika skarts, tad Konfūcijs vienmēr izmantoja iespēju, lai pastāstītu par labdarību, likteni un tikumību. Katru reizi, kad viņa skolnieki neizprata kādu principu, vai nespēja pārvarēt grūtības, Konfūcijs izskaidroja viņiem šos jautājumus.

Konfūcijs deva lielu ieguldījumu izglītībā. Viņš bija pirmais pedagogs, kurš izglītību padarīja pieejamu arī parastajiem ļaudīm. Viņam bija vairāk nekā 3000 skolnieku, gan bagātu, gan nabadzīgu. Tiem nabadzīgajiem, kuri patiešām vēlējās mācīties pie Konfūcija, bija tādas pašas iespējas iegūt izglītību kā viņa bagātajiem skolniekiem.

Ar personīgo piemēru viņš mācīja saviem skolniekiem, kā būt labam cilvēkam. Viņa sekotājus un nākamās paaudzes dziļi aizkustināja viņa taisnīgums, labestība, pazemība, pieklājība, uzticība valstij un rūpes par citiem.

Vispazīstamākais Konfūcija literārais darbs ir „Konfūcija Luņjui”. Paaudžu atmiņā viņš ir palicis kā „Ķīnas vēsturē dižākais gudrais un skolotājs”, un kopš tā laika viņa mācība ir atstājusi lielu ietekmi uz ķīniešiem.

Raksts krievu valodā: http://www.epochtimes.ru/content/view/54473/86/