„Uz lūpām medus, bet azotē - duncis”（口蜜腹劍）

Idiomu „Uz lūpām medus, bet azotē - duncis” var tulkot kā „Ar smaidu piesegts duncis”. To bieži lieto, lai raksturotu tos, kuriem uz mēles ir medus, bet sirds ir žults pilna.

Idiomas pamatā ir stāsts no Ķīnas valsts agrīnās Sunu dinastijas vēsturiskās grāmatas „Dzjidži tundzjaņ” („Zizhi Tongjian”, „Pārvaldīšanai noderīgs vispārējs spogulis”), kuras autors ir Sima Guans (1019. – 1086.).

Li Liņfu bija Tanu dinastijas imperatora Sjuaņdzuna (685.-762.) premjerministrs. Lai gan viņam bija labas spējas gan kaligrāfijā, gan glezniecībā, viņš bija pazīstams ar savām saldajām pārliecināšanas runām.

Lai pieglaimotos imperatoram, viņš uzpirka cilvēkus, kas atradās imperatora tuvumā, lai uzzinātu, kas imperatoram patīk un kas nē. Tad viņš varēja sagatavot lietas tā, ka tās pilnībā atbilda imperatora vēlmēm. Li baudīja lielu imperatora uzticību.

Viņš atrada par ko paslavēt citus ministrus un augsti stāvošas amatpersonas un pieglaimojās viņiem, bet tos, kuri izraisīja viņa neapmierinātību, viņš noteikti sodīja. Li bija nenovīdīgs un zemisks cilvēks.

Reiz viņš apvainojās uz kādu ministru, kurš norādīja uz viņa kļūdu tiesas laikā. Li izlikās, ka tas viņu neskar, taču vēlāk viņš centās atrast iespēju atriebties.

Kādu dienu viņš pastāstīja ministram, ka Hua kalna dzīlēs ir zelta atradnes un ieteica viņam lūgt atļauju imperatoram uzsākt zelta ieguvi. Tā kā ministrs bija godīgs un atklāts cilvēks, viņš nekavējoties pastāstīja imperatoram par zelta atradnēm.

Imperators bija ļoti priecīgs un apsprieda šo jautājumu ar Li, kurš kļuva ļoti satraukts un pastāstīja imperatoram, ka Hua kalns ir vieta, kur ir uzaususi visa labvēlība pret viņa majestāti. Ja kalnā tiks ierīkota zelta raktuve, tas noteikti kaitēs imperatora veselībai. Li jautāja: „Kurš ir tas, kurš vēlas kaitēt jūsu majestātei?”

Imperators nu bija pārliecināts, ka doma par raktuvēm Hua kalnā ir slikta doma. Viņš pazemināja ministru amatā un vēlāk nosūtīja to uz kādu attālu vietu.

Dzirdot patiesību par notikušo, visi ministri uzzināja, ka Li ir divkosis un teica par viņu: „Uz lūpām medus, bet azotē - duncis”. Mūsdienās mēs izmantojam šo idiomu, lai raksturotu cilvēkus, kuri ir jauki no skata, taču citiem aiz muguras rīkojas zemiski.

Šai idiomai līdzīgi izteicieni ir sastopami arī angļu valodā, piemēram: „vilks jēra ādā” un „zem draudzīguma maskas guļ nodevība”.