Atceroties ieslodzījumu vieninieku kamerā Masaņdzja piespiedu darba nometnē

Es nelabprāt atceros Masaņdzja piespiedu darba nometnē pavadīto laiku, jo tas bija līdzīgs ļaunam murgam. Pēc tam, kad nesen petīciju iesniedzēji pasaules priekšā atmaskoja to, kas notiek Masaņdzja nometnē, es biju satriekta. Es nezināju, ka spīdzināšana un briesmīgā izturēšanās, kurai ir pakļauti Faluņgun praktizētāji, tiek pielietota arī pret parastajiem cilvēkiem.

Es tiku vajāta Masaņdzja nometnē, jo biju Faluņgun praktizētāja. Tālāk seko mans stāsts par pārciesto vajāšanu un dažiem notikumiem, ko piedzīvoju, būdama ieslodzīta mazā vieninieku kamerā.

1. Pēc ierašanās Masaņdzja tiku pakļauta spīdzināšanai uz „dzelzs krēsla”

Līdzko biju nonākusi Masaņdzja, vairāki liela auguma vīrieši ieslodzīja mani kamerā. Vēlāk es uzzināju, ka tā atradās apsargātas ēkas ceturtajā stāvā Masaņdzja cietumā. Es saucu, ka man vajag uz tualeti, bet neviens sargs nenāca. Es sāku izpildīt Faluņgun vingrinājumus. Drīz atnāca apsargi un teica, ka drīkstu iet uz tualeti. Istabā bija dzelzs krēsls, pie kura mani pieslēdza ar roku dzelžiem.

Spīdzināšanas metode „Dzelzs krēsls”

Manas rokas un kājas tika piestiprinātas pie šī krēsla, un es nevarēju pakustēties. Man ļoti sāpēja mugura. Šī spīdzināšanas metode sagādāja lielas sāpes.

Es pazīstu kādu Faluņgun praktizētāju, kura cieta vēl vairāk. Protestējot pret vajāšanām, viņa pieteica bada streiku un viņas rokas ar roku dzelžiem tika pieslēgtas pie abiem sola galiem. Šajā stāvoklī viņu daudzas reizes pakļāva piespiedu barošanai. Tā rezultātā viņa nepārtraukti klepoja, atklepoja asinis un aizsmaka. Koncentrētais sāls šķīdums, ko viņai piespiedu kārtā ievadīja, lika viņai ciest vēl vairāk. Viņa nebija gulējusi vairākas dienas, jo kamerā atradās skaļrunis, kas pilnā skaļumā darbojās 24 stundas diennaktī.

Otrajā dienā, pēc tam, kad nomainījās apsargi, mani pārveda no trešās kameras uz pirmo kameru. Redzot, ka man ļoti sāp, apsargi atbrīvoja mani no dzelzs krēsla, un es varēju pagulēt. Pēc dažām dienām apsargs Faņ aiznesa visu, kas bija kamerā, un es varēju gulēt tikai uz grīdas.

Pirmā kamera bija lielākā no visām vieninieku kamerām. No rīta gultasveļa tika aiznesta prom un tur ieslodzīja Faluņgun praktizētāju Džou Hua. Pēc dažām stundām viņa devās uz tualeti un vairs neatgriezās, jo cietumsargi caur novērošanas kamerām bija ieraudzījuši, ka mēs sarunājamies. No tā brīža es zināju, ka mani nepārtraukti novēro.

2. Piespiedu barošana

Kādu dienu blakus kamerā iegāja cilvēki baltos halātos. Es uzmanīgi ieklausījos un sapratu, ka viņi kādu pakļauj piespiedu barošanai. Pēc tam es jau zināju - ja reproduktors darbojas skaļāk, tātad atnākusi komanda, kas nodarbojas ar piespiedu barošanu. Skaļais troksnis noslāpēja upura kliedzienus. Kad apsargi veica savas ļaundarības, Faluņgun praktizētāji sauca: „Faluņ Dafa ir brīnišķīgs!” Tas lika apsargiem justies neērti. To es dzirdēju no apsargiem.

Spīdzināšanas metode „Piespiedu barošana”

Kāds lavījās pa koridoru un pat vēroja mani caur logu. Es klusināju radio skaļumu, lai dzirdētu cietumsargu sarunas. Es domāju, ka nevaru vienkārši pievērt acis, ja mani draugi praktizētāji tiek vajāti. Katru reizi, kad šie cilvēki atnāca darīt savus ļaunos darbus, es saucu: „Apturēt Faluņgun vajāšanu! Piespiedu barošana ir kaitīga!” Kāds teica: „Mēs cenšamies glābt viņas dzīvību, citādi viņa nomirs badā.” Es teicu: „Ārstiem ir jāpalīdz ievainotiem un mirstošiem cilvēkiem. Mēs neesam vainīgi un tiekam vajāti. Jūs palīdzat vajātājiem veikt ļaundarības.” Drīz pēc tam atnāca dežūrējošais cietumsargs un pieslēdza mani ar rokudzelžiem pie sola netālu no loga.

Praktizētājai blakus kamerā bija vāja sirds, bet pastāvīgais troksnis no skaļruņa radīja lielu diskomfortu, turklāt viņu ikdienas pakļāva piespiedu barošanai un turēja saslēgtu roku dzelžos. Reiz ap pulksten 22.00 viņa vairs nevarēja izturēt un sāka sist galvu pret durvīm. To ieraugot, dežūrējošais cietumsargs izsauca citus un aizveda viņu uz slimnīcu.

Parasti, praktizētāji, kurus ieslodzīja vieninieku kamerās, protestējot pret vajāšanu, pieteica bada streiku. Vēlāk es uzzināju, ka tie cilvēki, kuri veica piespiedu barošanas procedūru, patiesībā bija apsargi, nevis mediķi. Reiz, kad viņi piespiedu kārtā baroja praktizētāju Sja Juilaņu, viņi ievietoja cauruli viņai trahejā. Es dzirdēju kā Sja, pieslēgta pie dzelzs krēsla, no visa spēka cīnījās pretī. Neskaidrā balsī viņa izdvesa, ka caurule ir nokļuvusi trahejā. Cietumsargi cauruli izvilka un ievietoja to atkal. Sja gandrīz nosmaka. Es nepārtraukti biju satraukta, jo katru dienu dzirdēju piespiedu barošanas izraisītās skaņas.

3. Kameras durvis

Kad praktizētāja sita ar galvu pret durvīm, es zināju, ka viņa nesavainojās, jo durvis klāja biezs porolona slānis. Lai vajātu Faluņgun, Ķīnas komunistiskā partija iztērēja milzu līdzekļus Masaņdzja piespiedu darba nometnes celtniecībai.

Kad es atrados nometnē, laiks bija ļoti auksts, bet apsargs Guaņ Lijins atņēma man vatēto jaku.

Reiz, kad man bija ļoti auksti, es ieraudzīju, ka apšuvums durvju apakšpusē ir bojāts, tāpēc izvilku porolonu un paliku to zem apģērba. Porolons bija labas kvalitātes, piecus centimetrus biezs. Tolaik es nesapratu, kāpēc durvis ir tā apšūtas, bet vēlāk uzzināju, ka tā bija skaņas izolācija.

Kad apsargi ieraudzīja, ka esmu paņēmusi porolonu, tie sadusmojās: „Tu sabojāji sabiedrisko īpašumu, tev nāksies par to samaksāt.” Es atbildēju: „Es jums lūdzu atdot manu jaku, bet jūs to neatdevāt. Lūdzu, paziņojiet maniem radiniekiem, ka es vēl esmu dzīva un manu atrašanās vietu.” Tas apsargus ļoti saniknoja.

4. Kameras bez logiem

Mani vairākkārt pārveda uz dažādām kamerām. Viena no tām bija bez logiem un tika speciāli izmantota to cilvēku vajāšanai, kuri neklausīja apsargus.

Man bija laba veselība, bet līdzko nokļuvu šajā kamerā, es sajutu, ka trūkst gaisa, ka esmu nokļuvusi vietā ar retinātu gaisu. Kameras garums bija nedaudz garāks par salmu matraci, tāpēc durvis nevarēja atvērt pilnīgi. Kad nogūlos, mana galva bija pie sienas, bet kājas atdūrās pret pretējo sienu. Lai kājas iztaisnotu, tās bija jāpaceļ. Es esmu tikai 160 centimetrus gara.

Mani tur turēja pusi dienas. Tamdēļ, ka es gulēju pie durvīm, cietumsargi nevarēja mani redzēt monitorā, un vēlāk pārcēla atpakaļ uz pirmo kameru.

Iepriekšminētais ir tikai neliela daļu no tā, ko 2005. gadā man nācās pārciest Masaņdzja piespiedu darba nometnē. Kad biju no turienes iznākusi un ieraudzīju taisnīgu cilvēku atbalstu, es to patiešām augstu novērtēju.

Es ceru, ka kopējiem spēkiem mēs spēsim apturēt Ķīnas kompartijas sankcionēto Faluņgun vajāšanu. Bez „Īstenības Labestības Pacietības” mēs nevarētu dzīvot uz šīs planētas.

Raksts angļu valodā: http://en.minghui.org/html/articles/2013/5/17/139953p.html