Atceroties tās dienas, kad es apmeklēju Skolotāja lekcijas Uhaņas pilsētā

1993. gada septembrī es kopā ar astoņiem maniem draugiem un ģimenes locekļiem apmeklēju trešo Skolotāja lekciju kursu, kas notika Hubejas provinces Uhaņas pilsētā. Skolotājs lasīja lekcijas vienā no Džunaņas Finanšu un ekonomikas universitātes auditorijām (šobrīd tās nosaukums ir Džunaņas Politoloģijas un jurisprudences universitāte). Lekciju laikā Skolotājs arī attīrīja klātesošo ķermeņus (izārstēja viņu slimības un attīrīja viņu ķermeņus no sliktām lietām), mācīja vingrojumus un fotografējās kopā ar klātesošajiem skolniekiem. Lekciju kursa beigās katrs skolnieks saņēma laminētu apliecību par lekciju noklausīšanos, uz kuras bija iespiests Skolotāja vārds, Faluņ emblēma un skolnieka fotogrāfija.

Lekciju laikā Skolotājs bija ģērbies vienkāršā uzvalkā, izskatījās ļoti garš un stalts un bija nesteidzīgs un mierīgs. Auditorijā bija sapūlcējušies vairāk nekā tūkstotis cilvēku. Gandrīz vienmēr, gan lekciju laikā, gan pārtraukumos starp lekcijām auditorijā valdīja klusums un miers. Skolnieki centās zālē netrokšņot un nespraucās uz priekšu, lai nonāktu tuvāk Skolotājam. Skolotājs mācīja skolniekiem dižo Visuma patiesību un saprotami izskaidroja cilvēka dzīves īsteno mērķi un nozīmi. Šī kursa pēdējās lekcijas laikā Skolotājs atbildēja uz visiem skolnieku jautājumiem, ieskaitot tos, kuri man likās pavisam bērnišķīgi. Skolotājs arī mudināja skolniekus cītīgi pilnveidoties, kad viņi būs atgriezušies mājās. Kādi skolnieki tur bija? Reiz pēc lekcijas viens no maniem radiniekiem kļuva par liecinieku divu skolnieku sarunai. Viens skolnieks sacīja otram: ”Es redzēju, ka uz paaugstinājuma Skolotājs Li bija mirdzošs zelta Buda, bet auditorijā sēdošie skolnieki bija pārpildīti ar melnu matēriju. Mums ir tik daudz karmas.”

Pirms lekciju kursa beigām Skolotājs palūdza skolniekus uzrakstīt savu pieredzi un iesniegt viņam rakstus. Pirms es noklausījos Skolotāja lekcijas, man bija daudzas pieķeršanās, tādēļ es jutos bēdu nomākts. Es biju apjucis, pilns sašutuma un nesapratnes par dzīvi un nākotni. Es tā centos izprast dzīves jēgu! Pirms noklausījos Skolotāja lekcijas, es biju kāda krāpnieka, kāda tā dēvētā cjigun skolotāja no ziemeļaustrumu Ķīnas, ietekmē. Tādēļ uz Skolotāja lekcijām es atnācu ar atvērtu apziņu un lielām cerībām. Skolotāja lekcijas satricināja mani līdz manas būtības dziļumiem, un tomēr virspusē es paliku pilnīgi tumsonīgs cilvēks. Savā pieredzes rakstā es melsu pilnīgas blēņas par bērnībā pārciestajām sāpēm un ciešanām. Pirms astotās lekcijas sākuma daudzi skolnieki sapulcējās pie ieejas auditorijā. Pa gabalu es redzēju, ka pūļa vidū stāv Skolotājs. Es piegāju viņam klāt un atdevu savu pieredzes rakstu. Viņš ielika to sava uzvalka iekškabatā. Pārējie skolnieki arī deva Skolotājam savu pieredžu aprakstus.

Ar laipnu sejas izteiksmi Skolotājs ņēma no viņiem rakstus. Staltais un mierīgais Skolotāja stāvs atgādināja majestātisku kalnu.

Kad beidzās pēdējā lekcija un skolnieki sāka iet ārā no auditorijas, es nevarēju noturēties un gāju uz paaugstinājuma pusi, lai ieraudzītu Skolotāju. Skolotājs un vēl divi darbinieki stāvēja aiz paaugstinājuma. Negaidīti un nervozi es pajautāju Skolotājam: ”Skolotāj Li, agrāk es praktizēju citu cjigun formu. Vai manā ķermenī vēl ir viņu lietas?” Skolotājs stingri atbildēja: ”Nē. Tās visas ir likvidētas.” Es joprojām jutos nedaudz samulsis: ”Skolotāj Li, vai Jūs parakstījāt tās divas fotogrāfijas, kuras es ieliku savā pieredzes aprakstā?” Skolotājs palūdza vienu no darbiniekiem, lai viņš pienāk pie manis un iedod man fotogrāfijas. Es saņēmu tās un no visas sirds pateicos Skolotājam. Otrs palīgs sacīja Skolotājam, ka kļūst jau vēls un automašīna jau gaida pie auditorijas durvīm.

Man kļuva skumji, kad redzēju Skolotāju izejam no zāles. Tolaik, kaut arī es vēl nebiju izlēmis pilnveidoties pēc Faluņ Dafa sistēmas, man tomēr ļoti gribējās atrasties Skolotāja tuvumā. Es izgāju no auditorijas kopā ar savu radinieku un ieraudzīju kādu skolnieku ar fotoaparātu rokās. Viņš meklēja kādu, kurš varētu nofotografētu viņu kopā ar Skolotāju. Viņš lūdza palīdzību manam radiniekam, lai tas nofotografē viņu kopā ar Skolotāju. Pēc tam, kad viņš bija nofotografēts ar Skolotāju, es piesteidzos klāt, nostājos blakus Skolotājam un sacīju tam skolniekam: ”Vai jūs varētu nofotografēt arī mūs kopā ar Skolotāju ?”

Skolnieks piekrita. Skolotājs pasmaidīja un sacīja: ”Jā, neapšaubāmi mums ir iepriekš nolemta saistība.” Es un mans radinieks nostājāmies Skolotājam katrs savā pusē. Es stāvēju pa kreisi no Skolotāja un jutos kā bērns. Tajā brīdī es jutos mierīgi un nepiespiesti.

Darbinieki lūdza Skolotāju sēsties mašīnā. Skolotājs iesēdās automašīnas aizmugurējā sēdeklī. Mašīnas logs bija atvērts. Tā kā mašīna vēl nebija sākusi braukt, es pietuvojos Skolotājam un jautāju: ”Skolotāj Li, Jūs vienmēr esat tik aizņemts un ilgstoši esat projām no mājām. Vai tad Jūs neskumstat pēc savas ģimenes?” Skolotājs mierīgi atbildēja: ”Man nav citas izvēles. Man ir jāizplata Likums.” Es gribēju vēl kaut ko teikt, taču mašīna sāka braukt. Ar nožēlu un saviļņojumu es atvadījos no Skolotāja.

Uz tās fotogrāfijas Skolotājs uzrakstīja divus teikumus: ”Gaišā nākotne tiek būvēta, balstoties uz spēju pārciest grūtības,” un „Pilnveidošanās ir vissvarīgākais no vissvarīgākā, kas var notikt jūsu dzīvē.” Ir pagājuši gandrīz 14 gadi un mēs arvien labāk un labāk saprotam mūsu Skolotāja norādījumus. Skolotājs ir pielicis tik milzīgas pūles, lai glābtu mūs, kas apmaldījušies ilūzijās un maldos, kas atrodas gandrīz ellē un slīkst paši savā karmā. Praktizētāji nekad nespēs atlīdzināt Skolotājam par visu, ko Viņš mums ir devis. Tad centīsimies attaisnot Skolotāja cerības, bez bailēm skatīsimies ciešanām un grūtībām tieši sejā un vienmēr uztversim pilnveidošanos kā vissvarīgāko mūsu dzīvē, un labi izpildīsim visas trīs lietas, lai varētu atgriezties mājās kopā ar mūsu Skolotāju.

Raksts ķīniešu valodā pieejams: http://minghui.ca/mh/articles/2007/4/20/153110.html
Raksts krievu valodā pieejams: http://ru.clearharmony.net/articles/200705/4489.html