Kāpēc es jutos tik aizkaitināms

Es ilgu laiku biju ātri aizkaitināmā noskaņojumā, un tas vēl aizvien nav novērsts. Pilnveidošanās praksē šī aizkaitināmība parādās dažādos aspektos. Tā pat kļūst par pieradumu, ko nav viegli pamanīt. Tas nav tikai tādēļ, ka ir slikts raksturs. Aiz tās slēpjas daudz pieķeršanās.

Aizkaitinājums galvenokārt parādījās šajos aspektos: kad studēju Faluņgun mācību, Fa, vai arī lasīju rakstus, kuros praktizētāji dalās pieredzē, es centos to izdarīt ātri, taču saturs neiegāja manā prātā. Mācoties no galvas grāmatu „Džuaņ Faluņ”, es tikai tiecos pēc daudzuma – cik es katru dienu esmu paveicis, it kā pildot kādu uzdevumu, aizmirstot vienu rindkopu, tiklīdz esmu iemācījies nākamo. Izpildot vingrojumus, es nevaru sasniegt miera stāvokli. Pirms pabeidzu vingrojumus, es sāku domāt par to, ko darīšu pēc tam. Kad notika domu apmaiņa ar citiem praktizētājiem, es biju nepacietīgs, pārtraucu citu sarunas un nevēlējos uzmanīgi klausīties citos praktizētājos. Kad es izplatīju skrejlapas, man nepietika pacietības, es izpildīju to kā pienākumu un rezultātā izšķiedu materiālus. Kad gatavoju materiālus, es liku uzsvaru tikai uz ātrumu, bet ne kvalitāti. Kā rezultātā tehniskās ierīces bieži izgāja no ierindas. Šādi izgatavoti materiāli nevarēja labi glābt dzīvās būtnes. Kad es piedalījos pasākumos, kuros tika atmaskota vajāšana un iepazīstināts ar praksi, mans prāts nebija nosvērts, un es pa visu varu tiecos pēc panākumiem. Kad es dzirdēju citus sakām kaut ko nepatīkamu, vai arī, ja mani nesaprata, kad es biju atkārtojis teikto, mana sirds kļuva nemierīga, es zaudēju savaldīšanos un pateicu kaut ko nepiedienīgu, vai pat apvainoju citus.

Aiz tā slēpās pieķeršanās darīt lietas un paveikt uzdevumus, it kā es darītu kaut to citu dēļ. Patiesībā, kad biju to kārtīgi pārdomājis, tas atspoguļoja pieradumu pabeigt darbu, kas izveidojies ilgā laika periodā, dzīvojot sabiedrībā. Bezatbildības sajūta pret darbu, protams, ir novirzījusies doma, taču es izturējos pret pilnveidošanās praksi kā pret darbu, un esmu darījis lietas kā parasts cilvēks, kurš izpilda uzdevumu. Vai tā ir pilnveidošanās prakse? Ar ko tas atšķiras no parasta cilvēka darbiem Dafa labā? Lai arī es skaidri zināju, ka manas domas un uzvedība neizriet no Fa, patiesībā es nebiju pastāvīgi stingrs pret sevi. Tā gluži vienkārši ir sevis un citu maldināšana. Pilnveidošanās prakse ir nopietna! Lai praktizētu, man ir jāsaplūst ar Fa it visā, ko es daru, jāpilnveidojas nepārtraukti, un visu laiku jābūt stingram pret sevi. Ja es pievēršu uzmanību tikai rezultātiem, bet ne sevis pilnveidošanai, tad tā ir parasta cilvēka uzdevumu pildīšana, nevis pilnveidošanās prakse.

Atskatoties pagātnē, esmu praktizējis tik ilgi, tomēr neesmu sevi patiesi pilnveidojis. Ieskatoties dziļi sevī, es sev jautāju: ”Kāpēc es esmu tāds? Kā tas ir iespējams, ka es neesmu patiesi sevi pilnveidojis?” Aiz tā slēpās tiekšanās pēc komforta, bailes no grūtību sagādātajām ciešanām un vēlme iegūt, nepieliekot pūles. Ja padomā, tad tas ir tālu no taisnajiem Visuma principiem. Turklāt aiz tā visa bija arī pieķeršanās laikam. Reizēm manā prātā pavīdēja doma: ”Kā tas nākas, ka viss vēl nav beidzies?” Savā sirdī es to neņēmu nopietni, bet šāda domāšana ir nepareiza. Pēc pavirši padarītā darba, es gribēju to atrādīt. Vai es mēģinu kaulēties ar Visuma likumu? Būdams uztraucies par saviem ieguvumiem un zaudējumiem, es pilnveidoju sevi, vai Skolotāju?

Turklāt, ja reiz es iekrītu šajā noskaņojumā un nepievēršu tam uzmanību, tas var kļūt lielāks. Pat šādas domas var rasties: ”Pilnveidojoties tik ilgu laiku, es neesmu neko redzējis, arī neesmu attīstījis nevienu pārdabisko spēju. Iespējams Skolotājs vienkārši vairs nerūpējas par mani. Varbūt man nav iepriekšnolemtās likteņa saistības un mans iedzimtais pamats nav labs. Es nezinu, kādu līmeni esmu sasniedzis sevis pilnveidošanā.” Domājot šīs domas, es arī apsvēru iespēju padoties. Visas šīs ilūzijas un maldus radīja domu karma un citi ārējie traucējumi. Viņi tieši grib, lai tu tā domātu un grib pastiprināt to, un visbeidzot iznīcināt tevi.

Tādēļ mums jāpatur spēcīgas taisnas domas un pašiem jāsaplūst ar Fa. Tiklīdz mums parādās nepareizs noskaņojums vai domas, mums tās nekavējoties jānoliedz un jāraida taisnās domas, lai tās iznīcinātu .