Tiekšanās pēc komforta: Tabu senās Ķīnas ļaudīm

Pārmērīga tiekšanās pēc komforta un tā pielīdzināšana laimei ir tikpat kaitīga cilvēkam kā saindēts vīns. Tādēļ cilvēki senajā Ķīnā uzskatīja to par galveno tabu. Ķīniešiem ir sakāmvārds: „Cilvēki uztraucas un baidās par izdzīvošanu, bet mirst komfortabli.” Lai gan komforts ne vienmēr noved līdz nāvei, tomēr tas pastiprina slinkumu un var likt cilvēkiem izdabāt sev un zaudēt gribasspēku.

Grāmatā „Luņju”, kurā apkopotas Konfūcija runas un izteikumi, ir šādi viņa vārdi: “Neko nedarīšana pēc kārtīgi paēstas maltītes nav nekas labs. Vai tad nevar vismaz uzspēlēt šahu? Pat šaha spēlēšana ir labāka par bezdarbību.”

Arī Men Dzi ir teicis: „Kad cilvēkiem ir laba pārtika un silts apģērbs, un viņi dzīvo komfortabli, taču viņiem nav izglītības, viņi līdzinās dzīvniekiem. Gudrais uztraucas par to, tādēļ sūta skolotāju, kurš mācītu cilvēkiem uzvedības normas un morāli.” Senajā Ķīnā uzskatīja, ka komforts var būt kaitīgs. Dzīve komfortablos apstākļos bez atbilstošas izglītības varēja novest cilvēkus neceļos un likt viņiem savā rīcībā kļūt līdzīgiem dzīvniekiem.

Trīs karaļvalstu periodā, viens no Trīs karaļvalstu valdniekiem Liu Bei reiz caur asarām nopūtās un sacīja: „Senāk es visu laiku biju zirga mugurā, un man nebija liekas miesas uz kājām. Tagad es vairs nejāju ar zirgu, un miesa ir atgriezusies. Laiks plūst kā ūdens. Es kļūstu vecs, bet neesmu neko sasniedzis. Kā gan lai es neskumstu.”

Tao Kans, ierēdnis Dzjiņ dinastijas laikā, katru rītu iznesa no mājas 100 keramikas podus un katru vakaru sanesa tos atpakaļ. Citi aiz ziņkāres viņam jautāja, kāpēc viņš tā dara. Viņš sacīja: „Es visiem spēkiem cenšos strādāt valsts labā. Ja es jutīšos pārāk komfortabli, tad es baidos, ka nevarēšu labi izpildīt savus pienākumus. Tādēļ es bieži strādāju ārā.” Vēlāk viņš kļuva par astoņu valstu valdnieku un bija ļoti ievērojams.

Senajā Ķīnā mēdza teikt, ka plūstošs ūdens nesapūs un ka durvju eņģes no virināšanas nesatrūdēs. Mūsu dzīves ir tikai vairākus gadu desmitus garas. Ja mēs ļaujamies komfortablai dzīvei, mēs noteikti kļūsim slinki, bezmērķīgi un pasīvi. Tad mēs sāksim baidīties no grūtībām, un ar laiku mūsu gribasspēks kļūs arvien vājāks un vājāks. Kad mēs sastopamies ar šķēršļiem, mēs varam visu pamest un neko nesasniegt. Turklāt, ja kāds pārlieku rūpējas par savu komfortu, viņš var pats sevi novest postā. Tie, kuriem ir daudz sasniegumu, noteikti ir stipri un centīgi ļaudis.