Meklēt sevī – lielisks līdzeklis

Kopš tā brīža, kad Skolotājs atklāja mums dziļo Faluņgun mācību, Likumu, viņš vienmēr mums ir teicis, ka neatkarīgi no tā, kādā situācijā esam nonākuši, mums nepieciešams ieskatīties sevī un atrast problēmas, kas ir mūsos pašos – meklēt sevī un pilnveidot sevi pašu. Kad nomierinos, es uzdodu sev jautājumu: “Kādas man ir nepilnības, kādi man ir trūkumi?”

“Likuma lekcijā Losandželosas pilsētā” Skolotājs sacīja:

“Cik daudzi no jums šeit sēdošajiem spēj saglabāt mierīgu prātu, ja kāds pēkšņi norāda uz jums ar pirkstu vai sabar jūs? Cik daudzi spēj palikt nesatricināmi sirdī un meklēt iemeslus sevī, saskaroties ar citu cilvēku kritiku un nosodījumu?” („Likuma lekcija Losandželosas pilsētā”, 2006. gada 25. februāris, neoficiāls tulkojums)

Kad ielūkojos sevī, es jūtu, ka vēl esmu tālu no tā.

“Likuma lekcijā Losandželosas pilsētā” Skolotājs īpaši uzsvēra jautājumu, ka praktizētāji nespēj pieņemt citu cilvēku kritiku. Tādēļ es veltīju tam īpašu uzmanību. Tomēr bieži vien kritiskos momentos man neizdodas saglabāt stabilu savu sjiņsjin/raksturu, un es nespēju sevi savaldīt un strīdos ar citiem. Tādās reizēs mana sirds sāk strauji sisties, un es pat jūtos sarūgtināts. Protams, ka tas nav pareizs dvēseles stāvoklis, un tas ir tālu no sevi pilnveidojoša cilvēka stāvokļa. Tas ir tādēļ, ka es vēl joprojām nepievēršu pietiekamu uzmanību šim jautājumam. Virspusējā līmenī izskatās, it kā es būtu pievērsis tam uzmanību, bet dziļi manā sirdī nebija notikušas nekādas izmaiņas. Laicīga cilvēka domāšanas veids, kas izveidojies tūkstošiem gadu gaitā, kā arī no komunistiskās kultūras nākusī tieksme sacensties, neizmainījās ne par mata tiesu.

No Likuma mums visiem zināms, ka pieķeršanās ir cieši saistīta ar matēriju citās dimensijās. Noteikti dvēseles stāvokļi, piemēram, kad cilvēks nemeklē sevī, vienmēr uzgrūž problēmas citiem, kad viņam patīk dzirdēt labus vārdus, un viņš nespēj uzklausīt kritiku, citās dimensijās izpaužas kā kalni. Mēs nespējam izkustināt šos kalnus, to nespēja arī neviena pilnveidošanās forma pagātnē, to var palīdzēt izdarīt tikai Skolotājs. “Pilnveidošanās atkarīga no cilvēka paša, gun atkarīgs no Skolotāja.” (Grāmata „Džuaņ Faluņ”, neoficiāls tulkojums). Ja vien mēs patiešām sevi pilnveidojam un meklējam sevī, Skolotājs šos kalnus mums noņems tik lielā mērā, cik lielā mērā mēs pilnveidojamies. Tanī pašā laikā, meklējot sevī un pilnveidojoties, mēs turpinām izprast svēto Likumu.

Pirms dažām dienām manai sievai radās dažas problēmas, un viņa vēlējās, lai es veltīju tam nedaudz sava laika. Mani tas nemaz neiepriecināja, un es sacīju: “Tu vienmēr meklē man kādu darbu. Man nepietiek laika mācīties Likumu. Ja es pietiekami labi nepilnveidošos, neviens mūsu mājās nevarēs būt īsti drošs. Redzi, ļaunums izmanto nepilnības.” Tobrīd man šķita, ka mana domu gaita ir pareiza, ka tā izriet no Likuma pozīcijas. Es jutos diezgan apmierināts ar sevi. Taču nākamajā vakarā mana sieva ienāca istabā, kad es mācījos Likumu. Viņa norādīja uz mani ar pirkstu un apsūdzēja mani par to, ka es uzskatu sevi par nekļūdīgu. Viņa turpināja un turpināja mani strostēt. Kad es jau grasījos kaut ko iebilst, es pēkšņi atcerējos: “Vai tad es tikko nelasīju “Likuma lekciju Losandželosas pilsētā”? Viņa patiešām mani bāra, norādot uz mani ar pirkstu!” Es turpināju sevi savaldīt, tomēr joprojām jutos uztraukts. Pēc tam, kad biju nomierinājies un visu pārdomājis, es sapratu, ka patiesībā viss ir pavisam vienkārši. Es nepietiekami labi mācījos Likumu un vainoju tajā citus, tā vietā, lai meklētu sevī. Nākamajā dienā, kad es ar sievu pārrunāju šo jautājumu, viņa smējās.

Pilnveidošanās prasa no cilvēka nepārtraukti meklēt sevī, pilnveidot pašam sevi un atbrīvoties no pieķeršanām. Vakar manā darba vietā notika ikgadējā darbinieku pārbaude. Saņemtajā pārbaudes veidlapā man netika izteikta pārāk asa kritika, tādēļ es uzņēmu to mierīgi. Taču pusdienas pārtraukumā, kad telpā neviena cita vairs nebija, mans menedžeris man sacīja, ka daži cilvēki uzskata, ka es runāju ar citiem pārāk skarbi un ka no šī brīža man jāpievērš tam uzmanība. Tobrīd es atbildēju: “Jā, man ir šāda problēma. Es pievērsīšu tam vairāk uzmanības.” Mans menedžeris smaidīja. Es pie sevis nodomāju: “Es tikai pirms dažām dienām pabeidzu mācīties “Likuma lekciju Losandželosas pilsētā”. Man jābūt spējīgam pieņemt kritiku.” Tādēļ es nesāku skaidroties. Taču savā sirdī es joprojām biju nemierīgs. Es jutu, ka cietis mans pašlepnums, ka esmu zaudējis seju. Tobrīd man bija nepatīkama sajūta kaklā, it kā tas būtu piebāzts ar spalvām. Man sāpēja viss ķermenis, un es jutos ļoti noguris. Tas bija sācies iepriekšējā naktī un turpinājās vairāk nekā desmit stundas. Man sāka likties, ka mans aizvainojums un sūdzības ir gluži pamatotas. Es nodomāju: “Kādēļ jums bija man tas jāsaka tieši tagad? Vai nevarējāt pagaidīt, kamēr jutīšos labāk?” Es arī nebiju īsti pārliecināts par kritikas pamatotību. Taču taisnās domas man sacīja, ka tas viss ir vien jūtu izraisīts domāšanas veids un pieķeršanās, no kā man jāatbrīvojas. Es meklēju sevī un lēnām sāku atgūt mieru. Es sajutos ļoti labi.

Taču tajā naktī man kļuva vēl sliktāk. Man sala, lai arī kādu silto ēdienu es ēstu. Tomēr es paturēju prātā vienu domu: “Es esmu Dafa skolnieks. Man stingri jātic Skolotājam un Likumam. Man bez jebkādiem nosacījumiem jāmeklē sevī. Paskatīsimies, ko tas spēj izraisīt. Es nepievērsīšu tam uzmanību.”

Kad devos pie miera, man, šķiet, radās kāda izpratne. Vecie spēki visos sīkumos ir mums visu izplānojuši. Pat katra doma, kas ienāk prātā skolniekam, nav nejaušība. Viņi ieplānoja mums šīs sliktās lietas un vēlāk izmantoja tās kā ieganstu, lai vajātu mūs Likuma Izlabošanas laikā, jo viņi cenšas mūs iznīcināt. Cik tas ir ļauni! Bet Skolotājs no mums prasa meklēt sevī un pilnveidot pašiem sevi. Kad mēs patiešām tā rīkojamies, veco spēku plāni vairs nebūs nekam derīgi.

Kad es nākamajā rītā piecēlos, es vairs nejutos tik slikti. Es devos uz darbu un uzrakstīju šo pieredzi. Lūdzu laipni norādīt uz jebko nepareizu.