Praktizētājs no rietumiem: Ceļš, kā es atradu Faluņgun

Sveicināti, Skolotāj, un sveicināti draugi Faluņ Dafa praktizētāji.

Es esmu dzimis Filadelfijā, Pensilvānijas štatā, 1946. gada novembrī. Pēc vidusskolas beigšanas, es iestājos koledžā Hartfordā, Konektikutā, un pavadīju kādu laiku Krasta apsardzes rezervē. Es satiku savu sievu 1969. gadā, un nākošajā gadā mēs apprecējāmies. Tagad mums ir trīs dēli, un mēs dzīvojam nelielā apdzīvotā vietā uz ziemeļiem no Sandjego, Kalifornijā. Mans vecākais dēls, viņa sieva un viņu meita, mūsu vienīgais mazbērns, dzīvo dažu soļu attālumā no mums. Mans otrais dēls ar savu sievu dzīvo tikai dažu jūdžu attālumā no mums. Manam jaunākajam dēlam ir 19 gadi, un viņš dzīvo kopā ar manu sievu un mani.

Tas ir Amerikāņu sapņa piepildījums, vai ne? Taču šādi sapņi var būt maldinoši. Zem šāda ārēja dzīves veida bija cilvēks, kurš alka rast atbildes uz šādiem jautājumiem:

- Vai šī dzīve ir viss, kas ir?
- Kāds ir dzīves mērķis Visumā?
- No kurienes es esmu nācis?
- Kāda ir visu dzīvo būtņu nākotne debesīs un uz zemes?
- Ja ir Dievs, kā es vienmēr esmu ticējis, kādēļ viņš ļauj, lai ļaunums vispār pastāv?

Es zināju, ka atbildes uz šāda veida jautājumiem var nākt vienīgi no Dieva. Lai atrastu atbildes uz šāda veida jautājumiem, ir nepieciešama pacietība un neatlaidība.

Kad es satiku savu sievu 1969. gadā, es biju jauns un degu nepacietībā turpināt savu dzīvi, bet jau tad es meklēju atbildes uz šiem jautājumiem. Tajā gadā es sāku studēt Bībeli. Es izlasīju Bībeli daudzas reizes, un lai arī es tajā atklāju daudzas lielas patiesības, es atradu arī daudzus neatbildētus jautājumus. Es turpināju studēt Bībeli. Ar laiku mani iecēla par baznīcas „vecāko”. Šajā konkrētajā baznīcā vecākais ir līdzvērtīgs mācītājam vai priesterim citās baznīcās. Būdams vecākais, es uzņēmos daudzus pienākumus, ieskaitot padomu došanu, mācīšanu un uzstāšanos lielās sanāksmēs. Es turpināju kalpot kā vecākais, un tomēr apšaubīju daudzas lietas, kas izraisīja daudzus konfliktus.

Tādēļ, 1994. gadā es atteicos no vecākā pienākumu pildīšanas un sāku savus meklējumus ārpus Kristietības sfēras. Lai gan es vairs nebiju „praktizējošais” kristietis, es zināju, ka man jāuztur augsti tikumīga stāja šajā dzīvē, lai sagatavotu sevi tam, kas nāks vēlāk. Es lūdzu Dievu man palīdzēt un turpināju meklēt. Mans ceļš pretī Faluņgun atrašanai turpinājās.

1994. gadā mans vecākais dēls apprecējās, bet abi pārējie dēli joprojām dzīvoja mājās kopā ar manu sievu un mani. Tajā laika jaunākais dēls bija ļoti jauns, un mana sieva bija ļoti aizņemta ar savu filmu biznesu. Vienīgais cilvēks, ar kuru es varēju parunāties, bija mans vidējais dēls. Mēs runājām par visu. Tajā laikā viņš sāka studēt ķīniešu kultūru un ķīniešu tradicionālās cīņas mākslas. Lai arī es nesapratu viņa aizraušanos ar šīm lietām, es turpināju būt atvērts un ar interesi no malas vēroju. Es nevarēju iedomāties, ka mana dēla meklējumi ķīniešu garīgajās disciplīnās nospēlēja zīmīgu lomu mūsu ceļā uz sastapšanos ar Faluņgun. Laiks ritēja.

2003. gadā mani meklējumi turpinājās, bet mana dēla meklējumi beidzās. Viņš mēdza regulāri doties uz bibliotēkām un grāmatveikaliem. Kādu vakaru, pārlūkojot grāmatplauktus veikalā „Barnes un Noble”, viņš atrada grāmatu, kas uz visiem laikiem izmainīja viņa dzīvi – „Džuaņ Faluņ”. Viņš izlasīja to no sākuma līdz beigām divās dienās. Drīz vien viņš atrada vietu, kur vietējie Faluņ Dafa praktizētāji mācīja piecus vingrojumu kompleksus, par kuriem viņš bija lasījis grāmatā „Faluņgun”. Pēc tam viņš devās uz vietējām Faluņgun macības, Likuma, studēšanas grupām, kurš viņš uzzināja par represijām un saņēma uzaicinājumu doties uz Ņujorku, uz Likuma Konferenci. Kad viņš izdzirdēja, ka tur „varbūt” būs Skolotājs Li, viņš ieplānoja doties turp 2003. gada beigās.

Noklausījies Skolotāja lekciju, kas ilga piecas stundas, mans dēls juta nepieciešamību dalīties tajā, ko viņš bija dzirdējis, ar savu sievu un pārējiem ģimenes locekļiem, ieskaitot mani. Taču es joprojām vilcinājos. Nebija tā, ka mani neinteresēja; galu galā, tas biju es, kurš uzsāka dižās patiesības meklējumus. Drīzāk, tas bija tādēļ, ka Patiesība, kuru es lasīju, bija tik dziļa, ka mana sirds vēl nebija pietiekami taisna, lai to pieņemtu. Man bija daudzas pieķeršanās: bizness, ģimene un dzīve kopumā. Taču mans dēls izrādīja pacietību, atstājot man bukletus un izdrukas materiālus, ko izlasīt. Vēlāk viņš lūdza mani pamēģināt sākt lasīt „Džuaņ Faluņ”. Tas bija 2005. gada otrajā pusē. Maz pamazām es sāku lasīt par Likumu.

Vēlāk mans dēls uzaicināja mani un pārējos ģimenes locekļus uz 2006. gada Ķīniešu Jaunā Gada Vispasaules Gala koncertu, kas notika Eskandido, Kalifornijā. Tas bija brīnumains piedzīvojums. Pēc dažām nedēļām viņš uzaicināja mani piedalīties Rietumu Amerikas Starptautiskajā Likuma konferencē Losandželosā 2006. gada 26. februārī. Viņš man ieteica izlasīt līdz galam „Džuaņ Faluņ”, pirms es dodos uz šo konferenci. Es joprojām vilcinājos.

Līdz ar Likuma konferences Losandželosā pietuvošanos, es sāku patiešām katru dienu lasīt un mācīties „Džuaņ Faluņ”. Lai arī sākumā man bija grūti saprast Skolotāja vārdus, es biju satriekts un godbijības pārņemts. Es jutos dziļi aizkustināts, un mans prāts tika pacelts augstos līmeņos, par kuriem agrāk es pat nevarēju iedomāties. Es pabeidzu lasīt „Džuaņ Faluņ” iepriekšējās dienas vakarā pirms konferences.

Kad es iegāju Likuma konferences lekciju zālē, es tūlīt sajutos pacilāts, tomēr mierīgs. Precīzi 8:55 no rīta visa zāle mirklī apklusa, un izskatījās, ka visi nododas lūgšanām un meditē ar aizvērtām acīm. Tā bija mana pirmā pieredze ar taisno domu raidīšanu.

Džastins paliecās uz manu pusi un sacīja: „Tēt, es vēlāk tev pastāstīšu par to vairāk.”

Tad es četras stundas klausījos pieredzes no visas pasaules. Es biju kā piekalts skaļruņiem, klausoties katru vārdu, it kā no tā būtu atkarīga mana dzīve. Pēcpusdienā notika kaut kas brīnumains. Kā no zila gaisa parādījās Skolotājs. Es pie sevis nodomāju: „No kurienes viņš atnāca?” Iepriekšējais runātājs nekavējoties apklusa un tūlīt Viņu sagaidīja. Skolotājs apsēdās un sāka runāt stundām ilgi. Es nosēdēju uz sava krēsla malas visas lekcijas laiku; likās, ka pagājušas tikai dažas minūtes.

Lai arī es nesapratu nevienu vārdu, ko teica Skolotājs, no Viņa izturēšanās un no tā, ko teica tulks, es nojautu, ka esmu reta un brīnumaina notikuma liecinieks. Es pats savām acīm pirmo reizi redzēju Dievu, pašu Budu, un visu debesu un zemes lietu Kungu. Mans prāts un ķermenis tika pacelts līdz vietai, par kuras eksistenci es nekad nebiju zinājis. Es vēlējos, lai šī diena nekad nebeigtos. Es biju piepildīts. Un tad tas beidzās. Visi cilvēki man apkārt tagad likās pavisam citādāki. Mēs visi bijām kā viens.

Atbildes uz visiem maniem mūža jautājumiem bija šeit pat, manī, un visu Kungs bija tieši šeit pat uz Zemes. Tad es sapratu, kas man ir jādara.

Kad es atgriezos mājās, es sāku pārkārtot savu dzīvi, lai atbrīvotu vairāk vietas Likumam manā dzīvē un lai skaidrotu patiesību par Ķīnas komunistiskās partijas represijām, kas notiek Ķīnā. Es kļuvu arvien uzcītīgāks trijās lietās, par kurām Skolotājs mācījis mums Likumā. Es arī sāku tikties ar Dafa skolniekiem mūsu rajonā. Tas pavēra man, rietumniekam, ceļu, kā palīdzēt skaidrot patiesību par lietām, kas notiek Ķīnā, iesaistoties darbā „The Epoch Times”, izplatot materiālus par represijām un pa faksu un elektronisko pastu nosūtot ziņas Ķīnas iedzīvotājiem, kas joprojām atrodas ĶKP slazdā. Tas arī palīdzēja man ieraudzīt jaunu ceļu, kas stāvēja priekšā. Darba bija daudz.

Grāmatā „Džuaņ Faluņ” es izlasīju daudzas jaunas un dziļas Visuma patiesības. Es izlasīju arī par traucējumiem un karmas iznīcināšanu, ko man nāksies pieredzēt, aizstāvot Likumu pret vecajiem spēkiem. Tad tas sākās.

2006. gada maijā es pirmo reizi pieredzēju karmisko slimību. Tā turpinājās vairākas nedēļas. Mans dēls turpināja skaidrot man, ka tādā veidā Skolotājs palīdz man iznīcināt karmu un vairot tikumu, kad es izturu katru šāda veida pārbaudījumu, tādējādi sagatavojot mani tālākajam ceļam, tādēļ es atteicos lietot zāles, vai iet pie ārsta.

Kādu nakti pēkšņi pa degunu man sāka tecēt asinis, un tās nepārstāja tecēt, lai arī ko es darītu. Vienā brīdī asinis izskatījās gandrīz pilnīgi melnas. Nekas tāds ar mani iepriekš nebija noticis.

Man nācās bāzt degunā vati, lai apturētu pārmērīgo asiņu plūsmu. Abi mani dēli zvanīja man pa telefonu un palīdzēja raidīt taisnās domas, un kopā ar mani lasīja „Džuaņ Faluņ”. Pēc neilga laika asiņošana apstājās. Es aizmigu, bet nākošajā rītā asiņošana kādu brīdi turpinājās. Tad pēkšņi tā beidzās pavisam. Es sāku sajust, ka tas ir nokārtojies. Tas bija beidzies.

Vēl viena problēma, kas radās, bija saistīta ar manas sievas reakciju uz manu līdzdalību Faluņ Dafa. Kādu vakaru es un mans dēls diezgan vēlu pārnācām mājās no Likuma studēšanas nodarbībām. Viņa nebija diez ko apmierināta. Pēc viņas domām, Faluņ Dafa bija pārņēmis manu dzīvi. Viņa baidījās, ka pēc 37 gadu ilgās laulības, es arvien biežāk un biežāk atstāšu viņu mājās vienu. Tas fakts, ka agrāk biznesa un darba darīšanu dēļ man bieži nācās doties darījumu braucienos un pavadīt daudz laika prom no viņas, neko priekš viņas nenozīmēja. To, ka es esmu Dafa praktizētājs, viņa uztvēra kā traucējumu mūsu kopīgai laika pavadīšanai un kā iejaukšanos mūsu iepriekšējā dzīvē, kuru mēs dzīvojām kā kristieši. Es sapratu, ka tas bija vēl viens pārbaudījums.

Es nolēmu apsēsties kopā ar viņu un izskaidrot, ko man nozīme Faluņ Dafa, kā visa mana dzīve ir vedusi mani līdz šai vietai, ka Dafa ir vissvarīgākā lieta visā Visumā, neatklājot pārāk daudz Likuma svēto noslēpumu, kas varētu viņu nobiedēt. Es saglabāju vienkāršību.

Es paskaidroju, ka ar laiku Faluņ Dafa padara mani par labāku cilvēku. Es atgādināju viņai, cik daudz mierīgāks es esmu palicis; ka es vairs nezaudēju savaldīšanos; kā attīrās mana valoda. Es biju pārtraucis dzert alkoholiskos dzērienus un pārstājis būt uztraukts. Es izskaidroju visas šīs izmaiņas ar Faluņ Dafa. Es viņai atgādināju, ka, lai arī mēs tik daudzus gadus bijām praktizējošie kristieši, mūsu dzīvē patiesībā nekas nemainījās. Tikai Faluņ Dafa varēja izmainīt mani.

Tad es izskaidroju viņai, kas ir taisno domu raidīšana, un cik svarīgi man ir, lai tajos laika brīžos mājās mani netraucētu. Es runāju ar viņu par manu došanos uz Likuma studēšanas grupām un reizēm arī uz Likuma konferencēm, kā šī, kas notika Sanfrancisko. Es turpināju viņu pārliecināt, ka arī turpmāk būšu tik labs vīrs un ģimenes apgādnieks, cik vien labs varu būt, un ka viņai pilnīgi nav jāuztraucas, ka es varētu kļūt par fanātiķi un pamest viņu vienu. Es nodrošināju viņu, ka darīšu visu, ko spēju, lai rīkotos apdomāti, un veltīšu viņai pienācīgi daudz laika.

Viņa sacīja, ka saprot manu nostāju un ka viņai nav nodoma mēģināt mani apturēt vai kādā veidā traucēt, bet viņa vienkārši gribēja zināt, ko var sagaidīt. Viņa sacīja, ka nepiekrīt Likumam, bet nav pret to, un ir ļoti apbēdināta par to, ko Ķīnā dara ĶKP.

Interesanti bija tas, ka viņa palūdza priekš sevis vienu „Džuaņ Faluņ” kopiju un sacīja, ka viņa to lasīs, kad būs laiks. Neko viņai par to nesakot, es atstāju uz viņas galda arī pieredzes apmaiņas rakstus, ko izlasīt. Atrast un uzturēt šajā jautājumā līdzsvaru priekš manis vēl aizvien paliek pilnveidošanās jautājums.

Šajos pēdējos mēnešos es esmu sapratis, cik kritisks ir šis laika periods, un kāds tas ir brīnums, ka pat es esmu šeit, pateicoties Skolotājam. Skolotājs ir nācis ļoti garu un ļoti ilgu ceļu cauri visam kosmosam, lai sagatavotu šo ceļu, kā glābt visas dzīvās būtnes, ieskaitot mani, lai es varētu atrast atgriešanās ceļu pie savas sākotnējās pozīcijas debesu valstībā, izpildīt savu galveno mērķi un palīdzēt izglābt pēc iespējas vairāk citu dzīvo būtņu, pirms atnāk izlabošana. Es esmu sapratis, ka Likums ir daudzkārt milzīgāks par mani un manu likteņa saistību.

Mans dzīves ceļš pretī Likuma atrašanai ir beidzies, bet mans jaunais ceļš pretī apgaismībai un pilnības sasniegšanai tikai sākas.

Pateicos par iespēju dalīties savā dzīves stāstā ar jums.