Iznākumu nosaka cilvēka domas

Savā pilnveidošanās praksē esmu piedzīvojis daudzus gadījumus, kuru iznākumu noteica tas, kādas domas man tajā brīdī bija. Spēcīgas taisnās domas noveda pie pozitīva iznākuma. Katra novirzīšanās no Faluņgun mācības principiem, no Likuma, varēja novest pie negatīvām sekām.

2001. gadā, kad vajāšanas bija visintensīvākās, es bieži domāju par to, kā man vajadzētu rīkoties, ja mani nelikumīgi arestētu. Savā prātā es izspēlēju neskaitāmas situācijas. Ja tas notiktu, es pret to izturētos šādi: „Kā izkļūt no šejienes? Kā sazināties ar tuviniekiem? Ja varas pārstāvji man uzdos jautājumus, kā man vajadzētu atbildēt, u.t.t.” Es faktiski jau sagatavoju sevi. Rezultātā es saņēmu to, ko biju “prasījis”. Kāds bija paziņojis policijai, ka es izplatu materiālus, kuros tiek atmaskoti Ķīnas komunistiskās partijas meli. Vietējā policijas iecirkņa policisti mani nelikumīgi arestēja. Nopratināšanā es atteicos ar viņiem sadarboties. Es sacīju, ka man nepieciešams iziet uz tualeti, un man izdevās izkļūt no policijas iecirkņa. Kopš tā brīža es klaiņoju apkārt bez pajumtes, lai izvairītos no turpmākas vajāšanas. Atskatoties atpakaļ, es domāju, ka, ja nopratināšanas laikā es būtu izturējies ar pašcieņu, palicis nelokāms un noliedzis apsūdzību, iespējams, ka es būtu pavisam viegli no turienes ticis laukā. Vēlāk es uzzināju, ka policistiem patiesībā nebija pret mani nekādu pierādījumu. Viņi arestēja mani, lai iegūtu naudas prēmiju. Tā kā mana sirds tajā brīdī neatradās Likumā, vecie spēki izmantoja šo nepilnību manās domās, lai pavērstu pret mani vajāšanu.

Es iekāpu autobusā, kas brauca uz citu pilsētu. Sēžot autobusā, es pie sevis domāju, ka, lai gan man šobrīd jādodas prom no mājām, pēc kāda laika man tur noteikti jāatgriežas. Manā dzimtajā pilsētā ir tik daudz dzīvo būtņu, kam ir jāuzzina patiesība par Dafa un kuras ir jāizglābj. Man vispirms bija jādodas uz šo pilsētu, kur es varēju dalīties pieredzē ar pazīstamu praktizētāju un izpildīt manu uzdevumu, lai vēl vairāk cilvēkiem būtu iespēja uzzināt patiesību. Ar šo taisno domu prātā, es nopirku guļamvietas biļeti, lai gan biļetes bija gandrīz izpirktas. Vilcienā policisti pārbaudīja pasažieru personas dokumentus. Man tādu nebija. Tobrīd man galvā bija tikai viena doma: Skolotājs varbūt palīdzēs man izkļūt no šīs situācijas. Tā kā šī bija pirmā reize, kad biju nokļuvis šādā situācijā, un mana pilnveidošanās nebija pietiekami stabila, mana sirds satraukti sitās. Tomēr pat šādā situācijā Skolotājs mani aizsargāja. Tā kā es domāju par Skolotāju, policisti pārbaudīja cilvēkus blakus nodalījumos, bet nepārbaudīja manu nodalījumu.

Ar Skolotāju palīdzību un aizsardzību es iebraucu pilsētā un atradu vietējo praktizētāju. Bet es uzzināju, ka arī par viņu ir ziņots policijai. Viņa sacīja: “Tu vari palikt pie manis. Ja viņi ieradīsies, lai mani arestētu, mēs sacīsim, ka tu esi…” Pēc dažām dienām viņu patiešām arestēja. Dēļ manas pieķeršanās bailēm, arī mani arestēja. Šajā veidā mūsu domas noveda pie vajāšanas. Vēlāk šī praktizētāja tika ieslodzīta cietumā uz trim gadiem un nomira cietuma slimnīcā.

Pat atrodoties cietumā, es joprojām ticēju, ka kādu dienu atgriezīšos savā dzimtajā pilsētā. Rezultātā, Skolotājs visu sagatavoja tā, ka mani nosūtīja atpakaļ uz manas pilsētas policijas iecirkni. Bet es joprojām atrados ieslodzījumā vietējā ieslodzījuma centrā. Es nesadarbojos ar policiju. Nopratināšanas laikā es pastāstīju policistiem, cik ļoti man uzlabojās fiziskās un garīgās veselības stāvoklis pēc tam, kad es biju sācis praktizēt Faluņ Dafa, un kādēļ šī prakse ir tik laba. Es pieturējos pie stingras domas: “Man jāizkļūst brīvībā pirms noteikta datuma.” Vēlāk es bez kādiem nosacījumiem tiku atbrīvots. Es dzirdēju „iekšējo informāciju”, ka viņi ir nolēmuši mani atbrīvot tieši tajā datumā, kuru biju sev noteicis. Atbrīvošanas dienā cilvēks no manas darba vietas, kas bija atsūtīts pēc manis, paspieda man roku. Tomēr šis cilvēks lamāja citu praktizētāju, kurš arī bija no mūsu darba vietas un tika atbrīvots tajā pašā dienā. Šis praktizētājs bija uzrakstījis vairākas “garantijas vēstules” (garantija par to, ka nekad vairs nepraktizēs un nekādi nebūs saistīts ar Faluņ Dafa), kā arī vairākas “paškritiskas vēstules”. Paraugoties atpakaļ, man nākas secināt, ka tolaik mana Likuma izpratne nebija pietiekama. Pretējā gadījumā mēs nebūtu atzinuši vajāšanu. Policistiem nav jāveic praktizētāju “nelikumīgi aresti”.

Pieredzētais lika man saprast, ka praktizētāju vēlēšanās var tikt piepildītas. Piepildījums īstenojas pateicoties mūsu domām un sirdij. Ja mēs neesam taisnprātīgi, piepildījumu kontrolēs vecie spēki. Viņi izmantos mūsu pieķeršanās kā attaisnojumu vajāšanai. Skolotājs grāmatā “Džuaņ Faluņ” raksta:

“Mūsu Visumā pastāv princips, ja kāds pēc kaut kā tiecas vai kaut ko vēlas, tad parasti citi cilvēki nedrīkst iejaukties. Dzīvnieks izmanto šo spraugu: “Ja reiz viņš vēlas, es varu to sniegt. Tā nebūs kļūda, ja viņam palīdzēšu, vai ne?”” (“Džuaņ Faluņ”, neoficiāls tulkojums)

Kad mūsu sirds ir tīra un atrodas Likumā, mūsu vēlēšanās var tikt piepildītas. Skolotājs ir teicis: “Kad skolniekiem ir pietiekami taisnas domas, Skolotājam būs spēks atgriezt Debesis.” (“Hun Jiņ II” “Skolotāja un skolnieka saikne”, neoficiālas tulkojums) Šādā situācijā Skolotājs mūsu labā var izdarīt visu.

Es jau ilgāku laiku gribēju uzrakstīt rakstu, lai dalītos pieredzē, tomēr mani atturēja paša priekšstati, kā, piemēram: šajā situācijā un šajā pilnveidošanās stadijā es rīkojos tik slikti, par ko gan lai rakstu? Tagad es saprotu, ka, ja katrs praktizētājs tā domās, kā gan mēs varēsim dalīties pieredzē? Tad kā gan mēs varēsim koncentrēties uz to, kā mēs mācāmies un pilnveidojamies? Ja vien mums ir kaut tikai viena lieta, par ko dalīties pieredzē, pat, ja tas par ko rakstām, spēs palīdzēt tikai vienam praktizētājam, mums noteikti tas jādara. Mums tas ir noteikti jāuzraksta. Nav svarīgi, vai raksts tiks publicēts mājas lapā, vai ne, tas liks ļaunumam citās dimensijās drebēt no bailēm.