Kā komunisma rēgs valda mūsu pasaulē (17. nodaļa)

Satura rādītājs

Ievads

1. Globālisms un komunisms

2. Ekonomiskā globalizācija

a. Globalizācijas destabilizējošā ietekme

b. Kā globalizācija veicina komunistiskās ideoloģijas izplatīšanos

c. Rietumu kapitālisms – Ķīnas komunistiskās partijas atbalsts

3. Politiskā globalizācija

a. Komunistu politiskās varas paplašināšana ar ANO starpniecību

b. ANO humānistisko ideālu graušana

c. Komunistisku politisko ideju popularizēšana visā pasaulē

d. Pasaules valdība un totalitārisms

4. Kultūras globalizācija: līdzeklis cilvēces samaitāšanai

a. Pasaules kultūras tradīciju iznīcināšana

b. ANO loma deģenerētu vērtību izplatīšanā

5. Nacionālā mantojuma un vispārcilvēcisko vērtību saglabāšana

Atsauces

***

Ievads

Mūsdienās modernie transporta, telekomunikāciju un digitālie tīkli ir samazinājuši ģeogrāfiskos attālumus un likvidējuši robežas, kas pastāvējušas tūkstošiem gadu. Pasaule ir kļuvusi mazāka, un mijiedarbība un apmaiņa starp valstīm ir sasniegusi vēl nebijušu līmeni. Šī globālās sadarbības nostiprināšanās ir dabisks tehnoloģiskās attīstības, ražošanas paplašināšanās un migrācijas rezultāts. Šāda veida globalizācija ir dabiska vēsturiska procesa neizbēgamas sekas.

Tomēr pastāv arī cita veida globalizācija, kas ir radusies tāpēc, ka komunistiskās ideoloģijas ir pārņēmušas šo dabisko procesu, lai grautu cilvēci. Mēs aplūkosim šo otro formu.

Sākot ar renesanses laikmetu, cilvēces vēsturē sākās dramatisku pārmaiņu periods. 17. gadsimta beigās industriālā revolūcija noveda pie ievērojama produktivitātes pieauguma, nesot sociālus satricinājumus, kā arī dziļas pārmaiņas filozofijas un garīguma jomā. Līdz ar tehnoloģiju attīstību priekšplānā izvirzījās materiālistiskas un ateistiskas idejas; arvien lielāks skaits cilvēku noraidīja tradicionālo morāli un ticību dievišķajam.

Ņemot vērā šo vēsturisko fonu, komunisma rēgs ir pārvērtis globalizāciju par spēcīgu instrumentu, ar kura palīdzību sasniegt savu mērķi – nošķirt cilvēkus no viņu tradicionālajām kultūrām un ticībām. Lai gan globalizācija paver iespējas sadarbībai un sapratnei starptautiskā līmenī, robežu nojaukšana starp valstīm un ekonomikām ļauj rēgam apvienot gan komunistiskās, gan nekomunistiskās sistēmas sliktākos aspektus, lai īstenotu plašas politiskās un kultūras operācijas, kas nodrošina tā mērķu sasniegšanu visas pasaules mērogā. Globalizēta ekonomikas un finanšu sistēma atvieglo šo procesu, kas vēl vairāk apgrūtina atsevišķu kopienu un tautu pretošanos komunisma rēga agresīvajam spiedienam.

Šajā grāmatā tiek uzsvērts – komunisms nav vienkārši teorija, bet gan ļauns rēgs. Tas ir dzīvs, un, tiecoties sasniegt savu galīgo mērķi – iznīcināt cilvēci, tas ir spējīgs uz gandrīz jebkādu mutāciju, kas palīdz tam izdzīvot un izplatīties. Kopš 20. gadsimta 90. gadiem globalizācija šķietami ir veicinājusi demokrātiju, tirgus ekonomiku un brīvo tirdzniecību, un tādēļ ir saskārusies ar pretestību no vairāku kreiso grupu un aktīvistu puses. Taču šie cilvēki neapzinās, ka patiesībā tas ir komunisma rēgs, kas darbojas citā dimensijā. Komunisma mērķis nav izmantot globalizāciju, lai veidotu labāku pasauli, bet gan pārņemt pasauli, uzspiežot globālisma ideoloģiju visām pasaules valstīm.

Globālisms ir guvis iespaidīgus panākumus dažādās jomās, jo īpaši ekonomikas, politikas un kultūras sfērās. Kā ideoloģisks spēks globālisms ir daudzšķautņains un izpaužas dažādās, pirmajā acu uzmetienā pretrunīgās, formās – bieži vien piedāvājot miglainas vīzijas par pasauli, kas ir brīva no kariem, nabadzības, diskriminācijas vai ekspluatācijas. Taču praksē metodes, kas tiek piedāvātas šo mērķu sasniegšanai, būtībā līdzinās komunistiskās revolūcijas utopiskajiem meliem.

Lai gan katrai tautai ir sava kultūra un vēsture, to daudzveidīgajās tradīcijās ietvertas universālas morāles vērtības, kas kopīgas visai cilvēcei. Nacionālajai suverenitātei un katras etniskās grupas kultūras tradīcijām ir svarīga loma nacionālā mantojuma saglabāšanā un nacionālās pašnoteikšanās procesā, tās nodrošina kolektīvo aizsardzību pret dažādiem draudiem – sākot no dabas katastrofām līdz pat militāriem iebrukumiem. Turklāt katras etniskās grupas folklora un reliģiskie uzskati palīdz visai tautai saglabāt piederības sajūtu un pasargā to no iekrišanas rēga ļauno nodomu lamatās.

Lai gan globālisti bieži apgalvo, ka viņi iestājas par visu etnisko grupu kultūrām, pēdējos gados kļūst arvien skaidrāks, ka šī ideoloģija patiesībā kalpo kreiso ideju stiprināšanai. Tā vietā, lai atbalstītu tradicionālo kultūru, kas sakņojas ticībā un tikumos, globālistu paustie viedokļi parasti atspoguļo kreisās idejas, politkorektumu, sociālo taisnīgumu, vērtību neitralitāti un absolūtu egalitārismu [utopisku nostādni par to, ka visiem sabiedrības locekļiem vajadzētu būt vienlīdzīgiem].

Globālisma galīgais mērķis ir pasaules valdības izveide, sākot ar pārnacionālo struktūru un regulējuma pastiprināšanu. Globālas supervaldības izveide ļautu komunismam būtiski pietuvoties savu mērķu sasniegšanai – tiesību uz privātīpašumu, suverēnu valstu, atšķirību starp dažādām rasēm un katras tautas tradicionālās kultūras iznīcināšanai.

1. Globālisms un komunisms

Kārlis Markss savos darbos nepieminēja globālisma jēdzienu, taču izmantoja terminu "pasaules vēsture", kam ir līdzīga konotācija – līdzīga jēdzieniska pieskaņa. "Komunistiskās partijas manifestā" Markss un tā līdzautors Frīdrihs Engelss apgalvoja, ka kapitālisma globālā ekspansija neizbēgami radīs milzīgu proletariāta klasi industrializētajās valstīs, un ka proletariāta revolūcija drīzumā pārņems visu pasauli, gāzīs kapitālismu un radīs komunisma "paradīzi zemes virsū". Markss un Engelss arī rakstīja: "Tādējādi proletariāts var pastāvēt tikai pasaulvēsturiskā plānā, tāpat kā komunisms – tā darbība, var pastāvēt tikai "pasaulvēsturiski"." [1] Citiem vārdiem sakot, komunisma realizācija ir atkarīga no tā, vai proletariāts visā pasaulē rīkosies vienoti – komunistiskajai revolūcijai ir jābūt globālai kustībai.

Vēlāk Vladimirs Ļeņins pārveidoja Marksa doktrīnu un ierosināja, ka pasaules revolūcija varētu sākties Krievijā, neraugoties uz to, ka cilvēki tolaik tur dzīvoja pārsvarā laukos. 1919. gadā padomju komunisti Maskavā nodibināja Komunistisko internacionāli, kuras nodaļas bija izkaisītas vairāk nekā 60 valstīs. Ļeņins teica, ka Komunistiskās internacionāles mērķis ir izveidot Pasaules Padomju Republiku. [2]

Ļeņina pēctecis – padomju līderis Josifs Staļins bija pazīstams, kā pagaidu politikas "sociālisms vienā valstī" atbalstītājs, taču savā grāmatā "Marksisms un nacionālais jautājums" viņš formulēja vairākus komunistiskās "globālās revolūcijas" mērķus. Amerikāņu domātājs Dž. Edvards Grifins Staļina idejas apkopoja šādi:

1. Dezorientēt, dezorganizēt un iznīcināt kapitālisma spēkus visā pasaulē.
2. Apvienot visas valstis vienotā pasaules ekonomikas sistēmā.
3. Piespiest attīstītās valstis sniegt ilgstošu finansiālo palīdzību mazattīstītajām valstīm.
4. Sadalīt pasauli reģionālās grupās, kā pārejas posmu ceļā uz vienotu pasaules valdību. Iedzīvotāji labprātāk atteiksies no savas nacionālās piederības par labu neskaidrai reģionālajai piederībai, nekā par labu pasaules varai. Vēlāk reģionālās struktūras, [tādas kā NATO, SEATO un Amerikas Valstu Organizācija] var tikt pilnībā iekļautas vienotās pasaules proletariāta diktatūras sastāvā. [3]

Bijušais ASV Komunistiskās partijas nacionālais priekšsēdētājs Viljams Fosters rakstīja: "Komunistiskā pasaule būs vienota, organizēta pasaule. Ekonomiskā sistēma būs viena liela struktūra, kuras pamatā būs plānošanas princips, kas pašlaik tiek ieviests PSRS. Amerikas padomju valdība būs svarīga šīs pasaules valdības sastāvdaļa." [4]

Sākot no Marksa, Ļeņina, Staļina un Fostera aktivitātēm līdz pat komunistiskās Ķīnas vadības ierosinātajai "cilvēces kopīga likteņa kopienai" var redzēt, ka komunisti neaprobežosies ar varas iegūšanu tikai dažās valstīs. Komunisms visās tā formās tiecas pēc kundzības visā pasaulē.

Proletariāta pasaules revolūcija nenotika tā, kā bija iecerējis Markss. Sabiedrības, kuras viņš uzskatīja par izmisušām un izmirstošām, patiesībā bija pārtikušas un plaukstošas, pateicoties tiesībām uz privātīpašumu un tiesiskumam. Līdz ar Padomju Savienības un Austrumeiropas komunistiskā bloka sabrukumu, kā arī Ķīnas Komunistiskās partijas pāreju uz tirgus ekonomiku, šķita, ka brīvā pasaule ir uzvarējusi komunismu. Taču aiz dažādām doktrīnām un kustībām slēpjas komunisma rēgs, kas savā ceļā saēd visu, iespiežoties un izplatot komunisma elementus visā pasaulē. Sociālisms – komunisma sākotnējais posms – starptautiskā mērogā kļūst arvien populārāks, ko veicina globalizācijas un globalizācijas tendenču izraisītie destabilizējošie faktori.

Pēc Otrā pasaules kara kreiso spēku ietekme Eiropas valstīs turpināja pieaugt. Sociālistiskā Internacionāle, kas sludināja demokrātisko sociālismu, apvienoja politiskās partijas no vairāk nekā simts valstīm. Šīs partijas bija pie varas dažādās valstīs un izplatījās gandrīz visā Eiropā, īstenojot politiku, kas paredzēja dāsnu sociālo nodrošinājumu, augstus nodokļus un valsts īpašumtiesību paplašināšanu.

Globalizācija ir noplicinājusi ASV rūpniecību, samazinājusi vidusslāni, izraisījusi ienākumu stagnāciju, radījusi lielu plaisu starp bagātajiem un nabadzīgajiem, un sašķēlusi sabiedrību. Tas ir ievērojami veicinājis kreiso spēku un sociālisma popularitātes pieaugumu ASV un aptuveni pēdējās desmitgades [vai pat divu] laikā ir krasi nobīdījis globālo politisko spektru uz kreiso pusi. Kreisā spārna spēki veicina antiglobālistiskus noskaņojumus, noveļ vainu par pasaules problēmām uz kapitālismu un iestājas par sociālistisku politiku.

Pēc Aukstā kara beigām ekonomiskās globalizācijas procesā iefiltrējās antitradicionālas tendences, lai grautu katras valsts ekonomisko suverenitāti. Cilvēku alkatība, kas savulaik tika savaldīta un ierobežota kopienās, tika internacionalizēta, kļūstot par spēcīgu globālu spēku. Dažu pēdējo desmitgažu laikā Rietumu finanšu lielvaras pārvietoja bagātības, ko sabiedrība bija uzkrājusi vairāku simtu gadu laikā uz Ķīnu, lai pēc ĶKP ieviestajām tirgus reformām strauji attīstītu kontinentālās Ķīnas ekonomiku. ĶKP izmantoja šīs investīcijas, lai nostiprinātu savu režīmu, vienlaikus iesaistot ārvalstu uzņēmumus un līderus savā korumpētajā sistēmā.

Būdama mūsdienu pasaules komunistisko spēku līdere, ĶKP cenšas izveidot sociālistisku ekonomisku lielvaru, vienlaikus stiprinot kreiso un komunistisko partiju pozīcijas visā pasaulē. Tās totalitārā sistēma izjauca normālas tirdzniecības spēles noteikumus, un tās mērķis ir izmantot no demokrātiskajiem brīvajiem tirgiem gūto bagātību, lai sagrābtu un sagrautu tos no iekšienes. ĶKP ekonomiskais spēks ir veicinājis arī tās politiskās un militārās ambīcijas, un tagad tā cenšas eksportēt savu autoritāro komunistisko modeli pa visu pasauli. Raugoties uz ĶKP globalizācijas stratēģiju no Marksa, Ļeņina un Staļina perspektīvas, jāsecina, ka šobrīd pasaulē jau pastāv daudzi nosacījumi, kas nepieciešami komunistiskajai revolūcijai.

2. Ekonomiskā globalizācija

Ekonomiskā globalizācija nozīmē globālu kapitāla, ražošanas un tirdzniecības ķēžu integrāciju, kas aizsākās 20. gadsimta 40. un 50. gados, attīstījās 70. un 80. gados un kļuva par normu visā pasaulē 90. gados. Tās virzītājspēki bija starptautiskās aģentūras un korporācijas, kuras pieprasīja atvieglot regulējumu un kontroli, lai nodrošinātu kapitāla un preču brīvu plūsmu.

Pirmajā acu uzmetienā varētu šķist, ka Rietumu valstis veicināja ekonomisko globalizāciju, lai izplatītu kapitālismu visā pasaulē. Diemžēl globalizācija ir kļuvusi par līdzekli arī komunisma rēga izplatībai. Runājot konkrētāk, globalizācija ir novedusi pie tā, ka Rietumu valstis sniedz finansiālu atbalstu Ķīnas režīmam, radot savstarpēju atkarību starp kapitālistisko tirgus ekonomiku un ĶKP sociālistisko totalitāro ekonomiku. Apmaiņā pret ekonomiskajiem labumiem Rietumi upurē savu sirdsapziņu un vispārcilvēciskās vērtības, bet komunistiskais režīms ar ekonomiskā spiediena palīdzību paplašina savu kontroli.

a. Globalizācijas destabilizējošā ietekme

Globalizācijas procesā, jo īpaši nacionālo ekonomiku globalizācijas rezultātā, ir izveidotas lielas starptautiskas organizācijas, tikuši noslēgti līgumi un izstrādāti regulējumi. Virspusēji raugoties, šķiet, ka runa ir par kapitālisma un brīvā tirgus paplašināšanos. Taču patiesībā šī tendence ved pie vienotas ekonomiskās kontroles sistēmas izveides – sistēmas, kas spēj izdot rīkojumus, lai noteiktu uzņēmumu likteni daudzās valstīs. Pēc šīs starptautiskās finanšu kārtības ieviešanas parādījās šī tendence, ka attīstītās valstis sniedz ilgtermiņa ekonomisko palīdzību jaunattīstības valstīm – saskaņā ar augstāk minēto Staļina trešo mērķi.

Runājot par finansiālās palīdzības sniegšanu, starptautiskās finanšu organizācijas, piemēram, Pasaules Banka, parasti izmanto makroekonomisko intervenci, kas ir ne tikai autoritāra, bet arī grauj brīvo tirgu. Turklāt, tā ignorē saņēmējvalsts sociālos, kultūras un vēsturiskos apstākļus. Rezultātā tiek ierobežota cilvēku brīvība un valstu suverenitāte, un pastiprināta centralizēta ekonomikas kontrole. Amerikāņu zinātnieks Džeimss Bovards rakstīja, ka Pasaules Banka "ir ievērojami veicinājusi Trešās pasaules valstu ekonomiku nacionalizāciju un pastiprinājusi politisko un birokrātisko kontroli pār pašu nabadzīgāko cilvēku dzīvēm". [5]

Ekonomiskā globalizācija ir veicinājusi arī vienveidīgas globālās kultūras veidošanos, kas novedusi pie plašas vienveidības patēriņa tendencēs un vienādiem ražošanas un patēriņa mehānismiem. Globalizācijas vilnis ir vienkārši iznīcinājis daudzus mazos biznesus un uzņēmumus, kas saistīti ar vietējām etniskajām grupām. Arvien vairāk cilvēku ir zaudējuši iespējas vai motivāciju brīvi nodarboties ar tirdzniecību savā valstī.

Tā kā komunikācijas un ceļošanas iespēju attīstība padarīja pasauli savstarpēji savienotāku, šķita, ka globalizācija sniegs finansiālu labklājību un demokrātiskas vērtības visam globālajam ciematam. Diemžēl, daudzos gadījumos ir noticis gluži pretējais.

Jaunattīstības valstis kļūst par daļu no globālās ražošanas ķēdes, kas vājina to ekonomisko suverenitāti un dažreiz pat noved pie valsts sabrukuma. Citas valstis nonāk parādu gūstā un ir spiestas veikt maksājumus, kas būtiski satricina brīvās kapitālistiskās ekonomikas pamatus šajās valstīs.

Globalizācija vājina jaunattīstības valstis arī citos veidos. 21. gadsimta pirmajā desmitgadē Jamaika atvēra savus tirgus un sāka importēt lielu daudzumu lēta piena. Tādējādi piens kļuva pieejamāks vēl lielākam skaitam cilvēku, taču vietējie piensaimnieki bankrotēja, nespējot konkurēt ar lētā importa plūsmu. Meksikā agrāk bija daudz vieglās rūpniecības ražotņu, taču pēc tam, kad Ķīna tika uzņemta PTO, lielākā daļa šo uzņēmumu tika pārcelti uz Ķīnu, kura pārspēja Meksiku gan ražošanas jaudu, gan darbaspēka izmaksu ziņā. 1997. gada Āzijas finanšu krīzes laikā Taizeme atvēra savu vājo finanšu sistēmu starptautiskām investīcijām, kas nodrošināja īslaicīgu ekonomikas uzplaukumu. Taču kad ārvalstu investīcijas apsīka, Taizemes ekonomika apstājās. Tas negatīvi ietekmēja arī kaimiņvalstis.

Daudzās jaunattīstības valstīs, kas bagātas ar dabas resursiem, ir ieplūdušas ārvalstu investīcijas, taču vietējiem iedzīvotājiem tas nav nesis gandrīz nekādu ekonomisko labumu. Globalizācija sola nodrošināt demokrātiju jaunattīstības valstīs, taču patiesībā tā nostiprina korumpētu amatpersonu varu, kamēr vienkāršie cilvēki turpina ciest badu.

Kā norādīja Hārvarda universitātes Džona Kenedija Pārvaldības skolas profesors Danijs Rodriks, globalizācija rada "trilemmu": "Mēs nevaram vienlaikus censties panākt demokrātiju, nacionālo pašnoteikšanos un ekonomisko globalizāciju." [6] Tas ir globalizācijas liktenīgais trūkums, un šo iezīmi viegli izmanto komunisms.

Globalizācijas sniegtās priekšrocības un iespējas bieži vien ir bijušas pieejamas tikai nelielam skaitam elites pārstāvju. Daudzās valstīs globalizācija ir saasinājusi nevienlīdzību, un šķiet, ka šai problēmai nav ilgtermiņa risinājumu.

b. Kā globalizācija veicina komunistiskās ideoloģijas izplatīšanos

Globalizācijas ietekmē komunistiskā egalitārisma ideoloģija un cīņas ētoss ir izplatījušies visā pasaulē. Tas saēda valstu suverenitāti, saasināja reģionālos konfliktus un pastiprināja arhetipisko marksistisko konfliktu starp "apspiedējiem" un "apspiestajiem", ko kreisie izmanto kā ideoloģisku ieroci cīņā pret brīvo tirgu, privātīpašumu un citiem "vecās sabiedrības" aspektiem.

Globalizācijas izraisītā bagāto un nabadzīgo polarizācija rada sevi uzturošu apburto loku. Milzīgā darba vietu un pat veselu rūpniecības nozaru aizplūšana padarīja Rietumvalstu zemāko un vidējo sabiedrības slāni par globalizācijas upuriem. Amerikas Savienotajās Valstīs kapitāla un tehnoloģiju masveida aizplūšana uz ĶTR izraisīja miljoniem darbavietu zaudējumu rūpniecībā, kā rezultātā izzuda vairākas rūpniecības nozares un palielinājās bezdarbs. No 2000. līdz 2011. gadam tika slēgti 65 tūkstoši rūpnīcu, un darba vietu skaits ražošanā samazinājās par 5,7 miljoniem jeb par 33 %. [7]

Plaisa starp bagātajiem un nabadzīgajiem Amerikas Savienotajās Valstīs palielinās jau vairākus gadu desmitus. Pēdējo 30 gadu laikā vidējās algas pieaugums (ņemot vērā inflāciju) ir palēninājies, kā rezultātā ir parādījušies strādājošie trūcīgie – tie, kuri strādā vai meklē darbu 27 nedēļas gadā, bet kuru ienākumi ir zem oficiālā nabadzības sliekšņa. 2016. gadā 7,6 miljoni amerikāņu tika uzskatīti par nabadzīgiem strādājošajiem. [8]

Šī polarizācija nodrošina auglīgu augsni komunistiskajām un kreiso spēku kustībām. Ekonomiskās problēmas ietekmē visus sabiedrības aspektus, taču vēlme atrisināt problēmu, kas saistīta ar šķietami netaisnīgu ienākumu sadali, ir izraisījusi sociālistiskās ideoloģijas un "sociālā taisnīguma" aktīvisma uzplūdus. Tikmēr sociālo pabalstu apjoma palielināšana ir radījusi vēl vairāk nabadzīgu ģimeņu, veidojot apburto loku, kam raksturīga ražīguma samazināšanās un cilvēku atkarība no valsts.

Kopš 2000. gada ASV ir pieaugusi kreisās ideoloģijas ietekme, un jaunieši aizvien vairāk nosliecas pa kreisi sociālo, ekonomisko un politisko jautājumu risināšanā. Līdz 2016. gada vēlēšanām bija skaidri redzams aizvien pieaugošais pieprasījums pēc sociālisma, kā arī arvien lielāka politiskā polarizācija. Šīs pārmaiņas lielā mērā bija saistītas ar globalizācijas ietekmi. Tajā pašā laikā, jo smagāki šķita ekonomiskie un sociālie satricinājumi, no kuriem, kā likās, cieta Rietumu demokrātiskās sabiedrības, jo triumfālāks izskatījās komunisma iznāciens uz pasaules skatuves.

Lai sasniegtu savus mērķus, komunisma rēgs bez sirdsapziņas pārmetumiem manipulē ar abām pretējām pusēm un viedokļiem. Tādējādi līdz ar globalizācijas attīstību parādījās antiglobalizācijas kustības, un viena no to pirmajām izpausmēm bija 1999. gada beigās Sietlā notikušie plaša mēroga vardarbīgie protesti pret Pasaules Tirdzniecības organizācijas ministru konferenci. Trīs plaša mēroga starptautiskās konferences 2001. gadā (Amerikas samits Kvebekā, Kanādā, Eiropas Savienības samits Gēteborgā, Zviedrijā, un "G8 valstu" ekonomikas samits Dženovā, Itālijā) arī norisinājās šādu demonstrāciju pavadījumā.

Pasaules mēroga antiglobalizācijas kampaņas ir piesaistījušas dalībniekus no visdažādākajiem sabiedrības slāņiem [ar daudzveidīgu pieredzi un ļoti atšķirīgu iemeslu vadītus]. Lielākais vairums no tiem bija kreisi noskaņotie kapitālisma pretinieki, tostarp arodbiedrību un vides aktīvistu organizāciju pārstāvji, kā arī globalizācijas upuri un trūcīgie iedzīvotāji. Tā rezultātā visa sabiedrība – gan globalizācijas atbalstītāji, gan tās pretinieki – ir neapzināti kalpojusi komunisma mērķiem.

c. Rietumu kapitālisms – Ķīnas komunistiskās partijas atbalsts

Novērtējot globalizācijas panākumus, zinātnieki bieži kā piemēru min ĶTR, kas strauji kļuva par pasaules otro lielāko ekonomiku. Daudzi prognozēja, ka Ķīna galu galā pārspēs ASV un kļūs par pasaules lielāko ekonomiku.

Kamēr, piemēram, Meksika par savu modeli izvēlējās zemas kvalitātes produktu ražošanu, Ķīna izvēlējās pārņemt Rietumu modernākās tehnoloģijas un pēc tam izspiest no tirgus savus konkurentus. Šim nolūkam attīstīto valstu uzņēmumiem bija jāveido kopuzņēmumi ar Ķīnas uzņēmumiem, lai varētu pārdot preces Ķīnas tirgū, ko ĶKP pēc tam izmantoja, lai iegūtu svarīgākās tehnoloģijas. Partija pielietoja daudzas metodes – sākot ar piespiešanu nodot tehnoloģijas un beidzot ar atklātām zādzībām, izmantojot hakeru uzbrukumus. Pēc šo moderno tehnoloģiju pārņemšanas Ķīna izmantoja savas priekšrocības, lai pārpludinātu pasaules tirgu ar lētu produkciju. Pateicoties eksporta atlaidēm un subsīdijām, kontinentālā Ķīna ar cenām, kas bija zemākas par tirgus cenām, uzveica konkurentus un izjauca brīvā tirgus kārtību.

Kamēr vairums jaunattīstības valstu atvēra savus iekšzemes tirgus, ĶKP radīja vairākus tirdzniecības šķēršļus ārvalstu uzņēmumiem, kas darbojās Ķīnā vai tirgojās ar šo valsti. Taču ĶKP guva milzīgu peļņu, baudot PTO noteikumu sniegtās priekšrocības pēc pievienošanās šai organizācijai 2001. gadā, un tajā pašā laikā izmantoja globālo tirgu, lai ārvalstīs pārdotu Ķīnas ražojumus par dempinga cenām. Partija nespēja atvērt brīvajam tirgum galvenās nozares – tostarp telekomunikācijas, banku sektoru un enerģētiku –, kas pēc tam ļāva kontinentālajai Ķīnai izmantot globālās ekonomikas sniegtās priekšrocības, neievērojot savas saistības.

Ekonomisko labumu uzpirkta, Rietumu pasaule pievēra acis un laida gar ausīm kliedzošos ĶKP cilvēktiesību pārkāpumus, bet starptautiskā sabiedrība turpināja izrādīt šīm režīmam lielu labvēlību. Globalizācijas apstākļos ietekmīgais Ķīnas komunistiskais režīms kopā ar morāli degradēto Ķīnas sabiedrību ir devis graujošu triecienu tirgus ekonomikai un tirdzniecības noteikumiem Rietumos.

Ķīna ir ignorējusi noteikumus un izmantojusi visas globalizācijas sniegtās priekšrocības. Savā ziņā globalizācija ir bijusi kā asins pārliešana komunistiskajai partijai, ļaujot izdziestošajai komunistiskajai valstij atgūt spēkus. Aiz manipulācijām globalizācijas jomā slēpjas mērķis – atbalstīt ĶKP, pārdalot bagātības.

Globalizācija ir bijusi ĶKP glābšanas riņķis, kas palīdzēja tai atjaunot politisko leģitimitāti. Kamēr partija audzēja savus sociālistiskos muskuļus ar kapitālistiskām uzturvielām, Rietumi piedzīvoja relatīvu lejupslīdi, kas vēl vairāk nostiprināja ĶKP pārliecību par sava komunistiskā totalitārisma un globālo ambīciju pamatotību. Kontinentālās Ķīnas uzplaukums ļoti sajūsmināja un iedvesmoja daudzus sociālistus un kreiso spēku pārstāvjus visā pasaulē.

Paralēli ekonomiskajai izaugsmei Ķīna ir pastiprinājusi centienus iekļūt globālajās ekonomikas organizācijās, tostarp PTO, Starptautiskajā Valūtas fondā, Pasaules Bankā, ANO Rūpniecības attīstības organizācijā un citās. Ieņemot nozīmīgus amatus šajās organizācijās, Ķīnas amatpersonas pārliecina tās sadarboties ar režīmu, lai atbalstītu partijas plānus un aizstāvētu tās politiku.

ĶKP režīms izmanto starptautiskās ekonomiskās organizācijas, lai īstenotu savu ekonomisko programmu un uzņēmējdarbības modeli. Ja režīma ambīcijas netiks apturētas, ekonomiskās un politiskās sekas, kas sagaida pasauli, būs katastrofālas.

3. Politiskā globalizācija

Globalizācijas politiskie aspekti ietver ciešāku sadarbību starp valstīm, starptautisko organizāciju izveidi un starptautiskās darba kārtības un līgumu izstrādi. Līdz ar šādu starptautisko institūciju rašanos, kā arī valstu robežas pārsniedzošu noteikumu un regulējumu ieviešanu, šīs organizācijas ir kļuvušas par starptautiskas varas balstiem, vājinot valstu suverenitāti un graujot atsevišķu valstu kultūras, sociālos un morālos pamatus. Aizbildinoties ar nepieciešamību veicināt mieru visā pasaulē un sapratni starp valstīm, globālistu institūcijas cenšas nostiprināt savu varu, lai pakāpeniski īstenotu komunistisko programmu.

Komunisma rēgs atbalsta un izmanto starptautiskās organizācijas, lai nostiprinātu kreiso spēku ietekmi, popularizējot marksistisko cīņas filozofiju un komunistisko režīmu izkropļotos cilvēktiesību un brīvības jēdzienus. Globālisti reklamē sociālistiskās idejas pasaules mērogā, tostarp vēlmi pārdalīt bagātību un izveidot pasaules valdību, lai galu galā pakļautu visu cilvēci totalitārai varai.

a. Komunistu politiskās varas paplašināšana ar ANO starpniecību

Apvienoto Nāciju Organizācija – lielākā starptautiskā organizācija – tika izveidota pēc Otrā pasaules kara ar mērķi stiprināt sadarbību un koordināciju starp valstīm. Kā pārnacionālu organizāciju ANO ir izmantojuši komunistiskie spēki, lai vājinātu un likvidētu nacionālās valstis. Jau kopš dibināšanas brīža ANO bija pakļauta komunistiskā bloka ietekmei un kalpoja par instrumentu komunistisko režīmu interešu veicināšanai.

Kad tika dibināta ANO un izstrādāti tās statūti, Padomju Savienība bija viena no tās dibinātājvalstīm un Drošības padomes pastāvīgā locekle, kas deva tai iespēju spēlēt izšķirošu lomu. 1945. gadā notika "ANO konference par starptautisko organizāciju", kuras ģenerālsekretārs bija Eldžers Hiss – ASV Valsts departamenta ierēdnis un ietekmīgs prezidenta Franklina Rūzvelta padomnieks. Nepilnus piecus gadus vēlāk Hiss tika notiesāts par nepatiesu liecību sniegšanu saistībā ar apsūdzību par spiegošanu Padomju Savienības labā. ANO Statūtos un konvencijās ir "sētas durvis", kas ir izdevīgas komunistiskajiem režīmiem, un tas, visticamāk, ir lielā mērā saistīts ar Hisa līdzdalību. Šīs konvencijas tika izmantotas, lai tieši vai netieši popularizētu komunistiskās idejas un paplašinātu komunistu varu.

Daudzu svarīgu ANO aģentūru vadītāji ir komunisti vai to piekritēji. Vairāki ģenerālsekretāri ir bijuši sociālisti un marksisti. Piemēram, pirmais ANO ģenerālsekretārs bija norvēģu sociālists Trigve Lī, kurš sākotnēji saņēma spēcīgu Padomju Savienības atbalstu. Viņa galvenais uzdevums bija atbalstīt ĶTR uzņemšanu ANO.

Viņa pēctecis Dāgs Hammaršelds no Zviedrijas bija sociālists un globālās komunistiskās revolūcijas atbalstītājs. Hammaršelds bieži vien izrādīja pārmērīgu cieņu ĶKP augsta ranga amatpersonai Džou Eņlajam. Trešais ģenerālsekretārs U Tants no Birmas (šobrīd Mjanma) bija marksists, kurš uzskatīja, ka Ļeņina ideāli saskan ar ANO Statūtiem. Sestais ģenerālsekretārs, Butross Butross-Gali no Ēģiptes, savu politisko karjeru sāka Gamāla Abdela Nāsera režīmā un iepriekš bija Sociālistiskās internacionāles viceprezidents. [9] Ņemot to vērā, ir viegli saprast, kāpēc komunistisko režīmu vadītāji regulāri bauda vislielāko cieņu no Apvienoto Nāciju Organizācijas puses.

ANO augstākā misija ir uzturēt mieru un drošību visā pasaulē. Tās miera uzturēšanas spēkus pārrauga ģenerālsekretāra vietnieks politiskajos un miera veidošanas jautājumos. No 14 cilvēkiem, kuri šo amatu ieņēma laika posmā no 1946. līdz 1992. gadam, 13 bija padomju pilsoņi. Lai gan Padomju Savienība par savu devīzi pasludināja "mieru visā pasaulē", režīms nekad neatteicās no mēģinājumiem paplašināt komunistisko varu un it nemaz nebija ieinteresēts veicināt mieru pasaulē. Tā patiesais mērķis bija sagrābt ANO, un, izmantojot to kā pro-sociālistisku organizāciju, virzīt uz priekšu komunistisko kustību. Komunistu ietekme ANO bija tik stipra, ka organizācija darbojās kā īsta Padomju Savienības pārstāvniecība. FIB direktors Edgars Hūvers 1963. gadā paziņoja, ka ANO strādājošie komunistiskie diplomāti ir Krievijas izlūkošanas operāciju būtiskākais elements ASV. [10]

Pat pēc Padomju bloka sabrukuma ANO saglabājās ievērojams komunistiskais mantojums. Laikraksts The Wall Street Journal 1991. gadā, Padomju Savienības sabrukuma priekšvakarā, ziņoja: "Daudzi no tiem, kas strādā Sekretariātā vai misijās tā tuvumā, apgalvo, ka komunisms ir atstājis savu mantojumu ANO birokrātijā. … ‘Tas darbojas kā skorpiona dzelonis’, saka kāds ANO pārstāvis. ‘Skorpions – Austrumu bloka sociālisms – mirst. Taču dzelonis joprojām ir indīgs un dzeļ jauniem upuriem.’ … [Gadu gaitā] rietumnieki, kas strādāja ANO, ... atklāja, ka viņus ieskauj tas, ko daudzi dēvē par komunistisko mafiju." [11]

Šodien ĶKP izmanto ANO kā propagandas platformu. Piemēram, ANO augstākās amatpersonas, tostarp ģenerālsekretārs, ir popularizējuši ĶKP globālo infrastruktūras un investīciju iniciatīvu "Viena josta, viens ceļš" kā līdzekli nabadzības apkarošanai jaunattīstības valstīs. Patiesībā šī iniciatīva ir līdzeklis, ar kura palīdzību ĶKP paplašina savu hegemoniju pasaulē. "Viena josta, viens ceļš" daudzas valstis ir novedusi parādu krīzē; piemēram, Pakistāna lūdza Starptautiskajam Valūtas fondam 6 miljardu ASV dolāru lielu ārkārtas palīdzību valsts parāda dēļ, kas radies saistībā ar aizdevumiem iniciatīvas "Viena josta, viens ceļš" ietvaros. Citas valstis ir bijušas spiestas ĶTR nodot kontroli pār savu kritisko infrastruktūru. Lai nomaksātu parādu, Šrilankai nācās uz 99 gadiem iznomāt Pekinai savu stratēģiski svarīgo Hambantotas ostu. Turklāt šī iniciatīva ļauj ĶKP kontrolēt dalībvalstu politiku un ekonomiku, vienlaikus graujot cilvēktiesības un demokrātiju šajās valstīs. [12]

b. ANO humānistisko ideālu graušana

Vēl viens Apvienoto Nāciju Organizācijas mērķis ir cilvēktiesību stiprināšana un brīvības veicināšana; tas ir universāls princips. Taču ĶKP kopā ar citiem korumpētiem režīmiem noliedz cilvēktiesību universālo būtību. Komunistiskā partija apgalvo, ka cilvēktiesības ir katras valsts iekšējā lieta, un izmanto to kā attaisnojumu briesmīgajām represijām pret reliģijas brīvību, etniskajām minoritātēm un disidentiem. ĶKP pat slavē sevi kā cilvēktiesību aizstāvi, apgalvojot, ka "izglābusi" simtiem miljonu cilvēku no nabadzības, piesavinoties sev strādīgās un izdomas bagātās ķīniešu tautas nopelnus.

ĶKP ir izmantojusi ANO kā platformu, lai uzbruktu Rietumu demokrātiskajām vērtībām, tā ir paļāvusies uz savām aliansēm ar jaunattīstības valstīm, lai grautu brīvo valstu centienus veicināt vispārcilvēciskās vērtības. Komunistisko spēku manipulāciju rezultātā ANO ne tikai praktiski neko nedarīja, lai uzlabotu situāciju cilvēktiesību jomā, bet arī pārvērtās par instrumentu, ko komunistiskie režīmi izmantoja, lai maskētu savu nožēlojamo situāciju cilvēktiesību jomā. Bijušais Izraēlas vēstnieks ANO Dore Golds apgalvoja: "ANO nav vienkārši nekaitīga, tā ir neefektīva starptautiska organizācija. Tā patiesībā ir paātrinājusi un izplatījusi globālo haosu." Golds minēja daudzus piemērus, tostarp ANO sludinātās "vērtību neitralitātes", "morālās vienlīdzības" un "morālā relatīvisma" amorālumu (tie visi ir kreiso jēdzieni, kuru mērķis ir noliegt universālās morālās vērtības); organizācijas vispārējo korumpētību; faktu, ka nedemokrātiskām valstīm ir atļauts nodrošināt balsu vairākumu; kā arī komunistiskajiem režīmiem piešķirto kontroles pakāpi. [13] Viņš nosauca ANO par "nožēlojamu izgāšanos", rakstot, ka tajā "dominē pret Rietumiem noskaņoti spēki, diktatūras, valstis, kas atbalsta terorismu, un Amerikas vislielākie ienaidnieki". [14]

Piemēram, valstīm ar sliktiem cilvēktiesību rādītājiem ir atļauts kļūt par Cilvēktiesību padomes dalībvalstīm, līdz ar to pilnībā kompromitējot padomes cilvēktiesību pārskatu uzticamību. Turklāt Ķīna ir nopirkusi daudzu jaunattīstības valstu lojalitāti, tādējādi panākot, ka visa kritika par komunistiskā režīma cilvēktiesību politiku tiek apklusināta. ANO "vairākuma tirānija" ir padarījusi šo organizāciju par komunistisko režīmu instrumentu, ar kura palīdzību tie daudzreiz ir bloķējuši brīvo valstu centienus veicināt brīvību un cilvēktiesības. Tieši tas pamudināja ASV izstāties no Cilvēktiesību padomes, kura bija nonākusi autoritāru valstu kontrolē. Pieņemtās starptautiskās konvencijas nekādā ziņā neuzlika totalitārām valstīm pienākumu tās ievērot; šīs valstis vienkārši atkārto lozungus un uzsaukumus, taču neko nedara, lai tos īstenotu.

ANO Statūtiem ir daudz līdzību ar Padomju Savienības Konstitūciju, un tie ir tiešā pretrunā ar ASV Konstitūciju. ANO Statūtu mērķis nav aizsargāt cilvēku tiesības, bet gan kalpot politisko līderu interesēm. Tāpat arī Padomju Savienības Konstitūcija virspusēji piešķīra pilsoņiem dažas tiesības, taču patiesībā daudzi konkrēti likumi ietvēra formulējumu "likuma ietvaros", kas ļāva padomju režīmam patvaļīgi atņemt pilsoņiem viņu tiesības saskaņā ar savu "likuma ietvaros" jēdziena interpretāciju. ANO statūtos un tās dažādajos līgumos un konvencijās cilvēku tiesības ir definētas tikpat neviennozīmīgi. Piemēram, "Starptautiskajā paktā par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām" tādi apgalvojumi kā "ikvienam ir tiesības" ir papildināti ar tādiem noteikumiem kā "iepriekš minētās tiesības nedrīkst tikt ierobežotas, izņemot gadījumus, kas noteikti likumā". Tā nav vienkārši patvaļīga vai nejauša pieeja, bet gan "sētas durvis", ko komunistiskie spēki speciāli izveidojuši.

Kā rakstīja Grifins: "Faktiski jebkuras tiesības, kas noteiktas ANO Cilvēktiesību paktā, var tikt likumīgi ierobežotas, ja politiķi uzskata, ka tas ir "nepieciešams, lai aizsargātu valsts drošību, sabiedrisko kārtību, sabiedrības drošību, sabiedrības veselību, sabiedrības morāli vai citu personu tiesības, brīvības vai reputāciju". Lielākā daļa karu un nacionālo interešu vārdā veikto noziegumu tiek izdarīti, atsaucoties uz vienu no šiem noteikumiem". [15]

c. Komunistisku politisko ideju popularizēšana visā pasaulē

Komunisma rēgs ar savu aģentu starpniecību atkārtoti aktualizē globālas problēmas un apgalvo, ka šīs problēmas var atrisināt tikai ar starptautiskas sadarbības un globālu varas struktūru palīdzību. Patiesais mērķis ir izveidot pasaules valdību. Rezultātā daudzas valstis arvien vairāk tiek pakļautas ierobežojumiem un regulējumam, ko nosaka arvien pieaugošais starptautisko līgumu skaits, kas noved pie to nacionālās suverenitātes vājināšanās.

Daudzas grupas atbalsta šāda veida starptautiskas varas struktūras, un, lai gan tās ne vienmēr ir komunistiskas, to mērķi atbilst komunistu mērķiem – proti, galu galā likvidēt atsevišķas valstis un izveidot pasaules valdību.

16. nodaļā mēs detalizēti aprakstījām, kā komunisms izmanto vides aizsardzības jautājumus, lai virzītu savu programmu. Vides aktīvisms ir gājis roku rokā ar centieniem vājināt valstu nacionālo suverenitāti un veicināt pārvalstisku politisko varu. 1970. gada Zemes dienā kāda mediju personība teica: "Cilvēcei ir nepieciešama pasaules kārtība. Pilnībā suverēna valsts nespēj risināt vides piesārņojuma problēmu. … Tādējādi planētas pārvaldība – neatkarīgi no tā, vai runājam par nepieciešamību novērst karu vai par nepieciešamību nepieļaut dzīves apstākļu neatgriezenisku pasliktināšanos – prasa pasaules valdību." [16]

Arī 1973. gada "Otrajā humānistu manifestā" tika paziņots: "Mēs esam sasnieguši pagrieziena punktu cilvēces vēsturē, kurā labākā izvēle ir iet tālāk par nacionālās suverenitātes robežām un virzīties uz pasaules kopienas veidošanu. ... Tādējādi mēs tiecamies izveidot starptautisko tiesību sistēmu un starptautisko kārtību, kas balstītos uz transnacionālu federālo valdību." [17]

Faktiski ANO Vides programma tika izveidota tieši tāpēc, ka grupa, kas 1972. gadā iestājās par globālu konfederāciju, uzskatīja vides jautājumu par pasaules mēroga problēmu un tādēļ aicināja izstrādāt globālus risinājumus un izveidot globālu vides aizsardzības aģentūru. Tās pirmais direktors bija kanādietis Moriss Strongs, kurš ļoti simpatizēja sociālismam.

1992. gadā Riodežaneiro notikušajā ANO Zemes samitā (oficiālais nosaukums: ANO konference "Vide un attīstība") 178 valstu valdības nobalsoja par "Rīcības plānu 21. gadsimtam" (Agenda 21). Šajā 800 lappušu biezajā plānā ir iekļauta informācija par vides jautājumiem, sieviešu tiesībām, veselības aprūpi un citām problēmām. Kāds ietekmīgs vides pētnieks, kurš kļuva par ANO Vides programmas amatpersonu, teica: "Valsts suverenitāte – valsts spēja kontrolēt notikumus savā teritorijā – mūsdienu pasaulē, kur robežas regulāri pārkāpj piesārņojums, starptautiskā tirdzniecība, finanšu plūsmas un bēgļi, ir zaudējusi lielu daļu no savas nozīmes. … Valstis faktiski nodod daļu savas suverenitātes starptautiskajai kopienai un sāk veidot jaunu starptautiskās vides pārvaldības sistēmu, lai risinātu problēmas, kuras citādi nebūtu iespējams atrisināt." [18]

Virspusēji daudzi argumenti par labu pasaules valdībai šķiet pamatoti, taču patiesais mērķis ir izplatīt komunismu un valdīt pār pasauli. Komunistiskie režīmi bieži vien publiski nosoda iejaukšanos citu valstu lietās, vienlaikus aktīvi iesaistoties tādu starptautisko organizāciju darbībā, kas popularizē globālās pārvaldības koncepciju.

Ieņemot ANO ģenerālsekretāra amatu no 1992. līdz 1996. gadam, Butross-Gali uzsāka strauju šīs organizācijas virzību uz pasaules valdības izveidi. Viņš aicināja izveidot pastāvīgu ANO armiju un pieprasīja tiesības iekasēt nodokļus. [19] Amerikas Savienotās Valstis iebilda pret to, lai viņš ieņemtu šo amatu arī otro termiņu, un var tikai iedomāties, cik daudz ietekmīgāka šodien būtu ANO, ja nebūtu šīs iejaukšanās.

2002. gadā ANO ģenerālsekretārs Kofi Annans teica: "Šajā savstarpējās atkarības laikmetā globālā pilsonība ir būtisks progresa balsts." Bijušais ASV Gaisa spēku pulkvedis un Baltā nama stratēģis Roberts Čandlers uzskatīja, ka Annana tā dēvētais progress apdraud valstu suverenitāti un paver ceļu globālai pilsoniskai sabiedrībai, ko pārvalda "masīva, bezpersoniska starptautiska birokrātija, kas ... pazeminātu cilvēkus līdz darba skudras statusam sociālistiskā autoritārā pasaulē". Tādas ANO programmas kā, piemēram, "Izglītība miera kultūras veicināšanai", patiesībā organizēja un pārraudzīja galēji kreisie, kuri, pēc Čandlera domām, bija iecerējuši iznīcināt valstu suverenitāti. [20]

1958. gadā izdotajā grāmatā "Kailais komunists" ieskicēti 45 komunistu mērķi, no kuriem viens skan šādi: "Popularizēt ANO kā vienīgo cilvēces cerību. Ja tās statūti tiks pārrakstīti, pieprasīt, lai tā tiktu izveidota kā vienota pasaules valdība ar saviem neatkarīgiem bruņotajiem spēkiem." [21] Pasaules valdību nav iespējams izveidot īsā laikā, tāpēc komunisti un globālisti izmanto dažādas problēmas, lai veidotu starptautiskas institūcijas dažādās jomās un pēc tam veicinātu šo institūciju vienotību un turpinātu iestāties par atkarību no ANO.

d. Pasaules valdība un totalitārisms

Nav nekas nepareizs tajā, ka cilvēki sapņo par labāku pasauli vai nākotni. Tomēr centieni izveidot pasaules valdību, lai atrisinātu visas cilvēces problēmas, būtībā ne ar ko neatšķiras no kļūdainās "proletariāta diktatūras" vai centrālās plānošanas, ko popularizē komunisms.

Aizstāvēt pasaules valdības izveidi, stiprināt ANO lomu, attēlot ANO kā panaceju visām pasaules problēmām – tas viss ir daļa no mēģinājuma spēt Dievu un noteikt cilvēces nākotni. Ja šāds režīms tiktu izveidots, tas neizbēgami pārtaptu komunisma tipa totalitārismā.

Lai pārliecinātu valstis pievienoties tai, pasaules valdība neizbēgami piedāvās vilinošas priekšrocības, cilvēces globālās utopijas plānu un solīs labklājību. Tomēr neizbēgama problēma, ar ko saskarsies pasaules valdība, ir jautājums par to, kā praksē īstenot tās plānus – vai tie būtu politiskie, militārie, ekonomiskie vai cita veida plāni. Lai īstenotu savu politiku globālā mērogā, šāda valdība nevarētu pastāvēt brīvas republikas formā, kā piemēram, ASV; tas neizbēgami būtu totalitārs režīms, līdzīgs Padomju Savienības vai ĶTR režīmam. Šāda centralizācija paplašinātu valdības varu līdz bezprecedenta līmenim, un tās kontrole pār sabiedrību būtu līdz šim vēl nepieredzēta. Šajā posmā šāda pasaules valdība necenstos panākt vienprātību starp dalībvalstīm vai ievērot saistības pret tām; bet koncentrētos vienīgi uz savas politikas uzspiešanu ar spēku.

Mūsdienās starp valstīm pastāv lielas atšķirības. Daudzās valstīs nav ne ortodoksālas ticības, ne brīvas sabiedrības, nemaz jau nerunājot par cilvēktiesību vai augstu morāles standartu ievērošanu. Ja valstis apvienotos, lai izveidotu pasaules valdību, šai valdībai būtu jāpieņem viszemākais no šo valstu standartiem, izslēdzot jebkādas prasības attiecībā uz ticību un pārliecību, morāli un cilvēktiesībām. Citiem vārdiem sakot, valstīm šajos jautājumos tiktu dota rīcības brīvība, jo tās tiktu apvienotas, balstoties uz tā saukto "neitralitātes" jēdzienu reliģijas, morāles un cilvēktiesību jomā. Lai apvienotu pasauli, pasaules valdība neizbēgami veicinātu vienotu kultūru, neraugoties uz to, ka katrai valstij ir savas kultūras tradīcijas un reliģiskie uzskati.

No ekspertiem, zinātniekiem un valdības amatpersonām, kas aktīvi atbalsta pasaules valdības izveidi, lielākā daļa ir ateisti vai cilvēki, kuriem ir progresīvi uzskati jautājumos par reliģisko ticību. Ir skaidrs, ka pasaules valdības pamatvērtība, neizbēgami, būtu ateisms, ņemot vērā to, ka aiz tās stāv komunisms. Turklāt, tā kā kultūras un valodu atšķirības starp tautām traucē globālas varas izveidei, pasaules valdības atbalstītāji bieži vien iebilst pret tādiem jēdzieniem kā patriotisms vai lokālisms, kas ir būtiski nacionālo valstu labklājībai. Tādas valsts vai reģiona valdība, kuras iedzīvotājiem nav kopīgas ticības un kultūras, varētu paļauties vienīgi uz totalitāru valsts pārvaldi, lai saglabātu varu, kas rezultātā novestu pie individuālās brīvības zaudēšanas.

Lai saglabātu varu, pasaules valdībai nāktos ar spēku un vardarbību īstenot ideoloģisko pāraudzināšanu. Lai novērstu dalībvalstu sadrumstalošanos vai neatkarības kustības, pasaules valdībai būtu lielā mērā jānostiprina savi militārie un policijas spēki, kā arī stingrāk jākontrolē vārda brīvība un plašsaziņas līdzekļi.

Galu galā pasaules valdība varētu tikt īstenota tikai kā totalitārs projekts, kurā tās pavalstniekiem tiktu uzspiesta tāda pati cilvēku paverdzināšana, mocīšana un pazemošana, kāda bijusi vērojama visos komunistiskajos režīmos. Taču šis totalitārisms neaprobežosies tikai ar vienu valsti, bet aptvers visu pasauli, ļaujot komunisma rēgam praktiski bez pretestības īstenot savu plānu – iznīcināt cilvēces tradicionālo kultūru, izskaust ticību dievišķajam un galu galā iznīcināt pašu cilvēci.

4. Kultūras globalizācija: līdzeklis cilvēces samaitāšanai

Paplašinoties kultūras apmaiņai un kapitāla plūsmām visā pasaulē, dažādas deviantas kultūras formas, ko komunisms ir nostiprinājis pagājušā gadsimta laikā, piemēram, modernā māksla, literatūra un domāšana, deviantas izklaides formas un dzīvesveids, kā arī pārmērīgs preču patēriņš, izplatās visā pasaulē. Šajā procesā dažādu etnisko grupu tradīcijas tiek pārtrauktas un atdalītas no to sākotnējās nozīmes, veicinot tukšu, deģenerētu dzīvesveidu, kas vērsts uz patēriņu un peļņu, graujot morāli un sabiedrību visur, kur vien tas izplatās.

Vācu komunistu aktīvists un viens no Frankfurtes skolas dibinātājiem Villijs Mincenbergs teica: "[Mums ir] jāapvieno intelektuāļi un jāizmanto viņi, lai padarītu Rietumu civilizāciju pretīgu. Tikai tad, kad viņi būs izkropļojuši visas tās vērtības un padarījuši dzīvi neiespējamu, mēs varēsim ieviest proletariāta diktatūru." [22] Patiešām, kā aprakstīts šīs grāmatas iepriekšējās nodaļās, Rietumu civilizācijas mantojumu ir aizstājusi devianta modernā popkultūra, un tās garīgās vērtības lielā mērā ir aizstājušas dažādas marksisma variācijas. Globalizācija un globālisms izplata šo deģenerāciju uz visiem zemeslodes nostūriem.

Pasaules mērogā Amerikas Savienotās Valstis ir līderis politikas, ekonomikas un militārajā jomā. Tās unikālā loma šajās jomās ietekmē arī Amerikas masu kultūru, ko citas valstis un reģioni ir labprāt pieņēmuši un pārņēmuši. Pēc tam, kad komunisms bija iefiltrējies un sapostījis ģimenes dzīvi, politiku, ekonomiku, tieslietas, mākslu, plašsaziņas līdzekļus un masu kultūru visos ASV ikdienas dzīves aspektos, tas izmantoja kultūras globalizāciju, lai eksportētu šo samaitāto kultūru uz citām vietām. Tā kā šī kultūra tika uzskatīta par jaunāko un vēlamāko tendenci no Amerikas, tā izplatījās visā pasaulē. Pateicoties Holivudas filmām, pat Ķīnas attālajos, konservatīvajos ciematos dzīvojošie iedzīvotāji uzzināja, ka vientuļās mātes, ārlaulības attiecības un seksuālā brīvība ir "normāli" dzīves aspekti "attīstītajos" Rietumos. Rokenrols kļuva ārkārtīgi populārs visā pasaulē – no Ekvadoras Dienvidamerikā līdz Malaizijai Dienvidaustrumāzijā un Fidži Klusā okeāna salās. Izglītības jomā ideoloģija, kas ir kulturālo marksistu izveidotā izglītības standartu kopuma Common Core programmas pamatā, gandrīz nekavējoties parādījās Taivānas vidusskolu mācību grāmatās. Acumirklī ziņas par kustību "Okupē Volstrītu" Ņujorkā parādījās televīzijas ekrānos pat visattālākajos Indijas kalnu ciematos.

Kultūras globalizācija ir kā viesulis, kas visā pasaulē izplata Rietumu devianto kultūru un komunistisko totalitāro režīmu partijas kultūru, nežēlīgi aizslaukot tradicionālās vērtības, kuras tūkstošiem gadu ir vadījušas cilvēci.

a. Pasaules kultūras tradīciju iznīcināšana

Katrai etniskajai kultūrai piemīt savas unikālas iezīmes un tajā ir jūtama šīs tautas īpašās vēstures būtiskā ietekme. Neraugoties uz etnisko tradīciju atšķirībām, visas tautas savās tradīcijās ievēro vienas un tās pašas dievu dāvātās vispārcilvēciskās vērtības. Pēc rūpnieciskās revolūcijas tehnoloģiskā attīstība uzlaboja dzīves kvalitāti, un tajā pašā laikā progresīvie spēki nodēvēja tradīcijas par novecojušām. Šodien jau kļuvis par normu vērtēt visu no mūsdienīguma, novitātes un progresa vai arī no komerciālās vērtības viedokļa.

Komunisms popularizē vērtības, kas šķiet cēlas, taču patiesībā tā mērķis ir panākt, lai cilvēce atteiktos no tradicionālajām vērtībām, aizstājot tās ar vienveidīgām un degradētām modernajām vērtībām. Mūsdienu, tā sauktās, kopējās vērtības, kas izveidojušās globalizācijas procesā notiekošās kultūras apmaiņas rezultātā, neizriet no kādas konkrētas tradīcijas – tās ir modernās vērtības. Elementi un vērtības, ko ievieš globalizācija, neizbēgami atšķiras no tradīcijām. Tajos iekļauti tikai visprimitīvākie jau esošā kultūras mantojuma elementi, kā arī tie aspekti, kurus var pārvērst par komercproduktu. Priekšstati par "cilvēces kopējo likteni" un "mūsu kopīgo nākotni" ir šādu sagrozītu vērtību rezultāts.

Zemākais standarts, kas tiek pieņemts kultūras globalizācijas procesā, izpaužas kā patērētāju kultūra. Produktu dizains un mārketings, kas balstīti uz ekonomiskām interesēm, ir pilnībā vērsti uz to, lai uzrunātu patērētāju zemākos instinktus. Mērķis ir kontrolēt cilvēci, kārdinot cilvēkus, apmierinot un izdabājot viņu tukšajām vēlmēm.

Šī globālā patērētāju kultūra tiek izmantota, lai dažādos veidos grautu tradīcijas. Pirmkārt, produktam tiek atņemtas tā unikālās īpašības un nozīme, kas sakņojas etniskajā kultūrā. Citiem vārdiem sakot, dekulturācijas vai standartizācijas rezultātā produkti zaudē savas tradicionālās iezīmes. Jo tālāk cilvēku grupa ir attālinājusies no sava kultūras mantojuma un ticības, jo uzņēmīgāka tā kļūst pret šādu vienkāršotu patērētāju kultūru. Laika gaitā globalizācijas ietekmē šīs sabiedrības paražas un identitāte pazeminās līdz minimālajam līmenim, kas nepieciešams, lai uzturētu lētu komerciālo kultūru, kurai trūkst jēgas un morāles.

Otrkārt, globalizētā mediju nozare un tās monopoli ir ļāvuši komunistiskajiem spēkiem ērti izmantot degradētas idejas, kas slēpjas aiz šiem produktiem. Viņi reklamē produktu virspusējos kultūras aspektus un, tos popularizējot, piedāvā marksisma ideoloģiju. Tādējādi kultūru sajaukšanās globalizācijas rezultātā kļūst par vēl vienu komunistiskās ideoloģijas popularizēšanas iespēju.

Treškārt, globālā kultūra padara patērētājkultūru par sabiedrības galveno kultūru. Reklāmas, filmas, televīzijas raidījumi un sociālie tīkli nepārtraukti uzspiež patērētājiem domu, ka viņu dzīve nebūs pilnvērtīga, ja viņi nepirks vai nelietos noteiktas preces vai neizklaidēsies noteiktā veidā. Komunisms izmanto dažādus līdzekļus un izklaides veidus, lai mudinātu cilvēkus apmierināt savas zemiskās vēlmes. Kad cilvēki ļaujas šīm vēlmēm, viņi attālinās no garīgās sfēras, kā rezultātā jau pēc dažām paaudzēm viņi novirzās no saviem sen iedibinātajiem garīgajiem uzskatiem un tradicionālajām vērtībām.

Globalizācijas apstākļos komunisms, strauji izplatot savu izkropļoto ideoloģiju, izmanto bara instinktu. Nepārtraukti saskaroties ar ziņu medijiem, sociālajiem tīkliem, reklāmām, televīzijas raidījumiem un filmām, cilvēki tiek bombardēti ar dažādām antitradicionālām idejām un vēstījumiem. Tas rada ilūziju, ka šādas negatīvas tendences vēsta par globālu vienprātību. Pamazām cilvēki kļūst nejūtīgi pret šo ideoloģiju radīto kaitējumu, jo nepareiza uzvedība tiek uzskatīta par modernu, un cilvēkus pat mudina ar to lepoties. Šādā veidā tiek popularizēta narkotiku lietošana, seksuālā brīvība, deģenerēta mūzika, abstraktā māksla un vēl daudz kas cits.

Mūsdienu māksla ir deģenerējusies un ir pretrunā visiem tradicionālajiem priekšstatiem par estētiku. Daži cilvēki to, iespējams, zināja jau no paša sākuma, taču, tā kā laikmetīgās mākslas darbi tiek pastāvīgi izstādīti lielākajās metropolēs un pārdoti par augstām cenām, un mediji bieži ziņo par tādiem tumšiem un dīvainiem darbiem, tad parastie cilvēki sāk uzskatīt, ka tieši viņi ir atpalikuši no modes tendencēm, un ka tieši viņu gaume ir tā, kas jāmaina. Šīs tendences ietekmēti cilvēki iemācās noliegt savu iedzimto izpratni par to, kas ir skaistums, un pieņemt deģeneratīvās mākslas atbaidošo estētiku.

Visa veida deģenerēta kultūra, kas maskējas kā Rietumu kultūra, pašlaik tiek izplatīta visos pasaules nostūros. Holivuda ir kļuvusi par vienu no galvenajiem tādu kultūrmarksismā balstītu vēstījumu izplatītājiem. Kino industrijas īpatnības ļauj tai panākt, ka cilvēki neapzināti pieņem tās vērtības. Kā aprakstīts 13. nodaļā, kino spēj radīt aizraujošu atmosfēru, pastāstīt stāstus un atklāt varoņu raksturus, ievedot skatītāju tādā pasaulē, kādu to redz režisors. Holivudas filmām ir milzīga loma skatītāju vērtību un pasaules uzskatu veidošanā.

Šajā grāmatā mēs esam apsprieduši arī to, kā kultūrmarksisms ir pārņēmis Rietumu izglītības sistēmu (sk. 12. nodaļu), kā rezultātā ārvalstu studenti, kas studē Rietumu valstīs, tiek pakļauti dažādām kreiso ideoloģijām. Atgriezušies mājās, viņi izplata šīs ideoloģijas, kas tiek uzskatītas par pievilcīgām, jo Rietumu valstis ir tehnoloģiski un ekonomiski vairāk attīstītas. Tādējādi invazīvās modernās tendences, izplatoties un iznīcinot vietējo tradicionālo kultūru, sastopas ar niecīgu pretestību.

Šīs modernās globalizācijas vērtības ir kļuvušas vispārpieņemtas un dominējošas arī starptautisko korporāciju uzņēmējdarbības kultūras dēļ. Viņu veicinātā seksuālā brīvība ir nopietni iedragājusi tradicionālās sabiedrības morālās vērtības.

2016. gadā liels starptautisks veikalu tīkls paziņoja, ka tā veikalu ģērbtuves un tualetes būs "draudzīgas transpersonām", kas nozīmē, ka vīrieši varēs brīvi ienākt sieviešu tualetēs vai ģērbtuvēs, ja viņi sevi identificēs kā sievietes. Amerikas Ģimenes asociācija paziņoja, ka šī politika kaitēs sievietēm un bērniem, un aicināja patērētājus boikotēt uzņēmumu. Līdz šim asociācijas aicinājums boikotēt veikalu ķēdi ir savācis vairāk nekā pusotru miljonu parakstu. [23] Tomēr boikoti vairs nav aktuāli, jo arvien vairāk uzņēmumu piemēro šādu politiku. Komunisms spēj izmantot bara instinktu, jo daudziem cilvēkiem trūkst stingras gribas. Tiklīdz cilvēce novirzās no dievišķajām tradīcijām, viss kļūst relatīvs un laika gaitā mainās. Situācija kļūst labvēlīga ļaunprātīgai rīcībai.

Globalizācijas apstākļos cieņa un iecietība pret dažādu tautu kultūrām ir kļuvusi par vispārpieņemtu normu. Komunisms ir izmantojis šo apstākli, lai izkropļotu iecietības jēdzienu un padarītu vērtību neitralitāti par "globālu vienprātību", līdz ar to propagandējot deviantas idejas.

b. ANO loma deģenerētu vērtību izplatīšanā

ANO Bērnu tiesību konvencijas 13. pantā ir teikts: "Bērnam ir tiesības uz vārda brīvību; šīs tiesības ietver brīvību meklēt, saņemt un izplatīt jebkāda veida informāciju un idejas, neatkarīgi no valstu robežām, mutiski, rakstiski vai drukātā veidā, mākslas formā vai izmantojot jebkādus citus bērna izvēlētos saziņas līdzekļus." [24]

Daži pētnieki ir uzdevuši jautājumu: ja vecāki neļauj saviem bērniem valkāt t-kreklus ar sātanisku simboliku, vai tas ir bērnu tiesību pārkāpums? Vai bērniem ir tiesības izvēlēties, kā runāt ar vecākiem? Bērniem var pietrūkt spriestspējas; ja viņi izdara vardarbības aktus vai pārkāpj uzvedības normas, vai vecāki drīkst viņus sodīt? Šīm bažām ir pamats. 2017. gadā Ontārio provincē, Kanādā, tika pieņemts likums, kas aizliedz vecākiem ignorēt savu bērnu vēlmes attiecībā uz dzimuma identitāti (t.i. bērni varēja paši izvēlēties savu dzimumu). Vecāki, kuri nepieņem sava bērna izvēlēto dzimuma identitāti, var tikt vainoti vardarbībā pret bērniem, par ko valsts var atņemt viņiem bērnus. [25]

1990. gadā Pasaules Veselības organizācija paziņoja, ka homoseksualitāte nav garīga slimība, kas ievērojami nostiprināja un veicināja LGBT kustību visā pasaulē. Dienvidāfrika bija pirmā valsts, kas ANO Cilvēktiesību padomē ierosināja jaunu konvenciju, kurā tika noteikts, ka seksuālās orientācijas un dzimuma identitātes atzīšana ir uzskatāma par vienu no rādītājiem, kas liecina par cilvēktiesību ievērošanu. Galu galā šī konvencija tika pieņemta – tā bija pirmā, kas attiecās tieši uz seksuālo orientāciju un dzimuma identitāti. Patiesībā šī konvencija normalizē idejas, kas agrāk tika uzskatītas par deviantām, piešķirot tām tādu pašu nozīmi kā dabiskajām tiesībām.

Tādējādi komunisms izmanto globalizāciju, lai visaptveroši izkropļotu un iznīcinātu tradicionālo kultūru un morālās vērtības. Tas ietver attīstīto valstu, globālo uzņēmumu un starptautisko institūciju izmantošanu. Cilvēki ir iegrimusi globalizētā dzīvesveida virspusējā labklājībā, taču neapzinās tās straujās pārmaiņas, kas notiek ideoloģijas un apziņas līmenī. Tikai dažu desmitgažu laikā šīs pilnīgi jaunas idejas ir izplatījušās daudzās pasaules daļās. Lai kur šīs idejas arī nonāktu, kultūra mainās – no tā izvairīties nespēj pat vissenākās un noslēgtākās valstis. Ja šī tendence saglabāsies, civilizācija aizies bojā.

Tradicionālā kultūra ir cilvēka eksistences pamats un svarīgs priekšnoteikums morāles normu saglabāšanai. Tā ir atslēga, lai cilvēki atgrieztos uz taisna ceļa un tiktu sava Radītāja glābti. Globalizācijas procesā tradicionālā kultūra tika izkropļota un iznīcināta komunistiskā rēga darbības rezultātā. Ilgtermiņa morālā krīze, ar ko saskaras cilvēces civilizācija, ir līdz šim vēl nepieredzēta.

5. Nacionālā mantojuma un vispārcilvēcisko vērtību saglabāšana

Dažādas tautības un valstis ir pastāvējušas jau tūkstošiem gadu. Lai gan cilvēki dzīvo dažādos reģionos, tiem ir atšķirīgas valsts iekārtas un politiskās sistēmas, viņi runā dažādās valodās un tiem ir atšķirīgas kultūras un psiholoģiskās īpatnības, viņiem visiem ir kopīgas universālas vērtības. Šīs universālās vērtības ir visu tautu tradicionālās kultūras pamatā.

Visā pasaulē, it īpaši pēc Aukstā kara beigām, komunisma piekritēji gan austrumos, gan rietumos sāka izmantot starptautiskos politiskos, ekonomiskos un kultūras apmaiņas pasākumus un sadarbību, lai paplašinātu un kontrolētu globalizācijas procesus. Globālistu institūcijas praktiski katrā pasaules valstī popularizē deģenerētas vērtības, tādējādi palīdzot komunisma rēgam sistemātiski iznīcināt universālās vērtības, tradicionālo kultūru un ticību dievišķajam.

Izmantojot globalizāciju un citus vēsturiskos procesus pēdējo dažu gadsimtu laikā, komunisma rēgs ir ievērojami paplašinājis savu ietekmi pār cilvēci.

20. gadsimta pirmajā pusē komunisti pārņēma varu Krievijā un Ķīnā, iznīcinot kultūras eliti un sagraujot šo divu milzīgo nāciju tradicionālo kultūru. Pēc Otrā pasaules kara komunistiskais bloks iefiltrējās un pārņēma kontroli pār starptautiskām organizācijām, piemēram ANO, ļaunprātīgi izmantoja demokrātiskās procedūras, ļaujot vairākumam apspiest mazākumu, un nopirka mazo valstu atbalstu, cenšoties izmantot ANO pārnacionālo varu, lai izplatītu savu politisko sistēmu visā pasaulē.

Nedaudz vairāk nekā gadsimta laikā kopš komunisma parādīšanās globālajā arēnā šie transnacionālie politiskie un ekonomiskie spēki, kuri vēlas izveidot pasaules valdību, ir ieguvuši milzīgu varu, apdraudot suverēnas valstis visā pasaulē.

Tikai atgriežoties pie tradīcijām, cilvēki var atjaunot savu nacionālo identitāti un suverenitāti, kā arī izveidot harmonisku starptautisko vidi, kurā valda godīgas vispārcilvēciskas vērtības. Tas ļaus cilvēcei atbrīvoties no komunisma rēga un dzīvot Dieva aizsardzībā un žēlastībā.

Turpinājums sekos.

Atsauces

1. Karl Marx and Friedrich Engels, "The German Ideology," in Marx-Engels Collected Works, vol. 5 (1932), piekļūts, izmantojot Marxists Internet Archive 2020. gada 4. maijā, https://www.marxists.org/archive/marx/works/1845/german-ideology/index.htm.

2. Vladimir Lenin, "The Third, Communist International," in Lenin’s Collected Works, 4th English edition, vol. 29 (Moscow: Progress Publishers, 1972), 240–241, Marxists Internet Archive, piekļūts 2020. gada 4. maijā, https://www.marxists.org/archive/lenin/works/1919/mar/x04.htm.

3. G. Edward Griffin, Fearful Master: A Second Look at the United Nations (Appleton, WI: Western Islands, 1964), chap. 7.

4. William Z. Foster, Toward Soviet America (New York: Coward-McCann, 1932), chap. 5, Marxists Internet Archive, piekļūts 2020. gada 4. maijā, https://www.marxists.org/archive/foster/1932/toward/06.htm.

5. James Bovard, "The World Bank vs. the World’s Poor," Cato Institute Policy Analysis, no. 92, September 28, 1987, https://object.cato.org/sites/cato.org/files/pubs/pdf/pa092.pdf.

6. Dani Rodrik, The Globalization Paradox: Why Global Markets, States, and Democracy Can’t Coexist (New York: Oxford University Press, 2011), 19.

7. Robert Atkinson, "Why the 2000s Were a Lost Decade for American Manufacturing," IndustryWeek, March 14, 2013, https://www.industryweek.com/the-economy/article/22006840/why-the-2000s-were-a-lost-decade-for-american-manufacturing.

8. US Bureau of Labor Statistics, "A Profile of the Working Poor, 2016," BLS Reports, July 2018, https://www.bls.gov/opub/reports/working-poor/2016/home.htm.

9. William F. Jasper, Global Tyranny … Step by Step: The United Nations and the Emerging New World Order (Appleton, WI: Western Islands Publishers, 1992), chap. 4.

10. J. Edgar Hoover, as quoted in Griffin, Fearful Master, 48.

11. Amity Shlaes, "Communism Becomes Cronyism at the UN," The Wall Street Journal, October 24, 1991.

12. Colum Lynch, "China Enlists UN to Promote Its Belt and Road Project," Foreign Policy, May 10, 2018, https://foreignpolicy.com/2018/05/10/china-enlists-u-n-to-promote-its-belt-and-road-project.

13. Dore Gold, Tower of Babble: How the United Nations Has Fueled Global Chaos (New York: Crown Forum, 2004), 1–24.

14. Dore Gold, as quoted in Robert Chandler, Shadow World: Resurgent Russia, The Global New Left, and Radical Islam (Washington, DC: Regnery Publishing, 2008), 403.

15. Griffin, Fearful Master, chap. 11.

16. Norman Cousins, as quoted in Gary Benoit, "‘Earth Day’ – The Greatest Sham on Earth," The New American, April 21, 2016, https://www.thenewamerican.com/tech/environment/item/23011-earth-day-the-greatest-sham-on-earth.

17. American Humanist Association, "Humanist Manifesto II" (Washington, DC: American Humanist Association, 1973), https://americanhumanist.org/what-is-humanism/manifesto2.

18. Hilary F. French, et al., "After the Earth Summit: The Future of Environmental Governance," Worldwatch Institute 107, March 1992.

19. Jasper, Global Tyranny, chap. 4.

20. Chandler, Shadow World, 401–403.

21. W. Cleon Skousen, The Naked Communist (Salt Lake City: Izzard Ink Publishing, 1958), chap. 12.

22. Willi Münzenberg, as quoted in Bernard Connolly, The Rotten Heart of Europe: Dirty War for Europe’s Money (London: Faber & Faber, 2013).

23. "Sign the Boycott Target Pledge!" American Family Association (Amerikas Ģimeņu asociācija), 2016. gada aprīlis, https://www.afa.net/target.

24. Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstā cilvēktiesību komisāra birojs, "Bērnu tiesību konvencija" (Ženēva: ANO, 1989), https://likumi.lv/ta/lv/starptautiskie-ligumi/id/1150.

25. Grace Carr, "Ontario Makes Disapproval of Kid’s Gender Choice Potential Child Abuse," Daily Caller, June 5, 2017, https://dailycaller.com/2017/06/05/ontario-makes-disapproval-of-kids-gender-choice-child-abuse.

Avots: https://www.epochtimes.com/gb/18/6/7/n10464261.htm