Kā komunisma rēgs valda mūsu pasaulē (16. nodaļa 2. daļa)

Satura rādītājs

2. Klimata pārmaiņas (turpinājums)

c) Dogmas nostiprināšana zinātniskajās aprindās

d) Propaganda un iebiedēšana

3. Komunistiskais vides aktīvisms

a) Vainas novelšana uz kapitālismu

b) Vides aktīvisma ideoloģijas pārvēršana par reliģiju

c) Iefiltrēšanās politikā: pasaules valdības veidošana

4. Patiesa risinājuma meklēšana vides krīzei

Atsauces

***

2. Klimata pārmaiņas (turpinājums)

c) Dogmas nostiprināšana zinātniskajās aprindās

Komunistisko spēku izraisītā ažiotāža saistībā ar klimata pārmaiņām ir paredzēta ne tikai tam, lai bruģētu ceļu uz globālas valdības izveidi, bet arī tam lai iznīcinātu zinātniskās pētniecības ētiku zinātnieku aprindās.

Klimatoloģija ir jauna zinātnes nozare, kas pastāv tikai dažus gadu desmitus, tomēr pieņēmumi par globālo sasilšanu tika pāragri pieņemti kā neapstrīdams fakts. Plašsaziņas līdzekļi pastāvīgi tur globālās sasilšanas tēmu uzmanības centrā un slēpj neprecizitātes šī fenomena zinātniskajā pamatojumā. Valdības iegulda līdzekļus pētījumos, kas saistīti ar hipotēzi par globālo sasilšanu, vienlaikus pievēršot mazāku uzmanību citiem atklājumiem zinātnē. Mediji un politiķi sauc katastrofālo klimata pārmaiņu prognozes par "zinātniski pierādītām" un izplata tās visā pasaulē kā neapstrīdamu doktrīnu. Tādējādi sabiedrībā par šo jautājumu ir izveidojusies visai vienota pārliecība, veidojot cilvēku prātos kļūdainu priekšstatu par to, kas ir pareizi un kas nepareizi.

Ja šo procesu izdotos novest līdz galam, tā dabisks iznākums būtu globālas supervaldības izveide – proti, komunisms – ar šķietamu mērķi glābt Zemi un cilvēci no izdomātas vai stipri pārspīlētas krīzes. Vecās pasaules iznīcināšana ar jebkādiem līdzekļiem – tā ir komunisma pamatstratēģija.

Neatkarīgi no zinātnieka akadēmiskās reputācijas, tiklīdz viņš sāk publiski apšaubīt šo vispārpieņemto dogmu, viņš nekavējoties saskaras ar milzīgu spiedienu no kolēģu un akadēmisko institūciju puses. Daži cilvēki pat uzskata, ka globālās sasilšanas skeptiķi būtu jātiesā vai jāuzskata par noziedzniekiem. Tie, kas dzīvojuši komunistiskā totalitārā sabiedrībā, piedzīvoja ko līdzīgu, ja uzdrošinājās apšaubīt komunistiskās partijas dogmas.

Nu jau mirušais Deivids Belamijs, pazīstamais britu botāniķis un organizācijas The Wildlife Trusts prezidents, kurš savas karjeras laikā sarakstījis desmitiem grāmatu un publicējis daudzus rakstus, publiski paziņoja, ka netic vienprātīgi pieņemtajai dogmai par globālo sasilšanu. Organizācija The Wildlife Trusts reaģēja uz to ar paziņojumu, kurā pauda neapmierinātību ar Belamija izteikumiem, un dažus mēnešus vēlāk, kad beidzās viņa amata pilnvaru termiņš, viņu atlaida. [46] Vides aizstāvji, kuri iepriekš izrādīja viņam cieņu, sāka apšaubīt viņa prāta spējas. [47]

Slavenais profesors, nu jau nelaiķis, Viljams Grejs savulaik tika uzskatīts par viesuļvētru izpētes pionieri Amerikā. Pēc tam, kad viņš bija uzdrošinājies kritizēt vispārpieņemto dogmu par cilvēka izraisīto globālo sasilšanu, visi viņa piedāvātie pētniecības projekti tika vairākkārt noraidīti. [48]

Grāmatā "Ekstremālais klimats: zinātniskie fakti par globālo sasilšanu, par kuriem jums nevēlas stāstīt" tās līdzautors Patriks Dž. Maikls, bijušais Amerikas klimatologu asociācijas prezidents un Virdžīnijas Universitātes klimatologs, minēja daudzus piemērus tam, kā vides aktīvisti apspiež zinātniskos viedokļus, lai panāktu savu tā dēvēto "vienprātību". Tā kā Maikls uzstāja, ka klimata izmaiņas ne vienmēr noved pie katastrofas – un šī nostāja neatbilda vispārpieņemtajai dogmai – Virdžīnijas gubernators aizliedza viņam, kā štata klimatologam, izteikties par globālo sasilšanu. Galu galā Maikls nolēma atkāpties no amata. [49]

Vašingtonas štata klimatologa palīgs Marks Olbraits tika atlaists no darba pēc incidenta, kas bija saistīts ar Sietlas mēra maldinošajiem izteikumiem par to, ka vidējais sniega segas biezums Kaskāžu kalnos kopš 1950. gada ir samazinājies par 50 %. Olbraits izsūtīja saviem kolēģiem datus, kas liecināja, ka sniega sega Kaskāžu kalnos kopš pagājušā gadsimta 70. gadiem ir palielinājusies, nevis samazinājusies. Štata klimatologs pieprasīja, lai Olbraits pirms vēstuļu nosūtīšanas iesniedz tās pārbaudei, un, kad Olbraits atteicās to darīt, viņu atlaida no darba. [50]

Komunistiskās valstīs rupja politiskā iejaukšanās zinātnē ir ierasta parādība. Rietumu valstīs vides aktīvisma politiku izmanto, lai ierobežotu akadēmisko brīvību. Akadēmiskajos žurnālos reti var uziet pētījumus, kas liek apšaubīt vispārpieņemto dogmu – šī parādība sākās jau pagājušā gadsimta 90. gados. 1990. gadā uzņemtajā dokumentālajā filmā The Greenhouse Conspiracy Maikls stāsta, kā reiz jautāja redaktoram, kāpēc viņa raksts tika noraidīts publikācijai, un saņēma atbildi, ka viņa darbam tiek piemēroti augstāki vērtēšanas standarti nekā citiem. [51] Saskaņā ar 1990. gada "Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes" (Intergovernmental Panel on Climate Change, IPCC) ziņojumu, tolaik tika uzskatīts, ka globālās sasilšanas mērogs atbilst dabiskajām klimata izmaiņām. Tāpēc, lai gan Maikla viedoklis atšķīrās no daudzu citu viedokļa, to nevarēja uzskatīt par nepareizu. Taču mērķis panākt šķietamu vienprātību jau bija nosprausts, un visiem nācās ar to samierināties.

2008. gada martā zinātnieki, kuri apšaubīja vienprātīgi pieņemto dogmu klimata jautājumos, Ņujorkā organizēja privātu akadēmisku pasākumu. Daudzi no viņiem atzina, ka mēģinot publicēt savus pētījumus akadēmiskajos žurnālos, ir saskārušies ar dažādiem šķēršļiem. Bijušais Amerikas Meteoroloģijas biedrības Laika apstākļu analīzes un prognozēšanas komitejas priekšsēdētājs, meteorologs Džozefs D’Aleo, teica, ka daži no viņa kolēģiem nav uzdrošinājušies apmeklēt šo sanāksmi, baidoties, ka tas ietekmēs viņu karjeru. Viņš uzskatīja, ka "visdrīzāk pastāv klusējošais vairākums zinātnieku klimatoģijas, meteoroloģijas un ar tām saistīto zinātņu jomās, kuri nepiekrīt tam, ko dēvē par "vienprātīgo viedokli". [52]

Bijusī Džordžijas Tehnoloģiju institūta Zemes un atmosfēras zinātņu skolas vadītāja, kIimatoloģe Džūdita Karija 2015. gada ASV Senāta sēdē liecināja, ka reiz saņēmusi e-pastu no NASA zinātnieka, kurā viņš rakstījis: "Es biju nelielā sanāksmē, kurā piedalījās ar NASA saistīti zinātnieki, un mūsu augstākā līmeņa vadītājs man pastāstīja, ka viņa priekšnieks NASA esot teicis, ka mums nevajadzētu mēģināt publicēt rakstus, kas ir pretrunā pašreizējiem apgalvojumiem par globālo sasilšanu, jo viņam (NASA priekšniekam) šī ‘nevēlamā’ satura atspēkošana sagādās galvassāpes."

Karija tālāk liecināja:

"Klimatologs, kurš diskusijās par klimata jautājumiem izsaka viedokli par nenoteiktību vai šaubu pakāpi, tiek klasificēts kā "noliedzējs" vai "šaubu tirgotājs", kura motīvi, iespējams, ir ideoloģiski vai saistīti ar finansējumu no fosilā kurināmā nozares. Mana personīgā pieredze, publiski izsakot bažas par to, kā IPCC raksturo šo nenoteiktību, rezultējās ar to, ka tiku nosaukta par "klimata ķeceri", kurš nostājies pret saviem kolēģiem. Lai panāktu tā saucamo vienprātību, uz klimatologiem tiek izdarīts milzu spiediens. Šis spiediens nāk ne tikai no politiķiem, bet arī no federālajām līdzekļu piešķiršanas aģentūrām, universitātēm un profesionālajām apvienībām, kā arī no pašiem zinātniekiem, kas ir vides aktīvisti un aizstāvji. Šo nepieciešamību panākt vienprātību vēl vairāk pastiprina motivācija, kas saistīta ar naudu, reputāciju un varu." [53]

2017. gada janvārī Karija nolēma priekšlaicīgi aiziet no sava pastāvīgā amata, rakstot, ka viņa "vairs nezina, ko teikt studentiem un pēcdoktorantūras pētniekiem par to, kā tikt galā ar šo VĀJPRĀTU klimata zinātnes jomā". 2017. gadā sniegtā intervijā Karija teica: "Tiklīdz jūs apzināties šo zinātnisko nenoteiktību, pašreizējais politikas virziens, kurā mēs ejam, vairs nešķiet īpaši loģisks … mums ir jāpaplašina politikas dialogs, lai aptvertu plašāku risinājumu spektru. Tāpēc es vienkārši vēlos uzsākt dialogu un rosināt cilvēkus domāt." [54]

Kolorādo Universitātes profesors Rodžers Pīlke jaunākais atzīmēja, ka Karijas pieredze liecina – "pastāvīga amata ieņemšana negarantē akadēmisko brīvību". [55] Iepriekš Pīlke strādāja savas universitātes Vides zinātņu kopīgo pētījumu institūtā. Lai gan Pīlke piekrita lielākajai daļai IPCC "vienprātīgo" secinājumu, arī viņš tika pakļauts līdzīgam spiedienam, jo atļāvās norādīt, ka dati neapstiprina pieņēmumu, ka ekstremāli laika apstākļi, piemēram, viesuļvētras, tornado un sausums, ir kļuvuši biežāki siltumnīcefekta gāzu emisiju dēļ. Galu galā viņš pārgāja strādāt uz Kolorādo Universitātes Sporta pārvaldības centru. [56]

Nav brīnums, ka Džoanna Simpsone, Nacionālās inženierzinātņu akadēmijas locekle un godalgotā NASA atmosfēras zinātniece, savu skeptisko attieksmi pret "vienprātību" pauda tikai pēc aiziešanas pensijā. "Tā kā es vairs neesmu saistīta ne ar vienu organizāciju un nesaņemu nekādu finansējumu, varu runāt diezgan atklāti," viņa sacīja. "Kā zinātniece es turpinu būt skeptiska. … Apgalvojums, ka cilvēka radītās siltumnīcefekta gāzu emisijas ir sasilšanas cēlonis, lielākoties balstās uz klimata modeļiem. Visiem ir zināms, cik nepilnīgi ir modeļi, kas saistīti ar gaisa un zemes virsmas mijiedarbību." [57]

d) Propaganda un iebiedēšana

Rojs Spensers, klimatologs un bijušais NASA eksperts satelītdatu jomā, savā grāmatā "Lielā kļūda globālās sasilšanas jautājumā: kā Māte Daba piemuļķoja pasaules vadošos klimatologus" uzskaita 15 vides aizstāvju izmantotās propagandas metodes, tai skaitā panikas celšanu, atsaukšanos uz autoritātēm, bara instinkta veicināšanu, personiskus uzbrukumus, stereotipu veidošanu, sensācijas radīšanu un datu viltošanu. [58]

2016. gadā publicētajā rakstā "Cenzūras klimats" britu žurnālists Brendans O’Nīls rakstīja par nicinošo retoriku, ar kuru daudzās valstīs saskaras cilvēki, kas uzdrošinās apšaubīt vispārpieņemto teoriju par klimata pārmaiņām. Kāds britu diplomāts, piemēram, publiski izteicies, ka pret tiem, kuri šaubās par klimata pārmaiņām, medijiem vajadzētu izturēties tāpat kā pret teroristiem, un viņiem nevajadzētu dot iespēju runāt. Kāds lielas vides organizācijas bijušais izpilddirektors brīdināja, ka plašsaziņas līdzekļiem vajadzētu divreiz padomāt, pirms tie publisko klimata pārmaiņu skeptiķu viedokļus, jo "šādas dezinformācijas izplatīšana nodarīs kaitējumu." [59]

Daži ir pat mēģinājuši izmantot juridiskus līdzekļus, lai ierobežotu vārda brīvību un apklusinātu klimata sasilšanas hipotēzes pretinieku balsis. Samitā, kurā piedalījās Austrālijas augstākā līmeņa politiķi, tostarp premjerministrs, tika izteikts priekšlikums atņemt šiem pārkāpējiem pilsonību. Viena no idejām bija atkārtoti pārbaudīt Austrālijas pilsoņus un atjaunot pilsonību tikai tiem, kuri ir pierādījuši, ka ir "videi un klimatam draudzīgi". [60] 2015. gadā 20 akadēmiķi nosūtīja vēstuli ASV prezidentam un ģenerālprokuroram, lūdzot piemērot Likumu par organizētās noziedzības un korupcijas apkarošanu, lai sauktu pie atbildības "korporācijas un citas organizācijas, kas apzināti maldinājušas amerikāņu sabiedrību par klimata pārmaiņu radītajiem riskiem", piebilstot, ka šo organizāciju "pārkāpumi" ir "jāaptur pēc iespējas ātrāk". [61]

Tos, kuri skeptiski izturas pret klimata pārmaiņu teoriju, dēvē par "noliedzējiem". Šeit ietilpst gan grupas, gan atsevišķas personas – sākot no tiem, kuri atzīst klimata sasilšanu, bet uzskata, ka mēs spēsim tikt ar to galā, līdz pat tiem, kuri pilnībā noliedz sasilšanu kā zinātnisku parādību. Zīmogam "noliedzējs" piemīt vērā ņemams spēks. Čārlzs Džounss, bijušais angļu valodas profesors Edinburgas Universitātē, teica, ka šis termins tika ieviests, lai ierindotu skeptiķus tajā pašā morālās degradācijas līmenī, kurā atrodas holokausta noliedzēji. O’Nīls norādīja – daži cilvēki pat apgalvo, ka klimata pārmaiņu teorijas skeptiķi ir gaidāmā ekoloģiskā holokausta līdzdalībnieki un nākotnē pret viņiem varētu tikt uzsākta Nirnbergas tipa tiesvedība. Viņš citēja kāda uz vides aizsardzības jautājumiem orientēta publicista teikto: "Interesanti, kādus spriedumus nākotnē varētu pasludināt tiesneši starptautiskajos tribunālos attiecībā uz tiem, kuri būs daļēji, taču tieši atbildīgi par miljoniem cilvēku nāvi no bada, bada izraisītajām ciešanām un slimībām turpmākajos gadu desmitos. Es to [klimata pārmaiņu noliegšanu] ierindoju tajā pašā morālajā kategorijā, kurā ietilpst arī Holokausta noliegšana – tikai šajā gadījumā Holokausts vēl ir priekšā, un mums vēl ir laiks to novērst. Tiem, kuri cenšas panākt, lai mēs neko nedarītu, kādu dienu nāksies atbildēt par saviem noziegumiem."

O'Nīls savā rakstā atzīmē: "Parasti tikai autoritārās valstīs domas vai vārdus pielīdzina noziegumiem, un diktatori runā par "domu noziegumiem" un to radīto apdraudējumu sabiedrības pamatiem. … No kādas cilvēku grupas demonizēšanas un viņu argumentu klasificēšanas par toksiskiem un bīstamiem līdz prasībai pastiprināt un paplašināt cenzūru – ir tikai viens solis." [62] Tā tas ir. Domu brīvības ierobežošana ir viens no paņēmieniem, ar kuriem komunisms nošķir cilvēkus no universālās vērtības balstītās izpratnes par labo un ļauno.

3. Komunistiskais vides aktīvisms

Pēdējās desmitgadēs, kad komunistiskie spēki ir atkāpušies un komunistisko režīmu radītās politiskās un ekonomiskās katastrofas tikušas atmaskotas, komunisms ir pievērsies vides aizsardzībai, saskatot tajā līdzekli, ar kura palīdzību turpināt iesākto.

a) Vainas novelšana uz kapitālismu

Vides aizsardzības aktīvisti uzskata kapitālismu par ienaidnieku, un tādējādi tiem ar komunistiem ir kopīgs ienaidnieks. Cietis neveiksmes strādnieku kustībās attīstītajās Rietumu valstīs, komunisms mainīja taktiku un uzurpēja vides aizsardzības kustību. Parastā vides aizsardzības kustība pārvērtās par kustību, kuras mērķis ir kapitālisma iznīcināšana.

Lai izraisītu sacelšanos un gāztu pastāvošo sociālo iekārtu, komunistiskā doktrīna sākotnēji propagandēja utopiju – "paradīzi zemes virsū". Vides aizsardzības aizsegā komunisms piemēroja līdzīgu pieeju, taču tajā aprakstītā vīzija bija tieši pretēja: brīnišķīgās strādnieku utopijas vietā nāca biedējoša distopija – vīzija par "elli zemes virsū". Šis scenārijs paredzēja, ka jau pēc dažiem gadu desmitiem cilvēces izdzīvošana tiks apdraudēta globālās sasilšanas, zemes nogruvumu, cunami, sausuma, plūdu un karstuma viļņu dēļ. Šīs kustības mērķis bija turīgie, nevis nabadzīgie.

Saskaņā ar sākotnējām komunisma doktrīnām, pirmais solis pēc varas sagrābšanas ir atņemt turīgajiem viņu bagātību it kā ar mērķi izdalīt to nabadzīgajiem. Patiesībā nabagi turpina dzīvot nabadzībā, kamēr visi līdzekļi rezultātā nonāk korumpēto amatpersonu rokās. Otrais solis paredz valsts kontrolētas ekonomikas izveidi un tiesību uz privātīpašumu atcelšanu. Tas grauj valsts ekonomiku un sagādā grūtības ikvienam.

Tāda pati novienādošana vērojama starptautiskā līmenī vai tad, kad tiek ļauts īstenot radikālu vides aizsardzības politiku. Tiek sagaidīts, ka bagātās valstis sniegs palīdzību nabadzīgākām valstīm – tas ir, veiks līdzekļu pārdali globālā mērogā. Patiesībā nabadzīgās valstis tā arī paliek nabadzīgas, jo to attīstībai paredzētie finanšu līdzekļi parasti nonāk šo valstu korumpēto amatpersonu rokās. Tajā pašā laikā valdībai tiek uzlikta lielāka atbildība un tirgus mehānismus aizstāj ar plānveida jeb komandekonomiku, piemērojot visa veida despotiskas vides politikas, lai kavētu normālu kapitālisma darbību. Rezultātā uzņēmumus nākas slēgt vai pārcelt uz ārzemēm, tādējādi smagi iedragājot valsts ekonomiku. Pielietojot šīs uz tirgu orientētās metodes, vides aktīvisma kustība cenšas iedragāt kapitālismu. Vides normas ir kļuvušas par svarīgu instrumentu kapitālistiskās ekonomikas graušanai un arvien biežāk piesaista uzmanību ar to, ka iznīcina vairāk darba vietu, nekā rada.

Mūsdienu vides aktīvisma kustības galvenais mērķis ir sēt bailes saistībā ar nākotnes katastrofām un turēt sabiedrību un valdības šo baiļu gūstā. Taču daudzi no tiem, kuri aktīvi veicina pasaules gala paniku, dzīvo greznu dzīvi, patērējot daudz enerģijas un atstājot aiz sevis lielu oglekļa nospiedumu. Acīmredzot viņi neuzskata, ka katastrofa ir nenovēršama.

Lai izmantotu krīzes noskaņojumu, jo īpaši uzsverot "kopējo ienaidnieku" – globālo sasilšanu – un lai apvienotu dažādus spēkus cīņā pret kapitālismu, vides aktīvistiem kļuva ārkārtīgi svarīgi uzsvērt un pārspīlēt šīs paredzamās krīzes nozīmi. Vienkāršākais veids, kā to panākt, ir izraisīt cilvēkos bailes attiecībā uz lētāko enerģijas avotu, proti, fosilā kurināmā – ogļu, naftas, dabasgāzes –, kā arī kodolenerģijas izmantošanu. Vides aizstāvjiem jau pirms vairākiem gadu desmitiem izdevās iedzīt cilvēkos bailes no kodolenerģijas, un tagad viņi cenšas tiem ieskaidrot, ka fosilā kurināmā izmantošana izraisa katastrofālu globālo sasilšanu.

Tomēr patiesībā klimatoloģijas speciālisti nav nonākuši pie secinājuma, ka globālo sasilšanu izraisa cilvēka darbība vai ka globālā sasilšana noteikti novedīs pie katastrofas. Ja klimata pārmaiņu pamatā ir dabiski cēloņi, tad visas šīs valdības politikas tikai kavē ekonomikas attīstību, sniedzot pavisam niecīgu labumu.

Piemēram, valstis paaugstina pieļaujamo CO2 emisiju standartus automašīnām, pamatojoties uz to, ka tādējādi samazinās siltumnīcefekta gāzu izmešu apjoms. Tomēr tas, protams, noved pie augstākām ražošanas izmaksām un mazākas peļņas, kā rezultātā pieaug bezdarbs un ražošana tiek pārcelta uz jaunattīstības valstīm, kur izmaksas ir zemākas. Turklāt, palielinot visu automašīnu degvielas izmantošanas efektivitāti no 35,5 jūdzēm uz galonu 2016. gada modeļos līdz 54,5 jūdzēm uz galonu līdz 2025. gadam, līdz 2100. gadam būtu iespējams samazināt globālās sasilšanas apmērus ne vairāk kā par 0,02 grādiem pēc Celsija. [63] Tas praktiski nekādi nepalīdzētu mazināt globālo sasilšanu. Dažādie ierobežojumi, kuru efektivitāte ir apšaubāma, ir atstājuši bez darba miljoniem strādnieku un pamatīgi iedragājuši rūpniecību, pētniecības institūtus, inovācijas enerģētikas jomā un Rietumvalstu uzņēmumu konkurētspēju starptautiskajā tirgū.

Vides aktīvisti ar entuziasmu iestājas par zaļo enerģiju, īpaši saules un vēja enerģijas izmantošanu. Diemžēl piesārņojums, kas rodas, ražojot zaļo enerģiju, tiek vai nu novērtēts par zemu, vai vienkārši noklusēts. Saules paneļu ražošanas procesa blakusprodukts ir nāvējoši indīga viela – silīcija tetrahlorīds –, kas rada jaunu vides problēmu. Laikraksta The Washington Post ziņojumā citēts Hebejas Tehnoloģiju universitātes Materiālu zinātņu fakultātes profesors Žeņs Binjaņs, kurš teicis: "Zeme, kurā to [silīcija tetrahlorīdu] izlej vai aprok, kļūs neauglīga. Šajā vietā neaugs vairs ne zāle, ne koki. … Tas ir kā dinamīts – tas ir indīgs, tas piesārņo vidi. Cilvēki ar to nekad nedrīkst saskarties." [64] Saules paneļu ražošanā parasti tiek patērēts arī milzīgs daudzums tradicionālās enerģijas, tostarp ogļu un naftas.

Saskaņā ar "Parīzes nolīgumu klimata pārmaiņu jomā" līdz 2025. gadam attīstītajām valstīm ik gadu kopīgi jāpiešķir jaunattīstības valstīm 100 miljardi ASV dolāru, lai palīdzētu samazināt emisijas un "pielāgoties klimata pārmaiņām". Ja Amerikas Savienotās Valstis nebūtu izstājušās no nolīguma, tām līdz 2025. gadam būtu bijis jāsamazina siltumnīcefekta gāzu emisijas par 26–28 % salīdzinājumā ar 2005. gada līmeni. Tas nozīmētu, ka ASV katru gadu samazinātu emisijas par 1,6 miljardiem tonnu. Attiecībā uz Ķīnu, kas ir lielākais piesārņotājs pasaulē, nolīgums ļauj tai turpināt palielināt oglekļa emisijas līdz 2030. gadam. [65]

Oficiālajā paziņojumā par izstāšanos no nolīguma, prezidents Donalds Tramps norādīja, ka līdz 2025. gadam nolīguma prasību izpilde atstātu bez darba 2,7 miljonus amerikāņu, kā liecina pētījums, ko veikusi organizācija National Economic Research Associates.

Prezidents norādīja – pētījumā tiek prognozēts, ka, ievērojot šos noteikumus, līdz 2040. gadam ASV tiktu samazināti ražošanas apjomi šādās nozarēs: papīra ražošanā – par 12 %, cementa ražošanā – par 23 %, dzelzs un tērauda ražošanā – par 38 %, ogļu ražošanā – par 86 % un dabasgāzes ražošanā – par 31 %.

"Šobrīd ekonomikai nodarītie zaudējumi IKP samazināšanās dēļ sasniegtu aptuveni 3 triljonus dolāru, tiktu zaudēti 6,5 miljoni darba vietu rūpniecībā, savukārt mājsaimniecību ienākumi samazinātos par 7 000 dolāriem, un daudzos gadījumos situācija būtu vēl daudz sliktāka," teica Tramps. "Patiesībā oglekļa emisijas, ko 14 dienu laikā rada viena pati Ķīna, var pilnībā neitralizēt visu efektu, ko mēs sagaidām no… gaidāmā emisiju samazinājuma ASV līdz 2030. gadam – pēc tam, kad mums nāktos iztērēt miljardiem un miljardiem dolāru, zaudēt darba vietas, slēgt rūpnīcas un ciest no daudz augstākām enerģijas izmaksām gan uzņēmumiem, gan mājsaimniecībām." [66]

Līdz ar vides aktīvisma kustības uzplaukumu komunistiskajām valstīm pavērās priekšrocības cīņā pret Rietumiem. Nepamatoti noteikumi un nolīgumi bremzē rūpniecības, ekonomikas un tehnoloģiju attīstību kapitālistiskajās valstīs. Tas ir traucējis Amerikai pildīt savu lomu kā lielākajai supervarai un brīvības bastionam cīņā pret komunismu.

Vides aizsardzība ir gan praktiska, gan morāla nepieciešamība. Tomēr vides aizsardzības mērķi ir jāsabalansē ar cilvēces vajadzībām. Kamēr vides aktīvisms ir komunisma instruments, tas pats par sevi ir necilvēcīgs un darbojas pret cilvēci. Mūsdienās vides aktīvistiem nerūp līdzsvars starp dabas aizsardzību un cilvēku vajadzībām, un vides aizsardzība ir pārvērtusies par ekstrēmistisku ideoloģiju. Bez šaubām, daudzi vides aizstāvji rīkojas labu nodomu vadīti. Taču savos centienos mobilizēt un koncentrēt valsts resursus savas lietas labā, viņi rīkojas kā komunisti.

b) Vides aktīvisma ideoloģijas pārvēršana par reliģiju

"Juras laikmeta parka" autors Maikls Kričtons reiz izteicies, ka vides aizsardzība mūsdienās kļuvusi par vienu no spēcīgākajām reliģijām Rietumu pasaulē. Viņš atzīmē, ka tai piemīt tipiskas reliģijas iezīmes: "Ir sākotnējā Ēdene, paradīze, žēlsirdība un vienotība ar dabu; ir kritiens no žēlsirdības grēkā, ko izraisījusi zinību koka augļa baudīšana; un mūsu rīcības rezultātā mūs visus sagaida tiesas diena. Enerģijas izmantošanas jomā mēs visi esam grēcinieki, kas lemti nāvei, ja vien nemeklēs pestīšanu, kas tagad tiek saukta par ilgtspējību. Ilgtspējība ir pestīšana vides baznīcā."

Kričtons uzskatīja, ka vides aktīvisma pamatā esošie principi balstās uz aklu ticību, nevis faktiem. "Arvien vairāk šķiet, ka fakti vairs nav nepieciešami, jo vides aktīvisma principi balstās vienīgi uz ticību. Jautājums ir par to, vai turpināsi grēkot vai tiksi glābts; vai tu būsi viens no tiem, kas izvēlēsies pestīšanu, vai viens no tiem, kas izvēlēsies pazudināšanu; vai tu būsi viens no mums vai viens no viņiem." [67]

Šādam uzskatam piekrīt vairāki zinātnieki. Ietekmīgs vides vēsturnieks no ASV – Viljams Kronons, uzskata, ka vides aktīvisms ir reliģija, jo piedāvā sarežģītu morālo prasību kopumu, ar kura palīdzību izvērtēt cilvēka uzvedību. [68] Slavenais zinātnieks un kvantu mehānikas pētnieks Frīmans Daisons žurnāla The New York Review of Books 2008. gada 12. jūnija izdevumā publicētajā rakstā pauda viedokli, ka vides aktīvisms ir "pasaules mēroga laicīga reliģija", kas "aizstājusi sociālismu kā vadošo laicīgo reliģiju". Vides aktīvisma reliģijas sekotāji uzskata, ka "planētas piesārņošana ar mūsu greznās dzīves atkritumiem ir grēks un ka pareizais ceļš ir dzīvot pēc iespējas taupīgāk". Šīs jaunās reliģijas ētika "tiek mācīta bērniem bērnudārzos, skolās un koledžās visā pasaulē". [69]

Daudzi vides aizstāvji nevar izvairīties no šīs tēmas. Bijušais IPCC vadītājs, kurš atkāpās no amata pēc skandāla saistībā ar seksuālo uzmākšanos, savā atkāpšanās vēstulē norādīja, ka vides aizsardzība ir viņa reliģija. [70]

Tā kā vides aizsardzība ir kļuvusi arvien ideoloģiskāka un reliģiskāka, tā kļūst arvien neiecietīgāka pret atšķirīgiem viedokļiem. Bijušais Čehijas prezidents, ekonomists Vāclavs Klauss uzskata, ka vides aktīvisma kustība šobrīd vairāk balstās uz ideoloģiju nekā uz patiesu zinātni, pārvēršoties par pseido-reliģiju, kuras mērķis ir pastāvošās sabiedrības iznīcināšana. Šī jaunā reliģija, tāpat kā komunisms, uzbur brīnišķīgu utopisku ainu, kas tiks sasniegta, cilvēkam gudri veidojot dabisko vidi un glābjot pasauli. Šīs "glābšanas" pamatā ir opozīcija esošajai civilizācijai.

2008. gadā izdotās grāmatas "Zilā planēta zaļajās važās" autors Vāclavs Klauss publiski izteicies: "Ja mēs vides aktīvistu argumentus uztveram nopietni, tad secinām, ka viņu ideoloģija ir pret cilvēci vērsta." Viņš piekrīt biologam Ivanam Brezinam, kurš uzskata, ka vides aktīvisms nav racionāls, zinātnisks risinājums ekoloģiskajām krīzēm, bet drīzāk saistīts ar vispārēju civilizācijas noliegšanu. [71]

It kā nepietiktu ar to, ka komunisti piesavinājušies vides aktīvisma kustību, lai pārvērstu to par politisku kustību, komunistiskā ietekme ir piešķīrusi vides aktīvismam pret cilvēci vērsta kulta iezīmes.

Kā saka kanādiešu politiskais komentētājs Marks Steins, vides aktīvisti uzskata, ka "mēs paši esam piesārņojums, un risinājums ir sterilizācija". Viņuprāt, "labākais veids, kā atstāt mūsu bērniem ilgtspējīgu vidi, ir vispār neradīt bērnus". Viņš minēja piemēru par kādu britu sievieti, kura veica abortu un sterilizāciju, jo uzskatīja, ka bērnu laišana pasaulē kaitē videi. [72]

Saskaņā ar šo koncepciju dabiskajai videi tiek piešķirta augstākā prioritāte, kas ievērojami pārsniedz cilvēka sakrālo statusu, un kas izpaužas pat dzimstības kontroles pasākumos un cilvēku tiesību uz eksistenci atņemšanā. Šis uzskats, kas būtībā ir antihumāna ideoloģija, ne ar ko neatšķiras no komunistu uzskatiem. Tas iet roku rokā arī ar kreiso spēku uzbrukumu ģimenei un tradicionālajām dzimumu lomām.

Iedzīvotāju skaita kontrole ir kļuvusi par galveno metodi cīņā pret vides degradāciju, un vides aktīvisti un citi sociālisti ne tikai popularizē abortus un dzimstības ierobežošanas politiku, bet pat slavē Ķīnas Komunistiskās partijas brutālo "viena bērna" politiku.

Reliģisks fanātisms, uzspiestas dogmas, pret kapitālismu vērstas darbības un cilvēces nozīmīguma pazemināšana salīdzinājumā ar vidi nenovedīs pie dabas atveseļošanās, nemaz jau nerunājot par taisnīgākas vai godīgākas cilvēku sabiedrības izveidošanās. Pietiek vien paskatīties uz komunistisko varu izraisītajām katastrofām pagājušajā gadsimtā, lai prognozētu galīgo iznākumu gadījumā, ja radikālais vides aktīvisms sasniegs savus mērķus.

c) Iefiltrēšanās politikā: pasaules valdības veidošana

Demokrātiskajai Rietumu pasaulei, kurā augstu vērtē indivīda tiesības, privātīpašumu, likuma varu un brīvo tirgu, uzspiest komunismu ar politiskiem līdzekļiem nav nemaz tik viegli. Lai piespiestu cilvēkus šķirties no saviem īpašumiem, komforta un ērtībām, radikālajam vides aktīvismam ir nepieciešams valdības spēks.

No radikālo vides aktīvistu viedokļa ar vienas valsts valdību vien nepietiek, lai risinātu neskaitāmās vides krīzes, ar kurām saskaras mūsu planēta. Aizbildinoties ar it kā pastāvošo vienprātību tādos jautājumos kā, piemēram, cilvēka izraisītās klimata pārmaiņas, viņi aicina piešķirt plašākas pilnvaras Apvienoto Nāciju Organizācijai vai izveidot kādu citu globālu institūciju.

Ja kustībai neizdosies uzņemt apgriezienus, viņiem nāksies vēl vairāk pārspīlēt vīziju par gaidāmo ekoloģisko krīzi, vairojot paniku un bailes, kas nepieciešamas, lai ietekmētu sabiedrību un valdības, lai tās piekristu vides politikas piespiedu īstenošanai, un tādējādi sasniegtu mērķi – kapitālisma likvidēšanu un komunisma ieviešanu.

Tradicionāli komunistiskās valstis pārdalīja bagātības ar revolūcijas palīdzību. Taču gadu gaitā pielietot šo metodi kļuva arvien grūtāk. Tāpēc vides aktīvisti sāka izmantot netiešas stratēģijas, piespiežot cilvēkus klusi ciešot atteikties no savas brīvības un īpašumiem, aizbildinoties ar nepieciešamību novērst vides katastrofu.

Organizācijas "Zemes draugi" kampaņas organizators ANO konferencē paziņoja: "Klimata pārmaiņu risināšanas pamatā noteikti jābūt bagātību un resursu pārdalei." [73] Viens no vadošajiem vides aizstāvjiem Vestminsteras Universitātē žurnālistam teica, ka oglekļa kvotas "ir jāuzliek cilvēkiem, vienalga, vai viņiem tas patīk vai nē", un ka "demokrātija ir mazāk svarīgs mērķis nekā planētas aizsardzība pret visas dzīvības izmiršanu, pret dzīvības beigām uz tās".

"Cīņā" pret klimata pārmaiņām Apvienotā Karaliste bija pirmā, kas ierosināja ieviest individuālas oglekļa emisiju kvotas. Kāds britu zinātnieks šo iniciatīvu novērtēja kā "otras valūtas ieviešanu, kurā visiem ir vienāds kredīts – bagātību pārdale, kas tiek panākta ar nepieciešamību iegādāties oglekļa kvotas no mazāk turīgiem cilvēkiem".

Tie, kas ir dzīvojuši Padomju Savienībā vai komunistiskajā Ķīnā, bez grūtībām sapratīs, ka šāda veida oglekļa kvotu sistēma var tikt izmantota kā vēl viena metode totalitāras sistēmas izveidošanai. Ķīnā savulaik bez pārtikas kuponiem nebija iespējams iegādāties pirmās nepieciešamības preces, piemēram, augu eļļu, graudus un audumus. Pateicoties pārtikas normēšanai, notika bagātību pārdale, un centrālā valdība ieguva pilnīgu kontroli pār pilsoņu īpašumu un brīvību.

Tādā pašā veidā vides aktīvisti izmanto savu ideoloģiju, lai ierobežotu cilvēku brīvību. Rietumvalstīs dažādu vīziju par gaidāmo vides katastrofu radīšana kļuva par visai piemērotu līdzekli, ar kura palīdzību pārliecināt cilvēkus atteikties no savām tiesībām. Austrālijā bāzētā organizācija Carbon Sense Coalition piedāvāja jaunu likumu klāstu, kas liktu cilvēkiem mainīt savu dzīvesveidu ar mērķi risināt globālās sasilšanas problēmu:

• Aizliegt kurt atklātu uguni un kurināt liela izmēra krāsnis
• Aizliegt kvēlspuldzes …
• Aizliegt pārdot ūdeni pudelēs
• Aizliegt privāto automašīnu iebraukšanu noteiktos rajonos
• Aizliegt plazmas televizorus
• Aizliegt būvēt jaunas lidostas
• Aizliegt paplašināt jau esošās lidostas
• Aizliegt "gaidīšanas režīmu" sadzīves ierīcēs
• Aizliegt ogļu spēkstaciju darbību
• Aizliegt elektrisko ūdens sildīšanas sistēmu izmantošanu
• Aizliegt atpūtas braucienus ar automašīnu
• Aizliegt trīs dienu nedēļas nogales brīvdienas
• Uzlikt nodokli par bērniem
• Uzlikt nodokli lielām automašīnām…
• Uzlikt nodokli par lielveikalu autostāvvietu izmantošanu
• Uzlikt nodokli par atkritumu izvešanu
• Aplikt ar nodokli otro mājokli
• Aplikt ar nodokli otro automašīnu
• Ieviest nodokli lidojumiem ar lidmašīnu brīvdienās un svētku dienās
• Aplikt ar nodokli elektroenerģiju, lai subsidētu saules enerģiju
• Aplikt ar nodokli lielo automašīnu izstāžu zāles un salonus
• Ieviest eko-nodokli automašīnu iebraukšanai pilsētā
• Ieviest nepieciešamību saņemt atļauju izbraukšanai ar automašīnu ārpus pilsētas
• Ierobežot sadzīves tehnikas piedāvājumu
• Uzlikt oglekļa emisiju kvotu katram indivīdam
• Noteikt degvielas patēriņa standartus
• Izpētīt, kā samazināt metāna emisijas, ko rada Norvēģijas aļņi…
• Likvidēt baltās līnijas uz ceļiem, lai liktu autovadītājiem braukt uzmanīgāk… [74]

Vides kustība tiek izmantota arī tādēļ, lai paplašinātu valdību ietekmi un to pilnvaras. Dažādās Rietumu valstīs jau darbojas milzīgas vides aizsardzības aģentūras, un neraugoties uz to, vides aizsardzība tiek izmantota par ieganstu, lai dibinātu jaunas valsts aģentūras un paplašinātu jau esošo aģentūru pilnvaras. Visām aģentūrām piemīt birokrātiska tieksme uz pašsaglabāšanos un paplašināšanos, šai ziņā arī vides aģentūras nav izņēmums. Lai iegūtu lielāku finansējumu un nostiprinātu savas pozīcijas valdības struktūrā, viņi ļaunprātīgi izmanto savu varu, lai izplatītu sabiedrībā stāstu par nenovēršamo vides katastrofu. Protams, par to visu maksā nodokļu maksātāji.

Sanfrancisko pilsētā tika izveidots jauns klimata dienests, kura vadītāja gada alga bija 160 000 dolāri. Tauerhemletsā, vienā no nabadzīgākajiem Londonas rajoniem, vienu brīdi bija 58 oficiālas amata vienības, kas saistītas ar klimata pārmaiņu problēmām. [75] Loģika ir tā pati, ko universitātes un uzņēmumi izmanto, pieņemot darbā "dažādības" speciālistus.

Vides aizsardzības idejas tiek izmantotas pat tam, lai pārliecinātu cilvēkus, ka demokrātija ir novecojusi un veicinātu daudznacionālas vai pat globālas totalitāras valdības izveidi. Vides aktīvisti apgalvo, ka demokrātiskās valstis netiks galā ar gaidāmo vides krīzi. Tā vietā, lai pārvarētu gaidāmos izaicinājumus, mums noteikti jāievieš totalitāras vai autoritāras pārvaldes formas vai vismaz daži to aspekti. [76]

Grāmatu autore Dženeta Bīla šādu pieeju rezumē sekojoši: "Ekoloģisko krīzi var atrisināt tikai ar totalitāriem līdzekļiem", un "ir nepieciešama ekodiktatūra". [77] Šī koncepcija paredz, ka neviena brīva sabiedrība nepiekritīs izpildīt zaļās programmas prasības.

Pols R. Ērlihs, viens no vides aktīvisma kustības dibinātājiem, grāmatā "Kā izdzīvot: plāns, kā glābt kosmosa kuģi Zeme" rakstīja:

1. Iedzīvotāju skaita kontrole jāievieš gan pārāk attīstītās, gan mazattīstītās valstīs;

2. Pārattīstītajām valstīm jāapstājas attīstībā;

3. Mazattīstītajām valstīm jākļūst daļēji attīstītām;

4. Ir jāizstrādā procedūras, lai uzraudzītu un regulētu pasaules sistēmu, nepārtraukti cenšoties saglabāt optimālu līdzsvaru starp iedzīvotājiem, resursiem un vidi. [78]

Praksē, izņemot globālu totalitāru valdību, neviena valdība vai organizācija nav spējīga akumulēt tik lielu varu. Galu galā vides aktīvistu piedāvātās programmas idealizē komunistisko totalitārismu un liek domāt, ka komunistiskā sistēma ir pārāka.

Ziņu aģentūra Reuters savā 2007. gada ziņojumā lēsa, ka Ķīnas Komunistiskā partija, pateicoties pagājušā gadsimta 80. gados ieviestajai viena bērna politikai, ir spējusi ierobežot Ķīnas iedzīvotāju skaitu līdz 1,3 miljardiem – par 300 miljoniem mazāk nekā prognozētie 1,6 miljardi. Ziņojuma autors uzsvēra, ka ĶKP politikai bija blakus efekts, kas veicināja globālo oglekļa emisiju samazināšanos, pilnībā ignorējot nežēlību, ar kādu tika īstenota šī totalitārā politika – tostarp piespiedu abortus, sterilizācijas un ekonomisko vajāšanu –, kā arī traumu un ciešanas, ko tā radīja miljoniem ķīniešu sieviešu un viņu ģimenēm, kuru pamattiesības un tiesības uz privātumu tika iemīdītas zemē. [79]

Viena no lielākajām problēmām, kas ietekmē apkārtējo vidi, ir piesārņojums. Neraugoties uz to, ka ĶKP ekonomikas modelis, kas vērsts uz intensīvu izaugsmi, liek Ķīnai zaudēt simtiem miljonu nākotnes iedzīvotāju, tas patērē enerģiju milzīgā ātrumā, kā rezultātā Ķīnas Tautas Republika ir kļuvusi par pasaules lielāko vides piesārņojuma avotu, kur lielajās pilsētās tiek novērots visaugstākais gaisa piesārņojuma līmenis un nopietns ūdens resursu piesārņojums. Ūdens lielākajā daļā upju kontinentālajā Ķīnā vairs nav piemērots dzeršanai; piesārņotais gaiss no Ķīnas ar vējiem aizplūst pāri jūrai uz Koreju un Japānu, pat pāri Klusajam okeānam, sasniedzot Amerikas rietumu krastu.

Būtu loģiski, ka patiesie vides aizstāvji padarītu komunistisko Ķīnu par galveno kritikas objektu, taču, lai arī cik dīvaini tas nebūtu, daudzi no viņiem slavē ĶKP un liek uz to cerības saistībā ar vides aizsardzību. ASV Komunistiskās partijas ziņu vietne People’s World ir pievērsusi lielu uzmanību vides jautājumiem. Šo ziņojumu galvenā tēma ir apgalvojums, ka Trampa administrācijas vides politika novedīs pie valsts un pat visas pasaules bojāejas, turpretim ĶKP ir spēks, kas spēj glābt pasauli. [80]

Klauss savā grāmatā rakstīja: "Vides aktīvisms ir kustība, kuras mērķis ir radikāli mainīt pasauli, neņemot vērā sekas (uz cilvēku dzīvību rēķina un stingri ierobežojot indivīda brīvību). Tās mērķis ir mainīt cilvēci, cilvēku uzvedību, sabiedrības struktūru, vērtību sistēmu – vienkārši visu!" [81]

Klauss uzskata, ka vides aktīvistu pieeja dabas aizsardzībai ir līdzīga marksisma pieejai ekonomikai: "Abos gadījumos mērķis ir aizstāt pasaules (un cilvēces) brīvo, spontāno attīstību ar it kā optimālu, centralizētu vai – izmantojot mūsdienu moderno apzīmējumu – globālu pasaules attīstības plānošanu. Līdzīgi kā komunisma gadījumā šāda pieeja ir utopiska un novestu pie absolūti neprognozējamiem rezultātiem. Tāpat kā citas utopijas, arī šī nekad neīstenosies, un mēģinājumi to panākt iespējami tikai ierobežojot brīvību – ar nelielas, elitāras minoritātes diktātu pār pārliecinošo vairākumu." [82]

4. Patiesa risinājuma meklēšana vides krīzei

Cilvēci un Zemi radīja Dievs. Tā ir vide, kurā cilvēkiem dzīvot, attīstīties un vairoties. Cilvēkiem ir tiesības izmantot dabas resursus, tāpat kā pienākums saudzēt un rūpēties par viņiem nodrošināto vidi. Jau tūkstošiem gadu cilvēki ir ievērojuši dievišķo būtņu atstātos brīdinājumus un dzīvojuši harmonijā ar dabu.

Vides problēmu rašanos, galu galā, var uzskatīt par cilvēces morālā pagrimuma sekām. Mūsdienās šo morālo pagrimumu vēl vairāk pastiprina zinātnes un tehnoloģiju ietekme. Piesārņotā daba ir tikai cilvēces iekšējā morālā piesārņojuma ārējā izpausme. Lai attīrītu apkārtējo vidi, jāsāk ar savas dvēseles attīrīšanu.

Pieaugoša apziņa par to, ka nepieciešams aizsargāt apkārtējo vidi, izriet no cilvēka pašsaglabāšanās instinkta. Lai gan tas ir dabiski un saprotami, tas ir kļuvis arī par vājo vietu, ko izmanto komunisma rēgs. Komunisms ir izmantojis vides aktīvisma kustību, lai sētu paniku, aizstāvētu izkropļotu vērtību sistēmu, atņemtu cilvēkiem brīvību, mēģinātu paplašināt valdību ietekmi un pat ieviestu pasaules valdību. Šīs alternatīvās komunisma formas pieņemšana, vēloties glābt vidi, var novest pie cilvēces paverdzināšanas.

Obligāta politiskā programma nav risinājums vides problēmām, ar kurām saskaramies, tāpat kā paļaušanās uz modernajām tehnoloģijām nav izeja no situācijas. Lai atrisinātu šo krīzi, mums ir jāgūst dziļāka izpratne par Visumu un dabu, kā arī par cilvēku un dabas savstarpējām attiecībām, vienlaikus saglabājot augstu morāli. Cilvēcei ir jāatjauno savas tradīcijas, jāuzlabo morāle un jāatgriežas uz Dieva noteiktā ceļa. Tas ļaus cilvēkiem dabiski gūt dievišķo gudrību un svētības, un mūsu brīnišķīgā daba tiks atjaunota, kļūstot dzīvības pilna.

Turpinājums sekos.

Atsauces

46. Jonathan Leake, "Wildlife Groups Axe Bellamy as Global Warming ‘Heretic,’" Sunday Times Online, May 15, 2005, https://web.archive.org/web/20080906161240/http://www.timesonline.co.uk/tol/news/uk/article522744.ece.

47. Christopher C. Horner, Red Hot Lies: How Global Warming Alarmists Use Threats, Fraud, and Deception to Keep You Misinformed (Washington, DC: Regnery Publishing, 2008), 78–79.

48. turpat, 73–74.

49. Patrick J. Michaels and Robert C. Balling Jr., Climate of Extremes: Global Warming Science They Don’t Want You to Know (Washington, DC: Cato Institute, 2009), x–xiii.

50. James Taylor, "Associate State Climatologist Fired for Exposing Warming Myths," The Heartland Institute, June 1, 2007, https://www.heartland.org/news-opinion/news/associate-state-climatologist-fired-for-exposing-warming-myths.

51. Hilary Lawson, dir., The Greenhouse Conspiracy (UK: Channel 4 Television, 1990), posted on YouTube by ZilogBob on February 16, 2015, https://www.youtube.com/watch?v=lvpwAwvDxUU.

52. Marc Morano, "Climate Skeptics Reveal ‘Horror Stories’ of Scientific Suppression," US Senate Committee on Environment and Public Works, March 6, 2008, https://www.epw.senate.gov/public/index.cfm/press-releases-all?ID=865dbe39-802a-23ad-4949-ee9098538277.

53. US Congress, Senate, Subcommittee on Space, Science and Competitiveness, "Data or Dogma? Promoting Open Inquiry in the Debate Over the Magnitude of Human Impact on Climate Change," 114th Cong., 2nd sess., December 8, 2015, https://curryja.files.wordpress.com/2015/12/curry-senate-testimony-2015.pdf.

54. Scott Waldman, "Judith Curry Retires, Citing ‘Craziness’ of Climate Science," E&E News, January 4, 2017, https://www.eenews.net/stories/1060047798.

55. Roger Pielke Jr., as quoted in Waldman, "Judith Curry Retires."

56. Rich Lowry, "A Shameful Climate Witch Hunt," National Review, February 27, 2015, https://www.nationalreview.com/2015/02/shameful-climate-witch-hunt-rich-lowry/.

57. US Congress, Senate, Committee on Environment and Public Works, US Senate Minority Report: More Than 650 International Scientists Dissent Over Man-Made Global Warming Claims. Scientists Continue to Debunk ‘Consensus’ in 2008, S. Rep., December 11, 2008, https://www.epw.senate.gov/public/_cache/files/8/3/83947f5d-d84a-4a84-ad5d-6e2d71db52d9/01AFD79733D77F24A71FEF9DAFCCB056.senateminorityreport2.pdf.

58. Roy Spencer, The Great Global Warming Blunder: How Mother Nature Fooled the World’s Top Climate Scientists (New York: Encounter Books, 2010), 31.

59. Brendan O’Neill, "A Climate of Censorship," The Guardian, November 22, 2006, https://www.theguardian.com/commentisfree/2006/nov/22/aclimateofcensorship.

60. Horner, Red Hot Lies, 107.

61. Hans von Spakovsky and Nicolas Loris, "The Climate Change Inquisition: An Abuse of Power That Offends the First Amendment and Threatens Informed Debate," The Heritage Foundation, October 24, 2016, https://www.heritage.org/report/the-climate-change-inquisition-abuse-power-offends-the-first-amendment-and-threatens.

62. O’Neill, "A Climate of Censorship."

63. John Fund, "Rollback Obama’s CAFE Power Grab, Give Car Consumers Freedom," National Review, May 23, 2018, https://www.nationalreview.com/corner/fuel-standards-cafe-epa-rolls-back.

64. Ren Bingyan, as quoted in Ariana Eunjung Cha, "Solar Energy Firms Leave Waste Behind in China," The Washington Post, March 9, 2008, http://www.washingtonpost.com/wp-dyn/content/article/2008/03/08/AR2008030802595.html?referrer=emailarticle&noredirect=on.

65. "The Paris Agreement on Climate Change," Natural Resources Defense Council (NRDC), December 2015, issue brief: 15-11-Y, https://www.nrdc.org/sites/default/files/paris-climate-agreement-IB.pdf.

66. US President Donald J. Trump, "Statement by President Trump on the Paris Climate Accord," The White House, June 1, 2017, https://www.whitehouse.gov/briefings-statements/statement-president-trump-paris-climate-accord.

67. Michael Crichton, "Environmentalism Is a Religion: Remarks to the Commonwealth Club," Hawaii Free Press, September 15, 2003, http://www.hawaiifreepress.com/ArticlesMain/tabid/56/ID/2818/Crichton-Environmentalism-is-a-religion.aspx.

68. Robert H. Nelson, "New Religion of Environmentalism," Independent Institute, April 22, 2010, http://www.independent.org/news/article.asp?id=5081.

69. Freeman Dyson, "The Question of Global Warming," The New York Review of Books, June 2008, https://www.nybooks.com/articles/2008/06/12/the-question-of-global-warming.

70. Damian Carrington, "IPCC Chair Rajendra Pachauri Resigns," The Guardian, February 24, 2015, https://www.theguardian.com/environment/2015/feb/24/ipcc-chair-rajendra-pachauri-resigns.

71. Václav Klaus, "An Anti-Human Ideology," Financial Post, October 20, 2010, https://business.financialpost.com/opinion/vaclav-klaus-an-anti-human-ideology.

72. Mark Steyn, "Children? Not If You Love the Planet," The Orange County Register, December 14, 2007, https://www.ocregister.com/2007/12/14/mark-steyn-children-not-if-you-love-the-planet.

73. Emma Brindal, as quoted in Horner, Red Hot Lies, 214.

74. turpat, 211–215.

75. turpat, 227.

76. David Shearman and Joseph Wayne Smith, The Climate Change Challenge and the Failure of Democracy (Westport, CT: Praeger, 2007).

77. Janet Biehl, as quoted in Horner, Red Hot Lies, 219–220.

78. Paul Ehrlich, as quoted in Václav Klaus, Blue Planet in Green Shackles: What Is Endangered: Climate or Freedom? (Washington, DC: Competitive Enterprise Institute, 2008), 14.

79. Alister Doyle, "China Says One-Child Policy Helps Protect Climate," Reuters, August 30, 2007, https://www.reuters.com/article/environment-climate-population-dc-idUSKUA07724020070831.

80. John Bachtell, "China Builds an ‘Ecological Civilization’ While the World Burns," People’s World, August 21, 2018, https://www.peoplesworld.org/article/china-builds-an-ecological-civilization-while-the-world-burns.

81. Klaus, Blue Planet, 4.

82. turpat, 7–8.

Avots: https://www.epochtimes.com/gb/18/6/7/n10464261.htm