Četri mācību priekšmeti, kas pēc Aristoteļa domām jāapgūst katram bērnam

Pēc Aristoteļa domām, lai pienācīgi sagatavotu jauniešus dzīvei, viņiem ir jāapgūst tikai četri mācību priekšmeti.

(Biba Kayewich)

Izglītības teorijas pirmsākumi Rietumos meklējami Platona un viņa skolnieka Aristoteļa darbos 4. gs.p. m. ē. Abi šie izcilie filozofi pievērsās izglītības jautājumiem, ieskicējot savos darbos teoriju par tās mērķiem un mācību metodēm.

Sava traktāta "Politika" VIII grāmatā Aristotelis ieteica mācību programmu jauniešiem, kas sastāv tikai no četriem priekšmetiem: lasīšana un rakstīšana, vingrošana, mūzika un zīmēšana. Aristoteļa mācību programma jaunajiem skolēniem pārsteidz ar savu vienkāršību, taču tajā slēpjas dziļa izpratne par cilvēka dabu un izglītības mērķiem.

Mūsdienu cilvēkiem šāda mācību programma varētu šķist pārāk nepilnīga. Kā tad ar matemātiku un dabaszinātnēm? Kā ar sociālajām zinātnēm un vēsturi? Vai arī sengrieķu ekvivalentu datorprogrammēšanai (bez šaubām, šeit domāta saules pulksteņu izgatavošana)?

Mūsdienās skolēni, kuri apguvuši tikai šos četrus priekšmetus, nevarētu pabeigt pat sākumskolu. Vai varbūt tomēr nē?

Lai izprastu Aristoteļa izglītības metodes vērtību, mums ir jāizprot, kā viņš izmantoja katru terminu, un jāizprot, kāpēc viņš izvēlējās tieši šīs mācību jomas. Pētot mācību priekšmetus Aristoteļa mācību programmā, ir lietderīgi paturēt prātā viņa izglītības teorijas plašāko kontekstu.

Maķedonijas Universitātes profesore Lelouda Stamu norādīja: "Aristotelis piekrīt Platona definīcijai, saskaņā ar kuru patiesa izglītība ir audzināšana, kas ļauj cilvēkam pareizi uztvert baudu vai ciešanas, kas nozīmē patikas veidošanos pret to, kas ir cēls un labs, un riebumu pret to, kas ir amorāls."

Paturot to prātā, aplūkosim šos mācību priekšmetus katru atsevišķi.

Lasīšana un rakstīšana

Aristoteļa skatījumā izglītības galvenais mērķis nebija praktisks ieguvums. Tas nebija tik daudz saistīts ar sagatavošanos profesionālajai dzīvei, politiskai darbībai vai ar tādu prasmju apguvi, kas nepieciešamas, lai gūtu panākumus dzīvē, lai gan viņš atzina, ka tas viss arī ir svarīgi. Drīzāk Aristotelis uzskatīja, ka dažas lietas ir vērts izpētīt pašas par sevi, jo tās attīra, pilnveido un pacilā cilvēka garu. Izglītība ir rakstura veidošana.

Savā darbā "Politika" viņš rakstīja: "Tātad, ir acīmredzams, ka pastāv tāds izglītības veids, ko vecākiem vajadzētu nodrošināt saviem dēliem nevis tāpēc, ka tā ir noderīga vai nepieciešama, bet gan tāpēc, ka tā ir liberāla vai cēla."

Aristotelis skaidri nodalīja šīs divas jomas:

"Ir tādas zinātnes un izglītības nozares, kuras mums jāapgūst vienīgi tādēļ, lai piepildītu brīvo laiku ar intelektuālu darbību, un tās ir jāvērtē pašas par sevi; turpretim tās zināšanas, kas noder biznesā, ir uzskatāmas par nepieciešamām un pastāv citu mērķu labad."

Saskaņā ar Aristoteļa teikto, lasīšanas un rakstīšanas apguve ietilpst abās kategorijās. Tām ir acīmredzams praktisks pielietojums, veicot darījumus vai iesaistoties politikā. Taču tas var būt arī mērķis pats par sevi, ja cilvēks lasa kādu lielisku darbu savam priekam un sevis pilnveidošanai, ar tā satura palīdzību virzot savu domāšanu uz augstākām sfērām. Šāda veida lasīšanai nav cita mērķa, kā vien bagātināt un paaugstināt cilvēka garu.

Ir svarīgi atzīmēt, ka, saskaņā ar profesores Stamu uzskatiem, lasīšana un rakstīšana, par kurām runāja Aristotelis, ietvēra arī dzejas apguvi. Tātad valodas apguvei bija ne tikai praktisks mērķis, ar tās palīdzību cilvēki gūst dziļāku izpratni par valodas lietojumu, emocionālās izteiksmes veidiem un cilvēka pieredzes atspoguļojumu.

Vingrošana

Kad Aristotelis lietoja terminu "vingrošana", viņš nedomāja par vingrošanu uz līdzsvara baļķa (vai, jebkurā gadījumā, ne tikai to). Šis termins bija daudz plašāks. Stamu saka: "Ar vingrošanu viņš saprot fiziskās sagatavotības sistēmu kopumā."

Pedagogs Džons Seniors šo domu izvērsa plašāk, paskaidrojot, ka "vingrošana" nozīmē procesu, kurā skolēns iemācās pārvaldīt savu ķermeni un līdz ar to nonākt tiešā saskarsmē ar pasauli. Seniors rakstīja, ka grieķu kultūrā pirmais izglītības līmenis tradicionāli bija "intensīvi treniņi vingrošanā, kuru mērķis bija ne tikai labsajūta un veselība, bet arī maņu asināšana – līdzīgi tam, kā loka šaušana asina un koordinē redzi".

Pārsteidzoši, bet Aristotelis uzskatīja, ka pedagogiem vairākus gadus būtu jākoncentrējas uz šāda veida apmācību, pirms pievērsties kaut kam citam. Gan Aristotelis, gan Seniors atzina, ka ķermeņa un maņu trenēšana palīdz sagatavoties tālākajam mācību procesam. "Vingrošana ir visa mācību procesa pamats," rakstīja Seniors, norādot, ka nekas nevar iekļūt prātā, ja tas vispirms nav nonācis cilvēka maņu sfērā.

Aristotelis apgalvoja, ka sākumā cilvēks ir kā tukša papīra lapa, un zināšanas un izpratne pamazām iekļūst viņa prātā, pirmkārt jau caur maņām. Tikai tad, kad, piemēram, esam redzējuši vairākus kokus, mēs varam formulēt jēdzienu "koks" un sākt domāt par kokiem abstraktāk. Ja skolēna ķermenis un maņas nav pietiekami labi attīstītas, lai uztvertu apkārtējo pasauli un mijiedarbotos ar to, viņam trūks nepieciešamās sensorās pamatpieredzes, uz kuru balstās visa tālākā apmācība.

"Tagad ir skaidrs," rakstīja Aristotelis, "ka izglītībā vispirms nepieciešama prakse, nevis teorija, un vispirms jātrenē ķermenis, nevis prāts."

Zīmēšana

Tāpat kā vingrošana, arī zīmēšana var attīstīt maņas, jo prasa vērību un precizitāti. Labam māksliniekam ir rūpīgi jāizpēta attēlojamais objekts, lai precīzi attēlotu to uz papīra. Zīmēšana palīdz attīstīt koncentrēšanās spēju, prasmi ievērot detaļas un spēju skaidri saskatīt apkārtējo pasauli. Mācoties zīmēt, skolnieks sāk pievērst uzmanību formai, krāsai, siluetam un līnijām.

Aristotelis arī uzskatīja, ka zīmēšana spēj palīdzēt saskaņot cilvēka dvēseles un šīs pasaules skaistuma frekvences. Piemēram, viņš rakstīja, ka zīmēšana "padara [skolniekus] par cilvēka ķermeņa skaistuma pazinējiem". Tādējādi zīmēšana iekļauj mācību programmā estētikas pamatkursu.

Mūzika

Ja vingrošanas nodarbības attīsta skolēna fizisko formu un maņas, tad pārējās trīs – lasīšana un rakstīšana, mūzika un zīmēšana – attīsta skolēna emocijas, iztēli un intelektu. Par akadēmiskajiem priekšmetiem runājot, Aristotelis lielāko daļu uzmanības veltīja mūzikas lomai un tās ietekmei uz skolēna prātu un sirdi. Viņam mūzika bija vislabākais piemērs priekšmetam, ko apgūst paša priekšmeta dēļ – tāpēc, ka tā ļauj skolniekam pilnveidoties.

Savā analīzē Aristotelis vispirms atgādināja lasītājam par izglītības galveno mērķi: par prāta un sirds izglītošanu tikumības garā.

"Tikumība slēpjas spējā pareizi priecāties, mīlēt un ienīst," viņš rakstīja, piebilstot, "acīmredzot nav nekā svarīgāka, kas mums būtu jāiegūst un jāattīsta, kā spēja izdarīt pareizus spriedumus un gūt prieku no labiem darbiem un cēlas rīcības."

Tālāk Aristotelis pievērsās mūzikas spējai to paveikt. Mūzikas emocionālais spēks ļauj tai raisīt emocijas un veidot raksturu saskaņā ar veselo saprātu:

"Ritms un melodija imitē dusmas un maigumu, drosmi un atturību, kā arī visas tām pretējās īpašības, un citas rakstura īpašības, kas, kā mēs zinām no savas pieredzes, gandrīz neatšķiras no patiesām jūtām, jo, klausoties šādus skaņdarbus, mūsu dvēseles piedzīvo pārmaiņas. Paradums izjust prieku vai sāpes, vienkārši iedomājoties kaut ko, pārāk neatšķiras no tām sajūtām, kas rodas saskarsmē ar realitāti."

Pēc Aristoteļa domām, kontrolēta un mērķtiecīga emocionālā ietekme, ko rada mūzika, var iemācīt skolēniem atbilstoši reaģēt uz priekiem un bēdām, ar kurām viņi sastopas reālajā dzīvē.

Atpūta

Rezumējot, var teikt, ka Aristotelis bērnu audzināšanā saskatīja skaidru struktūru. Tā balstījās uz fizisko, iesaistīja emocionālo un tiecās uz racionālo. Stamu rezumē: "Izglītības process ir jāsāk ar ķermeņa trenēšanu, jāturpina ar gaumes izkopšanu (tieksmi uz to, kas ir cēls), un jānoslēdz ar prāta trenēšanu."

"Pastāvīga tieksme pēc lietderīgā nav raksturīga brīvām un cēlām dvēselēm," apgalvoja Aristotelis. Lietderīgais, pragmatiskais, materiālais – tas viss tiek meklēts kāda cita mērķa dēļ. Aristotelis uzskatīja, ka šis "kaut kas cits" ir atpūta, ko, kā viņš apgalvoja, pilnībā spēj baudīt tikai tikumīgs cilvēks. Aristotelis skaidri iztēlojās mācību jomu, kas iziet ārpus praktisko disciplīnu robežām un kuras mērķis ir ieaudzināt skolniekos tikumus un sagatavot viņus pilnvērtīgai patiesas atpūtas baudīšanai.

Aristotelis uzskatīja, ka brīvais laiks nav vienkārši izklaide vai relaksācija, bet gan dziļa un pārdomu pilna saskarsme ar dziļākās realitātes labestīgo būtību.

Avots: https://www.theepochtimes.com/bright/aristotles-curriculum-4-subjects-that-build-character-5828100