Nesadzirdētās balsis: no Holokausta līdz Faluņgun vajāšanai

Primo Levi, ebreju izcelsmes itālis, kurš izdzīvojis holokaustā, ir sarakstījis vairākas grāmatas par piedzīvoto Aušvicas koncentrācijas nometnē. Vienā no tām, "Noslīkušie un izglābtie", viņš atstāsta nacistu SS virsnieka šausminošos izteikumus par nežēlību gāzes kamerās.

"Lai arī kā beigtos šis karš, mēs esam uzvarējuši karā pret jums; neviens no jums nepaliks dzīvs, lai liecinātu, bet pat tad, ja kāds no jums izdzīvos, pasaule jums neticēs," sacīja virsnieks. "Varbūt daži izteiks pieņēmumus, notiks diskusijas, vēsturnieki veiks pētījumus, taču nekādas pārliecības nebūs, jo mēs, reizē ar jums, iznīcināsim visus pierādījumus. Un pat ja paliks kādi pierādījumi un daži no jums izdzīvos, cilvēki teiks, ka jūsu aprakstītie notikumi ir pārāk briesmīgi, lai tiem noticētu: viņi teiks, ka tie ir sabiedroto propagandas pārspīlējumi, un ticēs mums, kas visu noliegs, nevis jums. Mēs būsim tie, kas diktēs šo nometņu vēsturi," viņš turpināja.

Šie šermuļus uzdzenošie vārdi atklāj briesmīgu ainu. Pamatojoties uz savu pieredzi, Levi uzskatīja, ka spiediens, ko totalitāra valsts var izdarīt uz indivīdu, ir šausminošs. Būtībā tā ieroči ir šie trīs līdzekļi: tieša propaganda, barjera, kas uzcelta pret informācijas daudzveidību, un terors.

Diemžēl, kopš Ķīnas komunistiskā partija (ĶKP) 1999. gadā sāka apspiest Faluņgun, tas viss ir atkārtojies. Pateicoties gadu desmitiem uzkrātajai pieredzei no iepriekšējām politiskajām kampaņām un ultramodernajai propagandas mašīnai, ĶKP faktiski pacēla ticības vajāšanu jaunā, vēl nepieredzētā līmenī.

Fakti tiek ignorēti

Kāpēc par holokaustu sabiedrībai netika paziņots laikus? Vēsturnieki min vairākus iemeslus.

Pirmais faktors bija apzināta slepenība un maldināšana. Nacistu režīms aktīvi slēpa cilvēku iznīcināšanas darbības, izmantojot tādus eifēmismus kā "pārvietošana uz austrumiem", un sūtīja vergu darba vienības (piemēram, operācija 1005) rakt masu kapus un sadedzināt līķus, tādējādi iznīcinot pierādījumus.

Otrs faktors bija zvērību neiedomājami lielais apjoms, kura dēļ cilvēki nespēja tām noticēt. Kad parādījās pirmie ziņojumi, piemēram, Jana Karska un Vitolda Pilecka ziņojumi, sabiedroto līderi tos uztvēra ar skepsi. Rūpnieciskā mērogā organizēto slepkavību apjoms bija tik pārsteidzošs, ka daudziem tolaik tas šķita neticami.

Grāmatā "Neiedomājamais: Amerikas prese un holokausta sākums" vēsturniece Debora Lipštate rakstīja, ka ameriāņu prese nepievērsa uzmanību Eiropas ebreju iznīcināšanai kā aktuālai ziņai. Piemēram, The New York Times 1942. gada 27. jūnijā publicēja reportāžu par 700 000 Polijas ebreju slaktiņu. Šī satriecošā ziņa, kas saistīta ar simtiem tūkstošu cilvēku nāvi, tika publicēta laikraksta sestās lappuses pašā stūrī.

1942. gada 25. novembrī rabīns Stīvens Vaizs rīkoja preses konferenci, kurā paziņoja, ka ASV Valsts departaments ir apstiprinājis – nacisti gatavojas īstenot Eiropas ebreju iznīcināšanas plānu. Nākamajā dienā The New York Times laikraksts par to publicēja nelielu rakstu 10. lappusē blakus nacistu oficiālajam atspēkojumam.

"Tad kāpēc šie šausminošie stāsti bija gandrīz vai paslēpti pēdējās lappusēs? Šāda nevērība nebija nekas neparasts, un neaptvēra visu valsti, taču, būdams galvenais ASV ziņu avots kara laikā, tas noteikti ietekmēja citu ziņu sniedzēju viedokli," 2001. gadā publicētajā rakstā ar nosaukumu "150. gadadiena: 1851–2001; novēršanās no holokausta" atzina bijušais laikraksta galvenais redaktors Makss Frankels.

"Nav saglabājušies nekādi dokumenti par to, kā laikraksta Times redaktori kara gados no 1939. līdz 1945. gadam izvērtēja šīs tēmas atspoguļojumu laikrakstā. Tomēr šajās reportāžās pastāvīgi ir saskatāms viens galvenais vadmotīvs: neakcentēt ebreju briesmīgo stāvokli un, rakstot par šo tēmu, censties sasaistīt viņu ciešanas ar daudzu citu eiropiešu ciešanām," turpināja Frankels.

Dahavā, pirmajā nacistu koncentrācijas nometnē, tās pastāvēšanas laikā tika turēti aptuveni 190 000 cilvēku. (iStock)

Aušvicas koncentrācijas nometne, kurā, pēc aptuvenām aplēsēm, dzīvību zaudēja 1,1 miljons cilvēku. (iStock)

27 gadus ilgā vajāšana tiek ignorēta

Diemžēl, vēsture ir atkārtojusies pēc tam, kad 1999. gada jūlijā Ķīnas komunistiskā partija (ĶKP) sāka vajāt Faluņgun. Pēdējo 27 gadu laikā notiekošā smagā vajāšana – ko, iespējams, var uzskatīt par lielāko joprojām notiekošo cilvēktiesību pārkāpumu – ir lielā mērā palikusi bez ievērības.

Faluņgun vajāšana ir nopietna vairākos aspektos. Visvairāk pārsteidz šo represiju mērogs – tām sākoties Ķīnā bija aptuveni 100 miljoni praktizētāju. Gandrīz visi ir cietuši no diskriminācijas, ko veicināja valsts atbalstītā naida propaganda. Toreizējā ĶKP līdera Dzjana Dzemiņa vadībā 1999. gada jūnijā tika izveidots "ofiss 610", kura uzdevums bija pārraudzīt sistemātisko vajāšanu visos līmeņos – sākot no Politbiroja līdz pat pagastu un ielu līmenim. Dalībai represijās tika mobilizētas visas valdības aģentūras, izglītības iestādes, plašsaziņas līdzekļi un dažādas sabiedrības grupas. Daudzos gadījumos darbinieku algas tika pārskatītas atkarībā no viņu līdzdalības vajāšanā.

Otrais aspekts ir šo vajāšanu smagums. Pats Dzjans ir teicis, ka Faluņgun praktizētāju vajāšanas mērķis ir "sagraut viņu reputāciju, izputināt finansiāli un iznīcināt fiziski". Papildus arestiem, mājokļu pārmeklēšanai, aizturēšanai un ieslodzīšanai, praktizētāji tika pakļauti arī spīdzināšanai, piespiedu darbam un psihiatriskai ārstēšanai, kā arī kļuva par orgānu izņemšanas upuriem.

Trešais svarīgais aspekts ir tas, ka plašsaziņas līdzekļi par šo jautājumu ziņo nepietiekami vai vispār nemaz. Pirms represiju sākuma Ķīnas plašsaziņas līdzekļi dažkārt ziņoja par Faluņgun – meditācijas sistēmu, kas balstās uz ''Īstenības, Labestības, Pacietības'' principiem un tās labvēlīgo ietekmi, sākot no fiziskās veselības uzlabošanas līdz pat iekšējās būtības pilnveidošanai. Kopš 1999. gada ĶKP kontrolētie plašsaziņas līdzekļi ir pārvērtušies par propagandas mašīnām, nepārtraukti izplatot ĶKP apmelojumus par Faluņgun. Stingrās cenzūras un sarežģītās novērošanas sistēmas dēļ parastajiem pilsoņiem – un dažkārt pat valdības amatpersonām – ir grūti iegūt objektīvu informāciju par Faluņgun.

Neraugoties uz to, ka represiju pirmajās dienās par Faluņgun tika ziņots diezgan maz, ārvalstu plašsaziņas līdzekļi pārsvarā klusē par šiem masveida cilvēktiesību pārkāpumiem, kas ir salīdzināmi – vai pat pārsniedz apmēros – Holokausta periodu. Patiesībā ĶKP izdarīja arī finansiālu spiedienu, lai ietekmētu Rietumu plašsaziņas līdzekļus. Diemžēl daži plašsaziņas līdzekļi ir pievienojušies ĶKP, lai nomelnotu Faluņgun.

Tāpēc Faluņgun praktizētāji gan Ķīnā, gan ārpus tās ir nenogurstoši strādājuši, lai vairotu izpratni par šo cilvēktiesību murgu. Tieši tādēļ pēdējos 27 gados vietne Minghui.org ir koncentrējusies galvenokārt uz informācijas vākšanu no pirmavotiem saistībā ar zvērībām Ķīnā, kā arī uz globālajiem centieniem izbeigt šo netaisnību. Iespējams, mēs nekad neuzzināsim šo brīvprātīgo vārdus, taču vēsture viņu centienus neaizmirsīs.

Pēc holokausta daudzās koncentrācijas nometņu piemiņas vietās tika iegravēta frāze "nekad vairs", lai kalpotu par atgādinājumu cilvēkiem nākotnē. Tomēr, neraugoties uz to, ka genocīds pret Faluņgun praktizētājiem joprojām turpinās – tostarp arī kā bezprecedenta orgānu piespiedu izņemšanas noziegumi –, daudzi vienalga klusē. Mēs ceram, ka lasītājs izdarīs secinājumus un rīkosies, lai palīdzētu nevainīgiem cilvēkiem.

Masaņdzja piespiedu darba nometne ir bēdīgi slavena vieta, kur bija ieslodzīti un līdz nāvei nomocīti daudzi Faluņgun praktizētāji. Minghui vietnē ir publicēti vairāk nekā 8 600 rakstu, kuros vēstīts par vardarbību šajā ieslodzījuma vietā.

Avots: https://en.minghui.org/html/articles/2026/7/12/235059.html