[Veltījums Pasaules Faluņ Dafa dienai] Laimīga laulība

Mana ģimene — mana māte, vīrs, dēls un es 1999. gada sākumā sākām praktizēt Faluņ Dafa. Mātes veselības problēmas tika atrisinātas, un vīram vairs nebija vajadzīgi kruķi. Es vairs nejutos nomākta — tā vietā biju dzīvespriecīga un jautra. Mana ģimene, kas reiz bija uz izjukšanas robežas, bija glābta.

Tomēr, būdama ateisma ietekmēta, es sākumā biju piesardzīga. Es gribēju būt labs cilvēks, bet tā īsti neticēju Dievam. Tāpēc, es laiku pa laikam lasīju Dafa grāmatas un reti izpildīju vingrojumus.

Reiz, kad ar ģimeni ciemojāmies pie manas mātes, es pamodos nakts vidū un ieraudzīju lielu, krāsainu Faluņ, kas horizontāli griezās manā priekšā, izstarojot vāju mirdzumu. Nespēdama noticēt tam, ko redzu, es piecēlos sēdus, izberzēju acis un paskatījos visapkārt. Dēls mierīgi gulēja man blakus. Es biju tik satraukta, ka gandrīz skaļi iesaucos: "Tas ir īsts! Faluņ Dafa ir īsts!" Tad Faluņ pamazām izgaisa.

Kad nākamajā rītā mana māte un vīrs cēlās, lai izpildītu vingrojumus, es izlēcu no gultas. Viņi bija pārsteigti, jo es bieži vien vēl ilgi paliku gultā. Viņi brīnījās, kas šodien noticis? Kad es viņiem pastāstīju, ko redzēju iepriekšējā naktī, visi priecājās un teica, ka Skolotājs Li iedrošina mani. Vēlāk es sapratu, ka Skolotājs man to parādīja, lai es varētu pārvarēt ateisma šķērsli.

Es sāku izpildīt vingrojumus. Kādu dienu meditējot, es jutos tā, it kā sēdētu uz milzīga, gluda, rotējoša diska. Tam griežoties, man likās, ka tūlīt noslīdēšu no tā nost. Atverot acis, ieraudzīju, ka joprojām sēžu gultā. Kad aizvēru acis, atkal jutu, ka sēžu uz gludā, rotējošā diska. Kad skatījos filmu "Kādreiz mēs bijām Dievi", tajā bija spilgti attēlots tas, ko es redzēju.

Izcils jaunietis

Kad mēs ar vīru izpildījām vingrojumus, mūsu piecgadīgais dēls Vejs atdarināja mūsu kustības. Kad mēs lasījām Dafa mācības, viņš, spēlējoties, klausījās. Kādu dienu viņš devās pie vecmāmiņas no tēva puses spēlēties. Atgriezies viņš teica: "Mammu, vecmāmiņas televizorā rāda cilvēkus, kas nodarbojas ar cjigun."

"Vai tu to raidījumu noskatījies?" es jautāju.

Viņš atbildēja: "Nē. Skolotājs teica – tas tiek saukts par uzticību vienai skolai. (Džuaņ Faluņ, Trešā lekcija)"

Biju pārsteigta. Kā jauna praktizētāja, es nepievērsu šim jautājumam lielu uzmanību. Tajā brīdī es sāku izturēties pret Veju kā pret jaunu praktizētāju. Visa mana ģimene dzīvoja harmonijā, sekojot Faluņ Dafa principiem "Īstenība, Labestība, Pacietība".

Pēc dažiem mēnešiem Ķīnas komunistiskā partija (ĶKP) sāka Faluņ Dafa vajāšanu. Laikraksti un televīzija fabricēja apmelojošus materiālus ar uzbrukumiem Dafa. Mediju ietekmēti, mani kaimiņi izteica negatīvas piezīmes par Dafa, tāpēc es viņiem skaidroju patiesību. Sapratu, ka ĶKP propaganda maldina cilvēkus, un zināju, ka man kaut kas jādara. Tāpēc es rakstīju vēstuli, kurā skaidroju, kas ir Faluņ Dafa, un cerēju, ka cilvēki pārstās ticēt ĶKP meliem. Rakstot šo vēstuli, man pār vaigiem ritēja asaras.

Pēc tam es pārkopēju vēstuli. Dēls aptina kopijas ar krāsainām lentītēm, un mēs tās izplatījām. Mana ģimene dzīvoja laimīgi, neskatoties uz vajāšanu radīto spiedienu.

2001. gadā mēs ar vīru tikām nelikumīgi arestēti. Kad milicijas darbinieki pārmeklēja mūsu mājokli, viņi centās iebiedēt septiņgadīgo Veju un pieprasīja, lai viņš pasaka, kur atrodas Dafa grāmatas, bet viņš atteicās to darīt. Kad Veja vectēvs jautāja to pašu, viņa atbilde bija tāda pati. Vecmāmiņa mēģināja viņu pierunāt, sakot: "Es neiznīcināšu tavas Dafa grāmatas. Es tikai vēlos tās nolikt citā vietā. Vai tu varētu man pateikt, kur tās atrodas?" Vejs paskatījās uz vecmāmiņu un pakratīja galvu. Kad atgriezāmies mājās, viņa mums izstāstīja, kas bija noticis.

"Cik es saprotu, tu pārējiem neesi teicis kur atrodas Dafa grāmatas. Kāpēc tu atteicies pateikt to arī vecmāmiņai?" es jautāju.

"Es domāju, ka arī vecmāmiņa nebija godīga," atbildēja Vejs. Viņa vārdi tik ļoti aizkustināja, ka man acīs sariesās asaras. Viņam bija tikai 7 gadi. Es zināju, ka labestīgais Skolotājs stiprina viņa taisnās domas.

Vēlāk mani atkal arestēja un nosūtīja uz darba nometni, bet vīru un Veju nosūtīja uz smadzeņu skalošanas centru. Redzot, kā bērnu aizved uz turieni milicijas furgonā, vīrs sāka raudāt. Kad atgriezos mājās, ieraudzīju, ka Vejs joprojām valkā drēbes, kuras biju viņam nopirkusi pirms diviem gadiem un viņa zeķes bija salāpītas. Viņš nebija paaudzies garāks, un es zināju, ka viņam noteikti ir bijis jāpārcieš daudz grūtību.

Mūs ar vīru neskaitāmas reizes arestēja. Mums tika uzlikts naudas sods, un mūsu mājoklī veica kratīšanu. Mums nebija pastāvīgas dzīvesvietas. Mēs dzīvojām nabadzībā, un mums nebija naudas, lai nopirktu Vejam kārumus vai rotaļlietas. Tāpēc viņam nebija tieksmes pēc kārumiem. Tā kā viņam nebija rotaļlietu, viņš izgatavoja tās pats. Viņa darinātā laiva un lidmašīna izskatījās ļoti labi.

Lai gan Vejs bija ļoti jauns, viņš pievērsa lielu uzmanību savam Sjiņsjin. Reiz, kad viņš spēlējās ar savu brālēnu, brālēns sadusmojās un sāka apsaukāt manu dēlu. Tā kā Vejs neko neteica, brālēns kļuva vēl niknāks un svieda viņam ar hurmu, kura izšķīda un notraipīja viņam drēbes. Viņu vecmāmiņa bija dusmīga, bet Vejs palika mierīgs. Dēla pacietība mani pārsteidza.

Reiz Vejs nejauši uzlēca uz divzaru dakšas, kas bija pārklāta ar plastmasas maisu. Tobrīd es biju mājā, un viņš uzleca tai ar vienu kāju. "Mammu, man sāp pēda!" viņš iesaucās. Es palīdzēju viņam tikt uz gultu, novilku viņam kurpes, un viņa asinis tecēja man pa roku. Es biju nelielā panikā, bet viņš mierīgi teica: "Mammu, ar mani viss būs kārtībā."

Drīz vien viņš atveseļojās. Divi apavu gumijas gabaliņi, kurus dakšu asie gali bija iedzinuši viņa miesā, beidzot izkrita. Mani kaimiņi bija pārsteigti. Es zināju, ka, ja tas būtu noticis ar cilvēku, kurš nepraktizē, viņa kāja būtu iekaisusi. Faluņ Dafa patiešām ir apbrīnojams.

Vejam neveidojās slikti ieradumi kā tas mūsdienās notiek ar daudziem jauniešiem. Dafa deva viņam gudrību, un viņš vienmēr bija starp pieciem labākajiem klasē. Skolotāji viņu ļoti slavēja. "Tu esi klases lepnums," gada noslēguma pārskatā atzīmēja viens no viņiem. "Tu varbūt daudz nerunā, bet, kad runā, tad atstāj iespaidu uz visiem."

Arī vidusskolā Vejam veicās labi. Viņš tika uzņemts vidusskolas izcilnieku klasē un iestājās labā augstskolā. Mēs nekad neesam dāvinājuši viņa skolotājiem dāvanas, kā to dara daudzi vecāki, lai nodrošinātu saviem bērniem īpašu attieksmi, kā arī nealgojām privātskolotāju. Cilvēki mūs slavēja par mūsu neiejaukšanos un teica, ka esam izaudzinājuši veiksmīgu bērnu ar labu raksturu.

Pēc augstskolas absolvēšanas Vejs nevēlējās strādāt valsts dienestā, kā to darīja viņa vienaudži, jo viņš nevarēja pieņemt Ķīnas komunistiskās partijas ideoloģisko indoktrināciju. Tā vietā viņš izvēlējās strādāt par skolotāju privātskolā, lai izvairītos no partijas uzliktajiem ierobežojumiem.

Meitene, kas rūpējas par citiem

Mans dēls bija kļuvis pieaudzis un pienāca laiks veidot ģimeni. Viņš teica, ka nesteigsies, bet vienkārši ļaus notikumiem ritēt savu gaitu. Zinot, cik viņš ir labs cilvēks, radinieki, draugi un citi praktizētāji centās iepazīstināt Veju ar meitenēm. Mūsdienās daudzas jaunas sievietes ir ļoti savtīgas. Dažas sūdzējās, ka mēs esam nabadzīgi, citas teica, ka Vejs ir maza auguma, norādīja, ka viņš nav romantisks, un vēl citas uzskatīja, ka viņi nav piemēroti viens otram. Vejs uzskatīja, ka šīs jaunas sievietes nav piemērotas viņam. Viņš satika vismaz 15 meitenes.

"Tev jāpieliek vismaz kaut kādas pūles," teica viņa tante.

"Varbūt mana īstā mīlestība kaut kur mani gaida," atbildēja Vejs.

Es dažreiz sūdzējos un teicu, ka Vejs nezina, kā iepriecināt meitenes. Viņš atbildēja: "Mammu, piespiedu mīlestība nekad nav salda." Es piekritu un teicu, ka labāk ļaut lietām ritēt savu dabisko gaitu.

Kāds praktizētājs iepazīstināja viņu ar Meju. Vejs teica: "Mamm, viņa ir ļoti līdzīga man." Meja uzauga praktizētāju ģimenē un bija vēl maza meitene, kad viņas ģimene devās uz Pekinu aizstāvēt Dafa. Viņa pārcieta grūtības, kas bija pārāk lielas viņas vecumam, taču tās viņu neietekmēja.

Meja bija pieticīga, mierīga, sirsnīga un dzīvespriecīga. Tāpat kā Vejs, arī viņa nesteidzās precēties. Taču, kad viņi satikās, viņi bija pārsteigti par abu līdzību. Mejas vecāki, kuri vienmēr cienīja meitas viedokli, teica, ka mūsdienu sabiedrībā ir grūti atrast tik tīru un labestīgu jaunu vīrieti kā Vejs. Vejs teica, ka Mejas vecāki ir jauki un uzticami cilvēki. Starp viņiem nebija nekādu šķēršļu, un viss noritēja dabiski.

Vēlāk mēs uzzinājām, ka Mejas māte un es bijām ieslodzītas vienā un tajā pašā darba nometnē par Faluņ Dafa praktizēšanu. Mēs viena otru pazinām, bet mums nebija iespējas parunāt. Mēs nebijām gaidījušas, ka atkal satiksimies šādā veidā. Mēs daudz runājām, bet ne par naudu, māju vai automašīnu bērniem. Mejas vecāki bija pieticīgi, cieņpilni un pieklājīgi. Pateicoties viņiem, es ieraudzīju nepilnības savā pilnveidošanās procesā.

Meja bija tāda pati. Atšķirībā no citām viņas vecuma sievietēm viņa nelūdza mūs nopirkt viņai uz kāzām "trīs zeltlietas" (zelta kaklarotu, zelta auskarus un zelta gredzenu), jo nevēlējās, lai mēs tērētu savu naudu. Pēc tam, kad es atkārtoti uzstāju, viņa devās uz juvelierizstrādājumu veikalu. Atgriezies Vejs man teica: "Mammu, tava nākamā vedekla izvēlējās vislētāko. Neatkarīgi no tā, ko ieteica pārdevējas, viņa teica, ka šīs lētākās rotaslietas ir visskaistākās." Es biju ļoti aizkustināta. Mūsdienu Ķīnā ir daudz stāstu par meitenēm, kuras uz kāzām dāvanā prasa māju, automašīnu vai dārgas dāvanas. Mejas sirds ir dārgāka par zeltu — tas ir tāpēc, ka viņa ir jauna Faluņ Dafa praktizētāja.

Kāzu dienā mums palīgā ieradās daudzi praktizētāji. Viņi klusi un mierīgi visu sakārtoja, un ciema iedzīvotāji teica, ka Dafa praktizētāji ir apbrīnojami. Kāzu vadītājs teica, ka ir vadījis daudzas kāzas, bet nekad nav redzējis tik harmonisku un jautru gaisotni, un fotogrāfs atzinīgi novērtēja abas ģimenes, sakot, ka tās ir ļoti uzmanīgas pret citiem. Arī personāls bija liecinieki Faluņ Dafa pozitīvajai ietekmei uz cilvēkiem.

Trešajā dienā pēc kāzām Meja mums atdeva savu pūru, sakot, ka tas varētu palīdzēt segt mūsu ģimenes parādus. Mani ļoti aizkustināja viņas sirsnība — mūsdienās jaunieši domā tikai par to, kā izspiest naudu saviem vai vīra vecākiem; viņi neko nedos, nemaz nerunājot par pūra naudas ziedošanu. Es teicu: "Mīļā, mums nav parādu. Pat ja mums tie būtu, mēs neizmantotu tavu pūra naudu. Tā ir tava nauda."

Vēlāk es uzzināju, ka Mejas vecāki nevēlējās, lai jaunajam pārim būtu parādi. Tāpēc pēc sarunas ar Veju viņi nomaksāja viņa hipotēkāro kredītu. Viņi to neteica ne manam vīram, ne man, jo nevēlējās, lai mēs uztraucamies. "Dēls, tavas sievas ģimene ir atvērusi mums savas sirdis. Mums vajadzētu būt pateicīgiem un vienmēr pret viņiem izturēties labi," es teicu Vejam.

Šī ir laimīga laulība. Rezultātā man tagad ir meita, bet Mejas vecākiem — dēls. Mūsu ģimenes tagad ir kļuvušas par vienu lielu sešu cilvēku ģimeni. Sekojot Īstenības, Labestības un Pacietības principiem, mēs visi cenšamies kļūt par labākiem cilvēkiem. Es arī sapratu, ka man nevajag uztraukties par Veju. Skolotāja ieplānotais ir vislabākais.

Arī daži kaimiņi vai radinieki, kuri sūdzējās par mūsu ticību un kritizēja mūs, par to ka mēs tās dēļ tikām vajāti, mainīja savu attieksmi.

"Paskatieties uz šo jauno pāri. Paskatieties uz viņu vecākiem. Kāpēc viņiem ir tik ļoti paveicies?" kāds jautāja.

"Viņi ir Faluņ Dafa praktizētāji — mēs nevaram sevi salīdzināt ar viņiem," viņam atbildēja.

"Šī ir debesu svētīta savienība," teica kāds cits.

Mēs ģimenē zinām, ka tās ir Faluņ Dafa svētības. Paldies, Skolotāj, par visu.

Avots: https://en.minghui.org/html/articles/2026/6/13/234702.html