Kā komunisma rēgs valda mūsu pasaulē (16. nodaļa 1. daļa)

Satura rādītājs

1. Komunisms un vides aktīvisma kustība

a) Vides aktīvisma attīstības trīs posmi

b) Vides aktīvisma kustības marksistiskās saknes

c) Ekoloģiskais marksisms

d) Ekoloģiskais sociālisms

e) Zaļo pārvēršana par jaunajiem sarkanajiem

f) Manipulēšana ar vides aktīvisma retoriku

g) Ekoterorisms

h) Greenpeace: nebūt ne miermīlīgs stāsts

2. Klimata pārmaiņas

a) Opozīcijas balsu slāpēšana

b) "Vienprātība" klimatoloģijas zinātnē

Atsauces

***

Radītājs ir izveidojis cilvēka dzīvei piemērotus apstākļus un radījis visu uz zemes pastāvošo. Tradicionālajās kultūrās uzsvars tiek likts uz auglīgām, simbiotiskām savstarpējām attiecībām starp cilvēku un dabu. Kā senais ķīniešu filozofs Duns Džunšu rakstīja savā grāmatā "Pavasara un rudens hroniku bagātīgā rasa": "Viss uz zemes ir radīts cilvēka labklājībai." [1] Tajā pašā laikā cilvēkiem jāsaglabā cieņa pret dabu un jāievēro debesu un zemes likumi.

Tradicionālā ķīniešu filozofija māca, ka itin visam jābūt līdzsvarā, un cilvēkam noteikti jāizvairās darīt ļaunu. Konfūcisma doktrīnā par zelta vidusceļu teikts: "Morālie likumi veido vienotu sistēmu ar likumiem, saskaņā ar kuriem debesis un zeme atbalsta un aptver, pārklāj un aizsedz visu esošo. … Tieši šī likumu sistēma nodrošina, ka visas radītās lietas rodas un attīstās katra savā kārtībā un sistēmā, viena otrai nekaitējot; ka dabas procesi noris bez konfliktiem un nekārtībām." [2] Tādēļ senie ķīnieši lielu vērību veltīja dabas aizsardzībai. Saskaņā ar senajiem avotiem, apmēram pirms četriem tūkstošiem gadu, Diženā Juja valdīšanas laikā, "trīs pavasara mēnešos ļaudis, ejot uz mežu, neņēma līdzi cirvjus, lai mežs varētu plaukt; trīs vasaras mēnešos cilvēki nelika tīklus upēs, lai zivis varētu vairoties". [3] Konfūcija māceklis Dzens Dzi savulaik rakstīja: "Koku drīkst nocirst tikai attiecīgā gadalaikā, un dzīvnieki jākauj tikai pareizajā laikā." [4]

Šādi izteikumi atspoguļo tradicionālās idejas, kas raksturīgas ne tikai Ķīnai, bet daudzām senajām kultūrām visā pasaulē – ievērot mērenību visās lietās, kā arī saudzēt un aizsargāt dabu.

Pēc Rūpnieciskās revolūcijas sabiedrība sāka arvien vairāk apzināties nopietno ekoloģisko kaitējumu, ko rada piesārņojums. Sākot ar rietumiem, šos postījumus daļēji ir kompensējuši vides aizsardzības likumi un noteikumi. Attīstītajās valstīs vides aizsardzības nozīme nav apstrīdama.

Tomēr daudz mazāk izprasts ir tas, kā komunisms ir ietekmējis vides aizsardzības idejas, kas šodien dominē sabiedrībā, un kā ir manipulējis ar tām. Lai gan vides aizsardzības argumenti ir pamatoti un daudziem cilvēkiem ir patiesa vēlme uzlabot vides stāvokli un rūpēties par cilvēces turpmāko labklājību, komunistiskie elementi ir pārņēmuši lielu daļu vides kustības, lai virzītu savas politiskās intereses. Komunisma ietekme uz vides aktīvisma kustību ir bijusi jūtama praktiski jau kopš šīs kustības pirmsākumiem.

Vides zinātne ir sarežģīta zinātnes nozare, un pētījumi tādās jomās kā klimata pārmaiņas pagaidām nav devuši viennozīmīgus secinājumus. Tomēr kreiso ideoloģiju ietekmē daudzi "zaļie" aktīvisti un organizācijas ir vienkāršojuši vides aizsardzību un padarījuši to par ļoti politizētu cīņu, bieži vien pielietojot radikālas metodes un naratīvus, kas dažkārt sasniedz reliģiska fanātisma līmeni. Tā vietā, lai rīkotos saskaņā ar senajām mācībām par mērenību un dabas resursu taupīšanu, radikālie kreisie vides aizstāvji savā krusta karā pret visu, ko viņi uzskata par vides "ienaidnieku" – sākot no privātā biznesa līdz pat bērnu radīšanai – atsakās no morāles un tradīcijām. Sajaucoties ar citām radikālām kustībām, zaļo kustība ir kļuvusi par maldinošas propagandas un autoritāru politisko pasākumu izpausmi, pārvēršot vides aizsardzību sava veida "maigā komunismā".

Šajā nodaļā tiks aplūkots, kā vides aktīvisms ideoloģijas līmenī ir kļuvis par komunisma sastāvdaļu un kādā veidā zaļo kustība lielā mērā tika pārņemta, izmantota un pielāgota komunisma mērķu sasniegšanai.

1. Komunisms un vides aktīvisma kustība

Pēc Padomju Savienības un Austrumeiropas komunistiskā bloka sabrukuma komunisti turpināja izplatīt savu ietekmi gan Austrumu, gan Rietumu sabiedrībās, vienlaikus cenšoties izveidot stingri kontrolētu globālu valdību.

Lai to panāktu, komunismam ir jārada vai jāizmanto "ienaidnieks", kas apdraud visu cilvēci un sēj bailes visā pasaulē, liekot cilvēkiem atteikties gan no individuālās brīvības, gan no valstu suverenitātes. Globālas panikas izraisīšana saistībā ar draudošajām vides un ekoloģiskajām katastrofām ir diezgan ērts veids, kā sasniegt savus mērķus.

a) Vides aktīvisma attīstības trīs posmi

Vides aktīvisma kustības rašanos un attīstību ir ievērojami ietekmējusi komunistiskā ideoloģija. Tās attīstību var iedalīt trīs posmos.

Pirmais posms

Pirmais posms teorētiski bija tāds kā "grūtniecības periods", kura sākums meklējams 1848. gadā, kad Kārlis Markss un Frīdrihs Engelss publicēja "Komunistiskās partijas manifestu", un tas ilga līdz pirmajai Zemes dienai 1970. gadā.

Markss un viņa sekotāji neuzskatīja vides aizsardzību par savas teorētiskās diskusijas galveno tēmu, taču marksistiskais ateisms un materiālisms dabiski saskanēja ar mūsdienu vides aktīvisma kustības pamattendencēm. Markss apgalvoja, ka kapitālisms ir nesaderīgs ar dabu (t. i. ar vidi). Marksisti ieviesa terminu "ekosistēma" un nemanāmi iekļāva vides aktīvisma kustībā dažādus sociālus jautājumus.

Šī posma pēdējā desmitgadē, no 1960. līdz 1970. gadam, divi tā laika bestselleri – "Klusais pavasaris" (1962) un "Iedzīvotāju bumba" (1968) – izvirzīja vides aizsardzības jautājumus sabiedrības uzmanības centrā un veicināja to politizāciju. Pirmajā tika izteiktas pamatotas bažas par ķīmisko pesticīdu radīto kaitējumu dabiskajai videi, savukārt otrās grāmatas autors ierosināja tūlītēju un plaša mēroga iedzīvotāju skaita ierobežošanu, tādējādi liekot pamatus pret cilvēci vērstajām tendencēm, kas šodien vērojamas radikālajā vides aizsardzības kustībā.

Otrais posms

Skatoties kopumā, 60. gadu kontrkultūra darbojās gandrīz kā komunistisko elementu militārā parāde Rietumos. Viņi ienāca politikā, iesaistoties pilsoņu tiesību un pretkara kustībās, un drīz vien paplašināja savu darbību, iesaistoties citās cīņas formās pret "sistēmu", tostarp feminisma kustībā, seksuālajā revolūcijā un vides aizsardzībā. Tieši tas ir iemesls vides aktīvisma un tā ideoloģijas uzplaukumam.

Pirmā Zemes diena, kas norisinājās 1970. gadā, iezīmēja otrā posma sākumu. Drīz pēc tam, 1972. gadā, Stokholmā notika Apvienoto Nāciju Organizācijas pirmā konference par cilvēkvidi. Strauji izveidojās virkne organizāciju un uzraudzības grupu. Amerikas Savienotajās Valstīs un Eiropā šīs grupas ar protestiem, propagandu, aktīvismu, kas tika pasniegts kā zinātniska pētniecība, un citiem līdzekļiem izdarīja spiedienu uz valdībām.

Trešais posms

Trešais posms sākās Aukstā kara izskaņā, kad komunisms Austrumeiropā bija politiskā sabrukuma stadijā. Apmēram šajā laikā komunisti sāka mainīt taktiku, pārslēdzoties uz "pasaules glābšanu".

1988. gadā Pasaules Meteoroloģijas organizācija un Apvienoto Nāciju Organizācijas Vides programma izveidoja "Klimata pārmaiņu starpvaldību padomi" (Intergovernmental Panel on Climate Change, IPCC), un globālās sasilšanas jēdziens ienāca politiskajā sfērā. 1990. gadā, dažus mēnešus pirms Padomju Savienības sabrukuma, Maskavā norisinājās starptautiska konference par vides aizsardzību. Uzstājoties konferencē, Padomju Savienības līderis Mihails Gorbačovs aicināja izveidot starptautisku vides monitoringa sistēmu un noslēgt vienošanos par "unikālu vides zonu" aizsardzību. Viņš arī pauda atbalstu ANO vides programmām un gaidāmajai konferencei, kas bija ieplānota 1992. gadā Riodežaneiro, Brazīlijā. [5]

Acīmredzot, lielākā daļa vides aizsardzības aktīvistu rietumos piekrita šiem priekšlikumiem un sāka uzskatīt globālās, cilvēka izraisītās klimata pārmaiņas par galveno draudu cilvēcei. Propaganda, kurā vides aizsardzība tika izmantota kā attaisnojums bargiem pasākumiem, pēkšņi pastiprinājās, un vides aizsardzības likumu un normatīvo aktu skaits un to apjoms strauji pieauga.

Saistībā ar vides jautājumu politizāciju propaganda un ažiotāža ir aizēnojušas saprātīgu politiku un zinātniskos pētījumus, par ko tiks runāts tālāk šajā nodaļā.

b) Vides aktīvisma kustības marksistiskās saknes

Austrumu tradīcijā cilvēks tiek uzskatīts par visas matērijas garu un vienu no "Trim dāvanām" (debesis, zeme un cilvēks), savukārt rietumu reliģijās māca, ka cilvēks ticis radīts pēc Dieva tēla un līdzības, tādēļ ir uzskatāms par radības kroni. Līdz ar to cilvēka dzīvībai ir augstāka vērtība, nozīme un gods. Daba pastāv, lai nodrošinātu cilvēci ar visu nepieciešamo, bet cilvēku pienākums ir saudzēt dabu un rūpēties par to.

Savukārt ateistu un materiālistu skatījumā cilvēka dzīvībai nav nekādas īpašas nozīmes. Vienā no savām esejām Engelss rakstīja: "Dzīvība ir olbaltumvielu ķermeņu eksistences veids". [6] Šādā skatījumā cilvēka dzīvība nav nekas vairāk kā tikai olbaltumvielu kombinācija, kas pēc būtības ne ar ko neatšķiras no dzīvniekiem vai augiem – tādējādi ir tikai loģiski, ka cilvēkiem var atņemt brīvību un pat dzīvību, piemēram, dabas aizsardzības vārdā.

Savas 1840. gadā izdotās grāmatas par organisko ķīmiju papildinājumā vācu ķīmiķis Justuss fon Lībigs kritizēja britu lauksaimniekus par to, ka augsnes mēslošanai viņi izmanto importētu gvano (jūras putnu ekskrementi, kas gadsimtiem ilgi uzkrājušies sausos reģionos). Lielbritānijas lauksaimniecība bija guvusi lielu labumu no putnu mēsliem, kas ir efektīvs mēslošanas līdzeklis, un ražas apjomi bija būtiski pieauguši. 19. gadsimta vidū britiem bija pietiekami daudz augstas kvalitātes pārtikas produktu resursu. Fon Lībigs uzskaitīja vairākus argumentus pret pārmērīgu atkarību no importētajiem mēslošanas līdzekļiem, tostarp gvano ieguves ietekmi uz salu putnu populācijām, kā arī paziņoja, ka šāda prakse nevar būt ilgtspējīga. Tāpat viņš pauda neapmierinātību saistībā ar dzīves ilguma palielināšanos un ģimeņu skaita pieaugumu pārtikušajā Lielbritānijas sabiedrībā, apgalvojot, ka lielāks iedzīvotāju skaits nozīmē lielāku kaitējumu videi. [7]

Rakstot savu "Kapitālu", Markss rūpīgi izpētīja fon Lībiga darbus un izmantoja viņa argumentus, lai uzbruktu kapitālisma sistēmai. Markss slavēja fon Lībigu par to, ka tas "no dabaszinātņu viedokļa izgaismojis mūsdienu lauksaimniecības negatīvo, t. i., destruktīvo pusi". [8] Markss uzskatīja, ka jebkādi mēģinājumi izmantot dabas resursus, lai vairotu bagātību, ir apburtais loks, un secināja, ka "racionāla lauksaimniecība nav savienojama ar kapitālisma sistēmu".

Pēc tam, kad Vladimirs Ļeņins un viņa boļševiku partija 1917. gadā Krievijā veica apvērsumu, viņi nekavējoties izsludināja "Dekrētu par zemi" un "Dekrētu par mežiem", lai nacionalizētu zemes, mežu, ūdens, minerālu, dzīvnieku un augu resursus, un aizliegtu iedzīvotājiem tos izmantot bez atļaujas.

Amerikāņu meteorologs un rakstnieks Braiens Susmens savā 2012. gadā izdotajā grāmatā "Eko-tirānija: kā kreiso Zaļā programma sagraus Ameriku" rakstīja, ka mūsdienu vides aktīvistu idejas balstās Marksa un Ļeņina idejās. Pēc viņu ieskatiem nevienam nav tiesību gūt peļņu no dabas resursiem. "Neatkarīgi no tā, vai runa ir par mežu, vaļu, gliemežu vai klimata glābšanu, viss balstās uz dziļi iesakņojušos pārliecību, ka peļņas gūšana šādā veidā ir amorāla un galu galā iznīcinās planētu, ja vien netiks laikus apturēta," rakstīja Susmens. [9]

Globālajā vides aktīvisma kustībā ir iesaistījies liels skaits domātāju, politiķu, zinātnieku, sabiedrisko aktīvistu un mediju pārstāvju. Šajā darbā nav iespējams pilnībā atspoguļot viņu domas, izteikumus un rīcību, taču viena persona noteikti ir jāpiemin: ANO Vides programmas dibinātājs un pirmais izpilddirektors Moriss Strongs. Kanādietis Strongs organizēja arī ANO konferences, tostarp 1972. gada konferenci par cilvēkvidi un 1992. gada konferenci "Vide un attīstība". Stronga uzskatus bija dziļi ietekmējusi viņa māsīca Anna Luīze Stronga, pazīstama prokomunistiska žurnāliste, kas atbalstīja Ķīnas komunistisko kustību un tika apglabāta Ķīnā. Pats sevi Strongs raksturoja kā "sociālistu ideoloģijā un kapitālistu metodoloģijā". [10]

Globālajā vides aktīvisma kustībā Strongs kļuva par nozīmīgu figūru. Viedoklis, ko pauž Stronga vadītā ANO aģentūra, šķiet gandrīz identisks marksistiskajai teorijai; 1976. gada Pasaules konferences par cilvēkapmetnēm ziņojuma preambulā teikts: "Zeme privātīpašumā ir galvenais līdzeklis bagātību uzkrāšanai un līdz ar to veicina sociālo netaisnību. Tāpēc sabiedrības kontrole pār zemes izmantošanu ir būtiski nepieciešama." [11] Pēc aiziešanas pensijā Strongs dzīvoja Pekinā, bet nomira Kanādā 2015. gadā.

Eksperte Padomju Savienības dezinformācijas taktiku jautājumos Natālija Granta Vraga 1998. gadā publicētajā rakstā atzīmē: "Vides aizsardzība ir kļuvusi par galveno ieroci uzbrukumā rietumiem un visam, ko tie simbolizē. Vides aizsardzība var tikt izmantota kā iegansts, lai īstenotu virkni pasākumu, kuru mērķis ir vājināt attīstīto valstu rūpniecisko bāzi. Pazeminoties cilvēku dzīves līmenim, tā var kalpot arī par neapmierinātības izraisītāju sabiedrībā, un palīdzēt ieviest komunistiskās vērtības." [12]

c) Ekoloģiskais marksisms

19. un 20. gadsimtu mijā britu zinātnieks Artūrs Tanslijs formulēja ekoloģijas pamatidejas un ekosistēmas koncepciju. Tanslijs bija pirmais Britu Ekoloģijas biedrības priekšsēdētājs, un laikā, kad viņš apmeklēja Londonas Universitātes koledžu, uz viņu dziļu iespaidu atstāja darvinists-zoologs Rejs Lankesters. [13] Abi bija fabiāņu sociālisti. Lankesters bija Marksa draugs un biežs viesis viņa mājās; reiz viņš vēstulē Marksam atzinās, ka studē "Kapitālu" (Marksa 1867. gadā publicēto darbu) ar vislielāko prieku, un tas viņam lieti noder. [14]

Izskatās, ka pirmsākumi ekoideju un marksisma savstarpējai saistībai meklējami šajās attiecībās starp Tensliju, Lankesteru un Marksu. Vides aizsardzības ideoloģija ir saistīta ar dabas aizsardzību pret tās piesārņošanu un ļaunprātīgu izmantošanu, bet ekoloģija pēta dzīvo organismu un apkārtējās vides savstarpējās attiecības un nodrošina teorētisko pamatu tam, lai noteiktu videi nodarīto kaitējumu. Ekomarksisms šīs idejas attīsta tālāk, pievienojot ekoloģisko krīžu koncepciju kā papildu argumentu, kas pamato tēzi par kapitālisma ekonomisko sabrukumu. Ekomarksims cenšas pastiprināt šķietamo konfliktu starp buržuāziju un proletariātu, papildinot to ar neizbēgamo konfliktu starp ražošanu un vidi. Tā ir dubultās krīzes vai dubultā konflikta teorija. Saskaņā ar marksistisko teoriju primārais konflikts kapitālisma sistēmā pastāv starp ražošanas spēkiem un ražošanas attiecībām, savukārt sekundārais konflikts notiek starp ražošanas vidi (ekosistēmu) un ražošanas spēkiem (kapitālismu). Marksistiskā skatījumā primārais konflikts izraisa ekonomisko krīzi, bet sekundārais konflikts noved pie ekoloģiskās krīzes. [15]

Pagājušais gadsimts ir pierādījis, ka marksistu prognoze par to, ka kapitālisms sabruks pats no sevis, ir bijusi aplama. Gluži otrādi, kapitālisms turpina plaukt un zelt. Lai turpinātu cīņu pret kapitālismu un privāto uzņēmējdarbību, komunisti piesavinājās sev tiesības uz likumīgām bažām par vides stāvokli un izstrādāja marksisma teorijā sakņotu vides aizsardzības ideoloģiju, vicinot jaunu lozungu – "ekoloģiskās katastrofas draudi".

d) Ekoloģiskais sociālisms

Kā liecina pats nosaukums, ekosociālisms ir ideoloģija, kurā apvienota ekoloģija un sociālisms. Tāda tipiska sociālistu lozunga kā "sociālais taisnīgums" iekļaušana ar ekoloģiju saistītos jautājumos ir mēģinājums popularizēt sociālistisko ideoloģiju jaunā veidā.

Labs ekosociālisma piemērs ir "Ekosociālistiskais manifests", ko 2001. gadā sarakstīja Džoels Kovels un Maikls Levijs. Kovels bija aktīvists, kurš iestājās pret karu Vjetnamā, un vēlāk – psihiatrijas profesors, kurš 2000. gadā neveiksmīgi kandidēja uz Zaļo partijas prezidenta amatu. Sociologs Levijs savukārt ir Trockistu Ceturtās internacionāles biedrs. Manifestā tā autori apņemas "izveidot kustību, kas spētu aizstāt kapitālismu ar sabiedrību, kurā kapitālistiskā īpašuma vietā būtu ražošanas līdzekļu kopīpašums un kurā ekosistēmu saglabāšana un atjaunošana būtu visas cilvēka darbības pamatā". Ekosociālismu viņi uzskatīja nevis vienkārši par vienu no sociālisma atzariem, bet gan par jaunu sociālisma interpretāciju jaunā laikmetā. [16]

e) Zaļo pārvēršana par jaunajiem sarkanajiem

Vides aktīvismam ienākot politikā, dzima zaļā politika jeb ekopolitika. Zaļās partijas, kas šobrīd ir izveidojušās daudzās valstīs, ir zaļās politikas rezultāts, kas parasti neaprobežojas tikai ar vides aizsardzību, bet ietver arī tādas kreisā spārna programmas kā sociālā taisnīguma nodrošināšana, sieviešu emancipācija, pretkara kustības un pacifisms. Piemēram, "Globālie zaļie" ir starptautiska organizācija, kas darbojas kopā ar Zaļo partiju, un tās 2001. gadā izstrādātajos statūtos ir jūtama spēcīga marksistiskās ideoloģijas ietekme. [17] Pēc komunistisko režīmu krišanas Austrumeiropā daudzi bijušie komunistiskās partijas biedri un atlikušie komunisti pievienojās zaļajām partijām vai nodibināja tās, tādējādi nostiprinot zaļās politikas virzību uz kreiso pusi.

Bijušais Padomju Savienības līderis Gorbačovs mēģināja atgriezties politikā, taču neveiksmīgi. Pēc tam viņš pievērsās vides aizsardzībai un nodibināja "Starptautisko zaļo krustu". Gorbačovs daudzkārt ir aicinājis izveidot globālu valdību, kuras uzdevums būtu novērst ekoloģiskās katastrofas. [18]

Daudzas komunistiskās partijas rietumos ir tieši iesaistījušās vides aizsardzības kustībās. Džeks Mandijs, arodbiedrību aktīvists un Austrālijas "Zaļo aizliegumu" kustības līdzdibinātājs, bija Austrālijas Komunistiskās partijas biedrs. Viņa sieva bija Austrālijas Komunistiskās partijas priekšsēdētāja no 1979. līdz 1982. gadam. [19]

f) Manipulēšana ar vides aktīvisma retoriku

Lielu kustību uzsākšana ir viena no komunisma stratēģijām, ar kuru palīdzību izplatīt savu ietekmi dažādās valstīs un visā pasaulē. Daudzas vides organizācijas mobilizē lielu skaitu cilvēku, iesaistot tos vides aizsardzības kampaņās. Viņi nodarbojas ar lobēšanu un ir pakļāvuši sev valsts iestādes, lai izstrādātu un ieviestu nesaprātīgas vienošanās un noteikumus. Lai apklusinātu sabiedrību, viņi nereti izraisa vardarbīgus incidentus.

Kā norādīja radikālais kreisā spārna pārstāvis Sauls Alinskis, nepieciešams slēpt kustības patiesos mērķus un plašā mērogā mobilizēt cilvēkus, lai tie rīkotos, atbalstot lokālus, īslaicīgus, ticamus vai nekaitīgus mērķus. Kad cilvēki jau ir pieraduši pie šādām mērenām aktīvisma formām, ir salīdzinoši viegli panākt, lai viņi rīkotos radikālāku mērķu vārdā. "Atcerieties: tiklīdz jūs apvienosiet cilvēkus ap tādu visiem kopīgu problēmu kā vides piesārņojums, apvienotie cilvēki sāks rīkoties. No šejienes tad ir tikai viens solis līdz politiskajam piesārņojumam, līdz Pentagona piesārņojumam," rakstīja Alinskis. [20]

Dažādas kreiso grupas izmanto vides aizsardzību kā ideoloģisku "iepakojumu", lai rīkotu ielu akcijas, aicinot uz revolūciju. Piemēram, ja kādā valstī pastāv "tautas klimata kustība", droši var secināt, ka tas ir komunistisko partiju produkts. Amerikas Savienotajās Valstīs pie šīm organizācijām pieder "ASV Komunistiskā partija", partija "Sociālistiskā akcija, "ASV Maoistu revolucionārā komunistiskā partija", "Amerikas Ekoloģijas biedrība", "Sociālistiskā strādnieku partija", "Sociālistiskā alternatīva", "Amerikas Demokrātiskie sociālisti" u.c. Šīs grupas organizēja "Tautas klimata gājienu", kas, sarkanu karogu jūrai plīvojot, virzījās cauri lielākajām ASV pilsētām, tostarp valsts galvaspilsētai. Šajās akcijās tika skandēti šādi saukļi: "Mainīt sistēmu, nepieļaut klimata pārmaiņas", "Kapitālisms mūs nogalina", "Kapitālisms iznīcina apkārtējo vidi", "Kapitālisms nogalina planētu" un "Cīnīsimies par sociālistisko nākotni". [21]

Tā kā vides aktīvistiem pievienojas arvien vairāk komunistisku un sociālistisku elementu, Greenpeace (Zaļais miers) ir pilnībā pārvērties par sarkano revolūciju.

g) Ekoterorisms

Radikālajam ekoaktīvismam ir daudz novirzienu, tai skaitā dziļā ekoloģija, ekofeminisms, sociālā ekoloģija un bioreģionālisms, un daži no tiem ir ārkārtīgi radikāli. Pazīstamākās ir tādas grupas kā "Zeme pirmajā vietā!" un "Zemes atbrīvošanas fronte". Lai apturētu darbības, kuras tās uzskata par kaitīgām videi, šīs grupas rīkojas tieši – bieži vien tās ir graujošas darbības, kas tiek sauktas par ekoterorismu.

Organizācija "Zeme pirmajā vietā!" tika dibināta 1979. gadā, un tās sauklis ir "Nekādu kompromisu aizstāvot Māti Zemi!" Šī grupa vēršas pret mežizstrādi, dambju būvniecību un citiem projektiem, izvēloties tiešas darbības un "radošu pilsonisko nepakļaušanos". Viena no šīs grupas labi pazīstamākajām taktikām ir tā saucamā "sēdēšana kokos", kuras ietvaros tās dalībnieki sēž zem kokiem vai uzkāpj tajos, lai neļautu tos nozāģēt. Šīs akcijas ir piesaistījušas daudzus kreisā spārna pārstāvjus, anarhistus un citus, kas vēlas sacelties pret pastāvošo kārtību.

1992. gadā vairāki radikālākie šīs organizācijas locekļi izveidoja atzaru ar nosaukumu "Zemes atbrīvošanas fronte" (Earth Liberation Front, ELF), aizņemoties nosaukumu "ELF" no 1978. gadā izformētās grupas Environmental Life Force un pārņemot tās partizānu taktiku, jo īpaši dedzināšanu. 2000. gada decembrī ELF pastrādāja virkni noziegumu Longailendā, Ņujorkā. Radikāļi izsita simtiem logu un apzīmēja ar grafiti kādu dzīvojamo ēku un McDonald’s korporatīvos birojus, kā arī pielaida uguni 16 ēkām daudzdzīvokļu namu kompleksā un vismaz četrām savrupmājām. Galvenais iemesls, kāpēc tika organizēta dedzināšana, bija tas, ka šīs mājas bija "bagātās elites midzeņi" un tās bija uzceltas mežu un mitrāju teritorijā. Veicot šīs akcijas, organizācija ELF izmantoja saukli: "Ja jūs uzcelsiet, mēs nodedzināsim." [22]

2005. gadā FIB paziņoja, ka ELF un citas ekstrēmistu organizācijas rada nopietnus terorisma draudus Amerikas Savienotajām Valstīm, jo kopš 1990. gada tās bija uzņēmušās atbildību par vairāk nekā 1200 noziedzīgiem incidentiem, kuru rezultātā tika nodarīti materiālie zaudējumi desmitiem miljonu dolāru apmērā. [23] Šīs organizācijas rīcība jau sen ir izgājusi ārpus parasta politiskā protesta vai viedokļu atšķirību rāmjiem. Komunistiskā ideoloģija, kas sēj naidu, daļu vides aizstāvju ir pārvērtusi par teroristiem.

h) Greenpeace: nebūt ne miermīlīgs stāsts

Organizācija Greenpeace tika dibināta 1971. gadā un ir lielākā vides organizācija pasaulē, kurai ir biroji vairāk nekā 50 valstīs un kuras gada ieņēmumi pārsniedz 350 miljonus ASV dolāru. Tā ir arī viena no radikālākajām vides aizsardzības organizācijām.

Greenpeace līdzdibinātājs Pols Votsons, kurš no organizācijas aizgāja 1977. gadā, teica: "[Bijušā priekšsēdētāja] Deivida Maktagarta panākumu noslēpums ir arī Greenpeace panākumu noslēpums: nav svarīgi, kas ir patiesība, svarīgi ir tikai tas, ko cilvēki uzskata par patiesību. … Tu esi tāds, kādu tevi attēlo mediji. Tā [Greenpeace] pati kļuva par mītu un mītu ģenerēšanas mašīnu." [24]

Vēl viens organizācijas dibinātājs Patriks Mūrs, kurš bija veltījis sevi vides aizsardzībai, pēc 15 gadiem pameta organizāciju, sakot, ka tā ir "strauji mainījusi kursu uz kreisā politiskā spārna pusi". Tā bija pārvērtusies par ekstrēmistu organizāciju, kas demonstrē naidīgumu pret jebkādu rūpniecisko ražošanu un kuras darbības pamatā bija drīzāk politika nekā racionāla zinātne. [25]

2007. gadā seši organizācijas Greenpeace biedri ielauzās kādā Lielbritānijas ogļu spēkstacijā un pēc tam tika iesūdzēti tiesā par nodarītajiem zaudējumiem aptuveni 30 000 mārciņu apmērā. Viņi atzina, ka mēģinājuši apturēt spēkstacijas darbību, lai novērstu vēl lielāku kaitējumu (vides krīzi, ko izraisa siltumnīcefektu izraisošās gāzes). Tiesa attaisnoja visus sešus. Pirms tam organizācija Greenpeace vairākās tiesās bija izcīnījusi uzvaras saistībā ar tādām darbībām kā kaujas lidmašīnas un atomzemūdenes aprīkojuma bojāšana, kā arī Lielbritānijas lielākās atkritumu dedzināšanas rūpnīcas ieņemšana. [26]

Tādu radikālu vides organizāciju kā Greenpeace stratēģija ir panākt savus mērķus ar jebkādiem līdzekļiem. Šajā ziņā radikālais vides aktīvisms stipri līdzinās komunismam. Tradicionālais marksisms-ļeņinisms kā attaisnojumu slepkavošanai, dedzināšanai un laupīšanai vienmēr piedāvā solījumu par utopiju nākotnē. Tāpat komunisti, aizbildinoties ar vides aizsardzību, pārspīlē vides krīzes, lai attaisnotu savu vardarbīgo un nelikumīgo rīcību.

Iepriekš minētajā piemērā sešu Greenpeace biedru advokāti veiksmīgi pārliecināja zvērinātos atzīt viņu noziedzīgo rīcību par likumīgu, tādējādi pierādot, ka sabiedrību var maldināt, liekot tai pieņemt šķietami pareizus un nepamatotus argumentus. Tas viss ir saistīts ar atteikšanos no vispārcilvēciskajām vērtībām un liecina par sabiedrības morālo pagrimumu.

2. Klimata pārmaiņas

Klimata pārmaiņas šobrīd ir viena no aktuālākajām tēmām sabiedriskajā diskusijā, kurā savu viedokli pauž slavenības, mediju personības, politiķi un citi sabiedrības locekļi. Visbiežāk dzirdētais apgalvojums – cilvēku radītās siltumnīcefekta gāzu emisijas ir izraisījušas globālo sasilšanu, kas izraisa klimata katastrofas.

Šā viedokļa atbalstītāji apgalvo, ka šis secinājums ir balstīts uz zinātnisko vienprātību un tas ir pierādīts zinātniski. Daži vides aizstāvji uzskata, ka cilvēki, kuri noraida šo secinājumu, ir ne tikai zinātnes, bet arī visas cilvēces ienaidnieki. Lai saglabātu vienprātības iespaidu, tiem, kas iebilst pret šo vispārpieņemto viedokli, aizbāž mutes, un viņu viedoklis reti tiek atspoguļots medijos vai zinātniskajos žurnālos.

Iepriekš minētie Greenpeace biedri, kuri izdemolēja spēkstaciju, tika attaisnoti daļēji tāpēc, ka viņu labā liecināja kāds slavens eksperts un šīs, it kā pastāvošās, vienprātības atbalstītājs. Viņš apgalvoja, ka oglekļa dioksīda daudzums, ko ik dienas izdala šī spēkstacija, varētu novest pie 400 dzīvnieku sugu izmiršanas.

Tomēr daudzi no zinātniskajām aprindām, piemēram, bijušais Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta meteoroloģijas profesors Ričards Lindzens un bijušais ASV Enerģētikas ministra vietnieks Stīvens Kūnins, ir rakstījuši, ka klimata zinātne patiesībā nav viennozīmīga un mums nepietiek zināšanu, lai izstrādātu pamatotu klimata politiku. [27][28]

a) Opozīcijas balsu slāpēšana

Vienā no rakstiem Kūnins raksta:

"Lielākā daļa sabiedrības pat nenojauš, cik asas diskusijas notiek klimatologu aprindās. Nesenajā nacionālo laboratoriju sanāksmē es biju liecinieks tam, kā vairāk nekā 100 aktīvi pētnieki no valsts iestādēm un universitātēm apmainījās ar viedokļiem, mēģinot nošķirt cilvēka darbības ietekmi no dabiskajām klimata svārstībām. Runa nebija par niansēm, bet gan par mūsu izpratnes pamataspektiem, piemēram, par acīmredzamo – un negaidīto – pasaules okeāna līmeņa celšanās palēnināšanos pēdējo divu desmitgažu laikā." [29]

Zinātnieki dedzīgi diskutē par tādiem jautājumiem, kā, piemēram, vai globālā sasilšana saistīta galvenokārt ar cilvēka darbību vai tomēr ar dabīgiem faktoriem; cik silts būs klimats pasaulē līdz 21. gadsimta beigām; vai cilvēkiem vispār ir iespēja prognozēt, kā klimats mainīsies nākotnē; un vai mūs gaida ekoloģiska katastrofa.

Fiziķis Maikls Grifins, bijušais NASA administrators, intervijā NPR 2007. gadā izteicās:

"Es nešaubos, ka… globālās sasilšanas tendence patiešām pastāv. Tomēr neesmu pārliecināts, vai ir godīgi apgalvot, ka tā ir problēma, pret kuru mums jācīnās. Pieņemt, ka tā ir problēma, nozīmē pieņemt, ka Zemes klimata stāvoklis šodien ir optimālais klimats, labākais klimats, kāds mums varēja būt vai jebkad ir bijis, un ka mums ir jāveic pasākumi, lai nodrošinātu, ka tas nemainās. Pirmkārt, es nedomāju, ka cilvēkam ir pa spēkam nodrošināt, ka klimats saglabājas nemainīgs, kā to ir pierādījusi miljoniem gadu ilgā vēsture, un, otrkārt, es vismaz gribu uzdot jautājumu, kas būs tie cilvēki, kuriem – un kur un kad – tiks piešķirta privilēģija izlemt, ka šis konkrētais klimats, kas mums ir šodien, tieši tagad, ir labākais klimats arī visiem pārējiem cilvēkiem. Man šķiet, ka tā ir diezgan augstprātīga nostāja." [30]

Lai gan Grifins izteicās ar zinātniekam piemītošu piesardzību, viņš nekavējoties saskārās ar asu kritiku no mediju un dažu klimatologu puses, kas viņa izteikumus nodēvēja par nekompetentiem. Nākamajā nedēļā slēgtā sanāksmē Reaktīvo dzinēju laboratorijā Pasadenā, Kalifornijā, Grifins atvainojās NASA darbiniekiem par izraisīto skandālu. [31]

Pēc dažiem mēnešiem intervijā NASA izdevumam Grifins teica: "Personīgi es uzskatu, ka cilvēki diskusijās par klimata pārmaiņām ir aizgājuši pārāk tālu, līdz pat tādai pakāpei, ka uzskatīt to par tehnisku jautājumu ir kļuvis gandrīz nepieņemami. Tas gandrīz jau ir ieguvis reliģisku statusu, kas man šķiet visai nožēlojami."

Ja piekrītam Grifina apgalvojumam, tad jebkādu līdzekļu izmantošana zinātniskās diskusijas apspiešanai, jau pati par sevi, ir pretrunā zinātnes garam, jo zinātnes progress, kā tāds, ir diskusijas rezultāts. "Tu izstrādā savas teorijas, publicē datus, pilnveido koncepciju, bet citi to noraida vai vismaz mēģina to darīt. Zinātniskā vienprātība veidojas tieši šādi", viņš sacīja. [32]

Tāpat kā Grifins, arī zviedru meteorologs Lennarts Bengtsons saskārās ar asu un tūlītēju kritiku no kolēģiem visā pasaulē, kad viņam tika piedāvāts pievienoties domnīcas Global Warming Policy Foundation, kas apstrīd globālās sasilšanas teorijas, valdei. Spiediens bija tik liels, ka divu nedēļu laikā viņš bija spiests aiziet no fonda.

Savā atkāpšanās vēstulē Bengtsons rakstīja:

"Pēdējās dienās esmu izjutis tik milzīgu kolektīvo spiedienu no visas pasaules, ka tas ir kļuvis gandrīz nepanesams. Ja tā turpināsies, es vairs nespēšu veikt savu ikdienas darbu un būšu spiests sākt uztraukties par savu veselību un drošību. Tāpēc es neredzu citu izeju, kā aiziet no fonda. Es nebiju gaidījis, ka uz mani tiks izdarīts tik milzīgs starptautisks spiediens no kopienas, ar kuru esmu bijis cieši saistīts visu savu darba mūžu. Vieni kolēģi atsaka savu atbalstu, citi kolēģi vairs nevēlas būt līdzautori utt.

Es tam neredzu ne galu, ne malas. Šī situācija man atgādina Makartija laikus. Es nekad nebūtu gaidījis ko tamlīdzīgu tādā sākotnēji mierīgā nozarē kā meteoroloģija. Acīmredzot pēdējo gadu laikā viss ir mainījies." [33]

Pārmaiņas, ko novēroja Bengtsons, ir komunistiskās ideoloģijas un cīņas taktikas rezultāts, kas pārņēmusi vides zinātni.

Apgalvojums par zinātnisko vienprātību klimata pārmaiņu jautājumā ir pārvērtis klimata pārmaiņu teoriju par dogmu. Klimata pārmaiņas ir mūsdienu vides aktīvisma kustības pamatprincips, kas tiek uzskatīts par svētu un neaizskaramu. Zinātnieki, plašsaziņas līdzekļi un vides aktīvisti, kuri atbalsta šo uzskatu, darbojas kopā, lai izplatītu pārliecību par to, ka ekoloģiskā katastrofa ir neizbēgama. Tas ir kļuvis par svarīgu instrumentu, ko vides aktīvisti izmanto, lai biedētu sabiedrību un panāktu, ka tā pieņem kreiso politisko programmu, tostarp nodokļu paaugstināšanu un valsts pilnvaru pastiprināšanu, un tas viss tiek darīts, lai "glābtu" sabiedrību no bojāejas. Šīs dogmas ieviešanas un nostiprināšanas procesā ir skaidri saskatāmas komunistu iecienītās politiskās cīņas metodes – tostarp maldināšana, uzbrukumi, publiska pazemošana un atklāts konflikts.

b) "Vienprātība" klimatoloģijas zinātnē

1988. gadā tika izveidota ANO Klimata pārmaiņu starpvaldību padome (Intergovernmental Panel on Climate Change, IPCC) ar mērķi izvērtēt un apkopot zinātnisko informāciju par klimata pārmaiņām. Viens no tās uzdevumiem ir izvērtēt jau esošos zinātniskos pētījumus par klimata pārmaiņām un ik pēc dažiem gadiem publicēt autoritatīvu ziņojumu. Šo ziņojumu mērķis ir piedāvāt valdībām zinātnisku pamatojumu lēmumu pieņemšanai. Pie tiem ir strādājuši simtiem zinātnieku, un tos recenzējuši vēl tūkstošiem citu. Tāpēc šo ziņojumu secinājumus nereti dēvē par tūkstošiem pasaules vadošo zinātnieku kopēju viedokli.

1992. gada "ANO Vispārējā konvencija par klimata pārmaiņām" (UN Framework Convention on Climate Change, UNFCCC) noteica, ka šī daudzpusējā starpvalstu līguma mērķis ir stabilizēt siltumnīcefekta gāzu koncentrāciju atmosfērā tādā līmenī, kas ļautu novērst bīstamu antropogēnu (cilvēka darbības izraisītu) ietekmi uz klimata sistēmu. Viss sākās ar apgalvojumu, ka klimata pārmaiņas ir cilvēku izraisītas un ir bīstamas. [34] Tāpēc UNFCCC ir jāstrādā, balstoties uz pieņēmumu, ka cilvēki ir atbildīgi par bīstamajām klimata pārmaiņām, jo tas ir nepieciešams šīs organizācijas pastāvēšanai un izdzīvošanai. Šis pieņēmums ir ierobežojis arī IPCC pētījumu fokusu un apjomu. [35]

No IPCC ziņojumiem tiek izņemti neviennozīmīgi apgalvojumi

Pirms IPCC publicēja savu 1995. gada Otro izvērtējuma ziņojumu, starptautiski pazīstamais fiziķis Frederiks Seitzs ieguva tā kopiju. Vēlāk Seitzs atklāja, ka galīgā ziņojuma versija neatbilst versijai, ko bija apstiprinājuši pētījuma autori. Visi izteikumi, kuros paustas šaubas par cilvēka darbības ietekmi uz klimata pārmaiņām, no ziņojuma bija izņemti.

Savā rakstā, kas publicēts The Wall Street Journal Seitzs norāda: "Vairāk nekā 60 gadu laikā, kopš esmu Amerikas zinātniskās kopienas loceklis, tostarp ieņemot Nacionālās zinātņu akadēmijas un Amerikas Fizikas biedrības prezidenta amatus, es nekad neesmu bijis liecinieks tik satraucošai recenzēšanas procesa izkropļošanai kā gadījumā ar šo IPCC ziņojumu." [36]

Starp dzēstajiem apgalvojumiem bija šādi:

• "Neviens no iepriekš minētajiem pētījumiem nav skaidri pierādījis, ka novērotās [klimata] pārmaiņas ir saistītas ar siltumnīcefekta gāzu pieaugumu."
• "Līdz šim nevienā pētījumā nav pārliecinoši pierādīts, ka [līdz šim novērotās klimata pārmaiņas] pilnībā vai daļēji būtu saistītas ar antropogēniem [cilvēka izraisītiem] faktoriem."
• "Jebkādi apgalvojumi par būtisku klimata pārmaiņu esamību, visticamāk, paliks diskutējami, kamēr netiks mazinātas neskaidrības saistībā ar klimata sistēmas vispārējo dabisko mainīgumu." [37]

IPCC apgalvoja, ka autori ir apstiprinājuši visus ziņojumā veiktos labojumus, taču šīs korekcijas liecina par to, cik lielā mērā IPCC ziņojumu saturu ir ietekmējusi politika. Ziņojumā galvenokārt apkopoti dati no līdzšinējiem pētījumiem, neiekļaujot jaunu pētījumu datus. Tā kā līdzšinējie pētījumi saturēja tik daudz atšķirīgu viedokļu, vienprātības panākšanai IPCC nācās ignorēt viedokļus, kas bija pretrunā iepriekš formulētajam secinājumam.

2000. gada aprīlī IPCC Trešā novērtējuma ziņojuma pirmajā redakcijā bija teikts: "Ir vērojama cilvēka ietekme uz globālo klimatu." Otrajā redakcijā, kas tika pabeigta oktobrī, teikts: "Iespējams, ka cilvēka darbības rezultātā radušos siltumnīcefekta gāzu koncentrācijas pieaugums ir ievērojami veicinājis pēdējo 50 gadu laikā novēroto sasilšanu." Galīgajā, oficiālajā secinājumā šis apgalvojums bija vēl kategoriskāks: "Visticamāk, lielākā daļa no pēdējo 50 gadu laikā novērotās sasilšanas ir saistīta ar siltumnīcefekta gāzu koncentrācijas pieaugumu."

Kad ANO Vides programmas pārstāvim Timam Haigamam tika jautāts par šo ziņojumā veikto izmaiņu zinātnisko pamatojumu, viņš žurnālam New Scientist atbildēja: "Jaunu zinātnisko datu nebija, taču zinātnieki vēlējās politiķiem nodot skaidru un pārliecinošu vēstījumu." [38]

Citiem vārdiem sakot, "ANO Vispārējā klimata pārmaiņu konvencija" uzdeva IPCC mājasdarbu, skaidri norādot, kādu atbildi vēlas saņemt. Un IPCC darīja, kā prasīts.

IPCC ziņojumā minētā "vienprātība attiecībā uz katastrofas draudiem" ir pārspīlēta

Medicīniskās entomoloģijas profesors Pastēra institūtā (Francijā) Pols Reiters ir vadošais eksperts malārijas un citu kukaiņu pārnesto slimību jomā. Viņš nepiekrita IPCC ziņojumam un bija spiests draudēt ar tiesvedību, lai panāktu, ka viņa vārds tiek svītrots no vairāk nekā divtūkstoš vadošo zinātnieku saraksta, kuri, kā tika apgalvots, bija to apstiprinājuši. Viņš teica, ka IPCC "rada iespaidu, ka visi vadošie zinātnieki ir vienisprātis, taču tā nav taisnība". [39]

2006. gada 26. aprīlī ASV Senātā notikušajā uzklausīšanas sēdē Reiters paziņoja: "Viens no visvairāk kaitinošajiem šīs diskusijas aspektiem ir tas, ka šo viltus "zinātni" publiskajā telpā atbalsta ietekmīgas "ekspertu" grupas. Jo īpaši es ar to šeit domāju "Klimata pārmaiņu starpvaldību padomi". Reizi piecos gados šī ANO pakļautībā esošā organizācija publicē "pasaules vadošo zinātnieku vienprātīgo viedokli" par visiem klimata pārmaiņu aspektiem. Neatkarīgi no apšaubāmā atlases procesa, kādā šie zinātnieki tiek izvēlēti, šāda vienprātība drīzāk ir politiskas, nevis zinātniskas dabas jautājums." [40]

Piemēram, vides aizstāvji ir izvirzījuši teoriju, ka klimata sasilšanas dēļ kukaiņu pārnēsātās slimības, tādas kā malārija, kļūs par īstu postu. "Saskaņā ar ANO ziņojumu, kurā aicināts steidzami pārskatīt klimata pārmaiņu radītos draudus cilvēku veselībai, globālā sasilšana pakļaus malārijas un Denges drudža riskam vēl vairākus miljonus cilvēku," – teikts 2007. gada 27. novembrī publicētajā Bloomberg rakstā. [41]

Taču Reiters nepiekrīt šādai vienkāršotajai sakarībai, norādot, ka malārija nav sastopama tikai tropu reģionos. 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā visā Krievijas impērijā un Padomju Savienībā no šīs slimības ik gadu mira līdz pat pieciem miljoniem cilvēku. [42] 2011. gadā žurnālā Biology Letters publicētajā pētījumā tiek secināts, ka, pretēji vispārpieņemtajam uzskatam, temperatūras paaugstināšanās samazina odu infekciozitāti un palēnina malārijas izplatību. [43]

Vēl viens zinātnieks, kurš atsauca savu dalību IPCC, pārmeta organizācijai to, ka tā savā darba kultūrā izmanto tā dēvēto "vienprātību jautājumā par draudošo katastrofu", lai veicinātu noteiktas politikas vai nostājas jautājumos, kas saistīti ar klimata pārmaiņām. 2005. gada janvārī no IPCC izstājās arī bijušais viesuļvētru pētnieks Nacionālajā okeānu un atmosfēras pārvaldē un IPCC Ceturtā novērtējuma ziņojuma galvenais autors – meteorologs Kristofers Landsejs. Atklātā vēstulē viņš norādīja: "Es personīgi nevaru ar tīru sirdsapziņu turpināt piedalīties procesā, kuru manuprāt diktē aizspriedumaini motīvi un kuriem nav zinātniska pamatojuma." Viņš aicināja IPCC apliecināt, ka ziņojums būs balstīts uz zinātniskiem faktiem, nevis sensāciju. [44]

Landsejs kritizēja tās IPCC ziņojuma nodaļas, kurā tika runāts par viesuļvētru aktivitāti, vadošo autoru par to, ka viņš ir ignorējis zinātniskos pētījumus, kuros neizdevās pierādīt, ka pastiprinātā viesuļvētru aktivitāte ir saistīta ar cilvēka izraisīto globālo sasilšanu. Neskatoties uz to, ziņojuma vadošais autors uzstājās augsta līmeņa preses konferencē, kurā apgalvoja, ka globālā sasilšana, "visticamāk turpinās izraisīt arvien intensīvāku viesuļvētru aktivitāti", un pirms ziņojuma publicēšanas sniedza vairākas intervijas, paužot to pašu viedokli.

Deivids Demings, ģeologs un ģeofiziķis no Oklahomas Universitātes, izpētot ledus paraugus, ieguva datus par temperatūru Ziemeļamerikā pēdējo 150 gadu laikā un uzrakstīja rakstu par saviem pētījumiem, kas tika publicēts žurnālā Science. Pēc publikācijas Demings stāstīja, ka "vadošais pētnieks klimata pārmaiņu jomā" viņam nosūtījis e-pastu, kurā teikts: "Mums jāatbrīvojas no viduslaiku siltuma perioda", par ko Demings vēlāk 2006. gadā liecināja ASV Senāta uzklausīšanas sēdē. Viduslaiku siltuma periods ir ārkārtīgi silta laika posms, kas sākās ap 1000. gadu un turpinājās līdz 14. gadsimta aukstajam periodam, ko dēvē par "Mazo ledus laikmetu". Kā norāda Demings, 20 gadu laikā vairāk nekā 780 zinātnieki no 462 zinātniskajām organizācijām 40 valstīs ir piedalījušies zinātnisko darbu izstrādē un apstiprinājuši, ka viduslaiku siltuma periods patiešām ir bijis. Tomēr šī perioda izslēgšana no klimata pārmaiņu vēsturiskās līknes tikai pastiprina pieņēmumu, ka pašreizējai sasilšanai nav precedentu vēsturē. [45]

Lai gan vairāki simti zinātnisko rakstu atspēko IPCC apgalvojumu par pastāvošo vienprātību šajā jautājumā, šo zinātnieku apgalvojumi pašreizējā akadēmiskajā un plašsaziņas informācijas līdzekļu vidē tiek ignorēti.

Turpinājums sekos.

Atsauces

1. Dong Zhongshu 董仲舒, Chunqiu fan lu, di shisi 春秋繁露 [Luxuriant Dew of the Spring and Autumn Annals], fu zhi xiang 服制象 ["Images for the Regulation of Dress"], 14, https://ctext.org/chun-qiu-fan-lu/fu-zhi-xiang/zh. The line in question appears both as "天之生物也，以养人" and "天地之生萬物也以養人." [ķīniski]

2. Confucius, The Universal Order or Conduct of Life, a Confucian Catechism (Being a Translation of One of the Four Confucian Books, Hitherto Known as the Doctrine of the Mean), (Shanghai: Shanghai Evening Post & Mercury Limited, 1906), 68, https://bit.ly/2T74Dsb.

3. Yi Zhou shu 逸周書 [Lost Book of Zhou], "Da Jujie" 大聚解, https://ctext.org/lost-book-of-zhou/da-ju/zh. [ķīniski]

4. Zengzi, as quoted in Li Ji 禮記 [The Classic of Rights], "Zhai Yi" 祭儀，https://ctext.org/text.pl?node=61379&if=gb&show=parallel. [ķīniski]

5. Wes Vernon, "The Marxist Roots of the Global Warming Scare," Renew America, June 16, 2008, https://web.archive.org/web/20100724052619/http://www.renewamerica.com:80/columns/vernon/080616.

6. Friedrich Engels, "Notes and Fragments," in Dialectics of Nature, trans. Clemens Dutt (Moscow: Progress Publishers, 1883), 295–311, piekļūts, izmantojot Marxists Internet Archive 2020. gada 30. aprīlī, https://www.marxists.org/archive/marx/works/1883/don/ch07g.htm.

7. Brian Sussman, Eco-Tyranny: How the Left’s Green Agenda Will Dismantle America (Washington, DC: WND Books, 2012), 8–9.

8. Karl Marx, as quoted in Sussman, Eco-Tyranny, 10.

9. turpat, 11–15.

10. Maurice Strong, as quoted in Grace Baumgarten, Cannot Be Silenced (Grand Rapids, MI: WestBow Press, 2016).

11. Sussman, Eco-Tyranny, 35.

12. Natalie Grant Wraga, as quoted in Vernon, "The Marxist Roots."

13. John Bellamy Foster, "Marx’s Ecology in Historical Perspective," International Socialism Journal 96 (Winter 2002), http://pubs.socialistreviewindex.org.uk/isj96/foster.htm.

14. Ray Lankester, as quoted in Lewis S. Feuer, "The Friendship of Edwin Ray Lankester and Karl Marx: The Last Episode in Marx’s Intellectual Evolution," Journal of the History of Ideas 40, no. 4: 633–648.

15. James O’Connor, Natural Causes: Essays in Ecological Marxism (New York: The Guilford Press, 1997).

16. Joel Kovel and Michael Löwy, "The First Ecosocialist Manifesto," September 2001, piekļūts 2020. gada 30. aprīlī, http://green.left.sweb.cz/frame/Manifesto.html.

17. Bob Brown and Peter Singer, The Greens (Melbourne: Text Publishing Company, 1996), 55.

18. Mikhail Gorbachev, "We Have a Real Emergency," The New York Times, December 9, 2009, http://www.nytimes.com/2009/12/10/opinion/10iht-edgorbachev.html.

19. "Jack Mundey," Sydney’s Aldermen, piekļūts 2020. gada 30. aprīlī, http://www.sydneyaldermen.com.au/alderman/jack-mundey.

20. Saul Alinsky, "Tactics," in Rules for Radicals: A Practical Primer for Realistic Radicals (New York: Vintage Books, 1971).

21. Zombie, "Climate Movement Drops Mask, Admits Communist Agenda," PJ Media, September 23, 2014, https://pjmedia.com/zombie/2014/9/23/climate-movement-drops-mask-admits-communist-agenda.

22. Dan Barry and Al Baker, "For ‘Eco-Terrorism’ Group, a Hidden Structure and Public Messages," The New York Times, January 8, 2001, https://www.nytimes.com/2001/01/08/nyregion/for-eco-terrorism-group-a-hidden-structure-and-public-messages.html.

23. Noel Moand, "A Spark That Ignited a Flame: The Evolution of the Earth Liberation Front," in Igniting a Revolution: Voices in Defense of the Earth, eds. Steven Best and Anthony J. Nocella, II (Oakland, CA: AK Press, 2006), 47.

24. Paul Watson, as quoted in Leslie Spencer, Jan Bollwerk, and Richard C. Morais, "The Not So Peaceful World of Greenpeace," Forbes, November 1991, Piekļūts, izmantojot Heartland Institute, https://www.heartland.org/_template-assets/documents/publications/the_not_so_peaceful_world_of_greenpeace.pdf.

25. Ted Thornhill, "Humans Are NOT to Blame for Global Warming, Says Greenpeace Co-founder, as He Insists There Is ‘No Scientific Proof’ Climate Change Is Manmade," Daily Mail, February 27, 2014, http://www.dailymail.co.uk/sciencetech/article-2569215/Humans-not-blame-global-warming-says-Greenpeace-founder-Patrick-Moore.html#ixzz2vgo2btWJ.

26. John Vidal, "Not Guilty: The Greenpeace Activists Who Used Climate Change as a Legal Defence," The Guardian, Sept 10, 2008, https://www.theguardian.com/environment/2008/sep/11/activists.kingsnorthclimatecamp.

27. Richard Lindzen, "The Climate Science Isn’t Settled," The Wall Street Journal, last updated November 30, 2009, https://www.wsj.com/articles/SB10001424052748703939404574567423917025400.

28. Steven E. Koonin, "Climate Science Is Not Settled," The Wall Street Journal, September 19, 2014, https://www.wsj.com/articles/climate-science-is-not-settled-1411143565.

29. Steven E. Koonin, "A ‘Red Team’ Exercise Would Strengthen Climate Science," The Wall Street Journal, April 20, 2017, https://www.wsj.com/articles/a-red-team-exercise-would-strengthen-climate-science-1492728579.

30. Michael Griffin, "NASA Chief Questions Urgency of Global Warming," interview by Steve Inskeep, National Public Radio, May 31, 2007, https://www.npr.org/templates/story/story.php?storyId=10571499.

31. Alicia Chang, "NASA Chief Regrets Remarks on Global Warming," NBC News, June 5, 2007, http://www.nbcnews.com/id/19058588/ns/us_news-environment/t/nasa-chief-regrets-remarks-global-warming.

32. Michael Griffin, as quoted in Rebecca Wright, Sandra Johnson, and Steven J. Dick, eds., NASA at 50: Interviews With NASA’s Senior Leadership (Washington, DC: National Aeronautics and Space Administration, 2009), 18, https://www.nasa.gov/sites/default/files/716218main_nasa_at_50-ebook.pdf.

33. Lennart Bengtsson, as quoted in "Lennart Bengtsson Resigns: GWPF Voices Shock and Concern at the Extent of Intolerance Within the Climate Science Community," The Global Warming Policy Foundation, May 5, 2014, http://www.thegwpf.org/lennart-bengtsson-resigns-gwpf-voices-shock-and-concern-at-the-extent-of-intolerance-within-the-climate-science-community.

34. US Congress, House, Committee on Science, Space and Technology of the United States House of Representatives, Hearing on Climate Science: Assumptions, Policy Implications and the Scientific Method, 115th Cong., 1st sess., March 29, 2017, https://docs.house.gov/meetings/SY/SY00/20170329/105796/HHRG-115-SY00-Wstate-CurryJ-20170329.pdf.

35. turpat.

36. Frederick Seitz, "Major Deception on Global Warming," The Wall Street Journal, June 12, 1996, https://www.wsj.com/articles/SB834512411338954000.

37. turpat.

38. Tim Higham, as quoted in Larry Bell, "The New York Times’ Global Warming Hysteria Ignores 17 Years of Flat Global Temperatures," Forbes, August 21, 2013, https://www.forbes.com/sites/larrybell/2013/08/21/the-new-york-times-global-warming-hysteria-ignores-17-years-of-flat-global-temperatures.

39. Paul Reiter, as quoted in Christopher C. Horner, Red Hot Lies: How Global Warming Alarmists Use Threats, Fraud, and Deception to Keep You Misinformed (Washington, DC: Regnery Publishing, 2008), 319.

40. US Congress, Senate, Committee on Commerce, Science, and Transportation, Projected and Past Effects of Climate Change: A Focus on Marine and Terrestrial Systems, 109th Cong., 2nd sess., April 26, 2006.

41. Bloomberg, as quoted in James Taylor, "Mosquitoes Ignore Global Warming Predictions," Forbes, October 5, 2011, https://www.forbes.com/sites/jamestaylor/2011/10/05/mosquitoes-ignore-global-warming-predictions/#20938da66c1b.

42. Leonard J. Bruce-Chwatt, "Malaria Research and Eradication in the USSR," World Health Organization Bulletin, 1959, piekļūts, izmantojot National Institutes of Health 2020. gada 30. aprīlī, https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC2537933/pdf/bullwho00505-0074.pdf.

43. Zoë Corbyn, "Global Warming Wilts Malaria," Nature, December 21, 2011, https://www.nature.com/news/global-warming-wilts-malaria-1.9695.

44. Christopher Landsea, as quoted in James Taylor, "Climate Scientist Quits IPCC, Blasts Politicized ‘Preconceived Agendas,’" The Heartland Institute, April 1, 2005, https://www.heartland.org/news-opinion/news/climate-scientist-quits-ipcc-blasts-politicized-preconceived-agendas?source=policybot.

45. US Congress, Senate, Committee on Environment and Public Works, Full Committee Hearing on Climate Change and the Media, 109th Cong., 2nd sess., December 6, 2006, https://www.epw.senate.gov/public/index.cfm/hearings?ID=BFE4D91D-802A-23AD-4306-B4121BF7ECED.

Avots: https://www.epochtimes.com/gb/18/6/7/n10464261.htm