Manas meitas sapņi par Budas paradīzi

Priekšvārds: šajā rakstā ir aprakstīts tas, ko mana vecākā meita redzējusi sapņos par Budas paradīzi. Viņas neparastā pieredze pamudināja mani to pierakstīt. Sapņi ir izklāstīti dialoga veidā starp manu meitu un mani. Patiesībā mūsu sarunas bija garākas, jo man bija nepieciešami sīkāki paskaidrojumi attiecībā uz dažiem jautājumiem. Lai šī pieredze būtu vieglāk lasāma, mūsu sākotnējā sarunā ir veikti labojumi un papildinājumi. Tomēr šī saīsinātā versija ir pilnīgi ticama, tajā nav nekādu izdomājumu, un lasītājiem nevajadzētu šaubīties par materiāla autentiskumu.

Mana meita mācās otrajā klasē un jau trīs mēnešus praktizē Faluņ Dafa. Lielākoties viņa klausās Skolotāja Li Hundži lekciju ierakstus un ir iemācījusies no galvas dažus dzejoļus no Hun Jiņ dzeju krājuma. Katru dienu viņa lasa Hun Jiņ un pirms gulētiešanas raida taisnās domas. Tikai dažas dienas pēc tam, kad viņa sāka mācīties Dafa, viņa ieraudzīja gaismas staru, un vēlāk – lielu aci (savu Trešo aci), kas skatījās uz viņu. Lai gan meita ir redzējusi daudz brīnumainu skatu, neviens no tiem nav bijis tik brīnišķīgs un neparasts kā šie viņas sapņi.

Sapnis par Svēto Budas valstību

Kādu rītu es devos modināt savu meitu, lai mēs kopā varētu klausīties Skolotāja Lekciju. Es viņu viegli papurināju, bet viņa joprojām gulēja dziļā miegā. Nolēmu ļaut viņai vēl kādu laiku pagulēt un devos mācīties Likumu. Kad biju beidzis mācīties, iegāju guļamistabā, kuru izmanto mana sieva un meita, un ieraudzīju, ka meita jau sēž gultā.

Viņa samiegojusies man teica: "Es jau kādu laiku mēģinu pamosties, bet man joprojām nāk miegs." Es atbildēju: "Nesteidzies," un apsēdos viņai blakus.

Meita teica: "Pēc brokastīm parunāsim tavā istabā."

Dzīvokļa platības dēļ mana sieva un divas meitas guļ vienā istabā, bet es – citā. Mana sieva nav Faluņ Dafa praktizētāja, tāpēc mēs ar meitu par jautājumiem, kas saistīti ar pilnveidošanos, labāk runājam manā istabā, kur neviens mūs netraucē. Pēc brokastīm mēs ar meitu iegājām manā istabā un aizvērām durvis.

Viņa teica: "Tēt, es sapņoju, ka atrodos Budas paradīzē!"

Es jautāju: "Kur?! Budas paradīzē?"

Viņa atbildēja: "Jā, tas bija gluži kā Skolotāja dzejolī "Faluņ pasaule", viss izstaroja tik spožu zeltainu mirdzumu, ka žilbināja acis."

Es nolasīju rindu no Skolotāja dzejoļa: "Tās krāsas un toņi, tik krāšņi, ka žilbina acis …" ("Faluņ pasaule", Hun Jiņ)

Meita atbildēja apstiprinoši, un es jautāju: "Kā tu tur nokļuvi?"

Viņa atbildēja: "Sākumā es atrados tukšā, baltā, trīsdimensiju pasaulē. Pēkšņi nokļuvu zelta paradīzē. Katrs priekšmets tur bija no zelta – zeme, koki un pat lapas. Es nodomāju – vai tik šī nav Budas paradīze, ko aprakstīja Skolotājs? Kur tad ir fēnikss? Tūlīt pēc tam man garām aizlidoja zelta fēnikss, kam sekoja vairāki mazi zelta putniņi."

Pārsteigts, es uzreiz paņēmu savu piezīmju grāmatiņu un sāku pierakstīt, to ko meita turpināja stāstīt.

"Es sāku staigāt apkārt un ieraudzīju lielus klostera vārtus," viņa teica. "Sāku domāt, kas tur iekšā varētu būt. Vai man vajadzētu tur ieiet? Vai tas būtu nepieklājīgi? Es ilgi vilcinājos, staigājot ap vārtiem, un tad atgriezos atpakaļ."

Es viņai jautāju, vai viņa tomēr nolēma tur ieiet.

Viņa atbildēja: "Jā. Mani mocīja ziņkāre, tāpēc es saņēmos drosmi un pieklauvēju pie durvīm. Durvis atvērās, un es biju pārsteigta, ieraugot savā priekšā ļoti gara auguma cilvēku. Viņš izskatījās pēc Vadžras, kas aprakstīts grāmatā "Ceļojums uz Rietumiem", ar zelta bruņām un lotosa formas kroni, kura augšgalu rotāja pērle. Viņam bija bieza bārda, un viņš izskatījās ļoti iespaidīgi. Viņš ar žestu aicināja mani ienākt, tāpēc es iegāju."

Es meitai pajautāju: "Vai tu varēji visu skaidri redzēt?"

Viņa atbildēja: "Jā, es redzēju tikpat skaidri, kā parasti redzu nomodā. Tas nebija parasts sapnis. Es patiešām nokļuvu šajā debesu paradīzē un visu izjutu ar savām piecām maņām. Garša, smarža un tauste – viss šķita tieši tāds pats."

"Vai tu varēji kaut ko nogaršot? Kā tas viss notika?" es jautāju.

"Es to pastāstīšu vēlāk. Es ieraudzīju pie durvīm abās pusēs stāvam pa trīs Vadžrām, kopā septiņus. Es turpināju iet tālāk un ieraudzīju daudzus Arhatus," viņa stāstīja.

"Vai vari tos aprakstīt sīkāk?" es jautāju.

"Protams. Pirmais Arhats sēdēja pilnīgi nekustīgi, sakrustotām kājām uz lotosa zieda, ar aizvērtām acīm un kopā saliktām rokām. Viņam bija augsta, izliekta piere, kā Ilgmūžības dievam," viņa teica.

"Vai viņi visi meditēja?" jautāju.

"Nē, viņi bija dažādās pozās. Dažiem viena roka bija pacelta lūgšanā. Citi stāvēja uz vienas kājas, otru saliecot tā, lai tās pēda atbalstītos uz pirmās kājas ceļa. Citiem rokās bija mūzikas instrumenti," viņa atbildēja.

"Vai Arhati bija abās pusēs?"

"Nē, es redzēju Arhatus pa kreisi un mūkus pa labi, visi bija dažādās pozās," viņa atbildēja.

"Ko vēl tu redzēji?" es jautāju.

"Es redzēju trīs Bodhisatvas," viņa teica. "Pirmā izskatījās ļoti līdzīga Bodhisatvai Guaņjiņ. Viņai bija skaista galvassega, un seju aizsedza rozā plīvurs. Zem viņas gaiši zaļā, caurspīdīgā apmetņa bija rozā kleita ar lotosa ziedu rakstiem. Ar mirdzošu oreolu virs galvas viņa izskatījās ļoti skaista. Viņas īkšķis un vidējie pirksti bija savienoti žestā, ko izmanto tradicionālajās dejās."

"Tā, visticamāk, bija mazā mudra," es piebildu.

"Un tad, es mēģināju atrast Bodhisatvas lotosa zieda pamatni, taču sapratu, ka viņai tās nav. Viņa bija basām kājām," meita stāstīja.

"Tu esi ļoti vērīga! Un kā ar nākamo Bodhisatvu?" es jautāju.

"Otrajai Bodhisatvai mugurā bija oranža kleita, un viņa stāvēja uz lotosa zieda pamatnes," viņa teica. "Es pamanīju, ka viņai kreisajā ausī ir liels zelta auskars, un nodomāju – vai arī Bodhisatvas dur ausīs caurumus? Bodhisatva acumirklī saprata manas domas un teica man: "Es to noņemšu, lai tu varētu apskatīt." Viņas balss bija tik laipna. Viņa noņēma auskaru un iedeva to man. Es ar abām rokām saņēmu viņas auskaru un pamanīju spraugu vidū, kas bija paredzēta, lai to varētu piestiprināt pie Bodhisatvas auss. Apskatījusi to, es atdevu auskaru Bodhisatvai. Tas nekavējoties aizlidoja no manas rokas uz viņas ausi. Trešā Bodhisatva izskatījās vecāka. Viņai mati bija īsāki nekā abām iepriekšējām, tie sniedzās līdz pleciem."

"Cik vecas bija iepriekšējās divas Bodhisatvas?" es jautāju.

"Nu, apmēram kā koledžas studentes, ļoti jaunas," viņa atbildēja.

"Tātad trešā Bodhisatva izskatījās nedaudz vecāka, vai ne?" es precizēju.

"Jā. Arī šī Bodhisatva nēsāja auskaru," viņa atbildēja. "Es prātoju, vai arī šim auskaram ir sprauga un Bodhisatvas auskars acumirklī ielidoja manā rokā. Tas (auskars) man nedaudz satraukts teica: "Ei, paskaties uz mani, paskaties uz mani, es esmu viens vesels, viengabalains!" Tas runāja klusā balsī, jo bija uztraucies, bet es stāvēju pārsteigta, ka šis auskars patiešām spēj runāt! Es paskatījos uz Bodhisatvas ausi un biju izbrīnīta – viņai ausī nebija cauruma. Cik dīvaini! Kā gan viņas auskars turējās?"

"Ha-ha-ha, tas ir interesanti, bet dīvaini, ka tu pievērs uzmanību tādām lietām," es teicu. "Kas notika tālāk?"

"Kāds neredzams spēks mani maigi pastūma no aizmugures, un es turpināju iet uz priekšu," meita turpināja. "Es tikko biju aizgājusi no Bodhisatvām, kad manā priekšā pēkšņi parādījās milzīga lotosa zieda pamatne. Es prātoju, vai tā varētu piederēt Šakjamuni. Pavēros uz augšu, bet Budas augums bija tik liels, ka es redzēju tikai zelta mirdzumu. Lai varētu redzēt skaidrāk, man vajadzēja atkāpties. Es aizskrēju pie vārtiem, bet joprojām nevarēju saredzēt Budu. Es nodomāju: "Es pat neredzu Budu. Vai neesmu veltīgi nākusi visu šo ceļu?" Tiklīdz šī doma ienāca prātā, Buda parādījās manā priekšā. Oho! Budas mati patiešām bija zili un cirtaini, tieši tā, kā to aprakstīja Skolotājs. Turklāt, tie mirdzēja kā safīrs, mainot zilo toņu nianses atkarībā no skatīšanās leņķa. Lai gan Budas apaļā seja izskatījās pazīstama, es vienkārši nevarēju atcerēties, kas viņš ir."

"Varbūt tas bija Skolotājs?" es jautāju. Tajā brīdī sapratu, ka meita nekad nav uzmanīgi aplūkojusi Skolotāja portretu un nolēmu vakarā iedot viņai apskatīt to tuvāk.

Meita pakasīja galvu un atbildēja: "Iespējams, bet es neesmu pārliecināta. Budda izstaroja tik spožu gaismu, ka es gandrīz nevarēju atvērt acis."

"Es tevi tiešām apskaužu!" sacīju un apbrīnas pilns noglaudīju meitai galvu. Lai gan kādu laiku jau pilnveidojos, es nekad nebiju redzējis tik neparastas ainas kā viņa.

Buda uzveic dēmonus

Redzot, ka esmu aizdomājies, mana meita ierunājās: "Un tagad būs galvenais, tēt. Pēc tam, kad ieraudzīju Budu, pēkšņi sajutos ļoti nogurusi un miegaina. Pēkšņi Buda ierunājās un neticami labestīgā balsī teica: "Atlaidies un paguli." Es paklausīju un apgūlos. Pārsteidzoši, bet grīdas flīzes bija ļoti mīkstas, it kā es gulētu uz vates. Pēc brīža kāds neredzams spēks sakratīja manu ķermeni, grūstot mani šurpu turpu un neļaujot man aizmigt. Tēt, vai tu mani šorīt purināji?"

"Jā, es mēģināju tevi pamodināt, lai mēs varētu kopā mācīties Likumu," es teicu. "Es tevi papurināju vairākas reizes, bet tu nemaz nepamodies."

"Nav brīnums! Es jutos slikti un domāju, ka man traucē kāds dēmons, tāpēc centos raidīt taisnās domas," viņa teica.

"Droši vien, ka tas biju es. Ko tu darīji tālāk?" es jautāju. "Vai visiem Budām, kas attēloti Hun Jiņ, ir oreols? "

"Es gribēju redzēt, vai šim Budam ir oreols, tāpēc apgāju lotosa zieda pamatnei apkārt. Oho, tas bija tieši tāds pats kā grāmatā uzzīmētais! Aiz Budas galvas bija oreols, un ap Budas ķermeni bija vēl lielāks oreols. Tie izstaroja spilgtu gaismu. Tas bija tik skaisti!" viņa teica.

"Kāda tu ziņkārīga," es teicu.

"Kā gan nepalikt ziņkārīgai, apmeklējot šo svēto paradīzi? Taču drīz vien notika kaut kas satraucošs," viņa teica.

"Kas notika?" jautāju.

"Es stāvēju aiz Budas, kad mani pārņēma liela vēlme pieskarties ziedlapiņām uz lotosa zieda pamatnes. Es pieskāros tām, un, ak vai, ziedlapiņas bija tik maigas! Tās bija tik mīkstas un patīkamas uz tausti, kā ūdens. Es tās turpināju aiztikt ar abām rokām.

Es priecīga glāstīju ziedlapiņas, kad pamanīju, ka kāds mani velk. Sašutusi pagriezos un ar šausmām ieraudzīju dēmonu! Violetā krāsā, ar milzīgām ausīm, asiem zobiem un asiņainu muti; dēmons izskatījās tik biedējoši, ka mana sirds joprojām dauzās, kad par to domāju."

"Kas notika tālāk?" es jautāju.

"Es dzirdēju, kā tas teica: "Kāpēc tu esi viņam tik tuvu? Kāpēc tu esi šeit? Kāpēc tu esi izjaukusi mūsu plānus?" viņa teica.

Es biju tik uztraucies, ka gandrīz izmetu no rokām pildspalvu. Jautāju meitai: "Vai viņš tiešām tā teica?"

"Viņš teica tieši šos vārdus," meita atbildēja.

"Tas, ka tu praktizē Faluņgun un ieradies šajā paradīzē izjauca viņu plānus," es teicu. "Šie dēmoni ir ļauni! Tie neļauj cilvēkiem pievērsties Faluņ Dafa un izplata nepatiesas ziņas par Dafa."

"Es lūdzu Skolotājam palīdzību un sāku raidīt taisnas domas," viņa turpināja. "Dēmons kļuva vēl niknāks un negribēja laist mani vaļā. Šajā brīdī es ieraudzīju Budu un iesaucos: "Buda, glābiet mani!" Es uzreiz aizlidoju uz Budas roku, bet dēmons joprojām turēja mani ciet. Tas teica: "Tu, sliktais cilvēk, tu sabojāji mūsu plānus! Es tevi aizvedīšu prom un atbrīvošos no tevis!" Es biju nikna. Dēmons patiešām uzskatīja mani par sliktu cilvēku?!

Budas labā plauksta bija pacelta uz augšu, un kreisā roka balstīja labo. Pat nepaskatoties uz dēmonu, Buda ar knipi aizmeta to prom. Dēmons aizlidoja un ar skaļu blīkšķi nokrita uz grīdas flīzēm. Grīdas flīzēm bija jābūt mīkstām, tāpēc es brīnījos, kāpēc trieciens izklausījās tā, it kā dēmons būtu nokritis uz tērauda plāksnēm."

"Budam piemīt spēja tās pārveidot, vai ne?" es jautāju.

"Jā. Tad Bodhisatva, kura izskatījās pēc Guaņjiņas, pēkšņi paņēma baltu porcelāna vāzi, kurā bija vītola zari. Viņa apgrieza vāzi otrādi, un no tās izplūda ūdens strūkla, kas acumirklī aizskaloja dēmonu," viņa teica.

"Tā, visticamāk, bija Bodhisatva Guaņjiņ. Viņa pat izņēma savu nefrīta vāzi," es sacīju.

"Jā. Tad Buda nolika mani zemē," viņa teica. "Pēc dažām sekundēm es redzēju, kā Bodhisatva no savas vāzes izlej purpursarkana ūdens strūklu. Tiklīdz ūdens izlija, tas pazuda."

Debesu nektāra saldums

Es izlocīju pirkstus un teicu: "Runā lēnāk, es netieku līdzi."

"Labi, es runāšu lēnāk," viņa atteica.

"Turpināsim. Mēģini koncentrēties uz svarīgāko," es teicu.

"Labi, tas noteikti ir svarīgi. Izpratne rada drosmi. Tāpēc tad, kad Buda bija uzveicis dēmonu, es sāku mazliet izklaidēties," viņa teica.

"Kā tu tur izklaidējies?" es jautāju.

"Ha, ha gluži kā Suņs Vukuns, kad viņš pirmo reizi nokļuva Debesīs, es kāpelēju visur. Vienu brīdi uz Vadžras, nākamajā uz Arhatiem vai Bodhisatvām," viņa teica.

Stāstot, mana meita to nodemonstrēja, uzrāpjoties man virsū, apķerot manu kāju un nākamajā mirklī iegrozoties man zem rokas. Es pakratīju galvu: "Tu esi tik nerātna. Vai viņi uz tevi nedusmojās?"

"Nē. Es kāpelēju un skraidīju viņiem apkārt," viņa teica. "Lai gan manas kājas kustējās kā skrienot, tās nemaz nepieskārās zemei, bet gan lidoja kopā ar mani. Pēc brīža man sagribējās dzert un es vēlējos, lai man būtu nedaudz ūdens. Pēkšņi man aiz kaut kā aizķērās kāja, bet es nepakritu, jo peldēju gaisā. Atskatījos un ieraudzīju tasīti, kurā bija dzēriens."

"Tava vēlēšanās piepildījās," es teicu.

"Protams, tā taču ir paradīze," viņa sacīja. "Es paņēmu tasīti un izdzēru tā saturu. Ak, šis dzēriens bija tik aromātisks, salds un garšīgs! Tēti, tu pilnīgi noteikti nevarēsi atrast šādu garšu uz zemes. To nevar salīdzināt ne ar vienu citu dzērienu."

Šajā brīdī mana meita sajūsmināta iesaucās: "Nav brīnums, ka manām siekalām ir tik salda garšā. Tā ir šī nektāra pēcgarša. Haha!" Meita ar aizvērtām acīm aplaizīja lūpas, kas izskatījās visnotaļ komiski.

Es biju pārsteigts un jautāju: "Vai tu joprojām vari sajust to garšu?"

Meita atbildēja: "Ha, ha, jā! Manas siekalas garšo saldi." Viņa aizklāja muti ar roku un gandarīta pasmējās: "Nav brīnums, ka šorīt vārītajai olai bija tik neparasta garša."

Kamēr es klusībā prātoju par šo brīnumu, meita turpināja: "Kad es biju izdzērusi nektāru, es dzirdēju Budu sakām: "Bērns, tu esi svētīta". Apkārt esošie dievi sāka smaidīt."

"Oho, tev tiešām ir paveicies! Tu jau esi redzējusi tik brīnišķīgas ainas un pat dzērusi nektāru Budas valstībā, kaut gan sāki praktizēt Faluņgun tikai pirms dažiem mēnešiem. Kurš gan tam noticēs?" es jautāju.

"Tu man netici, tēt?" viņa jautāja.

"Protams, es tev ticu," atbildēju."

Man ar to pietiek," viņa sacīja.

"Un kas notika tālāk?" es jautāju.

"Es atkal sāku spēlēties," viņa teica. "Tad es redzēju, kā Buda veic roku žestu, un intuitīvi sapratu, ka viņš grasās man nodot savu mācību. Buda runāja ar mani vienkāršā valodā. Būtībā viņš teica, ka Dharmas beigu laikā kāda apgaismota būtne nodos Dharmu mirstīgo būtņu valstībā. Tie, kuriem ir šāda nosliece, kuri pieņem Dharmu un uzcītīgi pilnveidojas, sasniegs apgaismību un atgriezīsies savā pasaulē. Pēc tam, kad viņš beidza runāt, es atkal atrados tajā plašajā, tukšajā, baltajā pasaulē. Tad es pamodos."

Pēc šīs sarunas man bija nepieciešams kāds laiks, lai nomierinātos.

Dēmona izdzīšana dēmonu valstībā

Nākamajā dienā, pabeidzis vingrojumus, es devos modināt savu vecāko meitu. Es viņu pakratīju, bet viņa nemodās. Domājot, ka viņa atkal redz sapni, es ļāvu viņai gulēt.

Ap pulksten 8:00 no rīta meita ienāca manā istabā un teica: "Tēt, es atkal redzēju sapni."

"Kāds sapnis tev šoreiz bija?" es jautāju.

"Šoreiz es izdzinu dēmonu," viņa teica.

Vairs nebūdams tik pārsteigts, es izvilku savu piezīmju grāmatiņu un teicu: "Uz priekšu, stāsti, es visu pierakstīšu."

"Vakar vakarā pirms gulēt iešanas raidīju taisnās domas un pusceļā aizmigu," viņa teica. "Sapnī es redzēju telpu, kas bija piepildīta ar melnu miglu. Telpā, rokas sānos saspraudis, stāvēja dēmons, kas izskatījās tieši tāpat kā tas, kuru Buda vakar bija iznīcinājis, un dusmīgi skatījās uz mani. Es turpināju raidīt taisnās domas. Pēc brīža es nedaudz atvēru acis un sadusmojos, redzot, ka tas vēl nebija izgaisis."

"Nākamreiz neesi tik nepacietīga," es teicu. "Ja tu mēģini raidīt taisnas domas bez taisna nodoma, nebūs nekāda rezultāta."

"Ak, es biju tik nepacietīga. Es piegāju viņam klāt un sāku to sist," viņa teica. "Es turpināju sist dēmonu, tāpēc tas sāka aizsargāties sakrustojot sev priekšā rokas. Pēkšņi, es dzirdēju viņa iekšējo monologu: "Šī mazā meitene izskatās tik vāja, kāpēc gan ar viņu ir tik grūti tikt galā? Vai man jāturpina viņai atriebties? Tieši tā! Es varu viņai iespert, notriekt viņu zemē un pēc tam nodot augstākstāvošajiem." Es brīnījos – vai arī dēmoniem ir hierarhija? Man tas šķita smieklīgi."

"Varbūt tur bija runa par daudz varenāku dēmonu," es teicu. "Kad dēmons teica, ka vēlas tev atriebties, vai viņš domāja to dēmonu, kuru Buda vakar bija iznīcinājis?"

"Domāju, ka jā," meita atbildēja. "Tas dēmons gatavojās man spert, bet es pirmā iespēru viņam. Dēmons brēkdams nokrita, un es uzreiz uzlecu tam virsū un piekāvu to. Kad tas sāka raustīties, es domāju, ka tas ir tuvu nāvei, un pārstāju sist."

Uzjautrināts jautāju: "Vai tev tiešām bija jābūt tik vardarbīgai? Ja tev atkal iznāks saskarties ar šādu situāciju, ceru, ka tu mēģināsi saglabāt taisnās domas. Atceries, ka tavam prātam jāpaliek mierīgam un domām – tīrām."

"Labi, es sapratu, tēt," viņa sacīja.

Atgriešanās Budas paradīzē

"Kur tu devies pēc tam, kad uzveici dēmonu? Vai redzēji arī citus dēmonus?" es jautāju.

"Es neredzēju citus dēmonus," viņa teica. "Pēc tam es atkal atrados pie robežas starp Budas un dēmonu valstībām. Es šķērsoju barjeru un devos iekšā."

"Kur tu nonāci? Vai tu nokļuvi Budas paradīzē?" es jautāju.

"Jā. Pēc barjeras šķērsošanas es atkal nonācu tajā pašā Budas paradīzē," viņa teica. "Tikai šoreiz es savā priekšā redzēju gigantisku Budu. Jo vairāk es skatījos uz viņu, jo pazīstamāks viņš man likās. Es prātoju, vai tas bija Skolotājs."

"Vai tu neesi pārliecināta?" es jautāju.

"Sapnī viņa sejas vaibsti izskatījās līdzīgi, lai gan nevaru būt par to droša," viņa sacīja. "Buda mācīja klasiskajā ķīniešu valodā, izmantojot dažādus senus izteicienus un vārdus, kurus es vispār nespēju saprast. Tad es sapratu, kāpēc tu tik ļoti gribēji, lai es izlasītu grāmatu "Klasiskās ķīniešu valodas pamati bērniem". Ja es būtu bijusi centīgāka, varbūt es būtu sapratusi Budas izklāstīto mācību."

Es pie sevis nodomāju, ka tas nav obligāti tā. Iespējams, tas tika darīts apzināti, lai neļautu meitai visu saprast.

Meitene turpināja: "Lai gan es nesapratu Budas mācību, es joprojām varēju tur spēlēties. Galu galā spēlēšanās ir mana pašreizējā prioritāte dzīvē."

"Tu pārāk daudz spēlējies!" es sacīju.

"Ha,ha! Es spēlējos, līdz man sagribējās dzert, un es nodomāju: "Vai tā ir patiesība, ka Budas valstībā piepildās viss, ko vien vēlies? Pagājušajā reizē es dzēru nektāru. Kāds dzēriens parādīsies manā priekšā šoreiz?" Pēc šīs domas manā priekšā parādījās ūdens krūze. Tas bija tik burvīgi!" viņa teica.

"Vai krūze bija piepildīta ar nektāru?" es jautāju.

"Nē, tikai ar parastu ūdeni. Izskatās, ka nektāru tik viegli nedabūt," viņa teica.

"Neesi alkatīga! Starp citu, vai tavas siekalas vēl joprojām ir saldas?" es jautāju.

"Jā, tās joprojām ir saldas," viņa atbildēja.

"Apbrīnojami! Kas notika tālāk?" es jautāju.

"Izdzērusi ūdeni es atklāju telpu, kas bija pilna ar visām manām mīļākajām rotaļlietām – lellēm, zīmēšanas piederumiem, rokdarbu lietām un tā tālāk," viņa teica. "Reālajā dzīvē es nevarētu dabūt visas šīs rotaļlietas, tāpēc nodomāju, ka šajā sapnī man vajadzētu spēlēties, cik vien sirds kāro!" (Reālajā dzīvē mūsu meitai ir jāsasniedz noteikti rezultāti skolā, pirms mēs viņai nopērkam vēlamo rotaļlietu, tāpēc viņa teica, ka tās ir grūti iegūt.)

"Šoreiz tev paveicās," es teicu.

"Tad es aizdomājos, vai tas varētu būt kāds pārbaudījums? Kā gan var tik viegli iegūt tik labas lietas? Vai man vajadzētu spēlēties vai nē? Tieši tajā brīdī es dzirdēju Skolotāju runājam tādā pašā balsī, kādu biju dzirdējusi lekciju audioierakstos: "Tas ir domāts tavam priekam. Šeit nav nekāda pārbaudījuma." Es pagriezos un ieraudzīju, ka aiz manis stāv Skolotājs," viņa teica.

"Vai tu kaut ko teici Skolotājam? Vai tu Viņu sveicināji?" es jautāju.

"Es biju apjukusi. Skolotājs pazuda, pirms es paspēju ko pateikt," viņa atbildēja.

"Nākošreiz neaizmirsti izrādīt cieņu un sveicināt Skolotāju," es teicu.

"Labi. Ak, tagad esmu pārliecināta, ka Buda, kuru redzēju, ir Skolotājs. Nav brīnums, ka viss šķita tik pazīstams, es biju ciemojusies Faluņ paradīzē," viņa sacīja.

"Protams, Dafa praktizētāji nonāks Faluņ paradīzē," es teicu.

"Šķiet, ka iepriekšējā sapnī es apmeklēju Tīrās Svētlaimes Zemi. Pēc tam es sāku nodarboties ar rokdarbiem un zīmēšanu. Man bija ļoti jautri," viņa teica.

"Un pēc tam?" es jautāju.

"Tad es pamodos," viņa atbildēja.

P.S.

Lai pārliecinātos par šī teksta precizitāti, es lūdzu meitai to izlasīt uzreiz pēc tam, kad biju pabeidzis to rakstīt, un izlabot tās vietas kas neatbilda viņas sapņiem, lai sniegtu pilnīgu un patiesu aprakstu par viņas pieredzi Faluņ paradīzē.

Es arī vēlos pateikt lasītājiem, ka Faluņ Dafa ir brīnišķīga un patiesa pilnveidošanās metode, kas plaši atzīta visā pasaulē. Neļaujiet Ķīnas komunistiskās partijas meliem un ateistiskajām mācībām traucēt jums uzsākt šo brīnišķo ceļu uz apgaismību.

Avots: https://en.minghui.org/html/articles/2026/4/14/233635.html