Atmiņas par dienām, kad Skolotājs izklāstīja Likumu Čančuņā

Ir tāda dziesma ar nosaukumu "Novērtē Skolotāja žēlsirdību". Tajā teikts: "Kad es atceros tās dienas un naktis, kad Jūs izklāstījāt Likumu, manas asaras samitrina kreklu." Katru reizi, kad dzirdu šo dziesmu, es nespēju valdīt asaras. Mēs jau tik ilgi piedzīvojam šo milzīgo pārbaudījumu. Katru reizi, kad es izjutu ciešanas, tumšie mākoņi manā sirdī izkliedējās, pateicoties Skolotāja žēlsirdībai. Tiklīdz es iedomājos par mūsu dižo Skolotāju, kurš vienmēr ir žēlsirdīgs, tie izkliedējās. Es patiesi jutu, ka visām dzīvajām būtnēm, kas ir saņēmušas Likumu (Fa), ir ārkārtīgi paveicies. Kā viena no Faluņ Dafa sekotājām, es jūtos ļoti lepna, jo mūs ir izglābis pats Skolotājs! Faluņ Dafa mūžam mirdzēs debesīs!

Šeit es vēlētos dalīties savās atmiņās par to, kā es apmeklēju Skolotāja Fa lekcijas. Es to daru, lai apliecinātu, cik brīnišķīgs ir Faluņ Dafa un Skolotājs!

Piedalīšanās sestajā Faluņgun kursā Čančuņas pilsētā, Dzjiliņas provincē

1993. gada jūlijā es apmeklēju sesto Faluņgun kursu, ko Skolotājs vadīja Čančuņā. Kursi notika Dzjiliņas Universitātes Minfanas zālē.

Es joprojām skaidri atceros pirmo lekciju. Es sēdēju, laikam, 12. rindā. Tā bija sēdvieta pie ejas. Es varēju ļoti skaidri redzēt Skolotāju. Viņš izskatījās aptuveni 20 gadus vecs – ļoti jauns un garš. Viņam mugurā bija vienkāršs, balts krekls. Skolotāja balss bija tīra un spēcīga. Patiesībā es nevaru atrast piemērotus vārdus, lai aprakstītu Skolotāja balsi. Es nedomāju, ka kāda cita balss varētu līdzināties Skolotāja balsij. Tagad es saprotu, ka esmu tā jutusies kopš brīža, kad Skolotājs, izklāstot Fa, iesēja Likuma sēklas dziļi manā sirdī.

Es ļoti skaidri atceros vienu teikumu. Skolotājs teica: "...visur un vienmēr rūpējies par citiem..." (Džuaņ Faluņ, Ceturtā lekcija) Kad to dzirdēju, es biju pārsteigta un nesapratu, ko tas nozīmē. Droši vien tāpēc, ka biju egoistiska, man bija grūti to saprast.

Cilvēks, kas sēdēja man blakus, lūdza mani novietot rokas uz augšstilbiem ar plaukstām uz augšu, lai "uztvertu vēstījumus". Es pamēģināju, bet man tas nepatika. Nezinu kāpēc, bet es vienkārši gribēju turēt rokas heši pozīcijā, un manā sirdī valdīja dziļa godbijība un svinīgums. Visu pirmo lekciju es turēju rokas heši pozīcijā. Es biju ļoti koncentrējusies. Tas, ko Skolotājs stāstīja, man bija pilnīgi jauns. Nekad iepriekš par kaut ko tādu nebiju dzirdējusi.

Otrajā dienā, kad Skolotājs runāja par Debesu aci, es jutu, ka mana piere kļūst saspringta un āda uz tās savelkas un spiežas uz iekšpusi.

Mana darbavieta atradās ļoti tuvu Minfanas zālei, tāpēc es katru dienu varēju ierasties uz nodarbību ap pulksten pieciem vakarā. Kādu dienu man palaimējās sastapt Skolotāju. Es atrados aptuveni 20 metru attālumā no viņa un vienkārši skatījos. Tolaik es joprojām būtībā biju parasts cilvēks, tāpēc biju diezgan apjukusi. Kā gan Skolotājs, būdams tik jauns, varēja zināt tik daudz un tik lieliski mums to visu izskaidrot? Es nekad nebiju satikusi skolotāju, kurš varētu līdzināties Skolotājam Li. Es tik ļoti apbrīnoju Skolotāju, ka pat šodien nevaru atrast vispiemērotākos vārdus, lai aprakstītu viņa personību un viņa sejas izteiksmi.

Šodien daudzi praktizētāji apbrīno tos no mums, kuriem bija iespēja personīgi satikt Skolotāju. Patiesībā toreiz ar viņu satikties bija diezgan viegli. Skolotājs ieradās uz nodarbībām ļoti laicīgi. Lekcija sākās pulksten sešos vakarā, un Skolotājs ieradās ne vēlāk kā piecos. Reizēm viņš aprunājās ar praktizētājiem. Lielākoties viņam bija tikšanās ar vairākiem praktizētājiem vienlaikus. Skolotājs bija ļoti labestīgs, tāpēc ļoti daudzi gribēja ar viņu tikties. Kad mēs apguvām piekto vingrojumu, Skolotājs lūdza vienam praktizētājam uz skatuves demonstrēt kustības, kamēr viņš pats staigāja pa zāli un personīgi laboja mūsu kustības. Kad Skolotājs gāja garām, man neizdevās pareizi izpildīt vienu kustību, tāpēc viņš man palīdzēja. Es to nekad neaizmirsīšu.

Pirms sāku praktizēt Faluņ Dafa, es cietu no daudzām slimībām, jo mani bija piesārņojusi parasto cilvēku sabiedrība un biju ļoti pieķērusies slavai, materiālajām interesēm un jūtām. Katru dienu es izdzēru pilnu sauju tablešu, un katru reizi, kad saslimu, pāris nedēļas dzēru ķīniešu zāļu preparātus. Visnopietnākā slimība, kas man bija, bija hronisks glomerulonefrīts – nieru slimība. Tā bija sava veida imūnsistēmas slimība, tāpēc to bija grūti izārstēt. Galu galā manas nieres pārstāja darboties, un man nācās ņemt slimības atvaļinājumu uz veselu mēnesi. Ārsti man noteica pilnīgu gultas režīmu. Es neko nevarēju darīt. Man ļoti sāpēja mugura, un, ja es kaut ko darītu, mans stāvoklis kļūtu vēl sliktāks. Man šķita, ka esmu notiesāta uz nāvi, kad redzēju, kā citi cilvēki kaut ko dara. Man bija ļoti skumji. Vēlāk tas pārauga metaboliskā acidozē. Man bija jāvemj vairākas reizes dienā. Man nācās lietot lielas devas dzeramās sodas. Metaboliskā acidoze nozīmēja, ka man attīstījās urēmija un es biju tuvu nāvei. Tiklīdz es sāku apmeklēt nodarbības, Skolotājs atbrīvoja mani no visām slimībām. Skolotājs attīrīja manu ķermeni. Tieši Skolotājs Li Hundži mani izglāba un dāvāja man otru dzīvi!

Tuvojoties lekciju kursa beigām, Skolotājs lūdza ikvienu no mums uzrakstīt par saviem iespaidiem. Es nodomāju: "Lekcijas apmeklēja vairāk nekā divi tūkstoši cilvēku. Ja katrs uzrakstītu pāris lappuses, kopā sanāktu milzīga kaudze. Skolotājs ir tik ļoti aizņemts ar Fa izplatīšanu. Ja visi katrā nodarbībā to darītu, kā gan Skolotājam pietiktu laika to visu izlasīt?" Tāpēc sākumā es neko neuzrakstīju. Taču Skolotājs atkal to palūdza, tāpēc es uzrakstīju deviņas lapas. Protams, mana izpratne par Faluņ Dafa toreiz bija diezgan virspusēja. Es nodevu uzrakstīto praktizētājam, kurš demonstrēja vingrojumus, un viņš to uzmanīgi ielika savā somā. Es pajautāju: "Vai Skolotājs to tiešām izlasīs?" Viņš teica: "Protams, tāpēc ikvienam vajadzētu to uzrakstīt. Skolotājs izlasa visus pilnveidošanās pieredzes rakstus." Vēlāk es uzzināju, ka, lai gan Skolotājs bija tik ļoti aizņemts ar Fa izplatīšanu, viņš gulēja mazāk, lai izlasītu visus mūsu rakstus – viņš tos lasīja viesnīcā, vilcienā un tad, kad citi gulēja. Pat šodien, domājot par to, mani pārņem dziļas emocijas. Neviens nespēj pat iedomāties, ko un cik daudz Skolotājs upurēja, kad nodarbojās ar Fa izplatīšanu.

Piedalīšanās septītajā Faluņ Dafa kursā Čančuņā

No 1994. gada 29. aprīļa līdz 8. maijam es piedalījos septītajā Faluņ Dafa kursā, ko Skolotājs vadīja Čančuņā. Es vairākas reizes redzēju, kā Skolotājs pirms katras lekcijas attīra lauku, un kā viņš raida daudz gun. Tagad es zinu, ka ļaunuma iejaukšanās bija diezgan intensīva laikā, kad Skolotājs izplatīja Fa.

Otrajā dienā, kad Skolotājs runāja par citām dimensijām, viņš mums parādīja piemēru, kurš palīdzēja labāk izprast Fa. Viņš ar vienu roku paņēma glāzi, kas stāvēja uz tribīnes, bet ar otru roku izdarīja kustību, it kā gribētu glāzi pabīdīt malā. Es ieraudzīju glāžu rindu. Kad Skolotāja roka pārstāja kustēties, mēs visi ieraudzījām vēl vienu glāzi, kas bija nedaudz mazāka par sākotnējo. Pirms tam man bija ļoti spēcīgi iesakņojušies laicīgo cilvēku priekšstati. Uz mūsdienu zinātni balstītās izglītības rezultātā man bija izveidojies nelokāms pasaules uzskats. Man bija grūti saprast vai noticēt kaut kam, ko nebiju redzējusi ar savām acīm. Kad redzēju to, ko mums parādīja Skolotājs, man pēkšņi radās atklāsme. Kādu vakaru neilgi pēc tam es izslēdzu gaismu, kad veicu piekto vingrojumu. Kad sāku izpildīt roku kustības, es kaut kādu iemeslu dēļ atvēru acis un ieraudzīju, ka no manām plaukstām plūst gaisma. Tas bija skaisti. Es sapratu, ka Skolotājs ļāva man ieraudzīt citas dimensijas, lai palīdzētu man noticēt Faluņ Dafa. Tas bija iedrošinājums no Skolotāja manas pilnveidošanās laikā!

Septīto un astoto lekciju apmeklēja daudzi cilvēki, un laika bija maz. Lai ietaupītu laiku, Skolotājs vienu nodarbību vadīja dienā, bet otru – vakarā. Tāpēc Skolotājam mūsu dēļ nācās ciest vēl vairāk. Reizēm viņam nebija laika ne paēst, ne atpūsties. Skolotājs vienmēr rūpējās par praktizētājiem un vienmēr bija laipns pret citiem. Skolotājam bija ļoti saspringts grafiks. Visas aktivitātes bija uzrakstītas uz lielas papīra lapas. Viņam nebija neviena brīva brīža. Lai izplatītu Fa, Skolotājam nācās izciest tik daudz grūtību. Viņam ne tikai bija jāattīra lauks no ļauno spēku radītajiem traucējumiem, bet arī bija jāceļo pa visu pasauli. Viņš ēda ātri pagatavojamās nūdeles, un, kad viņam pietrūka naudas, viņš piedzīvoja lielas grūtības. Salīdzinājumā ar citām cjigun nodarbībām, mācību maksa par šīm nodarbībām bija viszemākā. Tiem, kas nodarbību apmeklēja pirmo reizi, mācību maksa bija 50 juaņas. Pēc tam mācību maksa bija tikai 25 juaņas. Lai glābtu dzīvās būtnes, Skolotājs ļoti cieta. Tas ir kaut kas tāds, ko mēs nekad nespēsim atlīdzināt Skolotājam.

Skolotājam nebija sagatavotu lekciju uzmetumu. Es to pamanīju, bet nespēju saprast. Pirms katras lekcijas Skolotājs no augšējās uzvalka kabatas izņēma papīra lapu. Viņš to nolika sev priekšā uz tribīnes. Skolotāja Fa lekcija bija ļoti labi strukturēta. Tā bija aizraujoša un saprotama. Pat sarežģītu jautājumu gadījumā Skolotājs spēja vienā teikumā izskaidrot to būtību. Dažreiz Skolotājs uz īsu brīdi ieskatījās tajā papīra lapā. Citas reizes viņš uz to pat nepaskatījās. Skolotājs vienmēr pabeidza lekciju tieši laikā. Mani ļoti interesēja, kas bija rakstīts uz tās papīra lapas. Šķita, ka tur nekas daudz nebija rakstīts, tad kā gan viņš spēja lasīt lekciju bez pārtraukuma? Tagad es saprotu, ka Skolotājs izklāstīja Visuma visdziļāko Likumu. Kā gan tam varētu būt rakstisks uzmetums?

Katru nodarbību vairākas reizes pārtrauca praktizētāju aplausi. Dažreiz mēs aplaudējām ilgu laiku. Mēs varējām ļoti skaidri redzēt, ka Skolotājs, izplatot Fa, neizmantoja parasto cilvēku metodes, bet gan Fa vareno spēku. Skolotājs nekad nepublicēja nekādas reklāmas vai paziņojumus par nodarbībām.

Šajā lekciju kursā Skolotājs atkal attīrīja praktizētāju ķermeņus. Pēc lekcijas es vienmēr devos mājās, lai paēstu vakariņas. Lekcija beidzās ap pulksten astoņiem vakarā. Ja es paspēju uz autobusu, es braucu ar to. Pretējā gadījumā es devos mājās ar kājām. Manas mājas atradās tālu no vietas, kur notika nodarbība. Dīvainā kārtā ceļā uz mājām es nejutos ne izsalkusi, ne nogurusi. Viss mans ķermenis bija viegls, un es ļoti ātri nokļuvu galā. Toreiz es tam nepievērsu uzmanību. Vēlāk es sapratu, ka spēju to paveikt, jo Skolotājs man palīdzēja.

Nodarbības beigās Skolotājs pēc mūsu lūguma parādīja skaistas mudras (žestus ar rokām). Skolotāja roku žesti bija brīnišķīgi. Tie izskatījās spēcīgi, bet tajā pašā laikā arī izsmalcināti. Es tos nesapratu, bet jutu, ka tie ir lieliski, un jutu, ka Skolotājs mūs iedrošina. Pēc lekcijas daudzi cilvēki pasniedza Skolotājam zīda karogus un ziedus. Beigu beigās Skolotājs ar spēku iegrieza lielu Faluņ. Pateicībā mēs visi piecēlāmies kājās un applaudējām, un aplausi dārdēja kā pērkons. Mēs negribējām iet prom. Izpildot mūsu lūgumu, Skolotājs nofotografējās kopā ar mums, tūkstošiem praktizētāju. Tikai iedomājieties, cik daudzām fotogrāfijām ar abu grupu dalībniekiem Skolotājam nācās pozēt. Atceros, ka bija dienas vidus un bija ļoti karsts. Tomēr Skolotājs to visu darīja. Skolotājs mums rādīja piemēru, kā būt nesavtīgiem.

Dalība konferencē Daliaņas pilsētā, Liaoninas provincē

1994. gada 31. decembrī es piedalījos konferencē Daliaņā, kur Skolotājs pēdējo reizi izklāstīja Likumu Ķīnā. Konference notika Daliaņas stadionā. Turp devās daudz cilvēku – aptuveni 6000. Vēl daudzi gribēja piedalīties, bet biļešu vairs nebija. Skolotājs tikko bija pabeidzis piekto lekciju kursu Guandžou pilsētā, Guandunas provincē, un atsteidzās uz Daliaņu. Tajā dienā bija auksts, un lija lietus ar sniegu.

Mēs ieradāmies ļoti agri, bet nevēlējāmies doties kaut kur citur un gaidījām Skolotāju pie stadiona. Daži no mums dalījās pieredzē. Pārējie izpildīja vingrojumus. Pēc vairākām stundām bija pienācis laiks doties iekšā. Lai gan cilvēku bija ļoti daudz, mēs gājām iekšā ļoti organizēti. Milzīgais stadions bija cilvēku pilns. Kad ienāca mūsu diženais Skolotājs, mēs visi piecēlāmies kājās un applaudējām. 6 000 cilvēku aplausi līdzinājās pērkona dārdiem. Es redzēju, ka Skolotājs bija ģērbies ļoti plānās drēbēs un kurpēs, bet mēs visi bijām ģērbušies ziemas apģērbā. Skolotājs mūsu dēļ ir tik daudz cietis! Kāds klusā balsī teica: "Jūsu sekotāju sirdis sāp par jums, Skolotāj." Mani pārņēma pretrunīgas jūtas. No vienas puses, man bija žēl Skolotāja, jo viņš nebija uzvilcis siltas drēbes. No otras puses, man bija kauns par to, ka esmu pievīlusi Skolotāju, jo nebiju pietiekami labi pilnveidojusies. Man gribējās raudāt. Daži no mums raudāja. Pat daži praktizētāji-vīrieši sāka raudāt. Neviens no mums neraudāja skaļi, jo nevēlējāmies traucēt Skolotāja Fa lekciju, tāpēc centāmies no visa spēka savaldīt emocijas. Es izlietoju visas salvetes, kas man bija. Lai gan es raudāju, es ļoti uzmanīgi klausījos Skolotājā. Likuma lekcijas laikā Skolotājs lūdza mums piecelties, lai attīrītu mūsu ķermeņus. Es paliku sēžam jo man vairs nebija nekādu slimību. Pēc tam Skolotājs teica: "Tie, kuriem nav nekādu slimību, lūdzu, piecelieties savas ģimenes dēļ." Manam vīram bija problēmas ar mugurkaulu, jo ceļot ūdens mucu viņš bija savainojis muguru. Es piecēlos. Skolotājs likvidēja arī mana vīra slimību.

Beigu beigās Skolotājs mums atkal parādīja roku žestus. Skolotājs zināja, ko mēs domājam, tāpēc, lai gan viņš, visticamāk, bija ļoti noguris pēc ceļojuma, viņš pacēla rokas ļoti augstu, pamāja mums un vienu reizi apstaigāja stadionu, lai tie no mums, kas nekad iepriekš nebija tikušies ar Skolotāju, varētu viņu labāk saskatīt. Patiesībā pat tie no mums, kuri jau iepriekš bija redzējuši Skolotāju, vēlējās viņu redzēt atkal! Tas bija tik liels enerģijas lauks! Manas acis aizmigloja asaras. Mēs visi piecēlāmies kājās un ļoti skaļi applaudējām, paužot dziļu cieņu Skolotājam. Kad viņš pienāca tuvu manai sēdvietai, es noslaucīju asaras, lai varētu viņu labāk saskatīt. Lūk, tur viņš bija. Tad arī Skolotājs mani ieraudzīja. Mana sēdvieta bija augstu, tāpēc es biju no viņa diezgan tālu. Tomēr es jutos tik tuva Skolotājam, un es varēju viņu redzēt ļoti skaidri. Kad mūsu skatieni satikās, man šķita, ka mēs ilgāku laiku skatāmies viens uz otru.

Tas bija ļoti aizkustinoši. Mēs visi turpinājām ļoti skaļi applaudēt un nevēlējāmies doties prom. Es saliku plaukstas heši un redzēju, kā Skolotājs aiziet no stadiona. Dodoties prom, es pamanīju, ka daudziem no mums acis bija sarkanas no raudāšanas. Vilcienā daudzi draugi praktizētāji ar prieku stāstīja viens otram, ka viņiem šķitis, ka Skolotājs skatās tieši uz viņiem, gluži tāpat kā man. Tur bija vairāk nekā 6 000 cilvēku. Kad Skolotājs gāja garām, ikviens no mums jutās tā, it kā viņš kādu brīdi skatītos tieši uz viņu. Un kā gan savādāk? Es sapratu, ka tas ir pierādījums neierobežotajam Budas spēkam, kas piemīt Skolotājam. Skolotājam ir spēks paveikt jebko!

Kad savā stāstā nonācu līdz šai vietai, es iedomājos par Dzjanu Dzemiņu, kurš, skaudības dēļ uz Skolotāju un Faluņ Dafa, uzstāja uz visnežēlīgāko, necilvēcīgāko un ļaunāko vajāšanu. Viņš nevarēja paciest, ka Faluņ Dafa izplatās, un to, ka tik daudzi cilvēki apgūst Faluņ Dafa un tik ļoti ciena Skolotāju. Kā gan viņš varētu zināt un saprast to, ko Faluņ Dafa sekotāji jūt pret savu Skolotāju? Kā gan viņš varētu zināt, kāpēc mēs tik ļoti apbrīnojam savu Skolotāju?

Kad atgriezos no Daliaņas, es tajā vakarā mājās redzēju Faluņ. Es biju ļoti satraukta! Pēc dažām dienām sapnī es redzēju daudzus milzīgus, krāsainus gaismas apļus, kas turpināja parādīties ilgu laiku. Es arī redzēju, kā Skolotāja fotogrāfija pēkšņi sāka pavairoties. Es redzēju arī ainas citās dimensijās. Tas man bija milzīgs uzmundrinājums. Turpmākajos gados ikreiz, kad es atslābu, kļuvu skumja vai nomākta, Skolotājs man deva padomus un iedrošināja. Skolotājs nekad mani nepameta.

Dalība konsultantu Fa konferencē Čančuņā 1998. gadā

1998. gada 26. jūlijs bija ļoti svinīga diena Čančuņas viesnīcā Shangri-La. Mūsu diženais Skolotājs ieradās uz konferenci, lai izklāstītu un izskaidrotu mums Likumu.

Skolotājs kādu laiku runāja. Pēc tam viņš lūdza personālam pacelt augstāk viņa sēdekli. Personāls nebija tam sagatavojies, tāpēc novietoja uz Skolotāja krēsla kaut ko, kas izskatījās pēc pakāpiena, un Skolotājs uz tā apsēdās. Viņa kājas karājās gaisā, un rokas atradās tālu no galda. Esmu pārliecināta, ka šādā pozā sēdēt nepavisam naebija ērti. Skolotājs to darīja tikai tāpēc, ka krēsls bija ļoti zems, un viņš vēlējās, lai praktizētāji viņu varētu redzēt labāk. Šādi sēžot, Skolotājs ar mums runāja piecas stundas. Viņš mums parādīja, kā būt uzmanīgiem pret citiem un nesavtīgiem. Vēl viena lieta, kas mūs satrauca, bija tas, ka Skolotājam visu šo laiku nebija pat iespējas iedzert ūdeni.

Konferencē Skolotājs mums atklāja daudzas dziļas Likuma patiesības. Skolotājs runāja par to, ka "…tās jūsu daļas, kas nepārtraukti asimilējas ar Likumu, tiek atdalītas". (Likuma izklāsts Fa konsultantu konferencē Čančuņā) Skolotājs atbrīvoja mūs no dažādiem priekšstatiem. Skolotājs arī runāja par to, ka mums nevajag slēpt savus priekšstatus un pieķeršanās. Skolotājs arī pastāstīja, kā mācīties Likumu un kā mācīties to labāk. Viņš mums teica, ka Likums jālasa no sākuma līdz beigām. Skolotājs mudināja mūs sasniegt augstāku un plašāku līmeni. Tolaik mēs mācījāmies Skolotāja jaunākos kanonus "Izraut ar skanēm", "Kālab tu esi?" utt. Skolotājs atbildēja uz daudziem mūsu uzdotajiem sarežģītajiem jautājumiem saistībā ar šiem kanoniem. Skolotāja lekcija mūs aizkustināja. Mēs visi sēdējām, aizturējuši elpu, nevēloties palaist garām nevienu vārdu. Tas mūs ļoti mainīja gan fiziski, gan garīgi.

Pārtraukuma laikā daudzi praktizētāji nevarēja vien sagaidīt, kad varēs pieiet pie Skolotāja. Lai Skolotājs varētu atpūsties, daudzi praktizētāji nekustējās ne no vietas. Taču kā gan Skolotājs varēja atpūsties? Sēdvietas atradās ļoti tuvu viena otrai. Lai palaistu garām citus praktizētājus, man bija jāiziet ejā. Kad es to izdarīju, citi mani stūma uz priekšu. Kad es uzdevu jautājumus, Skolotājs uzreiz paskatījās uz mani un atbildēja uz tiem. Es pamanīju, ka Skolotājam bija ļoti, ļoti smalka, gluda āda, it kā viņam vispār nebūtu sviedru poru. Vēlāk no Skolotāja rakstiem uzzināju, ka viņam ir atšķirīga izcelsme nekā mums, ka viņam ir sava sistēma un ka viņam no mums nekas nav vajadzīgs. Skolotājs mums tikai dod, kā arī uzņemas grūtības un cieš mūsu dēļ. Daži praktizētāji lūdza Skolotāju iedzert ūdeni, taču viņš bija pārāk aizņemts, atbildot uz mūsu jautājumiem, un tāpēc nevarēja to izdarīt. Atbildot uz mūsu jautājumiem, Skolotājs stāvēja kājās, tāpēc viņam nemaz nebija iespējas atpūsties. Vēlāk daudzi praktizētāji par to jutās vainīgi.

Katru reizi, kad Skolotājs atbildēja uz kādu jautājumu, mēs ļoti sirsnīgi aplaudējām, tādējādi paužot mūsu neierobežoto, no sirds dziļumiem nākušo pateicību un apbrīnu Skolotājam, jo pēc vairāku gadu ilgas praktizēšanas, pilnveidošanās un Likuma mācīšanās mēs labāk izpratām Likumu un Skolotāju. Tas liecināja par mūsu visdziļāko cieņu un godbijību pret Fa un Skolotāju! Tas bija vienīgais veids, kā šajā gadījumā izrādīt Skolotājam mūsu pateicību.

Beigās Skolotājs mums atgādināja, ka ir pagājušas jau piecas stundas. Tomēr mēs visi bijām tik ļoti koncentrējušies, ka aizmirsām par laiku. Daži no mūsu jautājumiem nebija īpaši labi, tostarp arī mani jautājumi. Šķita, ka esam uzdevuši dažus jautājumus, kurus mums nevajadzēja uzdot. Tomēr mūsu diženajam Skolotājam bija savi paņēmieni, kā atbrīvot mūs no priekšstatiem un šķēršļiem, lai paplašinātu mūsu domāšanu un palīdzētu mums uzdot jautājumus, kas varēja nākt par labu mums visiem. Skolotājs mums atklāja Likuma principus attiecībā uz dažādiem Visuma līmeņiem. Skolotāja lekcija bija ļoti izvērsta un visaptveroša. Piedaloties šajā konferencē, Skolotājs izrādīja savu lielo žēlsirdību pret praktizētājiem no savas dzimtās pilsētas. Vēlāk šī lekcija tika izdota grāmatas veidā, kas palīdzēja praktizētājiem visā pasaulē pilnveidoties, lai mēs varētu pilnveidoties kā vienots ķermenis. Fa lekcija ilga piecas stundas, taču nevienam no mums tas nešķita ilgi. Laiks pagāja nemanāmi. Mēs ar lielāko prieku būtu klausījušies Skolotājā, ja viņš ar mums runātu vēl piecas stundas. Galu galā mums pat nedaudz sāpēja plaukstas no aplaudēšanas. Tomēr mēs nevēlējāmies doties prom.

Tagad, katru reizi, kad domāju par Skolotāju, neatkarīgi no laika un vietas, es nespēju novaldīt asaras. Godīgi sakot, pat ja es izmantotu tūkstošiem un tūkstošiem vārdu, visus cilvēcei zināmos vārdus, es tomēr nespētu pienācīgi izteikt savu pateicību Skolotājam par viņa žēlsirdību glābjot mani. Mūsu godātais Skolotājs patiešām mūsu dēļ ir tik daudz upurējis. Mūsu Skolotājs ir tik dižens. Tas, ko es piedzīvoju, ir tikai niecīga daļiņa no Skolotāja bezgalīgās žēlsirdības.

Avots: https://en.minghui.org/html/articles/2008/10/16/101513.html