Kā komunisma rēgs valda mūsu pasaulē (15. nodaļa)

Satura rādītājs

1. Terorisms un komunistiskā revolūcija

2. Kā komunistiskie režīmi eksportē teroru

3. Islāma ekstrēmisma komunistiskās saknes

a) Saijeds Kutbs – radikālā islāma Markss

b) Džihāda ļeņiniskais avangards

c) Radikālā islāma komunistiskā būtība

d) Kutbs un terorisma uzplaukums

e) Kā komunisms padarīja par upuriem parastos musulmaņus

4. Ķīnas Komunistiskās partijas atbalsts terorismam

a) Ķīnas Komunistiskās partijas atbalsts Jāsira Arafāta teroristiskajai darbībai

b) Ķīnas Komunistiskās partijas saiknes ar Al Kāidu

5. Terorisma un Rietumu kreiso radikāļu satuvināšanās

6. Terorisma pamatcēloņu novēršana

Atsauces

***

1. Terorisms un komunistiskā revolūcija

Kopš 2001. gada 11. septembra teroristu uzbrukumiem Rietumu sabiedrība ir iepazinusi globālo terorisma kustību un tās pārstāvjus. Tomēr tā maz zina par ciešo saikni starp terorismu un komunismu.

Komunistiskā ideoloģija sakņojas naidā un cīņā. Tā uzskata visus "vecās sabiedrības" aspektus, tostarp tās likumus un morāli, par despotiskās valdošās šķiras paliekām, kas jāiznīcina ar jebkādiem līdzekļiem. Tādējādi komunistiskā kustība padarīja terorismu par svarīgu līdzekli varas sagrābšanai un savas ideoloģijas izplatīšanai visā pasaulē. Termini "terorisms" un "terorists" pirmo reizi tika minēti 1795. gadā kā atsauce uz Terora valdīšanas laiku Francijas revolūcijas laikā, kas lika pamatus komunistiskajai kustībai (skatīt šīs grāmatas Otro nodaļu). [1]

Lai panāktu komunistu uzvaru Krievijā, Vladimirs Ļeņins paļāvās uz terorismu. Marksistiskais teorētiķis Kārlis Kautskis savā 1919. gada grāmatā "Terorisms un komunisms" vispusīgi aprakstīja to, kam būtu jānotiek, kad iestāsies proletariāta diktatūra, kuru Ļeņins centās izveidot. Analizējot franču revolūcijas vardarbību, Kautskis norādīja, ka Ļeņina boļševiki bija pārņēmuši jakobīņu teroristisko pieeju. [2]

Ļeņina čekas slepenpolicijas vadītājs Fēlikss Dzeržinskis 1918. gadā sacīja: "Mēs iestājamies par terora organizēšanu – tas ir atklāti jāatzīst." [3] Čeka (Viskrievijas Ārkārtas komisija cīņai ar kontrrevolūciju, spekulāciju un sabotāžu) darbojās Krievijas pilsoņu kara laikā, kad boļševiki cīnījās gan pret komunisma pretiniekiem – Balto armiju, gan pret konkurējošām sociālistu frakcijām. Ļeņina īstenotajās represijās, kas vēlāk kļuva pazīstamas kā "sarkanais terors", tika plaši praktizēta "šķiras ienaidnieku" nolaupīšana, spīdzināšana, slepkavošana un patvaļīga nāvessodu izpilde.

Čeka centās nodarīt boļševiku ienaidniekiem maksimālu kaitējumu, iedvešot viņos bailes un liekot ciest. Saskaņā ar dokumentiem un aculiecinieku liecībām, kas apkopotas grāmatā "Sarkanais terors Krievijā", kuru 1924. gadā sarakstīja no Krievijas izsūtītais vēsturnieks Sergejs Melgunovs, daudzus cilvēkus čeka izraudzījās par saviem upuriem tikai tāpēc, ka viņiem piederēja īpašumi vai arī viņi bija muižnieki vai aristokrāti. Naktīs viņus izveda no mājām, piespieda izģērbties un pēc tam nošāva. Uz čekas nogalināto, tostarp sieviešu, bērnu, vecu cilvēku un garīdznieku, ķermeņiem bieži vien bija redzamas sadistiskas vardarbības pēdas – sakropļošanas, dedzināšanas, ādas novilkšanas, izvarošanas, galvas nociršanas vai pat vēl šaušalīgāku darbību sekas.

Kā norāda Melgunovs, lai gan čeka lepojās ar saviem asinsdarbiem, "publicēto vārdu skaits bija krietni mazāks nekā patiesībā". [4] Tiek uzskatīts, ka sarkanā terora laikā čeka vien bija atbildīga par desmitiem tūkstošu vai pat simtiem tūkstošu cilvēku noslepkavošanu.

Padomju komunistiskais režīms Dzeržinski uzskatīja par revolucionāru varoni. Čeka vairākkārt tika pārdēvēta, līdz beidzot kļuva par Valsts drošības komiteju (VDK), taču tās darbiniekus vienmēr neoficiāli dēvēja par čekistiem. Pēc Dzeržinska nāves 1926. gadā līdz pat 1990. gadam laukums pie Lubjankas – VDK galvenās mītnes – bija nosaukts viņa vārdā. Pagājušā gadsimta 40. gados laukumā tika uzstādīts viņa piemineklis, kas tur stāvēja līdz 1991. gadam, kad to nojauca. [5]

Pēc padomju režīma nodibināšanas komunistiskās revolucionārās kustības visā pasaulē atkārtoja tādu pašu sarkano teroru. Kā jau minēts šīs grāmatas iepriekšējās nodaļās, lai sagrābtu un noturētu varu, marksistiski-ļeņinistiskie režīmi, visi bez izņēmuma, ir balstījušies uz šausminošu nežēlību. Vardarbība un slepkavības ir tikai viena no komunisma terorisma stratēģijas sastāvdaļām. Vēl postošāk ir tas, kā komunisms izmanto politisko un reliģisko degsmi, lai ieaudzinātu cilvēkos komunistiskās partijas kultūru, iedēstītu viltus, naida un vardarbības sēklas, kas pēc tam tiek nodotas tālāk no paaudzes paaudzē.

Mūsdienās terorisms galvenokārt izpaužas trijos veidos: valsts terorisms komunistisko režīmu valdīšanas apstākļos; teroristiskas darbības, ko komunistisko režīmu aģenti veic ārvalstīs, lai izplatītu vardarbīgu revolūciju; un islāma fundamentālistu ekstrēmisms, kura ideoloģija un metodes būtībā ir aizgūtas no komunisma.

2. Kā komunistiskie režīmi eksportē teroru

Izraisot masveida teroru un liekot ciest savai tautai, komunistiskie režīmi atbalsta teroristu organizācijas ārvalstīs, lai izraisītu revolūciju vai destabilizētu konkurējošās valstis.

Aukstā kara laikā padomju vara aktīvi atbalstīja visdažādākās teroristiskās aktivitātes visā pasaulē. Ķīnas komunistiskais režīms ir atbalstījis arī teroristu dumpjus ārzemēs, izplatot maoistu revolūcijas teorijas un veidojot alianses ar teroristu organizācijām, kā arī ar nelikumīgiem režīmiem, kuri ir galvenie terorisma finansētāji.

Staņislavs Luņevs, bijušais Padomju Savienības Galvenās izlūkošanas pārvaldes virsnieks, kurš pārbēga uz Rietumiem, sacīja, ka šī pārvalde bija galvenais mentors teroristiem visā pasaulē. [6] Daudzas ekstrēmistu grupas, kas veikušas uzbrukumus ASV, bija saistītas ar padomju VDK. Starp tām ir tādas organizācijas kā Tautas fronte Palestīnas atbrīvošanai (TFPA), Japānas Sarkanā armija, Sarkanās brigādes Itālijā, Rietumvācijas Sarkanās armijas frakcija un dažādas partizānu grupas Dienvidamerikā.

Tomēr visspēcīgākais jaunāko laiku terorisma veids ir radikālais islāms, ko padomju bloks kūrēja kā līdzekli musulmaņu pasaules destabilizēšanai.

20. gadsimta pirmajā pusē Tuvie Austrumi ietilpa Rietumu koloniālajā telpā. Kad šī reģiona tautas ieguva neatkarību, Padomju Savienība izmantoja izdevību, lai pastiprinātu savu ietekmi uz tām. Mūsdienās Tuvie Austrumi atrodas sarežģītā un haotiskā situācijā, ko izraisījušas pretrunas starp musulmaņu konfesijām, arābu–izraēliešu konflikts, Aukstā kara sekas, ar naftu saistītā politika, kā arī kultūru sadursme starp Rietumiem un islāmu.

Kā minēts šīs grāmatas Piektajā nodaļā, bijušais ģenerālleitnants un komunistiskās Rumānijas izlūkdienesta vadītājs Jons Mihajs Pačepa, kurš 1978. gada jūlijā pārbēga uz ASV, tolaik kļuva par padomju bloka augstākā ranga izlūkdienesta virsnieku, kurš pārbēdzis uz Rietumiem. Savā rakstā "Krievu atstātās pēdas" Pačepa atklāja būtisku informāciju par komunistu atbalstu terorismam Tuvajos Austrumos. [7] Viņš citēja padomju ārējās izlūkošanas dienesta vadītāja Aleksandra Saharovska teikto: "Mūsdienu pasaulē, kad kodolieroči ir padarījuši militāro spēku neefektīvu, terorismam jākļūst par mūsu galveno ieroci." Tikai 1969. gadā vien tika nolaupītas 82 lidmašīnas. Daudzus no šiem teroraktiem īstenoja Palestīnas atbrīvošanas organizācija (PAO), kuru atbalstīja Padomju Savienība un Ķīnas Komunistiskā partija. Pačepa atcerējās, ka, apmeklējot Saharovska biroju, viņš redzējis pasaules karti ar "sarkanu karogu jūru". Katrs karogs simbolizēja lidmašīnas nolaupīšanu. Saharovskis pastāstīja Pačepam, ka lidmašīnu nolaupīšanas taktika ir viņa izgudrojums.

Jēdziens "islāma sociālisms" sāka izplatīties Aukstā kara laikā, kad Padomju Savienība atbalstīja arābu valstis to cīņā pret Izraēlu. Viens no tā pārstāvjiem bija arī Jāsirs Arafāts, kurš vadīja PAO no 1969. gada līdz savai nāvei 2004. gadā, un Gamāls Abdels Nāsers, kurš bija Ēģiptes otrais prezidents no 1956. gada līdz savai nāvei 1970. gadā. PAO ar Padomju Savienības un Ķīnas komunistu atbalstu iesaistījās plaša mēroga teroristiskās aktivitātēs.

No 1968. līdz 1978. gadam Rumānijas specdienesti katru nedēļu ar gaisa transportu piegādāja militāro aprīkojumu palestīniešu teroristiem Libānā. Austrumvācijas valdības arhīvi liecina, ka 1983. gadā Austrumvācijas izlūkdienests uz Libānu nosūtīja munīciju Kalašņikova automātiem 1 877 600 dolāru vērtībā. Čehoslovākija piegādāja islāma teroristiem 1000 tonnu Semtex-H – plastmasas sprāgstvielu bez smaržas.

70. gadu sākumā Jurijs Andropovs, toreizējais VDK vadītājs un vēlāk Padomju Savienības Komunistiskās partijas ģenerālsekretārs, uzsāka slepenu, rūpīgi izplānotu propagandas kampaņu, lai visā arābu un islāma pasaulē sētu antisemītisma un antiamerikānisma naida sēklas. Pačepa un viņa grāmatas "Dezinformācija" līdzautors Ronalds Ričlaks nodēvēja Andropovu par "jaunā dezinformācijas laikmeta tēvu". [8]

3. Islāma ekstrēmisma komunistiskās saknes

Lai gan padomju un ķīniešu komunisti finansēja daudzas teroristu organizācijas Tuvajos Austrumos, komunisma izplatīšana reģionos, kur valda dziļi iesakņojušies reliģiskie uzskati, izrādījās ļoti grūts uzdevums. Padomju Savienības centieni tiešā veidā eksportēt sociālistisko revolūciju uz musulmaņu pasauli guva neviennozīmīgus un, bieži vien, īslaicīgus rezultātus.

Lai gan Tuvajos Austrumos bija vairākas Padomju Savienībai simpatizējošas valstis, Aukstā kara laikā tikai Dienvidjemena un Afganistāna uz dažādiem laika periodiem nonāca komunistu varā. 1979. gadā Padomju Savienība sāka iebrukumu Afganistānā un okupēja šo valsti desmit gadus, cenšoties atbalstīt komunistisko režīmu, kura nākšanu pie varas tā nesen bija sekmējusi. 1989. gadā padomju karaspēks padevās un tika izvests no valsts.

Tomēr, lai gan komunismam neizdevās iegūt kontroli pār musulmaņu pasauli, tas būtiski ietekmēja mūsdienu radikālo islāmu – gan tā rašanos, gan attīstību.

Pēc 11. septembra uzbrukumiem islāma ekstrēmistu apdraudējums kļuva īpaši aktuāls, un ziņas par Usāma bin Lādina un viņa teroristu grupējuma Al Kāidas aktivitātēm nonāca laikrakstu pirmajās lappusēs. Taču bin Lādina islāma ekstrēmismu ideoloģiski var sasaistīt ar cilvēku, kuru dēvē par radikālā islāma Kārli Marksu. [9]

a) Saijeds Kutbs – radikālā islāma Markss

No pirmā acu uzmetiena ideja par radikālā islāma un komunisma saistību var šķist nepamatota, ņemot vērā, ka musulmaņi tic Allāham un pravietim Muhamedam, kamēr komunisms ir ateistisks un vērsts uz visu ticību izskaušanu. Patiesībā mūsdienu radikālā islāma ideoloģija un darbības metodes ir cieši saistītas ar marksismu-ļeņinismu.

Radikālā islāma un modernā džihāda aizsācējs bija Saijeds Kutbs, Ēģiptes Musulmaņu brālības kontaktpersona ar Komunistisko internacionāli un Ēģiptes komunistisko partiju. [10][11] Kutba idejas bija piesātinātas ar komunistisko loģiku un retoriku. 1906. gadā dzimušais Kutbs pagājušā gadsimta 20. un 30. gados studēja sociālismu un literatūru. Pagājušā gadsimta 40. gadu beigās viņš divus gadus studēja ASV un pēc atgriešanās Ēģiptē pievienojās Musulmaņu brālībai. [12]

Kutbismu var raksturot kā centienus vardarbīgi iznīcināt seno sabiedrību, kurā valda "džahilija". Kā reliģisks termins "džahilija" (tumsonības laikmets) nozīmē sākotnējo neizglītotību par reliģisko patiesību pirms islāma pieņemšanas. Kutbs aicināja musulmaņus atdot savas dzīvības cīņā pret džahiliju, kas, pēc viņa domām, pavērtu ceļu cilvēces atbrīvošanai. Lai formulētu savas idejas par šo cīņu, Kutbs no jauna interpretēja gan jēdziena "džahilija" nozīmi, gan "islāma džihāda" jēdzienu.

Dzirdot vārdu "džihāds", daudzi uzreiz iedomājas "svēto karu", taču arābu valodā "džihāds" vienkārši nozīmē "cīnīties" vai "karot". Tradicionālajā islāmā šis termins var attiekties uz iekšējo cīņu (sevis pilnveidošanu) vai aizsardzības džihādu pret ārēju apdraudējumu. [13] Kutbs paplašināja šo definīciju, iekļaujot tajā proaktīvu un neierobežotu vardarbības pielietošanu džihāda "svētajā karā", un formulēja tās teorētiskos pamatus. [14] Kutba filozofija balstījās uz to, ka jebkura sociālā sistēma, kas vadās pēc laicīgiem likumiem vai ētikas normām, ir antiislāmiska džahilija. Viņš uzskatīja, ka džahilija ir lielākais šķērslis gan musulmaņiem, gan neticīgajiem, kas traucē viņiem dzīvot saskaņā ar islāma vērtībām un likumiem. Pat sabiedrība, kas sevi dēvē par musulmaņu sabiedrību, joprojām var atrasties džahilijā. Kutbs uzskatīja, ka Ēģiptes sociālajā sistēmā, kurā viņš dzīvoja, dominē džahilija, tāpēc, viņaprāt, tā bija jāgāž. [15]

Šāda džihāda un džahilijas interpretācija atspoguļo marksisma šķiru cīņas filozofiju. Kutbs apgalvoja, ka vecā džahilijas sabiedrība cilvēkiem bija uzspiesta un tās rezultātā viņiem bija atņemta brīvība. Šiem paverdzinātajiem cilvēkiem – kas marksismā ir analogi strādnieku šķirai – bija tiesības uzsākt džihādu, lai gāztu džahilijas varu. Kutbs aicināja uz džihādu kā līdzekli visas cilvēces – gan musulmaņu, gan nemusulmaņu – atbrīvošanai. [16] Kad Kutba darbi tika publicēti, daudzi ietekmīgi musulmaņu līderi uzskatīja, ka viņš ir pārkāpis robežu, un nosodīja viņa idejas kā ķecerību. [17]

Kutbs jau sen uzturēja kontaktu ar Nāseru, sociālistiski orientētās Brīvo virsnieku kustības [revolucionāri noskaņotu ēģiptiešu nacionālistu virsnieku grupas] līderi un vēlāk ilggadējo Ēģiptes prezidentu. 1952. gadā Nāsers sarīkoja militāro apvērsumu un gāza Muhameda Alī dinastiju – prorietumnieciski noskaņotu monarhiju. Tiek uzskatīts, ka šo sociālistiski revolucionāro valsts apvērsumu kopā ar Nāseru bija plānojuši Kutbs un Musulmaņu brālība. Tomēr, lai gan Kutbs cerēja, ka Nāsers izveidos islāma režīmu, Nāsers izvēlējās laicīgas, nevis reliģiskas valsts pārvaldes ceļu un 1954. gadā sāka apspiest Brālību.

Kutbs un Brālība gatavojās nogalināt Nāseru, taču sazvērestība neizdevās, un Kutbs nonāca ieslodzījumā. Pirmajos ieslodzījumā pavadītajos gados viņš tika nežēlīgi spīdzināts, bet, kad apstākļi kļuva vieglāki, viņam atļāva rakstīt. Divus savus nozīmīgākos darbus – "Korāna ēnā" un "Ceļazīmes" – Kutbs sarakstīja būdams ieslodzījumā. Šajās divās grāmatās, kurās aprakstīti viņa uzskati par Korānu, islāma vēsturi, Ēģipti un Rietumu sabiedrību, ir pilnībā izklāstītas viņa antisekulārās un pret Rietumiem vērstā ekstrēmisma idejas. Kad Kutbs tika atbrīvots no ieslodzījuma, viņš palika Ēģiptē un vēlāk atkal nonāca ieslodzījumā. 1966. gadā viņu notiesāja un pakāra par līdzdalību sazvērestībā ar mērķi nogalināt Nāseru. Kutbs ar lepnumu devās uz karātavām, gatavojoties kļūt par reliģisko mocekli.

Aimans az Zavāhirī, kas kļuva par Al Kāidas līderi pēc bin Lādina nāves, uzskatīja, ka tieši Kutba nāvessods bija tas, kas aizdedzināja džihāda ekstrēmisma uguni. [18] Kā norādīja terorisma apkarošanas eksperts Viljams Makants no ASV Militārās akadēmijas Vestpointā, islāma ekstrēmisti bieži atsaucas uz Kutba mācībām un uzskata sevi par viņa "garīgajiem mantiniekiem". [19] Tuvo Austrumu eksperts Hasans Hasans 2016. gada ziņojumā par teroristu grupējumu "Islāma valsts" citēja tās atbalstītāju vidū populāru teicienu par šī teroristu grupējuma pamatdoktrīnas izcelsmi: "Islāma valsts ideju izstrādāja Saijeds Kutbs, to sludināja Abdullāhs Azzāms, un globalizēja Usāma bin Lādins". [20]

b) Džihāda ļeņiniskais avangards

Vēl viens marksistisks jēdziens, ko Kutbs pārņēma, bija "viltus apziņas" jēdziens, ar ko tiek saprasts tas, ka vienkāršās masas pārņem valdošās šķiras ideālus un kultūru. Saskaņā ar šo koncepciju tas neļauj masām apzināties savu apspiestību un gāzt kapitālismu, lai iedibinātu sociālismu. Kutbs uzskatīja, tie, kas dzīvo "vecajā sabiedrībā" – džahilijā, neapzinās, ka viņi ir vergi, un tieši tāpēc neiesaistās džihādā, lai atbrīvotos no verdzības. [21]

Viens no nozīmīgākajiem Ļeņina darbiem ir brošūra ar nosaukumu "Ko darīt?", kurā viņš apgalvo, ka strādnieku šķira neapzināsies komunisma nepieciešamību, ja vien viņu uz to nevadīs elitāra revolucionāru grupa. Saskaroties ar to pašu jautājumu savā krusta karā pret džahiliju, Kutbs vērsās pēc atbildes pie Ļeņina.

Kutba darbi ir pilni ar vārdiem, kas pazīstami marksisma-ļeņinisma sekotājiem, piemēram, "avangards", "valsts", "revolūcija" un tamlīdzīgi. Situācija un izaicinājumi, ar kuriem saskārās Ļeņins, rakstot šo brošūru, līdzinās apstākļiem, kādos atradās Kutbs, izstrādājot savu radikālo ideoloģiju. Ļeņins visas cerības uz veiksmīgu revolūciju lika uz proletāriešu avangarda partiju – ļoti disciplinētu elitāru organizāciju, kuras uzdevums būtu pārraudzīt revolūciju un vadīt masas, un viņš pilnībā noraidīja domu, ka komunisms varētu triumfēt, ja tā aģenti vienkārši darbotos kopā ar visu sabiedrību. Kutbs nokopēja šo teoriju un aizstāja Ļeņina politisko partiju ar islāma ekstrēmistu organizācijām.

Ļeņins, liekot uzsvaru uz organizācijas un avangarda koncepciju, skaidri nodalīja spontānu un apzinātu rīcību, kā arī ieviesa partijas veidošanas ideju. Ļeņins uzskatīja, ka, rīkojoties spontāni, strādnieki spēj izvirzīt vienīgi virspusējas prasības, piemēram, algas paaugstināšanu un astoņu stundu darba dienu, jo viņiem trūkst izpratnes par nepieciešamību atbrīvot visu cilvēci. Ļeņins bija pārliecināts, ka ārējais avangards (kas galvenokārt sastāvēja no buržuāzijas intelektuāļiem, kuriem bija pieejama izglītība) ir nepieciešams, lai uzkurinātu un indoktrinētu strādniekus, pārliecinot tos, ka revolūcija ir viņu vienīgais glābiņš, un ka tikai atbrīvojot visu cilvēci, viņi paši varēs kļūt brīvi. Lai pilnībā izmantotu šo avangardu, ir nepieciešama labi saliedēta politiskā partija, kas organizētu tā darbību un nodrošinātu tā dalībniekiem iespējas darboties pagrīdē kā profesionāliem revolucionāriem. [22]

Glenns Robinsons, asociētais profesors Jūras kara flotes maģistrantūras studiju skolā Montereijā, Kalifornijā, un Bērkli universitātes Tuvo Austrumu studiju centra pētnieks, par radikālo islāmu izsakās šādi: "Mūsdienu džihādisms ir izteikti ļeņinisks. Lai gan acīmredzamu iemeslu dēļ džihāda ideologi neatsaucas uz Ļeņinu kā uz iedvesmas avotu, viņu, jo īpaši Saijeda Kutba, koncepcijas un loģika liecina par šo ietekmi. Tā kā Kutbs 20. gadsimta 40. gados bija mācījies Ēģiptē, viņš noteikti bija iepazinies ar Ļeņina darbiem. Divi galvenie Kutba jēdzieni ir aizgūti tieši no Ļeņina: džamā (avangards) un manhadž (programma). … Ļeņina stingrā pārliecība, ka avangardam ir nepieciešama detalizēta un konsekventa programma revolūcijas īstenošanai un tās nostiprināšanai, atspoguļojās – islāma kontekstā – arī Kutba darbos."

Balstoties uz ļeņinisma pamatprincipiem, Kutbs aicināja izveidot ļeņinisma avangarda partijas musulmaņu versiju. "Kutbs izvirzīja tieši tādu pašu argumentu attiecībā uz musulmaņu pasauli," rakstīja Robinsons. "Lielākā daļa musulmaņu bija tik ļoti iesaistīti netaisnīgajā un pret islāmu vērstajā valdības sistēmā un tik ļoti tās samaitāti, ka nezināja, kad un kā ķerties pie ieročiem un vērsties pret valsti. Lai organizētu tiešas darbības pret valsti, bija nepieciešams uzticamu džihādistu avangards." [23]

Šim avangardam, kuru veido ekstrēmisti jeb, kā tos sauca Kutbs "īstenie musulmaņi", ir revolucionāra misija – atbrīvot visus musulmaņus un cilvēci kopumā. Avangardam ir jādod spēcīgs trieciens viltus musulmaņiem, jārīkojas saskaņā ar islāma ideoloģiju Kutba interpretācijā, jāizveido jauna valsts, kas balstās uz šo islāmismu, un, izmantojot vardarbību, jāuzspiež islāms pārējai pasaulei.

Papildus ļeņiniskajam avangardam Kutba teorija ietver arī tādas utopiskas idejas kā "sociālā vienlīdzība" un šķiru likvidēšana. [24] Šie aspekti saskan ar komunisma izvirzītajiem mērķiem.

Pēc Kutba nāves viņa jaunākais brālis Muhameds Kutbs turpināja publicēt viņa darbus. Grāmata "Islāma un kapitālisma cīņa", kas izdota 1993. gadā, vēlreiz apliecina to, ka Kutbs iedvesmojās no komunistiskajām idejām. Grāmatā Kutbs pārliecinoši apgalvo, ka islāms ir "unikāla, konstruktīva un pozitīvistiska ‘akīda’ [ticība], kas izveidojās un attīstījās, apvienojot kristietību un komunismu, un kas vispilnīgākajā veidā apvieno un ietver visus to (t.i. kristietības un komunisma) mērķus, papildinot tos ar harmoniju, līdzsvaru un taisnīgumu." [25]

c) Radikālā islāma komunistiskā būtība

Šķiru cīņa ir vēl viena marksistiska ideja, kurai radikālajā islāmā ir centrālā nozīme. Markss visu savu dzīvi centās saasināt konfliktu starp proletariātu un buržuāziju līdz neatgriezeniskam punktam, lai pēc tam šo konfliktu "atrisinātu" ar revolūcijas palīdzību. Islāma ekstrēmisti rīkojas līdzīgi.

Pasaules Tirdzniecības centra Manhetenā sagraušana pati par sevi nekādi nepalīdzēja īstenot Kutba iecerēto vienoto musulmaņu pasauli, taču tā kalpoja kā līdzeklis konflikta saasināšanai starp Rietumu un musulmaņu pasauli. Teroristu uzbrukumu mērķis bija izraisīt Rietumu sabiedrībā naidu pret musulmaņiem, kas savukārt motivētu musulmaņus veikt vēl vairāk uzbrukumu. [26] Ekstrēmistu metodes spoguļo Marksa un Ļeņina veicināto konfliktu starp proletariātu un buržuāziju, lai radītu apstākļus, kas nepieciešami revolūcijas uzsākšanai.

Kutba teorijas ir daudz līdzīgākas komunisma idejām nekā tradicionālajam islāmam. Lai gan islāma ekstrēmisti apgalvo, ka to reliģija ir pret komunismu, patiesībā viņi ir pārņēmuši komunistiskās revolucionārās doktrīnas galvenās idejas. Kā atzīmēja žurnālists Čaks Morss: "Īstais ienaidnieks, ar ko saskaras brīvā pasaule, joprojām ir komunisms. … Radikālais islāms nav nekas cits kā komunisms, kas ietērpts islāma tradicionālajā tērpā. Tas pats komunistiskais ienaidnieks, kas grauj Eiropu … ir iesakņojies arī islāma pasaulē un pārveidojis lielu daļu islāma elites." [27]

Somu politiskais vēsturnieks Antero Leitzingers uzskata, ka mūsdienu terorisms aizsākās ap 1967. gadu, attīstoties līdz ar starptautisko komunistisko kustību. Kad 20. gadsimta 60. gados radikālās studentu kustības izvērsa savu darbību, studenti no musulmaņu valstīm, kuri studēja Rietumos, ietekmējās no kreiso idejām un atgriezās mājās, atvedot sev līdzi tādas koncepcijas kā vardarbīga revolūcija. [28]

1974. gadā Abdulla Šleifers, kurš pieņēma islāmu un vēlāk kļuva par profesoru mediju pētniecības jomā Amerikas Universitātē Kairā, iepazinās ar topošo Al Kāidas līderi Zavāhirī. Zavāhirī, kurš tajā laikā studēja medicīnu Kairas Universitātē, lepojās, ka islāma ekstrēmistu grupējumi ir savervējuši daudzus biedrus no prestižām izglītības iestādēm, piemēram, medicīnas un inženierzinātņu augstskolām. Šleifers sacīja, ka 20. gadsimta 60. gados šajās augstskolās bija liels skaits jauno marksistu un radikālais islāms bija vienkārši jauna tendence studentu sacelšanās kustībā. Šleifers sacīja Zavāhirī: "Klausies, Aiman, es esmu bijušais marksists. Kad tu runā, es jūtos tā, it kā atkal būtu atgriezies partijā. Man nešķiet, ka esmu kopā ar tradicionālu musulmani." [29]

Interesanti, ka daudzi novērotāji radikālo islāmu saista ar fašismu (islāma fašismu) un dažādu iemeslu dēļ nepiemin tā komunistiskās saknes. Fašisms ir nacionālsociālisma forma, bet sociālisms ir komunisma pirmais posms, kā teikuši Ļeņins un citi. Komunisms pēc savas būtības ir starptautisks un tā mērķis ir komunistiskās revolūcijas visā pasaulē. Aplūkojot radikālo islāmu no plašāka skatpunkta, ņemot vērā tā pamatnostādnes un ideoloģiju, kļūst skaidrs, ka tam ir daudz kopīga ar komunismu.

d) Kutbs un terorisma uzplaukums

Kutba darbi ietekmēja daudzus jaunos arābus, tostarp palestīniešu zinātnieku un Al Kāidas līdzdibinātāju Abdullāhu Jūsufu Azzāmu. [30] 11. septembra teroraktu izmeklēšanas komisijas ziņojumā Azzāms tiek dēvēts par "Kutba mācekli", un tajā aprakstīta arī Kutba ietekme uz bin Lādina pasaules uzskatu. [31]

Kutba jaunākais brālis Muhameds kļuva par islāma studiju profesoru Saūda Arābijā un bija atbildīgs par jau mirušā Kutba teoriju rediģēšanu, publicēšanu un popularizēšanu. Bin Lādins regulāri apmeklēja Muhameda iknedēļas publiskās lekcijas un lasīja Kutba grāmatas.

Zavāhirī stāstīja, ka jaunībā viņš no sava tēvoča vairākkārt dzirdējis cik dižens cilvēks bijis Kutbs un kādas ciešanas viņš pārdzīvojis cietumā. [32] 1966. gadā, kad Kutbs tika pakārts, tobrīd 15 gadus vecais Zavāhirī palīdzēja izveidot pagrīdes šūniņu, kuras mērķis bija gāzt valdību un izveidot islāma valsti. Zavāhirī savos memuāros rakstīja: "Nāsera režīms uzskatīja, ka islāma kustība ir saņēmusi nāvējošu triecienu, kad tika nogalināts Saijeds Kutbs un viņa biedri. … Taču aiz šķietami mierīgās fasādes norisinājās tieša mijiedarbība ar Saijeda Kutba idejām un mūsdienu islāma džihāda kustības kodola veidošanās Ēģiptē." [33] Vēlāk Zavāhirī pievienojās 70. gados izveidotajam Ēģiptes Islāma džihāda grupējumam un kļuva par bin Lādina padomnieku, kā arī nozīmīgu Al Kāidas locekli, galu galā pārņemot tās vadību pēc bin Lādina nāves.

Sunnītu musulmaņu pasaulē Kutbs ir ietekmīgākais radikālais domātājs. [34] Viņa darbos ir atrodamas praktiski visas galvenās sunnītu džihādistu grupējumu koncepcijas un ideoloģiskās inovācijas. [35] Lai gan dažādi džihādistu grupējumi var atšķirties pēc formas, tie visi izmanto vardarbību, lai zem islāma karoga īstenotu savus politiskos mērķus. [36]

Tādi terora akti kā Ēģiptes prezidenta Anvara Sādāta slepkavība 1981. gadā, ko veica Ēģiptes Islāma džihāds, un Ēģiptes teroristu grupējuma Al-džamā Al-islāmija uzbrukumi valdības amatpersonām, laicīgajiem intelektuāļiem, Ēģiptes kristiešiem un tūristiem 90. gados – tie visi bija soļi ceļā uz Kutba vīzijas īstenošanu. [37]

Radikālās džihādistu grupas, kas vadās pēc Kutba ideoloģijas, pieder salafītu-džihādistu teroristu kategorijai. Saskaņā ar ASV bāzētā pētījumu centra Rand Corporation ziņojumu 2013. gadā pasaulē bija gandrīz 50 salafītu džihādistu grupējumi, no kuriem lielākā daļa atradās Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos. [38] Grāmatas "Islāma valsts pasaules uzskats: ISIS un kalifāta ideoloģija" autors Roberts Manns nosauca Kutbu par "20. gadsimta politiskās kustības, ko tagad dēvē par salafītu džihādismu, tēvu un Islāma valsts teroristu grupējuma pionieri", piebilstot, ka, lai gan Kutbs nebija tieši atbildīgs par islāma valsts izveidi, viņš ielika pamatakmeni ceļam, kas galu galā noveda pie šā mērķa sasniegšanas. [39]

Lai gan dažādajām islāma ekstrēmistu organizācijām trūkst vienotas vīzijas un tās ir ieslīgušas ideoloģiskās iekšējās cīņās, tām visām ir viena kopīga iezīme: būtībā tās ir pārņēmušas Kutba agresīvo džihāda formu – komunistisko revolūciju citādākā izpausmē.

e) Kā komunisms padarīja par upuriem parastos musulmaņus

Lai gan ekstrēmistu grupējumi darbojas islāma vārdā, visvairāk no tā cieš tieši musulmaņu sabiedrība. Tas ir tāpēc, ka terorisma – tāpat kā komunisma – patiesā motivācija ir vēlme nogalināt un iznīcināt, neatkarīgi no tā, kādi būtu virspusējie aizbildinājumi.

Stratēģisko un starptautisko pētījumu centra 2017. gada ziņojumā "Islāms, terorisma un vardarbīgā ekstrēmisma tendences" norādīts, ka "gandrīz visos gadījumos, kad ekstrēmisti uzbrūk cilvēkiem, tie ir musulmaņi, kas nogalina vai ievaino citus musulmaņus".

Ziņojumā teikts, ka "kopumā 83 % no islāma ekstrēmistu uzbrukumiem un 90 % no visiem bojāgājušajiem bija reģistrēti valstīs, kurās pārsvarā dzīvo musulmaņi", tāpat arī lielākā daļa teroristu-pašnāvnieku uzbrukumu ir notikuši šādās valstīs. Ja aplūko piecus visļaunākos teroristu grupējumus pasaulē 2016. gadā, četri no tiem bija islāma ekstrēmisti. Kopumā 88 % no 2 916 uzbrukumiem un 99 % no 14 017 nāves gadījumiem, ko izraisīja pieci galvenie vainīgie, bija islāma ekstrēmistu roku darbs." [40]

ASV Valsts departamenta "2018. gada ziņojumā par terorismu" minēti kopumā 8093 teroristu uzbrukumi, kas tajā gadā notika visā pasaulē un kuros dzīvību zaudēja 32 836 cilvēki. Terorakti galvenokārt notika valstīs un reģionos, ko pārsvarā apdzīvo musulmaņi: "2018. gadā terorakti notika 84 valstīs un teritorijās. Aptuveni 85 % no visiem incidentiem notika trīs ģeogrāfiskajos reģionos: Tuvajos Austrumos, Dienvidāzijā un Subsahāras [Melnajā] Āfrikā. 2018. gadā visvairāk teroraktu notika Afganistānā, Sīrijā, Irākā, Indijā, Nigērijā, Somālijā, Filipīnās, Pakistānā, Jemenā un Kamerūnā. Šajās 10 valstīs notika 71 % no kopējā incidentu skaita un 81 % no visiem nāves gadījumiem, kas saistīti ar teroristu uzbrukumiem." [41]

Teroristu uzbrukumi Rietumu valstīs prasīja daudz mazāk cilvēku dzīvību. Kato institūta 2019. gada ziņojumā norādīts, ka no 3 518 slepkavībām, ko teroristi izdarījuši ASV teritorijā laika posmā no 1975. līdz 2017. gadam, 3 037 izdarīja teroristi, kas dzimuši ārvalstīs. Šajā skaitā ir iekļauti tie 2979 cilvēki, kurus nogalināja 11. septembra terorakta veicēji. [42]

4. Ķīnas Komunistiskās partijas atbalsts terorismam

Ķīnas Komunistiskā partija jau sen atbalsta teroristu aktivitātes ārzemēs, tostarp palestīniešu teroristu līdera Arafāta darbības. Būdams viens no pirmajiem, kas izmantoja komerciālo lidmašīnu nolaupīšanas taktiku, Arafāts vērsās pret ASV bruņotajiem spēkiem un vēlāk kļuva arī par bin Lādina iedvesmas avotu.

a) Ķīnas Komunistiskās partijas atbalsts Jāsira Arafāta teroristiskajai darbībai

1959. gadā Arafāts aizsāka Palestīnas Nacionālās atbrīvošanas kustību, kas pazīstama arī kā Fatah, 1988. gadā pasludinot Palestīnu par neatkarīgu valsti. Līdz savai nāvei 2004. gadā Arafāts bija dažādu palestīniešu militāro organizāciju līderis. Viņš bija arī ĶKP mīlulis, 14 reizes apmeklēja Ķīnu un tikās ar daudziem Ķīnas komunistu līderiem, tostarp Mao Dzedunu, Džou Eņlaju, Denu Sjaopinu un Dzjanu Dzemiņu.

1964. gadā Arafāts nodibināja Fatah militāro spārnu al-‘Asifah (Vētra), bet pēc tam nekavējoties devās uz Pekinu, lai tiktos ar Ķīnas premjerministru Džou Eņlaju. Džou aicināja Arafātu pievērst uzmanību stratēģijai un neizmantot pretēju efektu raisošus lozungus, piemēram, tos, kuros aicināts uz Izraēlas pilnīgu iznīcināšanu. [43]

Papildus ieroču piegādēm un finansiālajam atbalstam Pekina bieži konsultēja Palestīnu par to, kā risināt konfliktu ar ASV un Izraēlu, vienlaikus paplašinot savu ietekmi starptautiskajā arēnā. ĶKP arī uzaicināja palestīniešus uz apmācībām Ķīnā.

1965. gada janvārī Arafāts, izmantojot savus partizānu formējumus, pieteica karu Izraēlai Palestīnas ziemeļos, un tā paša gada maijā Palestīnas atbrīvošanas organizācija (PAO) izveidoja biroju Pekinā. Ķīnas Tautas Republika (ĶTR) piešķīra PAO birojam diplomātisko statusu un atklāti atbalstīja PAO dažādās starptautiskās arēnās.

1988. gada novembrī, kad Arafāts paziņoja par Palestīnas valsts neatkarību, Pekina to nekavējoties atzina un nodibināja diplomātiskās attiecības.

Arafāts un toreizējais ĶKP ģenerālsekretārs Dzjans Dzemiņs apmeklēja viens otru 2000. un 2001. gadā – laikā, kad starp Izraēlu un palestīniešu grupējumiem izcēlās plaša mēroga asiņaini konflikti. Izraēla vairākkārt nosodīja Arafātu par viņa lomu vardarbības veicināšanā. Ar ĶKP atbalstu Arafāts spēja stāties pretī ASV un Izraēlai, vienlaikus vēl vairāk destabilizējot Tuvos Austrumus.

PAO piederīgās organizācijas bija iesaistītas dažādās atklātās un pagrīdes militārās teroristiskās aktivitātēs. Viņi apgalvoja, ka vardarbīga revolūcija ir vienīgais veids, kā atbrīvot valsti. Arafāts uzturēja ļoti ciešas attiecības ar komunistisko valstu vadītājiem un tikās ar Sociālistiskās Internacionāles pārstāvjiem. Fatah pildīja novērotāja statusu Eiropas Sociālistu partijā.

1970. gadā PAO veica atentāta mēģinājumu pret Jordānijas karali Huseinu bin Talalu un neveiksmīgu valsts apvērsumu Jordānijā. Tā paša gada septembrī PAO nolaupīja piecas komerciālās lidmašīnas – četras, kas lidoja uz Ņujorku, un vienu, kas lidoja uz Londonu –, šis notikums tika nodēvēts par lidmašīnu nolaupīšanu Dousona laukā. Kāds terorists apgalvoja, ka lidmašīnas sagrābšana ir efektīvāka nekā simts izraēliešu nogalināšana kaujas laukā.

1972. gadā Fatah atzars – teroristu grupējums "Melnais septembris" Minhenes olimpisko spēļu laikā noslepkavoja 11 Izraēlas sportistus. Viens no teroristiem bija Ali Hasans Salame, Fatah drošības dienesta vadītājs un viens no Arafāta uzticamākajiem palīgiem. Līdz ar uzbrukumā nogalinātajiem izraēliešiem bojā gāja arī viens Rietumvācijas policists. [44]

ASV un Izraēla vainoja Arafātu par vairāku teroristu uzbrukumu organizēšanu Tuvajos Austrumos. 1987. gadā Baltais nams atzina PAO par teroristisku organizāciju un slēdza PAO informācijas biroju Vašingtonā.

b) Ķīnas Komunistiskās partijas saiknes ar Al Kāidu

Lielākajai daļai cilvēku visā pasaulē 11. septembra terorakti bija šokējoša traģēdija. Taču kontinentālajā Ķīnā – sākot no interneta forumiem un tērzētavām līdz pat universitāšu kafejnīcām – daudzi cilvēki atbalstīja teroristus, rakstot tādus komentārus, kā piemēram: "Labi darīts!" un "Mēs pilnībā atbalstām pret ASV vērstos soda pasākumus." Aptaujā, kurā piedalījās 91 701 cilvēks un kuru veica lielākais Ķīnas interneta uzņēmums NetEase, tikai 17,8 % respondentu pauda stingru nosodījumu teroristu uzbrukumiem, savukārt lielākā daļa cilvēku kā atbildi uz šo traģēdiju izvēlējās atbildes variantu "pret ASV" vai "labākais vēl tikai priekšā". [45]

Ķīnieši, kas priecājās par 11. septembra notikumiem, etniskās piederības, reliģijas vai izcelsmes ziņā nekādi nebija saistīti ar bin Lādinu vai radikālajiem musulmaņiem, taču viņu toksiskās domāšanas pamatā bija viens un tas pats. Tāpat kā islāma ekstrēmisti savā "svētajā karā", kas vērsts gan pret neislāma pasauli, gan pret "viltus" musulmaņiem, kurus esot apmānījusi džahilija, ĶKP veselus 70 gadus ir indējusi ķīniešu tautu ar naidu pret "šķiras ienaidniekiem" un indoktrinējusi tai izkropļoto komunistiskās partijas kultūru.

ĶKP skatījumā radikālo islāmu un komunismu vieno ne tikai ideoloģiskā līdzība. ĶKP uzturēja ciešas attiecības ar talibiem un Al Kāidu gan pēc tam, kad talibi pārņēma varu Afganistānā, gan arī laikā, kad talibi nodrošināja aizsardzību bin Lādinam. 1998. gadā, pēc tam, kad ASV ar spārnotajām raķetēm uzbruka Al Kāidas bāzēm, Ķīnas režīms esot samaksāja bin Lādinam 10 miljonus ASV dolāru par nesprāgušajām raķetēm, visticamāk, lai nozagtu šīs tehnoloģijas. [46][47]

Tajā pašā laikā ĶKP turpināja piegādāt slepenas militārās tehnoloģijas valstīm, kas sponsorē terorismu. 2000. gada beigās ANO Drošības padome ierosināja sankcijas pret Taliban, lai piespiestu to slēgt bin Lādina teroristu apmācības nometnes, taču ĶTR atturējās no balsojuma. Gluži otrādi, tā nosūtīja militāro personālu atbalstīt talibus, tūlīt pēc tam, kad ASV sāka gaisa triecienus Afganistānā.

Pēc 11. septembra notikumiem ASV izlūkdienesti ziņoja, ka ZTE un Huawei, divi lielākie Ķīnas tehnoloģiju uzņēmumi, kas ir saistīti ar Tautas atbrīvošanas armiju, palīdz Taliban militārajām vienībām veidot telekomunikāciju tīklu Afganistānas galvaspilsētā Kabulā. [48] Dienā, kad notika 11. septembra terorakti, Ķīnas un Taliban amatpersonas parakstīja līgumu par ekonomiskās un tehniskās sadarbības paplašināšanu. [49]

Savā 1999. gadā izdotajā grāmatā "Neierobežots karš" divi Ķīnas militārie virsnieki apspriež hipotētisku otro uzbrukumu Pasaules tirdzniecības centram Ņujorkā pēc 1993. gada neveiksmīgā spridzināšanas mēģinājuma, norādot, ka tas nostādītu ASV sarežģītas dilemmas priekšā. Grāmatas autori nosauc Al Kāidu par organizāciju, kas būtu spējīga īstenot šādu operāciju. [50] Neatkarīgi no tā, vai Ķīnas Komunistiskā partija bija informēta par 11. septembra notikumiem pirms to īstenošanas, režīma "neierobežota kara" koncepcija sniedza teorētiskus norādījumus bin Lādina turpmākajām operācijām. Turklāt 2004. gadā atklājās, ka Ķīnas izlūkdienesti bija izmantojuši fiktīvas kompānijas finanšu tirgos visā pasaulē, lai palīdzētu bin Lādinam piesaistīt līdzekļus un atmazgāt naudu. [51]

Berlīnes mūrim krītot, komunistiskais bloks piedzīvoja pilnīgu sabrukumu, un Ķīnas Komunistiskajai partijai nācās vienai pašai stāties pretī milzīgajam brīvās pasaules spiedienam. Tieši tad, kad ASV un brīvā pasaule sāka pievērsties komunistiskās tirānijas nosodīšanai, notika 11. septembra terorakti. Prioritātes krasi mainījās, un tā vietā sākās cīņa pret terorismu, kas deva ĶKP atelpu un ļāva komunismam atgūt spēkus.

Radikālā islāma terorisma draudi lika ASV novirzīt savus resursus un uzmanību prom no pastāvīgajiem komunisma draudiem, neļaujot brīvajai pasaulei risināt ar Ķīnas Komunistiskās partijas bezprecedenta pārkāpumiem saistītās problēmas. Kamēr Rietumu pasaule karoja Tuvajos Austrumos, starp Ķīnu un ASV klusi norisinājās plaša mēroga kapitāla pārvietošana, dodot iespēju citai komunistiskai lielvarai pacelties tur, kur bija sabrukusi Padomju Savienība.

5. Terorisma un Rietumu kreiso radikāļu satuvināšanās

Pēc 11. septembra teroraktiem radikālie kreisā spārna intelektuāļi rietumos priecājās par šo notikumu un aizstāvēja vainīgos. Dažas dienas pēc uzbrukumiem kāds itāļu dramaturgs un Nobela prēmijas laureāts literatūrā sacīja: "Lielie spekulanti [Volstrītā] peldas ekonomikā, kas katru gadu nogalina desmitiem miljonu cilvēku, padarot tos nabadzīgus – tad ko gan nozīmē 20 000 bojāgājušo Ņujorkā?" [52] Kolorādo Universitātes Bolderā profesors nodēvēja tos, kas gāja bojā Pasaules tirdzniecības centrā, par "mazajiem Eihmaņiem" (atsaucoties uz vienu no nacistu holokausta arhitektiem), apgalvojot, ka upuri bija daļa no "tehnokrātiskā korpusa, kas atrodas Amerikas globālās finanšu impērijas pašā sirdī", un liekot noprast, ka šie uzbrukumi bija taisnīgs sods. [53]

2003. gada 11. februārī, vienu mēnesi pirms tam, kad ASV uzbruka Irākai, bin Lādins televīzijas kanālā "Al-Jazeera" atskaņoja audiomateriālu, kurā teica, ka "nebūtu nekāds ļaunums, ja musulmaņu intereses sakristu ar sociālistu interesēm cīņā pret krustnešiem", un aicināja cilvēkus ielās cīnīties pret ASV karaspēku. [54]

Cerībā atturēt ASV no militāro operāciju veikšanas Afganistānā un Irākā, kā arī vēlāk traucēt tās pasākumus cīņā pret terorismu, dažādas radikālas kreiso spēku organizācijas uzsāka plaša mēroga pretkara kustību. Lielākā daļa 2001. gadā dibinātās, pazīstamās pretkara organizācijas "Rīkojies, lai apturētu karu un izbeigtu rasismu" (Act Now to Stop War and End Racism, ANSWER) biedru ir sociālisti, komunisti, kreisie vai progresīvie. Daudziem tās dibinātājiem bija saikne ar "Starptautisko Rīcības centru" un "Pasaules Strādnieku partiju" – radikālu komunistisku organizāciju, kas atbalsta Ziemeļkorejas režīmu. Tādējādi ANSWER ir staļinistiskā komunisma atbalstītāju galvenā organizācija. Pretkara kustībā piedalījās arī organizācija "Ne mūsu vārdā" – "Revolucionārās komunistiskās partijas" priekšgalā stāvoša organizācija, kas ir ar Ķīnas komunistisko režīmu saistīta marksistiski-ļeņinistiska partija. [55]

Savā 2004. gadā izdotajā grāmatā "Nešķīstā alianse: Radikālais islāms un amerikāņu kreisie" amerikāņu zinātnieks Deivids Horovics aprakstīja zemisko saikni starp kreisajiem radikāļiem un islāma ekstrēmistiem. Kā liecina viņa analīze, radikālie kreisie visā pasaulē ir darbojušies kā islāma džihādistu netieši aizstāvji. [56]

Tikšanās laikā ar Hezbollah pārstāvjiem kāds pazīstams kreisā spārna profesors paziņoja, ka ASV ir "viena no galvenajām terorismu atbalstošajām valstīm". [57] Kolumbijas Universitātes antropoloģijas profesors aptuveni 3000 studentu lielai auditorijai paziņoja, ka viņš "personīgi vēlētos redzēt miljons Mogadīšo", atsaucoties uz 1993. gada kauju Somālijas galvaspilsētā Mogadīšo, kuras laikā kaujinieki, kas, domājams, bija apmācīti Al Kāidā, nogalināja 18 ASV speciālo uzdevumu vienības karavīrus. Profesors arī pauda cerību, ka amerikāņu karavīri nogalinās viens otru. [58]

Daži kreisā spārna pārstāvji ir palīdzējuši teroristiem tiešā veidā. 1995. gadā Omārs Abdel-Rahmāns tika notiesāts par līdzdalību sazvērestībā, ar mērķi 1993. gadā uzspridzināt Pasaules tirdzniecības centru. Vienam no viņa aizstāvjiem – advokātei Linnai Stjuartei 2006. gadā tika piespriests cietumsods par to, ka viņa palīdzēja slepus nogādāt Abdel-Rahmāna vēstījumus viņa sekotājiem Tuvajos Austrumos, kuros viņiem tika dots rīkojums turpināt teroristiskās darbības. Stjuarte kļuva par kreiso spēku politisko elku, un viņu vairākkārt aicināja uzstāties ar lekcijām studentu pilsētiņās. [59]

Atbalsts teroristiem cīņā pret Rietumu demokrātisko sabiedrību ir daļa no radikālo kreiso spēku ilgtermiņa mērķa – iznīcināt un pārņemt Rietumu sabiedrību no iekšienes. Kreisie ir gatavi izmantot jebkādus līdzekļus, kas palīdzēs sasniegt šo mērķi. Lai gan virspusēji raugoties rietumu kreiso ideoloģijai nav nekādas redzamas saistības ar radikālo islāmu, to kopējās saknes slēpjas komunisma rēga naidā un cīņaskārē.

6. Terorisma pamatcēloņu novēršana

Sākot no Parīzes komūnas un Ļeņina īstenotās vardarbības institucionalizācijas, līdz pat Ķīnas Komunistiskās partijas organizētajām vajāšanām – komunisms vienmēr ir izmantojis terorismu, lai sasniegtu savus mērķus. Teroristi pielieto vardarbību, lai izraisītu sabiedrībā haosu, un sēj bailes, lai pakļautu cilvēkus savai kontrolei. Lai sasniegtu savus mērķus, viņi ignorē vispārcilvēciskās morālās vērtības.

Komunisma saknes var saskatīt mūsdienu teroristu grupu pamatidejās un metodēs, jo tieši komunistiskā ideoloģija ir to ļauno nodomu teorētiskais pamats.

Papildus tam, ārpus teritorijām, kuras tieši kontrolē komunistiskie režīmi, komunisms ir manipulējis ar dažādām grupām un indivīdiem, lai tie veiktu terora aktus, tādējādi sējot haosu visā pasaulē un radot dūmu aizsegu, lai dezorientētu un mulsinātu savus pretiniekus.

Kopš Aukstā kara beigām radikālā islāma terorisms ir kļuvis par galveno starptautisko konfliktu iemeslu. Taču, kamēr ASV un tās sabiedrotie iesaistījās dārgās un ilgstošās militārās operācijās Tuvajos Austrumos, Ķīnas komunistiskais režīms klusi strādāja, lai kļūtu par lielvaru, kas spēj mest izaicinājumu brīvajai pasaulei. Haoss, kas pārņēma Tuvos Austrumus un citus reģionus, novērsa Rietumvalstu valdību un sabiedrības uzmanību no arvien pieaugošajiem komunisma draudiem, kā arī no ĶKP bezprecedenta noziegumiem pret cilvēci, neraugoties uz to, ka tai bija ciešas ekonomiskās un kultūras saites ar Rietumiem.

Komunisms, kura būtība ir naids un cīņa, ir galvenais terorisma cēlonis visā pasaulē. Lai gan plašsaziņas līdzekļi galveno uzmanību pievērš teroristu uzbrukumiem, kas vērsti pret Rietumu sabiedrību, lielākā daļa islāma ekstrēmistu upuru ir parastie musulmaņi, kuri dzīvo islāma valstīs. Tāpat kā gandrīz visi no tiem, vairāk nekā 100 miljoniem cilvēku, kas gāja bojā komunisma dēļ, bija komunistu varai pakļautu valstu iedzīvotāji.

Kamēr netiks izrautas komunisma indīgās saknes, cilvēcei nebūs nevienas mierīgas dienas. Tikai apzinoties komunisma lomu šajās teroristu aktivitātēs, kas plosa mūsu pasauli, un nostājoties tradicionālo morālo vērtību un ticības pusē, ir iespējams likvidēt šo apdraudējumu un pabeigt "globālo karu pret terorismu".

Turpinājums sekos.

Atsauces

1. Brian Whitaker, "The Definition of Terrorism," The Guardian, May 7, 2001, https://www.theguardian.com/world/2001/may/07/terrorism.

2. Karl Kautsky, Terrorism and Communism: A Contribution to the Natural History of Revolution, trans. W. H. Kerridge (Manchester, United Kingdom: The National Labour Press Ltd., 1919), Marxists Internet Archive, piekļūts 2020. gada 5. maijā, https://www.marxists.org/archive/kautsky/1919/terrcomm/index.htm.

3. Felix Dzerzhinsky, as quoted in Michael Foley, Russian Civil War: Red Terror, White Terror, 1917–1922 (United Kingdom: Pen & Sword Books, 2018).

4. Sergei Melgunov, The Red Terror in Russia (United Kingdom: Hyperion Press, 1975), chap. 3.

5. Deborah Seward, "Statue of Soviet Intelligence Chief Pulled Down," The Associated Press, August 22, 1991, https://apnews.com/863f51d5087d19bee14a280626730385.

6. Stanislav Lunev, Through the Eyes of the Enemy: The Autobiography of Stanislav Lunev (Washington, DC: Regnery Publishing, Inc., 1998), 80.

7. Ion Mihai Pacepa, "Russian Footprints," National Review, August 24, 2006, https://www.nationalreview.com/2006/08/russian-footprints-ion-mihai-pacepa.

8. Ion Mihai Pacepa and Ronald Rychlak, Disinformation: Former Spy Chief Reveals Secret Strategies for Undermining Freedom, Attacking Religion, and Promoting Terrorism (Washington, DC: WND Books, 2013), 259–266.

9. Paul Berman, "The Philosopher of Islamic Terror," New York Times Magazine, March 23, 2003, https://www.nytimes.com/2003/03/23/magazine/the-philosopher-of-islamic-terror.html.

10. Raymond Ibrahim, "Ayman Zawahiri and Egypt: A Trip Through Time," The Investigative Project on Terrorism, November 30, 2012, https://www.investigativeproject.org/3831/ayman-zawahiri-and-egypt-a-trip-through-time.

11. Robert R. Reilly, The Roots of Islamist Ideology, Centre for Research Into Post-Communist Economies, February 2006, 4.

12. Berman, "The Philosopher."

13. Andrew McGregor, "Al-Qaeda’s Egyptian Prophet: Sayyid Qutb and the War on Jahiliya," Terrorism Monitor 1, no. 3 (May 4, 2005), https://jamestown.org/program/al-qaedas-egyptian-prophet-sayyid-qutb-and-the-war-on-jahiliya.

14. A. E. Stahl, "‘Offensive Jihad’ in Sayyid Qutb’s Ideology," International Institute for Counter-Terrorism, March 24, 2011, https://www.ict.org.il/Article/1097/Offensive-Jihad-in-Sayyid-Qutbs-Ideology#gsc.tab=0.

15. McGregor, "Al-Qaeda’s Egyptian Prophet."

16. Stahl, "‘Offensive Jihad.’"

17. McGregor, "Al-Qaeda’s Egyptian Prophet."

18. Dale Eikmeier, "Qutbism: An Ideology of Islamic-Fascism," Parameters, vol. 37, issue 1, http://www.dtic.mil/docs/citations/ADA485995.

19. William McCants, "Problems With the Arabic Name Game," Combating Terrorism Center, May, 22, 2006.

20. Hassan Hassan, The Sectarianism of the Islamic State: Ideological Roots and Political Context (Washington DC: Carnegie Endowment for International Peace, June 2016), 26, https://carnegieendowment.org/files/CP_253_Hassan_Islamic_State.pdf.

21. Roxanne L. Euben, "Mapping Modernities, ‘Islamic’ and ‘"Western,’" in Border Crossings: Toward a Comparative Political Theory, ed. Fred Dallmayr (Lanham, MD: Lexington Books, 1999), 20.

22. Vladimir Lenin, "What Is to Be Done?" in Lenin’s Selected Works, trans. Joe Fineberg and George Hanna (Moscow: Foreign Languages Publishing House, 1961), vol. 1, 119–271, Marxists Internet Archive, piekļūts 2020. gada 5. maijā, https://www.marxists.org/archive/lenin/works/1901/witbd.

23. Glenn E. Robinson, "Jihadi Information Strategy: Sources, Opportunities, and Vulnerabilities," in John Arquilla and Douglas A. Borer, eds., Information Strategy and Warfare: A Guide to Theory and Practice (London: Routledge, 2007), 92.

24. McGregor, "Al-Qaeda’s Egyptian Prophet."

25. Abdallah al-Qutbi, as quoted in "Impaling Leninist Qutbi Doubts: Shaykh Ibn Jibreen Makes Takfir Upon (Declares as Kufr) the Saying of Sayyid Qutb That Islam Is a Mixture of Communism and Christianity," TheMadKhalis.com, January 2, 2010, http://www.themadkhalis.com/md/articles/bguiq-shaykh-ibn-jibreen-making-takfir-upon-the-saying-of-sayyid-qutb-that-islam-is-a-mixture-of-communism-and-christianity.cfm.

26. Damon Linker, "The Marxist Roots of Islamic Extremism," The Week, March 25, 2016, http://theweek.com/articles/614207/marxist-roots-islamic-extremism.

27. Charles Moscowitz, Islamo-Communism: The Communist Connection to Islamic Terrorism (Boston: City Metro Enterprises, 2013).

28. Antero Leitzinger, "The Roots of Islamic Terrorism," The Eurasian Politician, no. 5 (March 2002), http://users.jyu.fi/~aphamala/pe/issue5/roots.htm.

29. Lawrence Wright, The Looming Tower: Al-Qaeda and the Road to 9/11 (New York: Knopf Publishing Group, 2006), 42.

30. Dawn Perlmutter, Investigating Religious Terrorism and Ritualistic Crimes (New York: CRC Press, 2003), 104.

31. National Commission on Terrorist Attacks Upon the United States, The 9/11 Commission Report (Washington DC: National Commission on Terrorist Attacks Upon the United States, 2004), 55, https://www.9-11commission.gov/report/911Report.pdf.

32. Wright, The Looming Tower, 36–37.

33. Lawrence Wright, "The Man Behind Bin Laden: How an Egyptian Doctor Became a Master of Terror," New Yorker, September 16, 2002, https://www.newyorker.com/magazine/2002/09/16/the-mn-behind-bin-laden.

34. Glenn E. Robinson, "The Four Waves of Global Jihad, 1979–2017," Middle East Policy 24, no. 3 (Fall 2017): 70, piekļūts, izmantojot Research Gate 2020. gada 5. maijā, https://www.researchgate.net/publication/319160351_The_Four_Waves_of_Global_Jihad_1979-2017.

35. Robinson, "Jihadi Information Strategy," 88.

36. Robinson, "The Four Waves of Global Jihad," 85.

37. Anthony Bubalo and Greg Fealy, "Between the Global and the Local: Islamism, the Middle East, and Indonesia," The Brookings Project on US Policy Towards the Islamic World, no. 9 (October 2005): 7, https://www.brookings.edu/wp-content/uploads/2016/06/20051101bubalo_fealy.pdf.

38. Seth G. Jones, A Persistent Threat: The Evolution of al Qa’ida and Other Salafi Jihadists (Santa Monica, CA: RAND Corporation, 2014), 64–65, https://www.rand.org/content/dam/rand/pubs/research_reports/RR600/RR637/RAND_RR637.pdf.

39. Robert Manne, "Sayyid Qutb: Father of Salafi Jihadism, Forerunner of the Islamic State," Australian Broadcasting Corporation, November 7, 2016, http://www.abc.net.au/religion/articles/2016/11/07/4570251.htm.

40. Anthony Cordesman, "Islam and the Patterns in Terrorism and Violent Extremism," Center for Strategic and International Studies, October 17, 2017, https://www.csis.org/analysis/islam-and-patterns-terrorism-and-violent-extremism.

41. Bureau of Counterterrorism and Countering Violent Extremism, Country Reports on Terrorism 2018 (Washington, DC: Department of State, 2019), https://www.state.gov/reports/country-reports-on-terrorism-2018.

42. Alex Nowrasteh, "Terrorists by Immigration Status and Nationality: A Risk Analysis, 1975–2017," Cato Institute, May 7, 2019, https://www.cato.org/publications/policy-analysis/terrorists-immigration-status-nationality-risk-analysis-1975-2017.

43. Shi Yanchun 時延春, "Zhou Enlai yu Zhongdong" 周恩來與中東 ["Zhou Enlai and the Middle East"], Party History in Review, issue 1 (2006), 7–8, http://waas.cssn.cn/webpic/web/waas/upload/2011/06/d20110602193952375.pdf. [ķīniski]

44. Stefan M. Aubrey, The New Dimension of International Terrorism (Zürich: vdf Hochschulverlag AG an der ETH, 2004), 34–36.

45. "911 kongbufenzi xiji shijian zhi hou: guonei yanlun zhaideng" 911恐怖分子袭击事件之后：国内言论摘登 ["A Sampling of Chinese Public Opinion Following the 9/11 Terrorist Attacks"], Modern China Studies, issue 4 (2001), http://www.modernchinastudies.org/us/issues/past-issues/75-mcs-2001-issue-4/596-911.html. [ķīniski]

46. Yitzhak Shichor, "The Great Wall of Steel: Military and Strategy," in S. Frederick Starr, ed., Xinjiang: China’s Muslim Borderland (London: Routledge, 2004), 149.

47. John Hooper, "Claims That China Paid Bin Laden to See Cruise Missiles," The Guardian, October 19, 2001, https://www.theguardian.com/world/2001/oct/20/china.afghanistan.

48. "Chinese Firms Helping Put Phone System in Kabul," The Washington Times, September 28, 2001, https://www.washingtontimes.com/news/2001/sep/28/20010928-025638-7645r.

49. Shichor, "The Great Wall of Steel," 158.

50. Qiao Liang 乔良 and Wang Xiangsui 王湘穗, Chao xian zhan 超限战 [Unrestricted Warfare], (Beijing: Zhongguo shehui chubanshe, 2005), chap. 2. [ķīniski]

51. D. J. McGuire, "How Communist China Supports Anti-US Terrorists," Association for Asian Research, September 15, 2005, https://web.archive.org/web/20110914053923/http://www.asianresearch.org/articles/2733.html.

52. Daniel Flynn, Why the Left Hates America: Exposing the Lies That Have Obscured Our Nation’s Greatness (United States: Crown Publishing Group, 2004).

53. "Ward Churchill" [profile], Discover the Networks, piekļūts 2020. gada 5. maijā, http://www.discoverthenetworks.org/individualProfile.asp?indid=1835.

54. Transcript of Osama bin Laden tape, BBC, February 12, 2003, piekļūts 2020. gada 9. jūnijā, http://news.bbc.co.uk/2/hi/middle_east/2751019.stm.

55. Jamie Glazov, United in Hate: The Left’s Romance With Tyranny and Terror (Los Angeles: WND Books, 2009), 164–165.

56. David Horowitz, Unholy Alliance: Radical Islam and the American Left (Washington DC: Regnery Publishing, Inc., 2004), 37.

57. Glazov, United in Hate, 159–176.

58. "Nicholas De Genova" [profile], Discover the Networks, piekļūts 2020. gada 5. maijā, http://www.discoverthenetworks.org/individualProfile.asp?indid=2189.

59. "Lynne Stewart" [profile], Discover the Networks, piekļūts 2020. gada 5. maijā, http://www.discoverthenetworks.org/individualProfi....

Avots: https://www.epochtimes.com/gb/18/6/7/n10464261.htm