Māksla aizsākās ar Dieva slavināšanu

Cilvēces vēsture ir ārkārtīgi gara. Tā kā senie cilvēki jau sen ir aizgājuši un nav atstājuši nekādas rakstiskas liecības, rodas iespaids, ka vēsture aptver tikai piecus tūkstošus gadu senu pagātni. Veicot arheoloģiskos pētījumus, ieklausoties leģendās un nododoties meditācijai, cilvēki var kaut ko uzzināt par aizvēsturiskajiem periodiem. Patiesībā cilvēces vēsture atkārtojas aptuveni ik pēc katriem pieciem tūkstošiem gadu, un visi šie piecus tūkstošus gadus ilgie vēstures posmi ir diezgan līdzīgi, tikai ar nelielām atšķirībām.

Tagadējās cilvēces vēsture sākās ar lielajiem plūdiem Fusji laikmetā, kā arī plūdiem Jao un Šuņa laikmetā, kas iezīmēja jaunu sākumu pēc stihiskām nelaimēm un katastrofām, kuras gandrīz pilnībā izdzēsa iepriekšējo civilizāciju. Izdzīvojušajiem Debesis izdzēsa atmiņas par iepriekšējām tehnoloģijām un zināšanām, tāpēc viņiem nācās sākt no paša pirmatnējā un primitīvākā akmens laikmeta – sākt visu no nulles. Tomēr izdzīvojušo cilvēku atmiņas par dievišķo, labestību un cilvēcību nevarēja tikt iznīcinātas. Saskaroties ar šīm katastrofām, izdzīvojušie apkopoja gūto pieredzi un nonāca pie pārsteidzoši vienprātīga secinājuma: cilvēce bija pārāk attālinājusies no dieviem un tikumības, tāpēc saskārās ar šādām nelaimēm – šo liktenīgo atmaksu; ja cilvēce vēlas izdzīvot un turpināt pastāvēt, tai noteikti ir jāciena un jāpielūdz dievi, jāpievērš uzmanība tikumībai un jāuzskata to par svarīgu – citas iespējas nav.

Šajā gadījumā, papildus izdzīvošanas jautājumam, šīs cilvēces izejas punkts ir "dievišķā godāšana un morāles normu saglabāšana". Kā tad tolaik cilvēki godāja dievus? Pirmkārt, atjaunojot dievišķo kultūru, kas bija saglabājusies cilvēku atmiņā, piemēram, Jili (pārmaiņu principus), Taidzji (galējo robežu), Hetu (Dzeltenās upes zīmējumus), Luošu (Luo upes rakstus) un Bagua (astoņas trigrammas). Otrkārt, atdzīvinot atmiņās saglabājušos vai realitātē redzētos Dievu tēlus un iegravējot tos akmenī vai attēlojot totēmos. Treškārt, izmantojot dažādus veidus, lai godātu un slavētu Dievu. Ceturtkārt, dievišķo atklāsmi saņēmis cilvēks noteikti izpildīs uzdevumu, ko Dievs viņam uzticējis. Turklāt šādos ziedošanas, pielūgšanas un Dieva slavināšanas rituālos noteikti bija klātesoši gleznojumi, mūzika, dzeja, lūgšanas un veltes. Visu mākslu pirmsākumi meklējami dievu pielūgšanā un slavināšanā. Tāpēc saka, ka māksla ir radusies no Dieva slavināšanas.

Tā kā māksla ir Dieva slavināšana, jau no paša sākuma tā ir bijusi dievišķa, dziļi dievbijīga, tīra, cēla, dižena un majestātiska. Mūzikas instrumenti un mūzika pastāvēja jau Huandi (Dzeltenā imperatora) laikmetā. “Šidzjin” (Dzejas kanonā) bija iekļauta dzeja un dziesmas, ko senie ķīnieši bieži deklamēja un dziedāja, un nozīmīgākās no tām bija himnas Debesu, dievu un senču slavināšanai. Tajā pašā laikā aizvēsturiskajā laikmetā, kas sekoja tūlīt pēc lielajiem plūdiem, Debesis lika dieviem aktīvi risināt cilvēku izdzīvošanas jautājumus un garīgās vajadzības. Tāpēc tās sūtīja Suižeņu mācīt cilvēkiem iegūt un izmantot uguni, Joučao mācīt cilvēkiem būvēt mājas, Candzje radīt cilvēkiem hieroglifus un rakstību, un tā tālāk. Turklāt paši senākie vai ārkārtīgi izcilie un talantīgie gleznotāji, mūziķi, amatnieki – visi bija dievi, kas apzināti nolaidušies no debesīm uz zemes, lai izpildītu savas īpašās misijas.

Tomēr visas mākslas formas savā turpmākajā attīstībā sekoja cilvēces morāles pagrimumam un pakāpeniski degradējās. Mūsdienu vēsturiskajā kontekstā, lai izbaudītu mākslu, mācītos un radītu to, mums jāatgriežas pie tās saknēm un jāizpēta tās pirmsākumi, jāpievērš īpaša uzmanība un jātur augstā godā tās dievišķo būtību, nevis jāturpina no tās atsvešināties. Lai radītu mākslas darbu, tam jāsatur dievišķais elements; pretējā gadījumā tas kļūst bezjēdzīgs un vairs nav māksla. Citiem vārdiem sakot, māksla nevar vienkārši atspoguļot pasaulīgas lietas; tai jānes sevī “Dao” un jābūt saistītai ar debesīm un dieviem vai jārezonē ar tiem. Tikai šāda māksla ir patiesi svētīga un nenodara kaitējumu. Vēsturē ir piemēri, kad Šanu dinastijas valdnieks Džou speciāli lika Le Dzjuaņam sacerēt neķītras dziesmas savām dzīrēm, un rezultātā abi saņēma bargu sodu. Valdniekam Džou, apmeklējot dievietes Ņuivas templi, radās netiklas vēlmes un iekāre, tādējādi viņš aizvainoja dievieti, kas arī bija valsts bojāejas cēlonis. Šanu dinastijas valdniekam Vuji patika “šaut debesīs”, un nebija pagājuši par trīs gadi, kā viņš mira no zibens spēriena. [Izteiciens “šaut debesīs” attiecas uz vēsturiski dokumentētiem gadījumiem, kuros despoti, lai demonstrētu savu autoritāti un izaicinātu dievus, šāva pa piekārtiem maisiņiem, kas bija piepildīti ar asinīm]

Īsāk sakot, māksla nav triviāla lieta. Ja tā ir saistīta ar dievišķo būtību, tā ir “lielā labestība”; ja tai piemīt arī augsta un izcila meistarība, tā ir “dižens krāšņums”. Katru gadu visā pasaulē notiek Shen Yun Performing Arts koncertturnejas un šī kolektīva izcilās izrādes neapšaubāmi ir gan lielas labestības, gan dižena krāšņuma izpausme, tās ir dievišķās būtības caurstrāvotas, atspoguļo vistīrāko mākslu un nosaka globālās tendences mākslā.

Avots: https://www.xinsheng.net/xs/articles/gb/2023/7/5/57595.html