Brīnumi, ko piedzīvoju pirms sāku praktizēt Faluņ Dafa

Kad citi praktizētāji man jautā, kā es sāku praktizēt Faluņ Dafa, es parasti atbildu, ka tas ir garš stāsts. Nesen es pastāstīju savu stāstu draugam-praktizētājam, kurš iedrošināja mani pastāstīt to visai grupai. Kāds cits praktizētājs, kurš pirms daudziem gadiem dzirdēja manu stāstu, arī mudināja mani pastāstīt par to, bet man nekad nebija laika to pierakstīt.

Es sāku praktizēt Faluņ Dafa Ņujorkā 2010. gada beigās, bet jau desmit gadus pirms tam Skolotājs man deva daudzas iespējas saņemt Likumu, kas, šodien, atskatoties atpakaļ, šķiet kā brīnumi.

Iepriekšnolemtība būt par Faluņ Dafa praktizētāju

Pirms sāku praktizēt, es ļāvos dažiem netikumiem un atkarībām. Aprakts karmā un vēlmēs, es neizmantoju dārgās iespējas, kas man tika sniegtas, lai sāktu praktizēt, bet Skolotājs nekad nezaudēja cerību un neatteicās no manis.

Pirmo reizi ar Faluņ Dafa saskāros 2001. gadā, kad Manhetenas centrā redzēju inscenējumu par to, kā Ķīnas komunistiskā partija spīdzina praktizētājus. Atceros, ka tolaik nodomāju, ka tik smagas vajāšanas var nozīmēt tikai to, ka šie cilvēki praktizē kaut ko pārdabisku.

Toreiz es mācījos vidusskolā. Katru trešdienu visi šīs skolas audzēkņi devās uz dažādām vietām, lai uzzinātu kaut ko jaunu. Pēc 11. septembra teroristu uzbrukumiem ziemas mēnešos skolotājs veda mūsu klasi uz nelielu sporta zāli Centrālajā parkā. Kad mēs ieradāmies, divi praktizētāji mums mācīja piecus Faluņ Dafa vingrojumus. Tos izpildot, es varēju sajust, kā Faluņ griežas vēdera lejas daļā.

Es biju ļoti iedvesmots un jautāju viņiem, kā sauc šo praksi, un, kad viņi man atbildēja, ka to sauc Faluņgun, es teicu: “Ak, jūs esat tie, kurus vajā.” Tad es jautāju viņiem, ko man darīt tālāk, un viņi man ieteica doties uz nodarbību vietu Medisonas skvēra parkā. Es biju ieradies Amerikas Savienotajās Valstīs no Krievijas tikai divus gadus iepriekš, tāpēc man nebija ne jausmas, kur tas atrodas.

Kad mēs gājām cauri Centrālajam parkam, dodoties atpakaļ uz metro, es jutos ļoti viegls un enerģijas pilns. Šī sajūta man atgādināja to, ko izjutu Krievijā, kad nodarbojos ar cīņas mākslām. Taču es vienmēr domāju, ka cīņas mākslas ir bezjēdzīgas, jo viss, ko skolotājs mums mācīja, izņemot kustības, bija nekauties ārpus nodarbībām. Es domāju, ka Faluņgun ir lieliska prakse, jo tā māca Īstenību un Labestību. Es nevarēju atcerēties, kāds ir trešais vārds. Tiklīdz man ienāca prātā doma, ka Dafa ir brīnišķīgs, mana Trešā acs atvērās, un es varēju redzēt, ka viss parks bija piepildīts ar zeltainu enerģiju, un pat debesis bija zeltainas. Es gāju caur šo brīnumaino vietu pārāk pārsteigts, lai padomātu, kāpēc es to redzu.

Kad iekāpu metro, iespējams, tāpēc, ka mana Debesu acs joprojām bija atvērta, es redzēju, ka kādai sievietei uz galvas sēdēja dēmons, kas viņu kontrolēja. Tas bija briesmīgs skats. Tā vietā, lai saprastu, ka šīs lietas notiek ar mani pateicoties Dafa, es sāku domāt, ka esmu īpašs. Rezultātā es vairs neko neredzēju. Kad nonācu mājās, es jau biju aizmiris par Dafa.

Vēlāk, tajā pašā ziemā, es 42. ielā redzēju vēl vienu fotoizstādi par spīdzināšanu. Kad aplūkoju fotogrāfijas, pie manis pienāca kāda gados vecāka praktizētāja, norādīja uz manu vēderu un veica apļveida kustības. Viņa nemācēja runāt angliski, bet kaut kā ar žestiem parādīja man Faluņ. Ar žestiem es viņai atbildēju apmēram tā: “Tad ko man vajadzētu darīt?” Viņa man iedeva grāmatu “Džuaņ Faluņ”.

Pieņemu, ka Skolotājs gribēja, lai es izlasu šo grāmatu, jo neilgi pēc tam draugs, ar kuru kopā es katru dienu braucu mājās ar metro, sāka man stāstīt par grāmatu, kuru viņš lasa. Katru dienu viņš stāstīja par atsevišķām grāmatas nodaļām, tostarp par Debesu aci, karmu utt. Kad viņš man jautāja, ko es par to domāju, es atbildēju, ka ticu, ka tas viss ir patiesība. Daudzus gadus vēlāk, kad beidzot saņēmu Likumu, es jautāju šim draugam par to, bet viņš bija pilnīgi visu aizmirsis – viņš pat nezināja, kas ir Faluņgun.

Manā skolā bija skolēni, kas praktizēja Faluņgun. Viena ķīniešu meitene piedāvāja man bezmaksas biļeti uz ķīniešu Jaunā gada izrādi, bet es to nepaņēmu.

Iespēja saņemt Likumu sekoja man visur. Vienā videospēlē, kuru es spēlēju, vienam no maniem spēles biedriem bija lietotājvārds – Luņjui. Es viņam vairākas reizes jautāju, ko šis vārds nozīmē, bet viņš man atbildēja, lai pajautāju Google. Es turpināju jautāt, un kādu dienu viņš man atsūtīja saiti uz Luņjui (Par Dafa). Biju pārsteigts, ka spēju to izlasīt un saprast, jo manas angļu valodas zināšanas joprojām bija vājas.

Kad ap 2004. vai 2005. gadu pārcēlos uz savu dzīvokli, viena no pirmajām vēstulēm, ko saņēmu pastkastītē, bija informatīvais buklets par ĶKP īstenotajām vajāšanām. Paskatījos uz sejām, kas bija redzamas bukletā, un nodomāju: “Šie ir mani cilvēki.” Es sameklēju informāciju par Faluņ Dafa un devos uz nodarbību vietu, bet nevarēju saprast ar ko sākt.

Studiju laikā strādāju pilsētas pašvaldībā netālu no Volstrītas. Vienā ļoti aukstā ziemas dienā, pusdienu pārtraukuma laikā, es ieraudzīju vecāku sievieti, kas bija tērpusies tradicionālās ķīniešu drēbēs, un sajutu, ka viņa nav parasts cilvēks. Viņa gandrīz pārdeva man biļeti uz Shen Yun izrādi.

Tolaik es biju ļoti sliktā situācijā. Ļaušanās savām iegribām bija novedusi mani līdz depresijai. Drīz pēc tam, kad es satiku šo praktizētāju, es sapņoju, ka eju pa cilvēku pilnu ielu Volstrītas rajonā, un uz ietves stāvēja garš ķīniešu vīrietis. Vīrietis bija uzvalkā un ar kaklasaiti, un viņš man uzsmaidīja. Kad es piegāju pie viņa, viņš man paspieda roku, un viņa smaids pārpildīja mani ar labestību un laimi. Kad pamodos, brīnījos, kāpēc tik dižena būtne paspiež roku tādai niecībai kā man. Es viss trīcēju un raudāju tā, kā nekad iepriekš dzīvē nebiju raudājis. Kad pēc gadiem sāku praktizēt, sapratu, ka Skolotājs mani iedrošināja nekad nepadoties.

Tolaik vairākas naktis nedēļā pavadīju dzerot un ballējoties. Vienā šādā naktī, pēc bāru slēgšanas, es piedzēries gāju mājās kopā ar savu draudzeni. Ielas bija tukšas, un arī viņa bija piedzērusies. Viņa pēkšņi apstājās, norādīja man uz krūtīm, satvēra mani aiz pleciem, sakratīja un teica: “Tev ir jāpraktizē Faluņ Dafa. Tu esi tāds pats, kā tie cilvēki.” Es biju pārāk pārsteigts un piedzēries, lai kaut kā reaģētu. Un tad atkal notika kaut kas dīvains: kad es viņai nākamajā rītā piezvanīju un jautāju par to, viņai nebija ne jausmas, par ko es runāju.

Vienā no sliktākajām dienām manā dzīvē es pavadīju visu nakti ārpus mājām, lietojot narkotikas un nododoties kaunpilniem netikumiem. Kad es nolēmu doties mājās, agrie braucēji jau sāka iznākt no metro stacijas 42. ielā. Man bija tāds kauns iet pretī šiem skaidrā prātā esošajiem, glīti ģērbtajiem cilvēkiem, ka nolēmu iet kājām no 42. ielas uz 171. ielu. Es devos pa ceļu gar upi, kas vijas cauri Riversaidas parkam. Parks bija tukšs un kluss. Uzkāpis pa kāpnēm, es ieraudzīju jaunu sievieti, kas meditēja. Vēlāk uzzināju, ka viņa bija mūsu biļešu pārdošanas komandas locekle. Viņai uz kājām bija oranža šalle. Es kādu brīdi stāvēju un vēroju viņu.

Kad atgriezos mājās, man ienāca prātā, ka, tā kā viņai bija oranža šalle, viņai noteikti ir budistu meistars. Tad es nodomāju: “Ja man būtu Skolotājs, tad es arī praktizētu.” Tieši tajā brīdī redzēju, kā manam ķermenim cauri izšaujas zelta stars, un šķita, ka tas stiepjas no vienas Visuma malas līdz otrai. Es atceros šo brīdi, kad lasu šo teikumu grāmatā “Džuaņ Faluņ”:

“Kad cilvēkam rodas vēlēšanās pilnveidoties, tiklīdz viņam parādās šī doma, tā iemirdzas kā zelts, satricinot desmit virzienu pasauli.” (Džuaņ Faluņ, Otrā lekcija)

Man šķita, ka šī gaisma attīra katru mana ķermeņa šūnu. Es nokritu ceļos un ilgi raudāju.

Visus šos gadus es nekad nebiju domājis par vingrojumu izpildi. Bet brīdī, kad biju ļoti izmisis, es kādu nakti sēžot uz sava daudzdzīvokļa mājas jumta, piecēlos un izpildīju pirmo vingrojumu “Buda izstiepj tūkstoš rokas.” Tiklīdz es izstiepos, sajutu enerģijas eksploziju krūtīs, mana Trešā acs atvērās, un es varēju redzēt enerģijas kanālus savā ķermenī, to, kā mans ķermenis ir savienots ar Visumu, un kā Visums atspoguļojas cilvēka ķermenī. Tā vietā, lai atcerētos Faluņ Dafa, es nodomāju, ka esmu īpašs, un redzējums pazuda.

Nespējot izrauties no šīs pasaules maldiem, es grimu arvien zemāk un zemāk. Lai cik ļoti es kaitēju savam ķermenim, es kaut kādā veidā paliku relatīvi vesels. Vismaz divas reizes es redzēju sapnī, ka kāds izņem orgānus no mana ķermeņa, lai parādītu man, ka tie ir veseli un tīri. Es domāju, ka Skolotājs centās man parādīt, ka Viņš joprojām mani sargā.

Apmēram gadu vai divus pirms tam, kad es ieguvu Likumu, Skolotājs mani pasargāja autoavārijas laikā. Pēc garas nakts, ko pavadīju izklaidējoties ar draudzeni, es braucu pa šoseju. Būdams narkotiku un alkohola reibumā es zaudēju samaņu. Bija jau rīts, un šoseja bija pilna ar automašīnām. Kad atvēru acis, es redzēju, kā mūsu mašīna traucas tieši pretī betona barjerai. Automašīna ietriecās barjerā, uzlidoja gaisā, un, kad mēs bijām apgriezušies kājām gaisā, es redzēju, ka mēs krītam tieši satiksmes plūsmā, kas nāca no uzbrauktuves. Tajā brīdī viss kļuva tumšs, un es redzēju, kā milzīga roka paņēma automašīnu, pārnesa to pāri uzbrauktuvei un nometa uz ceļa malas otrā pusē. Mašīna piezemējās ar lielu blīkšķi, un mana draudzene pamodās. Viņa nesaprata, kas noticis. Vienīgais bojājums, kas mašīnai bija – pārplīsusi riepa. Pēc minūtes aiz mums apstājās autoevakuators. Autovadītājs pārsteigts paskatījās uz mums un aizdomīgi aplūkoja mūsu automašīnu. Viņš nez kāpēc jautāja, vai mēs esam no valdības. Es domāju, ka viņš redzēja, kā automašīna lido gaisā.

Tagad man ir pilnīgi skaidrs, ka Skolotājs rūpējās par mani. Bet toreiz es par to daudz nedomāju. Es saprotu, ka Skolotājs ir rūpējies par visām dzīvajām būtnēm visās viņu dzīvēs, un neviens nekad nespēs pienācīgi pateikties viņam par to pilnībā.

Pēc gadiem ilgas narkotiku lietošanas, izlaidības, videospēļu spēlēšanas un neveselīga dzīvesveida piekopšanas, mana draudzene, ar kuru biju kopā apmēram gadu, paziņoja, ka mani pamet. Es jau pirms tam jutos ļoti nomākts. Kad viņa paskatījās uz mani, gaidot atbildi, es teicu: “Viss kārtībā. Es esmu Faluņ Dafa praktizētājs.” Es pat nezināju, ko šie vārdi nozīmē, un neatcerējos, kas ir Faluņ Dafa. Kaut kā tas, ka es to pateicu, viņu saniknoja, un viņa izskrēja ārā. Es joprojām nesaprotu, kāpēc toreiz izteicu šos vārdus.

Neilgi pēc tam es pārcēlos atpakaļ pie vecākiem. Viņi nolēma noīrēt man lielu dzīvokli, lai daļu no tā es varētu izmantot savam biznesam internetā. Tēvs nolīga kādu krievieti, lai viņa rūpētos par pasūtījumu izpildi. Viņa bija praktizētāja, un kādu dienu iedeva man Dafa bukletu. Es viņai uzdevu muļķīgu un netaktisku jautājumu par praktizētāju, kura bija attēlota uz vāka. Vēlāk viņa man pastāstīja, ka pēc tam bija zaudējusi cerības attiecībā uz mani, bet domāja, ka varbūt mans tēvs varētu sākt praktizēt Faluņ Dafa.

Tolaik es joprojām biju atkarīgs no sliktajiem ieradumiem. Tēvs redzēja, ka ar mani nav labi, un kādu dienu ieteica man pajautāt krievu sievietei par “jogu”, ko viņa praktizēja. Kad es viņai to pajautāju, viņa teica, ka praktizē Faluņ Dafa. Es atcerējos, kas tas ir, un arī to, cik reižu esmu palaidis garām iespēju saņemt Likumu. Es lūdzu viņai parādīt vingrojumu video. Viņa to atvēra manā datorā. Pēc visiem šiem gadiem tā bija pirmā reize, kad redzēju Skolotāju. No tā brīža es veltīju savu dzīvi sevis pilnveidošanai.

Atmiņas liek man būt centīgam

Kad sāku praktizēt pilnveidošanos, mani bieži sāka vajāt bērnības atmiņas. Tas lika man pārliecināties, ka Skolotājs mani ir sargājis jau ilgi pirms tam, kad es uzzināju par Faluņ Dafa.

Kad biju pieaudzis, māte man pastāstīja, ka viņa mēģinājusi pārtraukt grūtniecību, sēžot vannā, kas bija piepildīta ar alkoholu. Bet es izdzīvoju. Viena no manām pirmajām atmiņām ir par to, kā es rāpoju un ieduru dakšu elektrības kontaktligzdā. Es zaudēju samaņu, bet izdzīvoju. Mana vecmāmiņa man stāstīja, ka, tad kad biju zīdainis, kaimiņiene mēģināja mani noindēt ar putru. Es pārstāju elpot un kļuvu zils, un visi domāja, ka esmu miris. Bet Skolotājs mani atkal izglāba.

Ap to laiku, kad es varēju jau staigāt, es biju pagalmā viens pats un aizrijos ar cietu konfekti. Zaudējot samaņu, pēkšņi sajutu, ka kāds man iesita pa muguru, un konfekte izlidoja no manas mutes. Kad es pagriezos, tur neviena nebija. Tagad es zinu, ka mani izglāba Skolotājs. Kad biju nedaudz vecāks, es izrāvos no vecmāmiņas rokām un izskrēju uz braucamā ceļa, kur man pretī traucās kravas automašīna. Es izdzirdēju vecmāmiņas kliedzienu. Apstājos tieši automašīnas priekšā, un tā nobremzēja dažu centimetru attālumā no manas sejas. Mana vecmāmiņa zaudēja samaņu, bet šoferis sāka smieties.

Šādas epizodes atkārtojās atkal un atkal. Reiz es uzrāpos apmēram divus metrus augstā stiepļu žogā. Kad es lecu no žoga, stieple aizķēra manas bikses, un es ar galvu pa priekšu kritu uz armatūras stieņa, kas rēgojās uz betona staba, trāpot ar to ar to tieši virs acs. Kritiena spēks bija pietiekams, lai caurdurtu manu galvu, bet es vienkārši stipri asiņoju, un pēc tam tur palika neliela rēta. Citā reizē mēs ar brālēnu makšķerējām uz betona dambja. Man neizdevās satvert margu, un es sāku krist gar dambja malu, no kuras izvirzījās tērauda stieņi. Biju pārliecināts, ka tūlīt nomiršu. Bet mans brālēns, kurš bija apmēram manā vecumā, pastiepa roku, saķēra mani aiz krekla un pavilka uz augšu. Viņš neteica ne vārda. Es ticu, ka Skolotājs ar viņa palīdzību izglāba mani.

Ilgu laiku man šķita, ka man nevajadzētu stāstīt par šīm lietām, jo citi varētu nodomāt, ka es cenšos izcelties. Es neuzskatu sevi par īpašu. Es vienkārši vēlos pastāstīt par to, lai parādītu, cik daudz mūsu Skolotājs ir darījis, lai mūs visus pasargātu gan šajā, gan iepriekšējās dzīvēs.

Viena no visdīvainākajām lietām, kas ar mani notika, bija dienā, kad es biju vistuvāk nāvei. Krievijā nabadzīgie bērni atrod trakus veidus, kā izklaidēties. Viens no tiem ir ziemā pieķerties trolejbusam aizmugurē un slīdēt ar kājām pa sniegu. Tas notika, kad pirmo reizi tajā ziemā sāka snigt, un, kad tramvajs brauca garām futbola laukumam, mani no kājām notrieca bruģakmeņi, kas bija pie sliedēm, un man gandrīz norāva kreiso kāju. Kad paskatījos uz savu kāju, no tās rēgojās sadragāti kauli un plūda asinis. Es kliedzu kā traks.

Pa futbola laukuma skrejceļu gāja gados vecāks vīrietis ar spieķi. Izdzirdējis manu kliedzienu, viņš pēkšņi iztaisnojās, it kā būtu kļuvis jaunāks, pieskrēja pie augstā žoga, pārrāpās tam pāri un dažu sekunžu laikā bija man blakus. Viņš mani, asiņojošu, aiznesa uz tuvējo automašīnu. Es ticu, ka mūsu Skolotājs izmantoja šo veco vīru, lai mani glābtu. Paldies, Jums, Skolotāj!

Šīs atmiņas atgriezās pie manis, kad sāku pilnveidoties, un tās iedvesmoja mani būt uzcītīgam. Kas sāku praktizēt, Skolotājs mani bieži iedvesmoja ar brīnumainām vīzijām. Kad es pirmo reizi lasīju par to, ka Skolotājs praktizētāju ķermeņos ievieto enerģiskos mehānismus, man bija sapnis, kurā mans ķermenis bija plašs, tumšs okeāns, kas atgādināja kosmosu. No okeāna dziļumiem skatoties uz augšu es redzēju garu, baltu laivu. Vīrietis laivas aizmugurē izmantoja garu kārti, lai stūrētu laivu. Laivas priekšgalā stāvēja liels un starojošs Skolotājs. No viņa rokas zvaigznes, kā sēklas, krita okeānā.

Apmēram trīs mēnešus pēc tam, kad sāku praktizēt, es satiku dažus praktizētājus, kuri mani paņēma līdzi izplatīt Shen Yun bukletus viesnīcās. Neilgi pēc tam, kāds praktizētājs uzaicināja mani uz manu pirmo kopējo Likuma mācīšanās nodarbību grupā. Es atceros, ka skatījos uz katru ķīniešu tanti un jutos tā, it kā viņas būtu visbrīnišķīgākie cilvēki. Pēc nodarbības pie mums ienāca Skolotājs, lai runātu ar mums par Shen Yun un citām lietām. Es biju tik ļoti saviļņots, ka neatceros, ko tieši viņš teica. Biju tik satraukts, ka pēc aplaudēšanas apsēdos uz sava “Džuaņ Faluņ” eksemplāra, un kādam vecāka gadagājuma praktizētājam nācās mani pagrūst, lai dabūtu grāmatu ārā. Pēc lekcijas visi aplaudēja ar tādu entuziasmu, kādu es nekad agrāk nebiju pieredzējis. Es sēdēju telpas aizmugurē. Dodoties prom, Skolotājs kādu brīdi skatījās uz mani. Man joprojām palicis prātā šis tēls – to nav iespējams vārdos aprakstīt.

Kad pēc nodarbības atgriezos mājās, izpildīju pirmo vingrojumu, un, to darot, sajutu, kā neskaitāmi Faluņ rati griežas visā manā ķermenī. Viss, ko es varēju domāt, bija: “Es esmu Faluņ Dafa praktizētājs.”

Es saprotu, ka Skolotājs ir bijis mums līdzās neskaitāmus gadus, vadot mūs līdz šim laika posmam, un mans stāsts nav nekas īpašs. Es to rakstīju, cerot, ka tas uzmundrinās citus praktizētājus.

Ja ir vajadzīgs kaut ko izlabot, lūdzu, norādiet uz to. Paldies Skolotāj, paldies praktizētāji!

Avots: https://en.minghui.org/html/articles/2026/2/8/232589.html